Balkānu ceļojums

Mēnesis balkānos pagāja kā nebijis. Kur palika laiks? Kāpēc tas tik ātri aizskrēja?
Vēl tā īsti nēesmu atjēgusies un kamēr man tāds lirisks noskaņojums ir jāsavelk visi gali. Ir jāapkopo šis pirmais visneparedzemākais, fleksiblākais, izaicinošākais un drosmīgākais ceļojums.
15. septembrī izlidojot no Rīgas, ceļojuma plānotais maršruta garums, kurš būtu jāveic stopējot, bija plānots 3514 km.
Šodien ieguglējot reālo veikto maršrutu, tas sastādīja 6366 km.
Tika apmeklētas 13 valstis( Itālija, Slovēnija, Horvātija, Serbija, Maķedonija, Grieķija,Turcija, Bulgārija, Rumānija, Ungārija, Slovākija, Polija, Lietuva) Redzētas un izdzīvotas 20 pilsētas. (Bergamo, Verona, Venēcija, Trieste, Ļubļana, Zagreba, Novi Sad, Belgrada, Skopje, Bitola, Edesa, Tesaloniki, Tekirdag,Stambula, Sofija, Bukareste, Iaši, Cluj-Napoca, Košice un Varšava)
Cik gan robežas tika šķērsotas, cik valūtas mainītas, cik nakstmājas mainītas. Bija satikti tūsktošiem cilvēku un redzētas dažādas dabas skatu izmaiņas.
Automašīnas, ar kurām mēs pārvietojāmies visa šī mēneša laikā tika secīgi uzskaitītas un gala skaitlis ir 76!
Cik gan vietās un pozās tika rakstīts šis blogs, cik gan vēl es daudz tajos gribēju pateikt...
Es varu likt vairākus daudzpunktus un ilgi uzskaitīt visu to, kas ir bijis, bet vakar kopā ar Dinu veicot dziļo SWOT analīzi par šo ceļojumu nonācām pie uzskatāma pārskata un izveidojām nominācijas šoferīšiem un mūsu hostiem. Tātad:

Labākais hosts - Skopje
Ekstrēmākais- Košice
Garlaicīgākais- Novi Sad
Smieklīgākais - Sofija
Mīļākais- Tesaloniki/Bitola
Fleksiblākais - Bergamo
Neveiklākais - Verona
Neparedzamākais -Trieste
Vienmuļākais - Ļubļana
BESTīgākais - Zagreba
Pārsteidzošākais- Belgrada
Informatīvākais - Iaši
Sirsnīgākais - Bitola
Draudzīgākais - Stambula
Neitrālākais - Bukareste
Piesmēķētākais - Cluj-Napoca
Ekskluzīvākais - Varšava

Un tagad par šoferīšiem!!!

Visspilgtākais šoferis - Leduskāja
Visneparedzamākais - Turcijas
Vispiemērotākais mums- Sporta toijota
Visbīstamākais -šūmahers
Viselegantākais- biznesmeņi
Visgarākais brauciens - Latvietis
Vismuzikālākais - Fūras svilpotājs
Visfrīciskākais - 2 puiši pīpētāji
Visdevīgākais - Albānis
Vissmirdīgākais - sliktā elpa
Vissmieklīgākais- Brat
Vismehāniskākais - durvis bez roktura
Visaizkustinošākais - Febe
Bezkaunīgākais - ''Good job''
Visārzemnieciskākais - ķīnietis
Visdzerstošākais - Asterix & Obelix




Man vairāk nav ko teikt!!!
Mēs to izdarījām
Check!!

Attā līdz nākamajam ceļojumam

Ar cieņu Sanča

Kosice(Slovakija)

Tad nu milie draudzinji, ir iesacies musu atrais atpakalcels uz majaam.
Sodien skersojam divas robezhas-izbraucaam no Rumanijas, iebraucaam Ungarija, izbraucam no Ungarijas un iebraucam SLovakijaa.
So, atvadiijamies no zirgu pajuuugu zemes, kas tik daudzviet bija redzami. Chigaani chupu chupaam sasedushies klabinajaas zirgu ratos un smaidiigi tik brauca talaak. Skaista zeme - pilna ar kontrastiem un jauniem paversieniem. Daba loti baudaama un skaista.
Tagad esam pie Viktora, un atgustamies, lai atkal pilnu sparu riit, pariit un aizpariit vareetu merot apjomiigus attalumus lai ieveltos tik loti milajaa Latvijaa.
Shii treveleeshana ir aizraujosha, mes nevaram paredzet nevienu nakosho sekundi, mes laujamies, mes piedziivojam, mes riskeejam.
Aaaa tu nezini, ko nozime treveleeshana?
N, kas? TReveleeshana
G, kaa? TReveleeshanas
D, kam? TReveleeshanai
A ko? TReveleeshanu
I ar ko? ar TReveleeshanu
L kur? TReveleeshanaa
V Balkaanu celojums!!!!

Mes dodamies juusu virziena, mees nakam, gaidiet!!!

Cluj-Napoca(Rumanija)

Mūsu stiepiens uz Drakulas dzimteni Cluj-Napoca uzsākās jau pirms 7 no rīta. Nopurinājāmies par dzestro rītu un soļojām uz ''izejas pozīciju''. Pa ceļam mūs pavadīja vairāki suņuki, kas te daudzviet sastopami. Viņi te visvairāk bomžojas.
Un arī jāsaka, ka uz lielceļiem ir ļoti daudz sabrauktu dzīvnieciņu. Spēj tik saprast kura dzīvnieciņa zarniņas atkal mētajas uz ceļa.
Laikam vairs neatkārtošos ento reizi par stopēšanas priekiem. Viss gāja kā pa dēli. Pirmajā automašīnā klausījāmies šī gada eirovizijas dziesmu izlasi, nākošajā šhoferis mums nopirka brokastis, trešais atkal nesaās ka psihopāts un līkumā iegāja ar 140 km/h, ceturtais bija stulbs onka - idiots, kas Dinai uzplijās ar kaudzi jautājumiem rumāņu valodā, un pēdējais šoferis atkal bija kā eņģelis, jo aizveda mūs līdz norādītajai adresei.
Lai gan celš nebija sarežģīts un pie tam mēs šķērsojām kalnu pāreju 140 km apmērā, vakarā mēs bijām iztukšotas un pilnīgi nespējīgas uztaisīt ballīti kārtējā naktsmāju vietā. Es atlūzu uzreiz pēc 9 vakarā.
Rīts iesākās ar biezu miglas kārtu pār visu pilsētu.
Kamēr tā nostājās - mēs luņojāmies pa dīvānu un domājām ko šī diena sniegs.
Kopā ar Krisu, kas bija nobriedusi visu dienu pavadīt kopā ar mums, uztuntulēja ap kaklu raibu šalli un mēs devāmies centra virzienā.
Šī pilsēta bija ļoti mierīga. Ar vepilsētas raksturu, vairākām mazām ielām, baznīcu torņiem un siltu rudenīgu noskaņu.
Apmeklējām tipiskākās vietiņas un pēc tam ļoti čillīgā kafūzī pļāpājām par ikdienisšķo - visi gribēja uzzināt par mūsu ceļojumu.
Vieta bija īpaša ar to, ka it viss- sienas, mēbeles, gleznas un lampas bija izgatavotas no kartona. Tada ekoloģiska vietiņa, lai mierīgi pavadītu laiku.
Mēs gan aizrēcāmies kā tādi āpši - bija jautriņi :)
Mājas gaisotnē tapa smukas vakariņas, un vakars jau bija neparedzams.
Mēs pat nenojautām uz kurieni mūs grib aizvest atpūsties, (ja būtu zinājušas uzreiz attiektos) bet nu nosauksim to par Drakulas pekli. Bārs , kurā ieradāmies, bija zilu dūmu pilns. Kā jau zināms Rumānija ir smēķējošaa valsts - viņi to dara visur un bez jebkāda ierobežojuma. Pie tam tas bija hard rock caffe. Jēziņas, knapi noturējos, bet nu kaut kā vienu stundu mēs tur izturējām. Piesūcāmies ar riebīgo dvaku un nejēgā priecājāmies par gūto pieredzi redzēt Drakulas pekli.
Paldies :)

Iaši(Rumānija)

Sākot jau no Skopjes(Maķedonijā),mēs izkāpam no sākumā plānotā maršruta un aizlaidām uz Bitolu, tad uz Grieķiju, tad uz Turciju un joprojām mēs nebijām atpakaļ maršrutā, jo mums bija jādodas uz Brašovu- Rumānijas vidienē, taču mēs izdomājām aizplēst uz Iaši, pilsētu pie pašas Moldovas robežas un papētīt dzīvi tur.
Stopēšana sākās ar lielu FUCK...FUCK...FUCK...FUCK...FUCK...FUCK...
Lija lietus!
Pretīgs un slapjš lietus!
Bet kas jādara - jādara. Tā kā bijām sagatavojušās uz visu, no mugursomas dziļumiem izvilkām savus plēves kostīmus :) un čaukstēdamas devāmies stopēt.
Tādā suņa laikā visi par mums apžēlojās un veiksmīgi nomainījām mašīnas, bet arī tās niekas 10 minūtes, kas mums bija japavada ārā, bija graujošas.
Likās, ka vēsais gaiss un lietus mūs izmērcēs kā vistas. Dažas spalvas sacēlās un mēs vēsumu sajutām, bet tad kad Iaši pilsētā ievēlāmies Valy istabā, palika pavisam silti.
Atguvušas iepriekšējo siltuma līmeni asinīs, apārstējām aukstuma trieku ar kādu grādīgo un pusnaktī pēkšņi tikām uzaicinātas uz nakts izbraucienu pa pilsētu.
Pirmos iespaidus pilsētā ķērām, nakts lampiņu apspīdēto namu burvībā.
Ieraugot galveno katedrāi tā vien likās, ka aiz stūrā parādīsies Drakula. Kā jau zināms Rumānija ir ļaunā Drakulas dzimtene un te ir simtiem stāstu un leģendu par viņa dzīves gājumu.
Arī nākošajā dienā mēģināju uziet dažādas versijas par Drakulu, bet arī vietējie par to neko daudz pastāstīt nevarēja.
Dienas gaismā mums ekskursiju pa pilsētu vadīja Alex, arhitektūru studējošs čalis ar lielu mīlestību pret ēku dizainu daudzveidību un ēku projektu plānojumiem. Ar to visu mēs tikām iepazīstinātas. Tā kā pilsēta norisinajās festivāls, kādas ielas garumā bija izvietotas teltis un pārdots viss iespējamais. Vietejie gardumi, trauki, ķīnas štrunti un apģērbi.
Drēbītes jāsaka,šoreiz bija mūsu mērķis, jo pēc pēdējās sasalšanas un domām par Latvijas rudeni, nospriedām , ka jāiepērk vēl lielāka kārta, jo ar visām iespējamajam drēbem, kas man bija mugurā, sapratu ka līdz Latvijai neizdzīvošu. Veiksmīgākais pirkums bija rumāņu tipiskie zābaciņi. Neizbēgami nespēju izvairīties no kaulēšanās un iegādājos zābīšus par 38. viņu naudiņām.
Kaulējoties iepatikāmies pārdevējas vīram un kamēr viņa skaitīja naudu, mēs aiz muguras tikām sacienātas ar Palinku - viņu vietējo dzērienu, kas cēlies no Transilvānijas reģiona.
Un jāsaka, ka rīt mēs tur nonāksim, jo dosiemies uz Drakulas galvaspilsētu Cluj - Napoca.

Bukareste(Rumānija)

No rīta svarīgākais uzdevums bija dušā atbrīvoties no Sofijas mitruma smakas, kas bija iesūkusies matos un visapārt mums. Čiki briki un mēs varējam doties talāk.
Mūsu mērķis un viens no šī ceļojuma uzdevumiem bija apmeklēt Rumāniju. Šajā dienā devamies uz galvaspilsētu - Bukaresti. Ceļš nebija viegls un īss, taču arī šoreiz mēs mašīnas nomainījam diezgan ātri. Smagākais tajā bija tas, ka pirmais šoferis, kas mūs savāca no Sofijas - pēc tam mūs izsvieda kaut kur ellē ratā uz highway - pilnīgs sviests!!!!
Sakumā es nemaz nekāpu ārā. Centos ieskaidrot, ka mēs nedrīkstam stopēt uz ātrceļa. Šis nesaprata. Tad latviski sāku skaidrot, lai brauc uz priekšu un kad būs piemērota vieta - mēs kāpsim ārā. A šis ne pa kam.
Sadusmojos, nolamājos un izkāpam turpat.
Taja brīdī domāju - auzas ir!!! Nu kurš idiots stāsies un savāks mūs no ātrceļa??
Turpat bija nobrauktuve uz tuvējo ciemu un sapratām, ka tur arī ir jābrauc, lai arī uz nobrauktuves ātrums bija salīdzinoši liels.
Beidzot arī piestāja kāds jauns vīrietis un likās, ka glābtas esam, bet pēc dažām minūtēm nonākušas nekurienes vidū atkal kūņojamies ārā un ar divu apsargu palīdzību tikām nogādātas ķipa uz labāko izejas pozīciju, lai tiktu mums vēlamajā virzienā.
Stāvējām, grozījāmies un pamanījām šī ceļojuma laikā savus pirmos konkurentus.
A tur divi čalīši, īkšķīšus pacēluši, mums virs galvām uz gaisa tilta, stāv uz ātrceļa un svētā mierā stopē.
Domājam, auni tādi!!! Nemūžam viņi nenostopēs.
Sūdu.
Nepagāja trīs minūtes un viņus notīrīja no lielceļa.
Spriedam, ka nav ko ākstīties un jāiet viņu pēdās.
Ieņemot iepriekšējo puišu vietu, acīm pavērās neparedzamais. Pretējā pusē stāvēja vēl čētri pāri ar gados jauniem puišiem, kas pretējā virzienā darīja TO pašu. Vāks.
Tas mums bija kas jauns!!! Bet nu jāsaka, ka nostrādāja.
Mūs paņēma kāds kungs gados, kas savā ādas salonā tērptajā autiņā, kūpināja cigāru. Iespaids tā neko!
Pusmurgaini kaut ko krieviski vervelējot, mūsu ceļi šķīrās un jau pēc tam atradāmies nākamajā auto un tas bija neviens cits kā Šumahers.
Vīrietis spieda ārā visu ko varēja un maucot ar 160 km/h manevrēja ar mašīnu kā psihopāts. Visādas domiņas rosījās pa prātu, taču ikviena apdzīšana tomēr beidzās laimīgi. Visa ceļa laikā likās, ka tūlīt izsmērēsimies pret pretimbraucošās mašīnas stiklu, tāpat kā neskaitāmie knišļi - mūsu mašīnas stiklā.
Ņemot vērā, ka vairs nebija ātrceļš, bet gan brauktuve ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā, tas bija vājprātīgākais brauciens.
Ik pa brīdim centos noskaņoties dabas baudīšanai, taču mans šofera instinkts darīja savu un es ar prātu visu laiku sekoju līdzi. Brauciena laikā gar acīm āri pazibēja saulespuķu plantācijas un skaisti dabas skati. Bet nu ko nu tur - tas bija ļoti ātri, bet iesvīst varēja poamatīgi, gan no stresa gan no 28 grādu stabiņa atzīmes.
Lai nu kā-Bukarestē nokļuvām veiksmīgi un bijām gatavas pilsētas iekarošanai, kas sekoja nākošajā rītā.
Pilsētas centrā ieripojām ar maigiem metro rīboņas ritmiem un diena varēja sākties. Pirmais spilgtais iespaids bija tiešām spilgts, jo ieraudzījām strūklaku, kuras ūdens nebija ūdens krāsā, bet gan spilgti sarkanā krāsā.
Likās Wooowwww, bet tad domāju, gan jau kādam ir sagribējies pēc PR akcijas un uzmeistarojis šādu sarkano strūklaku. Tā arī bija, jo pienākot pie košā brīnuma, atklājās, ka tā ir filmas''True Blood'' promo aktivitāte. Nu O.K. Pēc asinīm ūdens gluži neizskatījās, bet pēc tāda ķīmiska aveņu dzēriena gan!
Lai nu kā, pēc tam dūrāmies uzmeklēt parlamenta ēku, kas ir vislielākā pasaulē, kā ''parlamenta ēka'' un otra lielakā ēka kā ''ēka'' aiz ASV esošā Pentagona.
Viens no maniem sapnīšiem bija piepildījies, jo apmēram gadu es te kāroju nokļūt.
Ēka tiešām liela un iespaidīga. Balta, daudzstāvaina, smagnēja, augsta un saules apsīdēta.
Turpinoties pastaigai redzējam vairākas citas lielas un skaistas celtnes, brīvības monjumentu, parkus utt.
Un vakarā atrodoties zem sedziņas atkal bija miers mājā un patīkami laba sajūta par redzēto.

Sofija(Bulgārija)

Nu viss. Beidzot bija pienācis laiks tusties ārā no Grieķijas un turpināt ceļu. Bijām visu sagatavojušas jaunai darba dienai, proti, kartes izprintētas un ceļa norādes sagatavotas.
Mašīnas viena nomainīja otru un jau pēc dažu stundu brauciena, bijām pie Bulgārijas robežas. Te mums bija jāmeklē jauna mašīna, kas kārtējo reizi visiem apkārtējiem ļaudīm bija lieliska izklaide. Uz mums nolūkojās gan policisti, gan nogurušie kravinieku šoferi, gan kafejnīcu apkalpojošais personāls. Mahājāmies ar Sofijas uzrakstu un drīz vien putekļu mākonī, pie mums piestāja melns sporta autiņš. Es domāju daudziem tur nekurienes vidū iespiestajiem rutīnas ļaudīm atkārās žoklis. Džeks i labi angliski runāja i dikti draudzīgs bija, bet pats pēc skata kā balināts gailis. Blondo matu ērkuli noslēpa kepons, taču skats bija tāds so..so :)
Pilsēta mums bija kārtējais jaunums un šoreiz tāds kreptīgs un spilgts. Bulgārijas galvaspilsēta palika atmiņā ar to, ka ļoti, ļoti, ļoti atgādināja padomju laiku skarto zemju likteni, tikai te tas liktenis tāds bēdīgs.
Šī pilsēta ir galīgi aizlaista. Piedrazota, bomžīga, dzīves līmenis arī tāds ne īpaši, sabiedriskais transorts rūsošs un grabošs, bet nu pilsētas skaistā puse bija saulrietā apspīdētās mājas un katedrāles.
Lai nu kā tur ar to visu sadzīvi, pilsēta ir ļoti skaista.
Izbaudījušas pēcpusdienas zelta staru saulrietu, devāmies uz nakstmāju pusi. Viens divi satumsa, mēs bijām izkāpušas no 10. tramvaja un taustījāmies pēc pareizās adreses. Tonakt naktsmājas bija sarunātas ar couchsurfing palīdzību un pusis, kas teicās mūs izmitināt, savu laimīgo dzīvi dzīvo bez mobilā telefona. Mums vien bija lapiņa ar viņa mājas adresi un ciparu virknējums ar parastās līnijas telefona numuru, gadījumam ''ja nu kas''. Par laimi tumsā uzgajām kādu ļoti atsaucīgu jaunekli, kas caur mazajām ieliņām mūs aizveda līdz pareizajai adresei. Mēs tālāk uzmeklējām vajadzīgo ielas numuru, taču vārtiņi bija ciet. Pagrozījusies ap sētas mietiem, es atmūķēju vārtiņus no otras puses un mēs bijām pagalmā. Puisi bija teicis, ja gadījumā ierodamies ātrāk, lai droši nākam pagalmā un gaidam viņu tur, tāpēc man šī vārtiņu atmūķēšana, nelikās nekas ļauns.
Stāvot pie mājas sākām domāt, kā viņš var dzīvot ceturtajā stāvā, ja mājai ir tikai trīs stāvi?? Nu neko - ilgi jau tumsā nestāvēsim, zvanījām uz norādīto parasto telefona līniju. Dzirdam, ka mājā iezvanās telefons. Saķiķīnājāmies un gaidījam, kad pacels...
Klausulē sāka runāt kāda paveca sieviete bulgāru valodā, bet Dina tikai aktīvi centās ieskaidrot, ka te pagalmā ir divas meitenes, kas vēlas palikt pie viņa dēla pa nakti. Nez' ko viņa par to padomāja un kā tas no malas izklausījās? :D
Rezultātā no mājas iznāca puiša krustmāte, kas bija informēta par mūsu ierašanos un veikli ierādīja mums nakšņošanai atvēlētās telpas. Sava(puiša vārds) vēl nebija ieradies mājās. Mēs pa to laiku varējam lūrēt apkārt un mēģināt uzminēt kāds viņš būs.
Mājas augšējais stāvs bija labā puvuma stāvoklī. Aromāts bija neaprakstāms. Mitrs un savilcies ar visu iespējamo - vēēeē!
Noņirdzāmies par stūrī esošajām raskladuškām kad čalis jau bija klāt. Apkrāvies ar paprikas krellēm, puisis smaidīgu seju steidzās ar mums sadraudzēties. Dinu lika pie darba paprikas kreļļu atritināšanā, ko bērni viņam bija uzdāvinājuši bērnudārzā. Sava strādā kā brīvprātīgais un dzīvē jūtas tāds gaužām laimīgs.
Kad laiks bija doties pie miera, no stūra tika izceltas raskladuškas un tika sagatavota guļamzona. Mēs jau nemaz nepretojāmies, jo kur aiz kalniem ir tas skaistais bērnības laiks, kad tika snauduļots šajās brezenta klātajās atspergultās? Es gan tomēr izvēlējos gulēt uz grīdas, kas šajā reizē tika izklāta ar mīkstu aitādas segu un čaviņās līdz rītam.

Atpakaļ Grieķijā

Atgriezušās atpakaļ no Turcjas, bijām nogurušas bet ļoti laimīgas, jo bija pievarēti vairāki simti kilometru, iztukšotas miega rezerves un ar blīkšķi varējām ievelties savā gultā. Pie Frenka jutāmies kā mājās, tāpēc nolēmām pakavēties ilgāk šajā saules pilnajā pilsētā un paņēmām nelielu atvaļinājumu šī ceļojuma laikā.
Vairs nebija nekur jāskrien un atkal aktīvi jāplivinās ar pilsētu uzrakstiem uz lielceļa. Bija miers un klusums. Nav tā, ka mums stopēšana jau ir piegriezusies. Nebūt nē, taču ir pienācis laiks atskatīties uz piedzīvoto un nedaudz atvilkt elpu. Un te to var darīt mierīgi un nesteidzoties. Gaisa temperatūra kā mūsu tipiskaja vasarā, debesis līdz pat pašai jonosfērai pilnīgi zilas un mēs te jūras malā sēžam un nekustamies.
Rehabilitācijas vakars Thessalonikos pēc Turcijas apskates pagāja nu tik rāmi kā nekad.
Uzrīkojām filmu vakaru un sēžot pie plazmas televizora, kas aizņem vienu sesto daļu no visas sienas, nosaktījāmies trīs filmas pēc kārtas.
Vakardiena pagāja jau daudz aktīvāk. Bet viss sākās jau pie brokastu galda, pirmkārt, mums tika pasniegta auzu pārslu biezputra ar auglīšiem. Nu tik forši un latviski, ka tiešām šeit gribas palikt un nebraukt nekur atpakaļ.
Otrkārt, Frenks paziņoja, ka viņam ir vārda diena.
Treškārt, mums bija paredzēta ekskursija pa pilsētu, kas beidzot notika, jo šajā pilsētā bijām pavadījušas vairākas dienas, bet vienīgais ko bijām redzējušas bija jūra un Frenka dzīvoklis.
Staigājot pa pilsētu un apskatot vairākas ''vēstures kaudzes''jau kalām vakara plānus. Sen bija skaidrs, ka mēs viņu pārsteigsim ar kādu garšīgu latviešu pārsteigumu, un šī diena bija atbilstoša, lai pašas beidzot varētu pašiverēties pa virtuvi.
Es gāju uz pilnu banku un nolēmu pagatavot Grieķu salātus, taču Dina pievērsās saldajam un gatavoja latviešu 'šaldo desu'' no cepumiem un iebiezinātā piena. Pa ceļam uz virtuvi tapa vēl pašu rociņām gatavots apsveikums, kurā ar google transleitera palīdzību grieķu valodā uzrakstījām dažus zelta vārdus mūsu jaukajam vīrietim.
Bļāviens, lai arī uzrakstītais bija pavisam vienkāršs, kļūdas tomēr tur atradās. Bet enīvēj visiem prieks bija neaprakstāms gan dāvanu pasniedzot, gan viņam dāvanu saņemot.
Tā nu mēs vakarā visi dūdojam un degustējām sagatavotos gardumus.
Liels man bija šoks un pārsteigums, kad Frenks paziņoja, ka tie nav nekādi Grieķu salāti!!! Es domāju, ka nu cauri ir!!!
Velti es tur veikalā stāvēju un domāju kurš no visiem tūkstots fetas sieriem ir labākais un sīpolu izraudātās acis tūlīt paliks vēl sārtakas, bet tad viņš turpina... ''Tie ir daudz labāki par grieķu salātiem!!'':)
Wiiii wiii wiiiii
Smaidot šņakstinājām talāk un tad jau bija pienācis arī ''saldās desas'' izgājiens :)
kas arī nepārpotami bija izdevusies lieliski un kopā ar auglīšiem deva mums visiem iepriekš vel neizbaudīta ēdiena buķeti.
Ta nu mēs te dzīvojam. Laimīgi, smaidīgi un paēduši.
Šoreiz tāds ēdiena blogs sanāca, bet nu rīt atsāksim savu Balkānu ceļojumu un būs atkal aktīva kustība un jaunu zemju iekarošana.
Nākamā pietura Sofija -Bulgārija.

Ņujorka

Kad beidzot saule bija mūs sasildījusi un gaisa temperatūra kārtējo reizi šī ceļojuma laikā atļāva izmesties plānajās drēbēs, mēs iejukām pūlī, lai vairāk iepazītu šīs zemes raksturu.
Pirmais, kur atdūrāmies tepat aiz stūra, bija lētu apavu krāvumi. Ar pusķīšiem, svītriņām, lentītēm- ko tik sirds vēlas. Un tās lupatas. Ieliņas pārbāztas ar krāsainiem audumu gabaliem, kleitas, svārki nu da jeb kas. Viss tik lēts un skaists. Par kvalitāti gan nespriedīšu. Bet nu ik katram mums taču skapī mētājas kāds apģērba gabals ar uzrakstu "made in Turkey". Izvēle ir un es domāju pieprasījums arī. Nākošais lietu krāvums, kam vienkārši garām nevar paiet ir spīdošā bižutērija. Ārprātā piepildītie veikaliņi un ielu pārdevēji to vien dara, kā vaktē daiļā dzimuma pārstāves šajā pasaku valstībā. Tur var atrast VISU! Pat zeltītas cūkas auskaru formā un sudraba auskarus karotes izskatā.
Nenoturējāmies un iepirkām pirmos "sūdiņus", ko aizvest draudzenēm :)
Lēti un smuki. Ko tad vēl??
Dienas otrajā pusē smēlāmies mieru sēžot piekrastē un vērojot divas lietas- aktīvo kuģīšu satiksmi, kas darbojas kā sabiedriskais transports, nogādājot cilvēkus uz Āziju, Eiropu un vēl uz visām citām debess pusēm, kā arī stipri aizrautīgos spiningotājus, kas sastājušies rindiņā viens pēc otra, meistarīgi atmetot savu makšķerkātu, stiepa iekšā ūdenī savus pludiņus. Pa kādai spindzelei viņi tur izvilka, bet sapratu, ka hobijs vien tas ir nevis kaut kāda iztikas pelnīšana.
Un tā viņi tur visu vakaru copē.
Jaunieši balkus trinšķina ģitāru, tirgotaji apkārt piedāvo visu ko vien var izdomāt: salvešu paciņas, semuškas, saulessbrilles, sezama riņķīšus, slavenās kukurūzas vāles, ceptos kastaņus utt.
Bet kas darās uz ielām.... Tās ir pārbāztas. Ar visu. Tur ir automašīnas, kas brauc kā viņām ienāk prātā, tur ir sabiedriksias transports , tur ir neskaitāmi simti taksometru un tur ir miljoniem cilvēku. Burzma, steiga, rīvēšanās, kustība.
Bet ko tad lai dara? Viņi visi te dzīvo. Viņi strādā, viņi iepērkas, viņi pārvietojas un viņi izklaidējas.
Un tas ir nākamais stāsts.
Vakarā tikām uzaicināttas uz slavenāko party vietu Stambulā, kura mums esot noteikti jāapmeklē, savādāk viens un divi - visu varam palaist garām.
Dzelteno takšu pilsētā, drīz vien tikām izsviestas vietā ar nosaukumu TAXIM, kas arī ir izslavētā tusiņu vieta. Ak tu tētīt!!!
Sakumā bija jāatgūstas no redzētā, taču tā viņiem ir ikdiena brīvdienu vakaros. Lai vieglāk tev būtu saprast, tad tas ir patuveni tā, kad 18. novembrī Rīgā krastmalā beidzas uguņošana. Taču ir jāpareizina ar 10.
Iela pa kuru plūda cilvēki bija nebeidzami gara, taču kā pastāstīja mūsu draugi, īstie notikumi un noslēpumi notiek tieši sānieliņās. Tādā vienā mēs arī nokļuvām.
Vietejie saspiedušies kā slķītes sēdēja pie saviem galdiņiem un mēģināja ēst. Kapēc mēģināja? Tāpēc, ka vairums galdiņu ir novietoti uz ielas, kuriem garām lēni šļūc visi tusētgribētāji un otrkārt tāpēc, ka vietiņas ir tik maz, ka starp galdiņiem sēdošie cilvēki atrodas tik tuvu, ka mierīgi var izlasīt visus jaunumus viņu telefonos, kas kavējot laiku tur kaut ko gribēja atrast.
Šādi šļūcot visai masai līdzi, no galda pilnīgi vēsi nejauši var nonest kādu salātu šķīvi vai vīna pudeli. Vienu brīdi man pat šķita, ka viņiem nebūtu nekas iebilztams, ja es tur nostātos un mierīgi paniekotos no viņu riekstu traukiem.
Viss tā cieši un draudzīgi :) Īstenībā nenormāli. Bet viņiem visiem te taču jādzīvo, jāstrādā, jāmācās un jaizklaidējas - visiem 15 miljoniem Stambulas iedzīvotaju.
Tad nu beigās bijām izlauzušies tur, kur mums vajadzēja. Klubs atradās sešos stāvos un pie tam, lai gribētu noļūt uz augšējo, vajadzēja braukt ar liftu, čupiņās pa trīs.
Pirmajā stāvā, kā sapratām tusējas urlas pie kaut kādas vietējās šlāgermūzikas, nezinu kas bija pa vidu, taču mūsu stāvā sākumā skanēja latino ritmi, kas vēlāk mijās ar tādu vietējo Lauri Reiniku. Bija tīri kratāma mūzika, iztēlojos ka tā ir baigi stilīga, ņemot vērā spilgto turkiš iezīmi visās mūzikas skaņās.
Līdz rīta gaismai protams tur nebijām, taču sava kultūras daļa tika sasmelta un bijām priecīgas par šīs otrās Ņujorkas iepazīšanu.

Stambula-Turcija

Meitenēm āķis lūpā. Nu tāds, ka tik turies, un kur tad vēl citur kā Turcijā mēs tagad varētu atrasties? Izdomājām un aizbraucām. Bet ne tas labākais pārsteigums mūs te sagaidīja. Laiks ir tāds, ka suni ārā nedzītu. Bet mēs te tādās grieķu noskaņās un visai plānās drēbēs apģērbušās atbraukušas, lai izkāptu no Eiropas robežām. Kāpēc? Tāpēc, ka Stambulā atrodoties vienā tilta pusē tu esi Eiropā, bet pārbraucot pāri tu esi Āzijā. Check!!
Spītējot īslaicīgam lietum, dienu pavadījām apskatot visus pilsētas lepnumus.
Ļoti atšķirīga zeme. Ielās redzami galvenokārt vīrieši. Viņi ir lielākie tirgotāji, kebaba cepēji un ratu stūmēji. Sievietes gan te tādas trauslas būtnes. Viņas IR!
Atrodoties pie Sultanahmed mošjas, nebeidza pārsteigt šī īpašā valsts garša. Mikrofonā tika skaitītas kaut kādas lūgšanas, kas izdziedātas īpašos viļņojumos. Sēdējām un baudījām.
Tālu bijām atkūlušās, bet bija tā vērts šajā pārpildītajā pilsētā kurā dzīvo 15 miljoni iedzīvotāji. Kāds vīrs izteica salīdzinājumu, ka tas ir fiftī fiftī ar Ņujorku. Hi ha, tad jau var teikt, ka esmu bijusi arī tur!
Lai nu kā pilsēta kā tāda mani neuzrunāja. Man tā ir par lielu. Tas nav tā, ka pus stundā no centra vari aizsļūkt līdz Juglai, te ir pavisam citi attālumi. Un vispār te nekas nav jāsalīdzina ar Latviju. Priecājies un baudi, ja jau esi nonācis Turciijā.
Ļoti patīkams bija galvenā tirgus laukuma apmeklējums. Par laukumu to īsti arī nevar nosaukt, bet gan par tādu kā vairāku kvartālu ielu labirintu zem jumta, kur var var maldīties krāsainu trauciņu, ūdenspīpju, rotaslietu, lakatuu, austrumu saldumu, zelta, garšvielu un citu labumu virknēs. Tirgotaji ir prasmīgi līdz pēdējai pilītei. Viņi cīnīsies par tavu uzmanību līdz tam kamēr tu jau būsi pazudusi aiz stūra, i ta vēl viņš bļaus- Sinjora sinjora You want- I will show you something :)
Uzskrūvētajām cenām šļūcām garām un mazajās ieliņās un citās vēl turciskākās vietās iegādājāmies to ko vēlējāmies.
Labs sanāca mēģinājums kaulēties par ūdenspīpes cenu. Vīrs pārdeva par 100 Lirām, bet es uzreiz teicu, ka maksāšu ne vairāk kā 50.
Smaidot atvadoties vīrs teica, ka man ir labs sākums, lai iegādātos preci.
Bļāviens, būtu tak ņēmusi to pīpi, bet nu pārlieku stiklotais korpuss manī māca bažas kā šis raibais skaistums beigās nonāks līdz Rīgai.
Uz vakarpusi nonākušas mājīgajā dzīvoklī, ierušinājāmies siltākajās drēbēs un atslīgām mierā. Sasniegta jau sestā valsts šī ceļojuma laikā un bija iemesls mazliet pasvinēties ar vietējiem.
Nakošo dienu gaidījam ar vēl lielāku interesi, tīri laikapstākļu ziņā.
Un kāds pārsteigums- saule spīd un smaida. Metāmies ārā un atkal taustījāmies pēc jaunām atklāsmēm par šo valsti.

Thessaloniki (Grieķija)

Bija pienācis brīdis, kad atteicāmies no stopēšanas pa ātrceļiem, jo tas bija ļoti vienkārši,jo mēs no punkta A līdz punktam B nonācām ļoti īsā laikā, turklāt mēs bijām izslāpušas no mazu ciemu iepazīšanas un satikšanās ar reālo tautu. Tā nu mēs izkniebām robu ierastajā maršrutā un maucām pa vienkāršajiem ceļiem. Noskatījām pilsētu Edesa, kuras tuvumā var atrast skaistus ūdenskritumus. Runājot par Edesu sanāca tā, ka, proti, es visu laiku gribēju aizbraukt uz Odesu, bet beigās sanāca aizbraukt uz Edesu. Lai nu kā, bet nenormāli veiskmīgi tur arī nonācām un sasniedzām arī pašus ūdenskritumus.
Tad kad 1,5 h bijām pavadījušas pie pirmā ūdenskrituma, lēnām domājām doties projām, bet tad atklājām vel daudz lielāku un augstāku ūdens mutuli, kas Dinai lika atplaukt lielā smaidā. Tas bija viens no viņas mērķiem - ieraudzīt kādu ūdenskritumu!
Tuvojās pēcpusdiena un mums bija laiks ierasties Thessalonikos. Atkal kādas nieka sekundes paplivinājušas uzrakstu, mēs jau sēdējām kāda pāra automašīnā, kurā ļoti korpulenta sieviete ik pa laikam uzsmēķēja. Jāsaka, ka pagaidām visa ceļojuma laikā, ļoti bieži nākas ostīt cigarešu dūmus. Sorī, pašlaik esmu aktīva pasīvā smēķētāja :( Dušu prasās gandrīz ikreiz pēc ikviena mērota ceļa no pilsētas uz pilsētu.
Nonākot Thessaloniki mūs ļoti ļoti ļoti laipni uzņēma Frenks. Vņš mūs tiešām gaidīja. Puisi pazīstu kopš jūlija, kad viņš Rīgā pavadīja divas nedēļas.
Kad bija notiesāts īsts un garšīgs kebabs - jā, tāds pa riktīgo, ka vēl tagad siekaliņa notek, mēs sākām jautroties ar dažādām drinking games un attapāmies kādos desmitos, kad sen jau bija jābūt ārā un jāsatiekas citiem vietējiem. Steidzāmies ārā un devāmies uz satikšanās vietu. Tā bija universitāte, kurā tagad noteik dīvainas lietas. Tā ir slēgta.
Sakarā ar reformām izglītības sfērā,tur iekšā bija diezgan baiss skats. Logi bija izdauzīti, direktora kabinetam priekšā aizliktas režģotas plāksnes un aizsietas ar ķēžu virknēm. Visas skolas iekšienē bija redzami dažādi uzraksti. Bariņš jauniešu ar sarkanu grīdas krāsu gatavoju jaunus plakātus. Lekcijas tur nevienam nenotiek. Ikriez viņi balso par to, lai atjaunotu lekcijas, bet pagaidām balsojums visu laiku ir negatīvs.
Pēc skolas apskates devāmies uz tuvējo bāriņu, kura iekšienē bija sapulcējušies kādi pieci muzikanti, kas visa vakara garumā trinkšķināja dazādas grieķu melodjas. Iztriekušas vairākas pudelītes ar karsto dzērienu - Rakomelo, devāmies uz mājam, lai spriestu par nozīmīgām un tikpat nenozīmīgām lietām.
Vien ap trijiem naktī man notika speciāla iepazīšanās ar grieķu virtuves lepnībām, kā olīveļļa, garšvielas un aso piparu īpatnības. Vari iedomāties?? - es turēju rokās sarkano piparu, kurš pazaudētu savu asumu tikai tad,ja to mērcētu ūdenī vienu miljonu reižu. Woooww!!!! :)
Protams plauktā bija arī tādas šķirnes, kas jēievieto ūdenī 10 000 un 1000 reižu, bet tie jau tādi ikdienišķie pipariņi.
Rīts sākās ar bagātīgām brokastīm un pārējā dienas daļa aizplūda vēsā grieķu mierā. Daudz laika pavadījam gulšņājot pludmalē, skatoties uz mazām buru laiviņām, kaijām un nebeidzamo jūras mieru. Ceļojums ir pusē, tāds pilns ar krāsām. Pozitīvs. Pilnvērtīgs. Baudāms. Esmu laimīga!

Valstu nesaskaņas

Ta kā visu šo laiku uz ceļa mums veicas ļoti labi, nolēmām mesties tālak un izbraukt ārā no sākumā plānotā maršruta robežām. Nolēmam doties uz Grieķiju. Bet ar robežām sākās šīs dienas satraucošākais stāsts. Ta kā starp Maķedoniju un Grieķiju notiek lieli politiskie konflikti, vakarā pirms mūsu izbraukšanas mediji kliedza, ka starp Maķedoniju un Grieķiju visas robežas būs slēgtas. Ārā nelaiž nevienu smago transortu un autobusus, bet vieglās masīnas laiž pāri robežai tikai ik pēc trijām stundām. Tā kā Tina bija nolēmusi doties ar mums kopā uz Grieķiju, viņai no šīs domas nācās atteikties. Bet tā kā mēs nēesam vietējās - viņa teica, ka varam mēģināt, bet lai saprotam, ka ceļš būs ļoti sarežģīts un ilgs. Nu neko - mēs devāmies.
Izejot no Bitolas, kāds vīrietis, kas strādā uz robežas, mūs līdz turienei arī aizveda. Un ko??? Kāds brīnums!!! Robeža tukša un mierīga - nekādu pazīmju, ka te kāds streikotu. Izbraucām no Maķedonijas robežas, tad iečāpojām Grieķijā ( čalis pat īsti nepaskatījās pasēs) un mēs bijām iekšā. Kur visa lielā brēkšana un skandāli? Varbūt viņi tur nedaudz pārspīleja :)
Tā nu mūs no robežas uzreiz savāca kāds jauns vīrietis un uzzinājis mūsu ceļa mērķi teica, lai mēs droši sēžamies iekšā autobusā un mierīgi brucam uz saviem Thessalonikiem (pilsēta Grieķijā)jo ar stopiem mēs labi ja līdz vakaram tiksiem pusceļā.
Zini, viņš mūs nemaz nenobiedēja, jo šitā saka jau kāds entais šoferis. Mums pēc visa plāna vēl tagad būtu jāstav Itālijā, no kuras simts gadus nevarot tik ārā, ja brauc ar auto stopiem. Ha - iepūt!!!!! :)

Bitola

Tā kā Tina bija ar visām četrām pret stopēšanu, jo Maķedonijā ir TIK bīstami stopēt un te vispār neviens stopētājus neņem, nolēmām, ka viņa brauks ar vilcienu, bet mēs kā ierasts ar stopiem. Mēs uzsākām braucienu stundu ātrāk par viņu - nu tas gadījumā ja mums lēnāk ies :)
Bija plānots, ka Bitolā visas satiksimies trijos pēcpusdienā. Sacīts - darīts.
Ar sabiedrisko mēs izbraucām maksimāli tālāk ārā no centra un tad mums priekšā pavērās meloņu un arbūzu lauks.
Ja jūs redzētu kā Dinai iemirdzējās acis!!!
Nu bet protams, man te tagad gari nav jāraksta, ka šī pēc divām minūtēm bija atpakaļ ar pirmo lielo lomu.
Arbūzu sagriezām ar nagu vīlīti. Jej bogu- šitais darbarīks izglābs pasauli- un tam būtu jābūt arī katra vīrieša ''rokassomiņā'' :)
Melones esot bijušas sapuvušas, tapēc rīta veldzējumu guvām no šitā sarkanā augļa.
Vēlāk kādā krustojumā uzrunājām strādnieku, lai saprastu vai ejam pareizā virzienā. Virziens bija pareizs, taču priekšā bija mērojams tāls ceļš, lai būtu daudz maz labā stopējiena vietā. Vīrietis pats devās uz centra pusi, taču it kā nejauši liku viņam noprast, lai aizved mūs uz vajadzīgo vietu. Lieta darīta - viņš mūs aizveda līdz pat lidostai, kas mums bija izdevīgs sākums.
Aši domājām kādu uzrakstu rādīt nākošo, kad jau taurēja smagais un aicināja pie sevis. Mēs nebijām domājušas, ka būs TIK vienkārši, bet nu vīrietis tāds jauks un atsaucīgs. Arī vietā, kur mūsu ceļi šķīrās, viņš stādināja citus savus kolēģus un jautāja vai nebrauc uz mums vēlamo pilsētu. Rezultātā nonācām pie situācijas, ka divas automašīnas gaidīja uz mums līdz mēs izlemsim, kurā sēdīsiemies iekšā.
Viena no tām bija šausmīgi netīra, turklāt mums būtu jāšēž tā saucamajā ''bulku vāģī'' savukāŗt otrajā mums vienkārši nebija vietas, jo blakus šoferim gulēja kāds saguris jaunietis, kurš mudīgi tika pamodināts, lai visi varētu sabīdīties.
Šajā brīdī kļuvām izvēlīgas un nesēdāmies nevienā. Nu kur nu jau tik traki???
Beigās nostopējām šoferi, kurš pa ceļam uz Bitolu, mums kafeijnīcā nopirkla glāzi sulas un atkal varējām pļāpāt par ceļojumu.
Pa ceļam uz pilsētu sapratām, ka mēs būsim par stundu ātrāk nekā Tina ar visu savu vilcienu un nolēmām, ka sagaidīsim viņu stacijā, bet tad seņēmu sms, ka viņa savu vilcienu nokavējusi un pilsētā būs tikai sešos vakarā.
Nu neko :) Tā kā zinājām viņas adresi, lūdzām, lai aizved uz norādīto vietu (īstenībā nebija nekas jālūdz, vīrietis pats prasīja, lai mēs nosaucam adresi).
Tā nu nokļuvušas Partizānu 61-6, šoferis mums pat pateica, kurā stāva atrodas norādītais dzīvoklis un mēs bijām klāt.
Tur mūs sagaidīja Tinas vecmāmiņa, kas ar mums runāja tekošā maķedoniešu valodā. Tik sirsnīga un jauka. Par laimi dzīvoklī bija arī Tinas brālis, kurš savos 16 gados mācēja mums paskaidrot, ka tūlīt dosies pie privātskolotājas mācīties matemātiku.
Iemizojām kuņgī pāris vietējos labumus un devāmies apskatīt pilsētu. Kāds brīnums!!!Šita arī bija smuka. Tāda mazāka, smukāka un mīlīgāka. NU tā kā mūsu Jelgava piemēram.
Centrajā laukumā satikām Aleksandra lielā tēvu, ko pasveicinājām no dēla, kurš atrods Skopjē. A šis arī bija zirga mugurā un blakus arī bija strūklaka-interesanti veidota, bet jau daudz mazāka. Tad nejauši ieokšķērējām tirgū, kur varēja sajust īsto ļaužu masu. Visapkārt riekstu krāvumi, paštaisīti katli un tie nenormālie parpikas maisi. Tās te ir pār pārēm.
Drīz vien nonācām arī atpakaļ dzīvoklī un arī pati Tina pēc laika bija klāt.
Viņa sarunāja satikties ar draudzeni un vakarā atkal visas devāmies ārā, pabaudīt pilsētas bāru noskaņojumu.

Skopje

Iekārtojušās Tinas dzīvoklī, kas atradās centrā un gana augstā stāvā, steidzāmies rindas kārtībā nomazgāt pēdējas bomžu paliekas no mūsu ķermeņiem. Sajūta bija tāda, kā no jauna atdzimtu un no balkona skatoties uz nakstnīgo pilsētu, sajutām ceļojuma otro elpu, kas bija noplakusi blandoties pa Serbiju. Drīz vien vakars palika daudz jautrāks un kopā ar Tinas draudzenēm devāmies ielās.
Ievērības cienīgs un vēl tagad atmiņā palicis ir Skopjes galvenais laukums, kura centrā atradās milzonīga strūklaka un tās galā pats Aleksandrs lielas uz zirga. Tāda nenormāla gramadzina - krāsaina, putojoša, dziedoša un visskaistākā ko pagaidām esmu redzējusi.
Pēc tam visi kopā aizvilkāmies uz kādu bāru, kas atradās kalna virsontē un no tā pavērās skats uz cietoksni. Garšojām vietējo alu, kas nu tāds pats vien bija kā citi ali. Kā saka ķeksīti ievilkām. Vīns gan te viņiem tāds lēts un labs, to arī sanāca izbaudīt visvairāk.
Nākošasis rīts iesākās jau ar gatavu plānu, proti, apskatīt visaugstāko virsotni Skopjes pilsētā, no kuras paveras visa pilsētas daile.
No sākuma mums bija jādodas ar autobusu, kas kā mazias ezītis uzvilka visus augšā līdz pus kalnam un tad ar tādu fifīgu pacēlāju kādu piecu minūšu ilgā pacēlājlidojumā jau atradāmies kalna galā, kur atradās milzonīgs krusts. Tur gan vairs augšā nevarēja uzbraukt, lai gan man bija tāds funktieris, biku pakāpelēt pa tā konstrukcijām.
Jā, nu smuki, smuki...Protams bija dūmaka un viss tāds maigi pelēcīgos toņos klāts, bet nu sajūta un skats neaprakstāmi aprakstāms, jo ja tas nebūtu aprakstāms es te tagad blogu nerakstītu.
Atpakaļ sekoja tāds pats liegans nobrauciens, kad kādas trīs reizes atkal aizkrita ausis. Šitā ausu klapēšanās jau tāda ierasta lieta, jo braucot no vienas valsts uz otru, bieži sanāk šķērsot kalnu pārejas, kur tā ir ierasta lieta.
Otrā diena pilsētā pagāja mierīgi un jau plānojām nākamo pieturas punktu, taču tad Tina izteica piedāvājumu.
Pašai viņai pofig par skolu un teica, lai braucam ciemos uz viņas dzimto pilsētu -Bitolu.
Šajā brīdī kļuvām fleksiblas savā ceļojumā un piekritām uzaicinājumam.

Skopje(Maķedonija)

Apmēram vairāk par stundu nobraukušas sabiedrikskajā transportā, lai tiktu ārā no Belgradas, uzzinājām, ka 59 autobuss, kurš tipa iet uz mums vēlamo virzienu, īstenībā aizbraucis nu tā teikt auzās.
Tajā brīdī es nezinu kādas domas domāju, jo man šī pilsēta reāli besīja ārā. Gribējās nolamāties četrstāvīgi, bet nu izeja kaut kā bija jāatrod. Saņēmos.
Braukt atpakaļ un tērēt vēl vienu stundu, lai pēc tam atkal mēģinātu izkļūt no šīs pilsētas, kurā mēs esam ieņēmušas bomžu cienīgu statusu vai ko???
Gājām kur acis rāda un tad pavērās kādas mājas vārtiņi un iznāca kāda jauna sieviete. Metāmies viņai virsū, prasot kādā pakaļā mēs esam?? Un viņa to arī atbildēja, ka nu riktīgā pakaļā !
Kāpēc mēs vispār dodamies uz Maķedoniju? Kāpēc vispār ar stopiem? Vai mēs to domājam nopietni? Un vai mēs ceram tur tuvākā gada laikā arī nokļūt?
Ok, mūs varbūt neuzskatīja par trakām, bet par prātu izkūkojušām gan :)
Un beigās velns nebija tik melns kā to mālē, jo laipnā sieviete, mūs pa ļoti šauru eju aizveda līdz apvedceļam, uz kura norādēm atradās skaists balts uz zaļa uzraksts ar mūsu nākamo pieturas punktu.
Ticiet man, nekas stopētājam nav skaistāks uz pasaules, kad uz ceļa norādēm ierauga vēlamo burtu kombināciju. Mums šoreiz tā bija pisēta Niš. Tā atradās reālā stiepienā uz Maķedonijas pusi, proti, kādus 270 km.
Daudz nebija jāpiepūlas, lai mūs paķertu šoferis, kas nerunā anlgiski, bet reāli špreho vācu un franču valodā. Šajā brīdī sapratu, ka bija stulbi pirms pus gada Parīzē iemācīties tikai vienu vārdu :)
Lai nu kā, bet ceļš daudz maz pagāja mierā un klusumā, kura laikā varējām vērot ārprātīgi smukos dabas skatus. Vietām aizžņaudzās sirsniņa - cik smuki bija !!!
Tā nu nobraukušas vairāk par 3 h, jo vīrietis izrādījās brauca vēl daudz tālāk, izkāpām kaut kur pirms robežas un Dina ieraudzīja augļu kokus.
Divreiz viņai nebija jāsaka, īstenībā es vispār viņai neko neteicu, man vien atlika stāvēt ceļa malā un gaidīt ko ta šī atnesīs. Plūmītes bija ok, bet tie āboli gan... Meženieki kaut kādi :D
Pa to laiku katrs garāmbraucošais tik notaurē, brīžiem pat var tā sabīties, ka kājas stīvas, bet ko viņi vispār taurē??? Jau kopš izbraucām no Itālijas, smago fūru taures to vien dara kā saceļ visas spalvas uz muguras. Nu ok es pārspīlēju, bet nu tik un tā - darīt nav ko???

Līdz robežai tikām pie kāda svilpojoša šofera, kas maigi sakot bija vienkārši uz pakaļas, ka mēs vispār gribam braukt uz Maķedoniju, ar zemtekstu, kāpēc uz šejieni?
Sarunājoties atkal zīmju valodā, šis tur kaut ko mahājās un ik pa brīdim svilpoja. Bet viņš to darīja ļoti prasmīgi. Es pat teiktu kā mūzika ar transa efektu. Karoč šim uz Eirovīziju nākamgad jāstartē - moš paveiksies :)
Uz robežas nonīkušas apmēram stundu viņa kabīnē, sapratām, ka labi nebūs. Mēs tā nevarējām izsviest laiku un nolēmam doties tālāk. Čalim kaut kādas problēmas ar kravu.
Tā nu izgājām uz ceļa un izvilkām savu plivināmo materiālu - uzrkastu Skopje!
Viens divi piestāja kāds džeks, kas brauc pa ceļam uz pilsētu. Sēdāmies iekšā.
Mulsumu izraisīja fakts, ka šis pēc neilga brītiņa sāka atsavidzināt savu mašīnu, liekot atsvadzinātāju pie nu tā kur tas gaiss pūšas ārā. Sāku domāt vai tik tiešām mēs esam nu tik sajūtamas, ka pat mašīnas salonā pavilka bomžīgā smaka :D ?
Bet beigu beigās viņš uzpildīja degvielu un lika mums saprast, ka aizvedīs līdz pašai galvaspilsētai. Izbraucis no sava miesta, džeks piedāvāja mums kafiju, tēju, karoče visu ko gibam. A mēs vairs nav tādas, mēs tagad sakam ''Jā'' un ņemam visu ko mums dot!
Piestājām ceļmalas krogā un mēģinājām iepazīties. Viņam nabadziņam grūti ar to angļu valodu, bet nu tik daudz varēja saprast, ka viņš pats ir albānis,(bet pēc tāda neizskatījās) tēvs strādā Šveicē a pats studē politiku 4. kursā. Viņš vispār kā tāds lācītis, mierīgs un ar zilām actiņām, katrā ziņā ne tāds kādu tu tagad iztēlojies.
Iebraucot pilsētā viņš atkal mūs ieveda kādā āra restorančikā un atkal pirka sulas. Pa to laiku mēs viens otram kavējām laiku un gaidījām Tinu - mūsu nākamo naktsmāju īpašnieci.
Viņa ieradās, visi satikās un dzīz vien atvadījāmies ar to, ka šis grib braukt uz Rīgu, pie tam pēc 3. mēnešiem.

Homeless

Nemaz nebija jāpienāk nākošai dienai, lai ienestu kaut ko jaunu mūsu dzīvē. Jau tajā pašā vakarā visādu, citādu un dīvainu apstākļu dēļ, mēs palikām bez nakstmājām. Ierobežoto līdzekļu dēļ- mēs nedevāmies uz kādu tur hoteli (nav jau tā, ka mums nebija naudas, vienkārši šī ceļojuma mērķis ir izdzīvošana, piedzīvojumu tveršana un iekļaušanāš vienā konkrētā nauda summā).Pie tā mēs arī pieturējāmies un meklējām kur pārlaist nakti,taču nakts darīja savu un mēs bijām ar mieru patērēt naudu neparedzētiem gadījumiem. Mums jau vēl bija tie 2o Eiro, ko iedeva kāds šoferis Itālijā.
Pa dienu klaiņojot pa pils ētu jau bijām pamanījušās kādu josteli un uz to arī devāmies, spriežot necik daudz jau nebūs jāmaksā jo kā nekā Serbija.
Nonākot līdz hostelim, bija jauns pavērsiens - tas bija ciet. Ķipa cilvēkus uzņem tikai no 8:00-14:00 un no 15:00-22:00, bet tad bija jau krietni pāri.
Prātā uzreiz iezagās jauna doma - laist pa riktīgo un bomžoties līdz galam. Uzkāpām tās pašas mājas piektajā stāvā, sapratām, ka būs ideāla vieta nakts migai.
Pārkāpušas pāri visām savām ētikas un estētikas normām izklājāmies gaitenī un ierušinājāmies savos guļammaisos.
Iemigšanas daļa bija tāda raustīga, jo ik pa brīdim kāds gāja un nāca. Par laimi tas notika tikai līdz trešajam stāvam.
Par laimi līdz pat pašam rītam neviens līdz mūsus stāvam nenonāca. I labi vien ka tā, savādāk nācējs būtu normāli no mums atrāvies :)
Pa nakti atrodoties šādos apstākļos jau sākām perināt dažādas pašaizsardzības metodes. Visticamāk mēs varētu vien nošpļaudīt to, kas mūs gribetu patraucēt, jo ne mums kādas nūjiņas bija ar ko iebelzt, ne mums pašām bija spēka cīnīties ar kādu.
No rīta, es pat teiktu diezgan normālā skatā un sajūtā, devāmies ārā no pilsētas, vien tirgū paguvām nopirkt 3 ābolīšus par pēdējām septiņām šīs valsts naudiņām. Miegs bija atjaunojis spēkus un bijām gatavas vienam no sī ceļojuma garākajiem posmiem: Belgrada - Skopje 432 km!

Belgrada

No rīta pabrokastojušas, varējām doties uz lielceļa pusi, vien bija jānoskaidro uz kuru pusi jādodas. No pieredzējuša stopētāja, kas entās reizes ir ceļojis pa Serbiju ar paceltu īkšķi - mums norādīja labāko vietu kur uzsākt ceļu - un mēs bijām prom.
Nonākušas uz lielceļa, sākām plivināties ar savu papīra lapu un pēc četrām minūtēm mums tieši priekšā apstājās starpvalstu autobuss, kas nez kādā jēgā izlaida kādu sievieti. Nesapratām.
Koķetējot ar autobusa šoferi, nonācām līdz tam, ka šis aicināja mūs iekšā, un arī uz frāzi - no money, viņš tikai pasmaidīja un māja ar roku, lai droši kāpjam iekšā. Autinš brauca no Hamburgas. Mums mudīgi tika atvēlētas pirmās divas sēdvietas un pārējie varēja sākt ausīties, kas mēs tādas par dūdām.
Blakussēdošie bija ļoti ieinteresēti un visu ceļu nelika mieru. Nonācām līdz tam, ka iepazīstinājām ar savu ceļojuma maršrutu, kas bija lielākā kļūda. Redzējis, ka mēs dosimies uz Maķedoniju, viens čalis stipri lūdzās, lai mēs dodamies uz viņa dzimto pilsētu. Kā tad!!! Jau skrienam.... :)
No laipnā šofera pūriņā saņēmām vēsus atspirdzinošus dzērienus un šokolādi. Iemeslam tur nebija jābūt. Viņi te taču tādi jauki.
Ar vienu vienīgu transporta līdzekli, nonākušas Serbijas galvaspilsētā Belgradā, steidzām iekarot pilsētas sirdi. Wowch- jā, pilsēta tāda liela un nenormāla. Un te jau jāsakla atkal tas pats : atkal redzēts centrālais laukums, cietoksnis, domes ēka un tā tālāk. Rīt domāsim kā sevi izklaidēt un izmainīt dienas ritējumu.

Novi Sad(Serbija)

Kukurūzas lauks viens vienīgs kukurūzas lauks..... (tagad tev ir jāztēlojas zemeņu lauka melodija un zemeņu vietā jāliek vārds kukurūza un tā jādzied divas dienas) :)
Nu ko tur daudz?? Jā - kukurūzas te ir daudz - tāda kā pākšu pasaule!!!
Skats jauks - tāds dzeltens un neizmērojams kā jūra. Tajā brīdī mums palika silti, jo beidzot iebraucot Novi Sad, varējām izģērbties un mesties pilsētas burvībā.
Sabaudījušās tā līdz nemaņai, mēs atradām vietiņu kādā parkā, kur zem baltas nojumes koncertu spēlēja baltās drānās tērpti mūziķi. Nu viss tik balts... tik balts un tīrs, bet apkārt melna nakts. Un mums jau likās, ka te arī paliksim.....
Ap desmitiem vakarā atbildēja mūsu Bestiešu draugi un pēc 15 minūtēm visi tikāmies rakia bārā, kur no kolbas cienīgām glāzēm rāvām iekšā šotus.
Šobrīd medus rakia ir palikusi prātā kā visgaršīgākā. Mmmmmmmm.
Nākošā diena pagāja ar miera noskaņu sirdī, jo lēnu garu atpūtāmies no iepriekšējās dienas stopējiena.
Izošņājām pilsētu, uzkāpām kalniņām, nostaigājām visu dienu pa pilsētu un sapratām, ka ļoti ilgojamies pēc dabas, pēc maziem ciemiem, viensētām, prom no pilsētām. Un nu mēs jau gaidām rītdienu, jo atkal būsim ceļā-atkal dosimies uz priekšu un leksim iekšā nākošajā ceļojuma nedēļā. Šī bija tikai pirmā, priekšā vēl trīs.

Serbija

Rīts uz Serbiju sākās ātri. Kā ikvienā tāli mērojamā ceļā, mēs ar Dinu esam augšā un ar prieku gaidam savu darba dienas sākumu, jo esam iegājušas lielā azartā un stopēšana sagādā daudz jaunu iespaidu un protams pilnu programmu ar dažādiem satiktiem cilvēkiem. Bet lai kādi - visi šie cilvēki ir jauki un pretimnākoši, pat ļoti.
Tā nu šīs dienas cilvēku amplitūda sākās ar diviem strādniekiem, kuru mašīnas salonā atradās milzīga putuplasta plāksne, kas nosmērēja manas kājas.
Nākošais grābiens gan bija Mamma Mia, jo tieši pirms highway mūs pārtvēra divi augstā biznesa cienīgi vīrieši, kuru smukais, melnais bembītis mūs aizlidināja tālēs zilajās, braucot ar 210 km/h. Ja es to ciparu būtu redzējusi pati, tad diez vai mierīgi nosēdētu, tāpēc lūrēju pa logu un izbaudīju liegano braucienu, ik pa laikam dzirdot kā Dina komentē spidometra rādītāja izmaiņas.
Iebraucot Serbijā mums paveicās ar smagās mašīnas šoferi, jo viņa laipnība nebija izmērojama. Jau sākuma viņš mūs cienāja ar turku tēju, īpašās tai paredzēās glāzītēs(nebūs nekāds brīnums, ka es tagad teikšu, ka šoferis bija turks).
Viņš bija neatlaidīgs - pa ceļam piedāvāja gan ēst gan vēlreiz dzert, jo kopā tika mēroti vairāk kā 200 km.
Visjautrākais bija ar kafijas dzeršanu, kad kādā no pieturām mēs, protams, attiecāmies no tās - cik tad var dzert??, bet kā nu ne - šis ar kafijas krūzēm atkal bija klāt.
Iešķiebis katrai rokās pa kafijas tasei, pats laimīgs dzēra savējo, bet man bija jādomā plāniņš kā tikt vaļā no savējās, jo savienojumā ar pienu es to nedrīkstu dzert. Tā nu Dina klesēja iekšā savējo, bet es tikai sildīju rociņas ( āāā, jā - izbraucot no Horvātijas nebija nemaz tik silti).
Izdevīgā momentā mēs aši apmainījamies ar krūzītēm un nu man bija tukša, bet Dinai dubultā :)
Tā nu es pēc tam biju atbildīga par ''Zaļās pieturas'' sameklēšanu, jo Dina manā vietā uzņēmās šo lielo dzeršanas nastu.

Zagreba (Horvātija)

Izbraucot no Ļubļanas mūs no ceļa savāca divi frīkaini puiši, kas paši bija apmaldījiušies un meklēja ceļu uz kādu kalna ciematu. Viņi tādi interesanti - ar drediem matos, klausījās kaut kādu narkomānu mūziku, kas izklausījās apmēram šādi ī-ī-ī-ī-ī-ī-ī-ī un ik pa laikam uzvilka nenormālu dūmu mākoni. Pilnam komplektam man tagad būtu jāsaka, ka tā bija zālīte, bet nu ok tā bija pašu tītā tabaciņa:)
Pusstundu nobraukuši it kā mums vēlamajā virzienā, čaļi saprata, ka tas ir ellē ratā un ka tas nav nemaz tur kur viņiem vajag, kur nu vēl mums. Tāpēc vēl pusstundu braucām atpakaļ virzienā, lai kaut nedaudz būtu labi visiem.
Beigu beigās nonācām uz pareizajām sliedēm un atvadoties varējām turpināt katrs savu ceļu.
Diezgan ātri mēs pārsēdamies no vienas mašīnas otrā un Zagreba bija sasniegta. Pa ceļam trāpījās tiešām labi cilvēki, kas aizveda mūs daudz tālāk nekā viņiem pašiem vajadzēja.
Pilsēta mūs uzņēma gaidot. Vietējā maizes brenda veikalā iegādājoties vistumšāko maizes kukuli, jeb ripu- pārdevēja smaidot vēl iešķieba maisiņā sēklu maizes kraukšķus. Mēs smaidījām un devāmies tālāk.
Pilsēta tika diezgan ātri un veiksmīgi iepazīta, kam sekoja kārtējā miera maltīte kādā no pilsētas skvēriem.
Īsinot laiku, notriecām vairākus MG interneta un bija jau vakars. Satikām Zagrebas draudziņus, kuri vēlā vakara stundā intensīvi sprieda par IT lietām - bija jautri vērot programmēšanas trikus un klausīties viņu ''Pičku materinu'' valodā :)
Pa ceļam uz mājvietu ižļūcām caur bāru un pie glāzes putojoša dzēriena plānojām rītdienas maršrutu.

Nakts pagāja vieglā rūkoņas jeb dunoņas ritmā, jo divi lieli kompjūteri sīca visu nakti. Bet miegs bija ciešs un tikai sākumā šķita, ka birojā gulēt nebūs tik cool. Kur nu? Man tā nebija pirmā reize :)
Izrādījās, ka mūsu mājvieta atradās diezgan tuvu pilsētas''izejai'' uz tuvāko ceļu, kas ved uz Serbiju. Un jā, ja esi Brinijas Spīrsas fans, tad dodies novembrī uz Zagrebu -tur būs viņas koncerts, nu vismaz uz šausmīgi liela plakāta tā bija rakstīts.

Ļubļana

Vēl mazliet par to kā mēs nokļuvām līdz šai pilsētai. Pēdējais vīrietis un spilgtākais tēls, kas palicis atmiņā, bija kāds laipns šoferis, kas mūs uzņēma savā automašīnā. Ceļš līdz Ļubļanai nebija tas jautrākais,jo šoferis visa ceļa garumā pūta un elsa, jo bija stipri savainojis kāju. Slāpējot sāpes, čalis, savu nezin kur iegrūzto kāju bija apklājis ar kaut kādu apģērba gabalu un pa virsu, visa ceļa garumā, turēdams palielu ledus maisu, mēģināja noturēties uz ceļa.
Kādus 10 km pirms Ļubļanas, viņš jau bija pamanījies maisu piesiet pie stūres, lai visu laiku maiss nebūtu jāpietur ar roku, kad es šausmās ieraudzīju bīstamu manevru, proti, krustojumā griežoties viss ledus gabaliņu maiss blaukšķēdams apvēlās pāri stūrei un pēc tam atkal tikpat skaļi atpakaļ. Vaiiiiiii, tas bija bīstams brauciens, jo viņš bisu laiku atkārtoja, ka labo kāju vispār nevar pakustināt un ka bremzē tikai ar kreiso.
Enīvēj mēs sveikas un veselas izkāpām galamērķī.
Pilsēas apskate bija ātra un ne ar ko īpaši neizcēlās. Atgādināja Rīgu.Trīs tiltu laukums, pils kalna virsonē, un citas mīlīgas un skaistas vietas.
Uz brīdi noslēpāmies no pēkšņā lietus un gaidījām Sandru - mūsu naktsmāju īpašnieci.
Vakars bija tik lielā pakaļā, ka pat nemēģinājām satikties ar citiem vietējiem un pusizmirkušas atpakaļ ceļā no veikala, iekārtojāmies virtuves atpūtas stūrītī un uztaisījām ''pļāpu vakaru''.
Nakts un nākošā diena bija vēl lielākā pakaļā, jo zibeņoja tā ka velnam bailes. Mēs vēsu mieru iegrimām savos telefonos un tikai ap vakarpusi izlīdām laukā, jau skaidrjā un sausajā Ļubļanas dzīvē.
Palūrējām no augšas uz pilsētu - tipa uzkāpām kalna galā un mēģinājām skatīties uz šo pilsētu pozitīvāk!

Slovēnija

Ceļš uz Ļubļanu bija pavisam vienkāršs - tas pats vakardienas koučsērferis mūs aizveda līdz Slovēnijas robežai un mēs jau pēc neilga brīža sēdējām kāda vīra mašīnā uz kura ceļgala savu ķepu un galvu bija noguldījusi skaista suņu meitene. Kā saka - pāris ekselents. Vīrs bija ļoti saviļņots par mūsus kopīgo satikšanos, parādīja savu māju un ievērības cienīgu krāteri, kura dibenā kādreiz atradās milzīgs ledus daudzums - jā, tas atradās viņa mājas pagalmā.
Aizvedis vēl kādus 10 km tālāk, vīrietis uzsauca kafiju un priecīgs atvadījās, lai dotos savās gaitās.
čik čik nākošā māsīna - čik čik nākošā mašīna un tā nu mēs ievēlāmies Ļubļanā - pilsētā, kas šodien raud.
Līst lietus, pilsētas centrs ir slēgts no mašīnām, viss mierīgs un pagaidām neko neizsakošs.

Trieste (Itālija)

Triestē mūs atkal hostoja koučsērferis, kurš runāja septiņās valodās. Čalis jau mūs sagaidot krieviski bļāva no sava dzīvokļa loga. Tā nu vakara gaitā vervelējot entajās valodās, attapāmies jau piemājas bārā, kurš savu uzmanību izpelnījās ar milzīgu , nē, ŠAUSMIGI MILZĪGU desu uz letes. Es pat nezinu vai to var nodēvēt par desu. Tā bija VISU DESU DESA!!!
Kompānijā kopā ar vācieti, diviem itāļiem, īru un vel vienu čali, kuram īsti nenoskaidrojām nacionalitāti-garšojām arī to trako desu un citus vietējos labumus. Visam pa virsu sekoja kaut kāds traks un pārpildīts klubs, pie kura ārā mēs mierīgi stāvot, malkojām Vino rosso un iemūžinājām kopības mirkli. Nakts ekskursija bija ļoti skaista un arī info bagāta. Uzzinājām un redzējām pietiekoši daudz priekš viena vakara Itālijas izzskaņas pilsētā -Triestē!!!!

Venēcija

Venēcija - tas bija šīs dienas mērķis. Īzī pīzī - ar vienu mašīnu nokļuvām līdz mērķim un uzreiz devāmies iekšā pūlī, kas veda uz pilsētas centru. Ai, Jā - tas gan bija vistulbākais. Tie tūristi kā utes visur lien un skatās, ķīnietīši fočē katru nākamo mandeļu cepumu, ko ierauga skatlogā. Bet mēs, visam plūstam lēni līdzi. Labi ka mēs nēesam tūristes šajā pilsētā. Nē, pilnīgi nemaz :D
Ieraugot pilsētas karti, sapratām, ka tāpat nav jēgas pirkt - saprast tur neko tāpat nevarēs. Tā nu nejauši piestiprinājāmies pakaļā kādai tūristu grupai, kuras vadone bija pacēlusi gaisā lietussargu. Nu tas lai vieglāk viņu pamanītu, ne jau tāpēc ka lija lietus. Šādi sekojām līdzi, jo domājām, ka točna aiziesim tur, kur kaut ko var redzēt no šīs tūristu pārpildītās pilsētas.
Līdz galamērķim nomainījām vairākas tūristu grupas. Tikām sekojušas līdzi pacetiem lietussargiem, vēdekļiem, lielam ziedam un kaut kadam kātam.
Kad dienu bijām pavadījušas pilsētā, bija jādodas uz nākošo pilsētu - Triesti. Vilcienā nožuļījām ar veco biļeti un spiedām uz to, ka varētu pa zaķi aizvizināties līdz pašai Trestei, lai gan plānā bija protams atkal stopēt. Nu tā i žuļījām, bet sūdu - nobraukušas 1,5h un likās, ka tūlīt tulīt būs mūsu gala pietura - vagonā parījās kontrolieris. Ieraugot mūsu vienreiz izlietoto biļeti, lūdza izkāpt un dodies atpakaļ uz Venēciju. To viņš teica, jo es centos ieskaidrot, ka mēs neko nesaprotam un dodamies uz Venēciju, vienkārši liekot viņam noprast, ka esam stulbas un iekāpām nepareizā vilcienā. Īsti nesaprazdama, kur mēs esam, sagaidījām nākošo vilcienu un atkal iesēdāmies ar vecajām biļetēm , mēģinot tēlot tikpat stulbas tūristes. Šoreiz izdevās nobraukt vēl divas pieturas, jo mūs izsēdināja otreiz. :) Bet bija tieši laikā. Pietura atradās pie lielveikala, kurā iepirkām nedaudz spēkbarības un atgriezāmies šoreiz uz šosejas. Atkal atkārtojās Pļavnieki - Tukums variants, taču mūs ļoti ātri pārtvēra mašīna, kuras soferis mūs ieveda bezgala daiļajā Triestē! Dinai patika -ĻOTI, kāpēc???Lasi tālāk....

Verona

O, jā mīlīši, bija tā vērts. Verona - pilsēta ar raksturu un itālisku, ĻOTI itāliksu garu. Tiltiņi, ieliņas, cilvēki, upīte, ūdentiņš, bla bla bla - karoče skaisti. Bezjēgā pāgurušas kādā parciņā uzņēmām kārtējo vīna devu un vērojām pilsētu. Atgriežoties, daiļais itālis bija jau mājās un kala savus vakara plānus, bet mī skuzī - mēs bijām izpumpētas. Vilka uz miegu un mēs izmisīgi centāmies sagatavot dīvānu gulēšanai. Bļāviens - gandrīz salauzām, bet mums to neizdevās dabūt guļamā stāvoklī. Pie viņiem ir tā ka vienkārši jāpavlek no augšas nevis no apakšas.
Miegs ciešs kā lācim un čau līdz nākamajam rītam.

Bergamo - Verona

Nākošais rīts sākās nejēgā ātri, jo puikām bija jādodas uz darbu, vien atstājot sev pēdējo darbiņu - nogādāt mūs uz pareizās štrāses, lai varētu sāk savu stopēšanu uz Veronu.
Viss beidzās ar to, ka riņķojot pa entajiem apļu pārvadiem, mūs izveda benzīntankā uz nepareizo pusi un ar to, ka Peppe normāli nokavēja savas darba dienas sākumu.
No situācijas izkļuvām diezgan aši, rādot uzrakstu diezgan stulbā vietā, bet mums vienkārši paveicās, jo suņu vīrs mūs aizveda līdz mūsu nākošajam destineišonam. Vispār ir diezgan forši stāvēt salīdzinoši Rīgai tas būtu tā kā, mēs Pļavniekos stāvētu ar uzrakstu Tukums. Vēl tikai uz izbrīnu parāva fakts, ka tas pats suņu vīrs mums iedeva 2o Eiro. Protams, ka liedzos un sākumā tos nepieņēmu, taču viņš uzstāja. Čalis domāja ka mums nabadzītēm vispār nav ko ēst. Ai pofig, lai jau domā....
Veronā nokļuvām diezgan ātri un devāmies pie mūsu koučsērfera. Sagaidītājs bija stalts, slaids, golferis ar vecpuiša cienīgu dzīvokli. Iemetis rokās atslēgas, atvadījās un aiziedams uz darbu mēs atslīgām zaļajā divāniņa un sapratām, ka te ilgi nevaram dūdot, jo ir jāiet un jāiepazīst pilsēta.

Aizlietā sirds

Čau, ilgi nebija kaut kā nekas rakstījies, tāpēc šis iztrūkstošais robs ātri vien jālabo ar svaigākajām un svaigākajām atmiņām par notikumiem Beļģijā.
Šeku reku arī aizsākas šī gada pirmais trieciens uz Eiropas ārzemēm, kas bija pateicoties Gunčas ilgstošajiem kaucieniem ‘’Braucam uz Beļģiju, braucam uz Beļģiju, braucam uz Beļģiju....un tā visu laiku līdz es pateicu ‘’Nu davai!’’
Meičai zeme jau pilna ar emocijām un iepriekš piedzīvotiem ūberīgiem notikumiem, bet man gan tas bija kas jauns.
Ceļojums sākās ar smaržīgu pārsteigumu lidostā tā bija košļenīte no Anitas ar pavisam jauku un konkrētu novēlējumu uzsākot ceļojumu. Ehh...kā man patīk šīs personīgās pieejas un mazie prieciņi.
Sažļambājusi visu mutē tad nu trijatā varējām sēsties iekšā vienā no Eiropā lētāko aviokompāniju lidmašīnām un spert ārā pirmos prikolus. (Anita izcēlās)
Ko tur daudz- nosēdāmies labi un arī līdz Briseles centram aizstopējām veiksmīgi, Jā jā stopējām, pa taisno no lidostas, tas tā mums tīri asinīs... Labais onka mūs aizveda līdz pašam Atomam un atlīdzībā par to saņēma ‘’Laimas’’ saldumu no manām ķepām.
Prieciņš ta prieciņš, bet vakara pirmais uzdevums bija iegādāties ķiršu alu, jeb KRIEK, kas mūsu visu garšas kārpiņām bija kā medus maize.
Njā pēc veikala apmeklējuma pudele bija rokā un aliņš iekšā skaisti zaigojās, bet kā tad lai tiek pie tās mantas klāt??? Mūsu dūdu kompānija nebūt vēl nebija iepraktizējusies atvērt pudeli ar dažādiem trikiem vai roku kustībām izmantojot dažādas atvēršanas metodes balstoties uz kādu fizikas likumu kā to dara džeki, tāpēc rijot siekalas jautājām palīdzību garāmskrienošajam džekiņam, kas itin veikli atkorķēja pudeli ar skaistu paukšķi gar kāpņu malu. Noskaidrojām vien to, ka viņš bija no Horvātijas (laikam).
Vīhā dzīvīte un gardais Beļģu aliņš!!!!! Čillojām uz trepēm un pavisam neraustoties no policijas tukšojām alus pudeles. Sekoja nākamais vakara uzdevums – sagaidīt Aleksi, kas bija mūsu vakara izklaidētājs un arī hostotājs. Tā tas arī notika stacijā slaistoties un vērojot vietējos ļautiņus un Aleksis visā savā spožumā bija klāt. Čalis izskatījās nedaudz saminstinājies par to ar ko vispār tagad ir sapinies, bet nu uzsākot vieglas sarunas par ‘’bla bla’’ kā atbraucām un ko jau paspējām sadarīt, viņš atraisījās un kopā ejot uz mašīnu ierēcām par kaut ko nezinu ko......
Sākās ekskūršens pa Briseli, kas jāsaka bija ļoti ļoti sapnānots, sakārtots un ērts pasākums. Apskatījām visu pēc kārtas un bez maldīšanās, kā tas ir parasti, kad speramies kaut kur uz savu galvu... Nestāstīšu tagad par visiem čurājošajiem puikām un meitenēm, baznīcu torņiem un visu pārējo ko var apskatīt Briselē,( to varēsi apskatīties galerijās), bet nu uz beigām viss jau bija mazliet ZB, jo nedaudz nogurdināja garā pastaiga, un arī fakts par to ka kaut kur čurksteļo Krīks( rakstu kā izrunā). Tad nu beidzot pienāca arī ilgi gaidītais brīdis par pasēdēšanu krodziņā izbaudot daudzos banānu, mango, šokolādes, persiku, ķiršu alus veidus.
Ar to vien vakars nebeidzās, jo lokācijas vietu nomainījām uz citu bāru, kurā it kā varot dejot. Bet tas nenotika vārda tiešākajā nozīmē, jo mēs dejojām citā veidā – savās sarunās un stāstos par un ap savām mazajām dzīvītēm.
Smaidi un smiekli nebeidzās līdz kuņģis sāka dancot, jo gribējās uzkost ko normālāku nekā iepriekš stacijā notiesātās gaļas bumbiņas. Tad nu kebabu ērtuvē ar nosaukumu BEST of Kebabs, iepazināmies ne tikai ar uzstājīgo gaļas rullīšu pārdevēju, bet arī ar kādu čali, kas Gunču nodēvēja par Moniku ( pārklausīšanās pēc) Turpat arī dzima Pokitas stāsts, bet nu kur tad tik daudz stāstu pie viena vakara?
Viss noslēdzās ar kopsaucēju : Food is good – beer is food!!!
Aleksis aizvizināja līdz mājai un princeses devās pie miera, lai rīt šo valsti ieraudzītu dienas gaismā.

tagad pa labi un augšā skaties sarkastā nākamos stāstiņus...


kā arī noskataties manis pašas saceptos video ar daudzām smukām bildītēm un video brīžiem iz ceļojuma:
video linki te:

http://www.vimeo.com/19976073 (bildites)
http://www.youtube.com/watch?v=CrEOdRoMBso (bildites+video)
kā arī facebooka : http://www.facebook.com/profile.php?id=1218074687

‘’After week our bloods gonna be lika a beer’’

‘’After week our bloods gonna be lika a beer’’ neizbēgams fakts, no kura nav pasargāts neviens, kas ierodas Beļģijā lai izbaudītu alu. Mēs tādas bijām un mums garšoja. Tas vēl viens no teicieniem, kas tika patērēts šajā nedēļā.

Bet nu rīts nebūt nesākās ar alu, bet gan ar tipiskām beļģu brokastiņām, skaistā namā ar skatu uz iekoptu pagalmu un zaļu jo zaļu dzīvžogu (viņiem esot ziema ), laukā spīdot saulei un pretī sēžot burvelīgajam liktenim !! (Dažādu sakritību pēc, sarunājoties mums ar Aleksi bija viens izsauciens – It’s a destiny!!!)
Izštukojuši dienas plānus, devāmies pilsētas virzienā un padevāmies muzeju priekšā. Bija ieplānots apmeklēt divus muzejus, ko arī izdarījām. Tas bija interesanti un noderīgi mūsu smadzeņu krokām.
Apmeklējām mūzikas instrumentu muzeju, kurā bija skatāmi nu da visu pasaules instrumentu veidi kā arī to interpretējums skaņu celiņa veidā, kas džinkstēja ausīs uzliekot smieklīgas austiņas. Un tad nu gan mēs izskatījāmies pēc kaut kādiem ogļračiem ar ķipa kaut kādu lampiņu uz galvas, bet tas jau nemainīja izzināšanas kāri. Redzējām gan Lady Gagas akardeoniņu ar spožām kristālveida pogām, gan gandrīz nomirušus klavesīnus un no govju kuņģiem izbāztas dūdas....visa daile mums pie kājām – spēj tik klausīties un dungot līdzi. Vispār ieteiktu apmeklēt šo muzeju ikvienam klasiskās gan neklasiskās mūzikas mīlošam interesentam. Vērtīgi!!!
Pēc 2 h muzikālā pārsteiguma devāmies uz aviācijas muzeju, kas sākumā šķita gaužām neinteresants. Tur bija apskatāmi dažādas gleznas ar murgainiem vīriņiem pie sienas, kā arī Beļģijas vēstures izklāsts, kas man kaut kā nepiedūra, taču beigās kad tikām pie smagās tehnikas un lidaparātu apskates, bija jau daudz interesantāk. Vispār jāizsaka viens liels pluss muzejam par tā saturu, jo izklaides ziņā tur var atrast dažādus veidus un paņēmienus kā apmeklējumu padarīt daudz interesantāku, piemēram, iekāpjot īstā lidaparātā un apskatīties kā viss izskatās no iekšienes vai arī redzēt telpisku interpretējumu kādai no kara ainām un daudzām citām fīčām.
Paguruši atkal no divu stundu šļūkšanas pa muzeja plašajām telpām un angāriem, vēders sauca pēc kāda kebaba un tad nu vienā no centra ieliņām padevāmies grieķu pārdevējiem, kas itin veikli ievilina tūristus savās ēstuvēs. Lai jau ņemās un vilina, jo kebabi tur tiešām ir labi (nemaz negribās testēt Latvijas piedāvātos murdziņus). Tā nu tīksmībā sapriecājušies arī par Marijas satikšanu – meiča no Rumānijas, kas sirdī gaužām mīļa un jauka meitene, devāmies uz veikalu iepirkt mazos draudziņus – krīgus un devāmies uz nākošo apmešanās vietu -Louvain-la-Neuve pilsēteli. Spiegdamas un lūztošu sirdi ietekmētas negribējām šķirties no Alekša, tāpēc vēl kaut kādā auto stāvvietā uzbliezām kārtējo un ento group-picture un tad nu gan devāmies tālāk pasaulē laimi meklēt.

Čillauts

Louvain-la-Neuve - Pilsēta, kur atpūsties, nesteigties un vienkārši baudīt dzīvi, ja ir kompānija un alus!
Ujjj, bet kāds alus... visu pēc kārtas. Tātad ierašanās jaunajā miteklī bija atkal gaužām jauka un ar aliņu apveltīta, jo griezies uz kuru pusi gribi, tas vienkārši pats no sevis spiedīsies iekšā acīs.
Nometušas stūrī visas pekeles, devāmies ārā iemēģināt vietējo nakts dzīvi un pirmajā krogā sastopot citu Aleksi apzinājām šīs pilsētas burvību, kas saucās tikai vienā vārdā ‘’Pež’’ Tas ir persiku alus, kas vietējo valodā tā arī jāizrunā. Nu kā sacīt ne izdzerties ne spēt beigt jūsmot par šo garšas buķeti, kas pavadītajās dienās aizvietoja gan tēju, gan ūdeni.
Jāsaka tā, ka šī pilsēta nedara neko citu kā tikai tusē. Ikvakars paiet cilvēku ņirboņā un visu laiku kaut kur rīb un cilvēki priecājās. Daudz iepazināmies ar jauniem cilvēkiem, gan tādiem, kas par velti dala pildspalvas un reizē arī piedāvā seksu gan arī tādus kas sajūsminās par mūsu ceļojumu un tautu atšķirībām.
Tā nu sūcot kārtējo ‘’pežiņu’’(atvainojos, bet savādāk nevar pateikt) un skatoties kā pilsētas centrālajā laukumā vietējās tautas masas mēģina klunkurēt folkmūzikas dejas ritmos, iepazināmies ar Adrianu, kuru pēc tam satikām Erasmus ballītē un nākot atpakaļ mājās iepazināmies jau ar citu Adrianu, kas tā sacīt pats apjuka savās vēlmēs un ar savu čirkaino frizūru nozuda ap stūri pie saviem dīvainajiem draudziņiem. Vai vārds Adrians te ir izplatīts? Diezgan...
Runājot par klubiem, varu jums dot padomu, proti, domājot par to ko vilkt kājās nemaz nešauboties velc ārā no skapja gumijas zābakus ( nav pat svarīgi vai uz tiem ir puķītes, baltas pumpiņas vai citi pokemoni) Tu vislabāk iederēsies sabiedrībā, ja Tev būs līdz celim gari zaļā armijnieku toņa krāsas gumpelīši un mugurā kaut kādi nebūt džemperi-vēlams divi, lai varētu bizot apkārt pa visu pilsētu nedomājot par to kur nolikt mēteli. Arī mums tā ieteica darīt vietējie, taču mammīt mīļo - paldies, klepu es māku saķert arī citā veidā!!! Un vēl par tiem zābakiem – tie kājās ir jāvelk viena un nepārprotama iemesla pēc – klubos grīdas ir vienkārši pielietas, aizlietas, lipīgas, slapjas, aizdi.....as un pretīgas. Un ir pat tāds klubs, kurā nekautrējoties var darīt visas savas dabiskās vajadzības, lai arī cik tās būtu lielas vai mazas. Un tā, nu lūk vienā vakarā klejojot pa nemierīgo pilsētu, jau pa gabalu sajutām ‘’īpašu’’ aromātu. Pietuvojoties pie durvīm un pabāžot galvu kluba telpu virzienā bišķiņ apcirtās dūša. Kā nu ne? Tas pēc mūsu domām tas ‘’slavenais’’ klubs vien bija kur viss TAS ir atļauts. Mazās šausmiņas un ārprāta paliekas, bet nezinu cik veseli ļautiņi tur pat tusējās un dzēra alu....pjuk, es pat atcerēties negribu. Viņi ir traki!!!!
Bet garie gumijas zābaki nav jāvelk tikai uz šo klubu, pārējos ir pietiekami daudz mitruma satura uz grīdas, tā, ka glaunās kurpītes nemaz nedomā vilkt, pat i bagāžā nav ko likt iekšā !!!
Vakaru vislabāk noslēgt ieejot uz māju pusi tuvākajā tikpat slapjā klubiņā, paķert katrai pa divām ‘’pežiņām’’ un sūcot garšīgo alu iet mājās.
Uzticētajā mājā, kura bija atstāta mūsu rīcībā ik rītu sākām ar nesteidzīgu rītēšanu (vakarēšanu taču nevar teikt) pie brokastu galda, fonā skanot iekurbulētam mūzikas kanālam. Te nu mums ar Anitu arī radās īpašā ceļojuma dziesma, kuru tikai mūsu īpašajā interpretējumā skan tā kā tai jāskan. Vienīgais nosacījums ir dziesmai nezināt vārdus un tad viss sanāks. Nu nav jau arī nekāds noslēpums- tā ir Bruno Mars dziesma ‘’Grenade’’. Un kopš tā brīža man arī nav ne mazākās vēlmes zināt visu vārdus no galvas, jo tad zudīs šīs dziesmas brīnumainā burvība.
Par murrāšanu ezera krastā ar alus pudeli rokās un kulinārijas mākslas izpausmēm daudz nestāstīšu – tas viss bija un laiks atļāva to darīt. Baudījām mieru un relaksāciju pēc iepriekšējo dienu piedzīvotajiem pārgājieniem, bet mums vēl nemaz prātā neienāca cik gari un nogurdinoši pārgājieni mums vēl būs priekšā. Un tas viss jau nākošajā dienā, kas ir cits stāsts.