Tajā brīdī es nezinu kādas domas domāju, jo man šī pilsēta reāli besīja ārā. Gribējās nolamāties četrstāvīgi, bet nu izeja kaut kā bija jāatrod. Saņēmos.
Braukt atpakaļ un tērēt vēl vienu stundu, lai pēc tam atkal mēģinātu izkļūt no šīs pilsētas, kurā mēs esam ieņēmušas bomžu cienīgu statusu vai ko???
Gājām kur acis rāda un tad pavērās kādas mājas vārtiņi un iznāca kāda jauna sieviete. Metāmies viņai virsū, prasot kādā pakaļā mēs esam?? Un viņa to arī atbildēja, ka nu riktīgā pakaļā !
Kāpēc mēs vispār dodamies uz Maķedoniju? Kāpēc vispār ar stopiem? Vai mēs to domājam nopietni? Un vai mēs ceram tur tuvākā gada laikā arī nokļūt?
Ok, mūs varbūt neuzskatīja par trakām, bet par prātu izkūkojušām gan :)
Un beigās velns nebija tik melns kā to mālē, jo laipnā sieviete, mūs pa ļoti šauru eju aizveda līdz apvedceļam, uz kura norādēm atradās skaists balts uz zaļa uzraksts ar mūsu nākamo pieturas punktu.
Ticiet man, nekas stopētājam nav skaistāks uz pasaules, kad uz ceļa norādēm ierauga vēlamo burtu kombināciju. Mums šoreiz tā bija pisēta Niš. Tā atradās reālā stiepienā uz Maķedonijas pusi, proti, kādus 270 km.
Daudz nebija jāpiepūlas, lai mūs paķertu šoferis, kas nerunā anlgiski, bet reāli špreho vācu un franču valodā. Šajā brīdī sapratu, ka bija stulbi pirms pus gada Parīzē iemācīties tikai vienu vārdu :)
Lai nu kā, bet ceļš daudz maz pagāja mierā un klusumā, kura laikā varējām vērot ārprātīgi smukos dabas skatus. Vietām aizžņaudzās sirsniņa - cik smuki bija !!!
Tā nu nobraukušas vairāk par 3 h, jo vīrietis izrādījās brauca vēl daudz tālāk, izkāpām kaut kur pirms robežas un Dina ieraudzīja augļu kokus.
Divreiz viņai nebija jāsaka, īstenībā es vispār viņai neko neteicu, man vien atlika stāvēt ceļa malā un gaidīt ko ta šī atnesīs. Plūmītes bija ok, bet tie āboli gan... Meženieki kaut kādi :D
Pa to laiku katrs garāmbraucošais tik notaurē, brīžiem pat var tā sabīties, ka kājas stīvas, bet ko viņi vispār taurē??? Jau kopš izbraucām no Itālijas, smago fūru taures to vien dara kā saceļ visas spalvas uz muguras. Nu ok es pārspīlēju, bet nu tik un tā - darīt nav ko???
Līdz robežai tikām pie kāda svilpojoša šofera, kas maigi sakot bija vienkārši uz pakaļas, ka mēs vispār gribam braukt uz Maķedoniju, ar zemtekstu, kāpēc uz šejieni?
Sarunājoties atkal zīmju valodā, šis tur kaut ko mahājās un ik pa brīdim svilpoja. Bet viņš to darīja ļoti prasmīgi. Es pat teiktu kā mūzika ar transa efektu. Karoč šim uz Eirovīziju nākamgad jāstartē - moš paveiksies :)
Uz robežas nonīkušas apmēram stundu viņa kabīnē, sapratām, ka labi nebūs. Mēs tā nevarējām izsviest laiku un nolēmam doties tālāk. Čalim kaut kādas problēmas ar kravu.
Tā nu izgājām uz ceļa un izvilkām savu plivināmo materiālu - uzrkastu Skopje!
Viens divi piestāja kāds džeks, kas brauc pa ceļam uz pilsētu. Sēdāmies iekšā.
Mulsumu izraisīja fakts, ka šis pēc neilga brītiņa sāka atsavidzināt savu mašīnu, liekot atsvadzinātāju pie nu tā kur tas gaiss pūšas ārā. Sāku domāt vai tik tiešām mēs esam nu tik sajūtamas, ka pat mašīnas salonā pavilka bomžīgā smaka :D ?
Bet beigu beigās viņš uzpildīja degvielu un lika mums saprast, ka aizvedīs līdz pašai galvaspilsētai. Izbraucis no sava miesta, džeks piedāvāja mums kafiju, tēju, karoče visu ko gibam. A mēs vairs nav tādas, mēs tagad sakam ''Jā'' un ņemam visu ko mums dot!
Piestājām ceļmalas krogā un mēģinājām iepazīties. Viņam nabadziņam grūti ar to angļu valodu, bet nu tik daudz varēja saprast, ka viņš pats ir albānis,(bet pēc tāda neizskatījās) tēvs strādā Šveicē a pats studē politiku 4. kursā. Viņš vispār kā tāds lācītis, mierīgs un ar zilām actiņām, katrā ziņā ne tāds kādu tu tagad iztēlojies.
Iebraucot pilsētā viņš atkal mūs ieveda kādā āra restorančikā un atkal pirka sulas. Pa to laiku mēs viens otram kavējām laiku un gaidījām Tinu - mūsu nākamo naktsmāju īpašnieci.
Viņa ieradās, visi satikās un dzīz vien atvadījāmies ar to, ka šis grib braukt uz Rīgu, pie tam pēc 3. mēnešiem.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru