Stambula-Turcija

Meitenēm āķis lūpā. Nu tāds, ka tik turies, un kur tad vēl citur kā Turcijā mēs tagad varētu atrasties? Izdomājām un aizbraucām. Bet ne tas labākais pārsteigums mūs te sagaidīja. Laiks ir tāds, ka suni ārā nedzītu. Bet mēs te tādās grieķu noskaņās un visai plānās drēbēs apģērbušās atbraukušas, lai izkāptu no Eiropas robežām. Kāpēc? Tāpēc, ka Stambulā atrodoties vienā tilta pusē tu esi Eiropā, bet pārbraucot pāri tu esi Āzijā. Check!!
Spītējot īslaicīgam lietum, dienu pavadījām apskatot visus pilsētas lepnumus.
Ļoti atšķirīga zeme. Ielās redzami galvenokārt vīrieši. Viņi ir lielākie tirgotāji, kebaba cepēji un ratu stūmēji. Sievietes gan te tādas trauslas būtnes. Viņas IR!
Atrodoties pie Sultanahmed mošjas, nebeidza pārsteigt šī īpašā valsts garša. Mikrofonā tika skaitītas kaut kādas lūgšanas, kas izdziedātas īpašos viļņojumos. Sēdējām un baudījām.
Tālu bijām atkūlušās, bet bija tā vērts šajā pārpildītajā pilsētā kurā dzīvo 15 miljoni iedzīvotāji. Kāds vīrs izteica salīdzinājumu, ka tas ir fiftī fiftī ar Ņujorku. Hi ha, tad jau var teikt, ka esmu bijusi arī tur!
Lai nu kā pilsēta kā tāda mani neuzrunāja. Man tā ir par lielu. Tas nav tā, ka pus stundā no centra vari aizsļūkt līdz Juglai, te ir pavisam citi attālumi. Un vispār te nekas nav jāsalīdzina ar Latviju. Priecājies un baudi, ja jau esi nonācis Turciijā.
Ļoti patīkams bija galvenā tirgus laukuma apmeklējums. Par laukumu to īsti arī nevar nosaukt, bet gan par tādu kā vairāku kvartālu ielu labirintu zem jumta, kur var var maldīties krāsainu trauciņu, ūdenspīpju, rotaslietu, lakatuu, austrumu saldumu, zelta, garšvielu un citu labumu virknēs. Tirgotaji ir prasmīgi līdz pēdējai pilītei. Viņi cīnīsies par tavu uzmanību līdz tam kamēr tu jau būsi pazudusi aiz stūra, i ta vēl viņš bļaus- Sinjora sinjora You want- I will show you something :)
Uzskrūvētajām cenām šļūcām garām un mazajās ieliņās un citās vēl turciskākās vietās iegādājāmies to ko vēlējāmies.
Labs sanāca mēģinājums kaulēties par ūdenspīpes cenu. Vīrs pārdeva par 100 Lirām, bet es uzreiz teicu, ka maksāšu ne vairāk kā 50.
Smaidot atvadoties vīrs teica, ka man ir labs sākums, lai iegādātos preci.
Bļāviens, būtu tak ņēmusi to pīpi, bet nu pārlieku stiklotais korpuss manī māca bažas kā šis raibais skaistums beigās nonāks līdz Rīgai.
Uz vakarpusi nonākušas mājīgajā dzīvoklī, ierušinājāmies siltākajās drēbēs un atslīgām mierā. Sasniegta jau sestā valsts šī ceļojuma laikā un bija iemesls mazliet pasvinēties ar vietējiem.
Nakošo dienu gaidījam ar vēl lielāku interesi, tīri laikapstākļu ziņā.
Un kāds pārsteigums- saule spīd un smaida. Metāmies ārā un atkal taustījāmies pēc jaunām atklāsmēm par šo valsti.