Bitola

Tā kā Tina bija ar visām četrām pret stopēšanu, jo Maķedonijā ir TIK bīstami stopēt un te vispār neviens stopētājus neņem, nolēmām, ka viņa brauks ar vilcienu, bet mēs kā ierasts ar stopiem. Mēs uzsākām braucienu stundu ātrāk par viņu - nu tas gadījumā ja mums lēnāk ies :)
Bija plānots, ka Bitolā visas satiksimies trijos pēcpusdienā. Sacīts - darīts.
Ar sabiedrisko mēs izbraucām maksimāli tālāk ārā no centra un tad mums priekšā pavērās meloņu un arbūzu lauks.
Ja jūs redzētu kā Dinai iemirdzējās acis!!!
Nu bet protams, man te tagad gari nav jāraksta, ka šī pēc divām minūtēm bija atpakaļ ar pirmo lielo lomu.
Arbūzu sagriezām ar nagu vīlīti. Jej bogu- šitais darbarīks izglābs pasauli- un tam būtu jābūt arī katra vīrieša ''rokassomiņā'' :)
Melones esot bijušas sapuvušas, tapēc rīta veldzējumu guvām no šitā sarkanā augļa.
Vēlāk kādā krustojumā uzrunājām strādnieku, lai saprastu vai ejam pareizā virzienā. Virziens bija pareizs, taču priekšā bija mērojams tāls ceļš, lai būtu daudz maz labā stopējiena vietā. Vīrietis pats devās uz centra pusi, taču it kā nejauši liku viņam noprast, lai aizved mūs uz vajadzīgo vietu. Lieta darīta - viņš mūs aizveda līdz pat lidostai, kas mums bija izdevīgs sākums.
Aši domājām kādu uzrakstu rādīt nākošo, kad jau taurēja smagais un aicināja pie sevis. Mēs nebijām domājušas, ka būs TIK vienkārši, bet nu vīrietis tāds jauks un atsaucīgs. Arī vietā, kur mūsu ceļi šķīrās, viņš stādināja citus savus kolēģus un jautāja vai nebrauc uz mums vēlamo pilsētu. Rezultātā nonācām pie situācijas, ka divas automašīnas gaidīja uz mums līdz mēs izlemsim, kurā sēdīsiemies iekšā.
Viena no tām bija šausmīgi netīra, turklāt mums būtu jāšēž tā saucamajā ''bulku vāģī'' savukāŗt otrajā mums vienkārši nebija vietas, jo blakus šoferim gulēja kāds saguris jaunietis, kurš mudīgi tika pamodināts, lai visi varētu sabīdīties.
Šajā brīdī kļuvām izvēlīgas un nesēdāmies nevienā. Nu kur nu jau tik traki???
Beigās nostopējām šoferi, kurš pa ceļam uz Bitolu, mums kafeijnīcā nopirkla glāzi sulas un atkal varējām pļāpāt par ceļojumu.
Pa ceļam uz pilsētu sapratām, ka mēs būsim par stundu ātrāk nekā Tina ar visu savu vilcienu un nolēmām, ka sagaidīsim viņu stacijā, bet tad seņēmu sms, ka viņa savu vilcienu nokavējusi un pilsētā būs tikai sešos vakarā.
Nu neko :) Tā kā zinājām viņas adresi, lūdzām, lai aizved uz norādīto vietu (īstenībā nebija nekas jālūdz, vīrietis pats prasīja, lai mēs nosaucam adresi).
Tā nu nokļuvušas Partizānu 61-6, šoferis mums pat pateica, kurā stāva atrodas norādītais dzīvoklis un mēs bijām klāt.
Tur mūs sagaidīja Tinas vecmāmiņa, kas ar mums runāja tekošā maķedoniešu valodā. Tik sirsnīga un jauka. Par laimi dzīvoklī bija arī Tinas brālis, kurš savos 16 gados mācēja mums paskaidrot, ka tūlīt dosies pie privātskolotājas mācīties matemātiku.
Iemizojām kuņgī pāris vietējos labumus un devāmies apskatīt pilsētu. Kāds brīnums!!!Šita arī bija smuka. Tāda mazāka, smukāka un mīlīgāka. NU tā kā mūsu Jelgava piemēram.
Centrajā laukumā satikām Aleksandra lielā tēvu, ko pasveicinājām no dēla, kurš atrods Skopjē. A šis arī bija zirga mugurā un blakus arī bija strūklaka-interesanti veidota, bet jau daudz mazāka. Tad nejauši ieokšķērējām tirgū, kur varēja sajust īsto ļaužu masu. Visapkārt riekstu krāvumi, paštaisīti katli un tie nenormālie parpikas maisi. Tās te ir pār pārēm.
Drīz vien nonācām arī atpakaļ dzīvoklī un arī pati Tina pēc laika bija klāt.
Viņa sarunāja satikties ar draudzeni un vakarā atkal visas devāmies ārā, pabaudīt pilsētas bāru noskaņojumu.