Serbija

Rīts uz Serbiju sākās ātri. Kā ikvienā tāli mērojamā ceļā, mēs ar Dinu esam augšā un ar prieku gaidam savu darba dienas sākumu, jo esam iegājušas lielā azartā un stopēšana sagādā daudz jaunu iespaidu un protams pilnu programmu ar dažādiem satiktiem cilvēkiem. Bet lai kādi - visi šie cilvēki ir jauki un pretimnākoši, pat ļoti.
Tā nu šīs dienas cilvēku amplitūda sākās ar diviem strādniekiem, kuru mašīnas salonā atradās milzīga putuplasta plāksne, kas nosmērēja manas kājas.
Nākošais grābiens gan bija Mamma Mia, jo tieši pirms highway mūs pārtvēra divi augstā biznesa cienīgi vīrieši, kuru smukais, melnais bembītis mūs aizlidināja tālēs zilajās, braucot ar 210 km/h. Ja es to ciparu būtu redzējusi pati, tad diez vai mierīgi nosēdētu, tāpēc lūrēju pa logu un izbaudīju liegano braucienu, ik pa laikam dzirdot kā Dina komentē spidometra rādītāja izmaiņas.
Iebraucot Serbijā mums paveicās ar smagās mašīnas šoferi, jo viņa laipnība nebija izmērojama. Jau sākuma viņš mūs cienāja ar turku tēju, īpašās tai paredzēās glāzītēs(nebūs nekāds brīnums, ka es tagad teikšu, ka šoferis bija turks).
Viņš bija neatlaidīgs - pa ceļam piedāvāja gan ēst gan vēlreiz dzert, jo kopā tika mēroti vairāk kā 200 km.
Visjautrākais bija ar kafijas dzeršanu, kad kādā no pieturām mēs, protams, attiecāmies no tās - cik tad var dzert??, bet kā nu ne - šis ar kafijas krūzēm atkal bija klāt.
Iešķiebis katrai rokās pa kafijas tasei, pats laimīgs dzēra savējo, bet man bija jādomā plāniņš kā tikt vaļā no savējās, jo savienojumā ar pienu es to nedrīkstu dzert. Tā nu Dina klesēja iekšā savējo, bet es tikai sildīju rociņas ( āāā, jā - izbraucot no Horvātijas nebija nemaz tik silti).
Izdevīgā momentā mēs aši apmainījamies ar krūzītēm un nu man bija tukša, bet Dinai dubultā :)
Tā nu es pēc tam biju atbildīga par ''Zaļās pieturas'' sameklēšanu, jo Dina manā vietā uzņēmās šo lielo dzeršanas nastu.