Nonākušas uz lielceļa, sākām plivināties ar savu papīra lapu un pēc četrām minūtēm mums tieši priekšā apstājās starpvalstu autobuss, kas nez kādā jēgā izlaida kādu sievieti. Nesapratām.
Koķetējot ar autobusa šoferi, nonācām līdz tam, ka šis aicināja mūs iekšā, un arī uz frāzi - no money, viņš tikai pasmaidīja un māja ar roku, lai droši kāpjam iekšā. Autinš brauca no Hamburgas. Mums mudīgi tika atvēlētas pirmās divas sēdvietas un pārējie varēja sākt ausīties, kas mēs tādas par dūdām.
Blakussēdošie bija ļoti ieinteresēti un visu ceļu nelika mieru. Nonācām līdz tam, ka iepazīstinājām ar savu ceļojuma maršrutu, kas bija lielākā kļūda. Redzējis, ka mēs dosimies uz Maķedoniju, viens čalis stipri lūdzās, lai mēs dodamies uz viņa dzimto pilsētu. Kā tad!!! Jau skrienam.... :)
No laipnā šofera pūriņā saņēmām vēsus atspirdzinošus dzērienus un šokolādi. Iemeslam tur nebija jābūt. Viņi te taču tādi jauki.
Ar vienu vienīgu transporta līdzekli, nonākušas Serbijas galvaspilsētā Belgradā, steidzām iekarot pilsētas sirdi. Wowch- jā, pilsēta tāda liela un nenormāla. Un te jau jāsakla atkal tas pats : atkal redzēts centrālais laukums, cietoksnis, domes ēka un tā tālāk. Rīt domāsim kā sevi izklaidēt un izmainīt dienas ritējumu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru