Mūsu mērķis un viens no šī ceļojuma uzdevumiem bija apmeklēt Rumāniju. Šajā dienā devamies uz galvaspilsētu - Bukaresti. Ceļš nebija viegls un īss, taču arī šoreiz mēs mašīnas nomainījam diezgan ātri. Smagākais tajā bija tas, ka pirmais šoferis, kas mūs savāca no Sofijas - pēc tam mūs izsvieda kaut kur ellē ratā uz highway - pilnīgs sviests!!!!
Sakumā es nemaz nekāpu ārā. Centos ieskaidrot, ka mēs nedrīkstam stopēt uz ātrceļa. Šis nesaprata. Tad latviski sāku skaidrot, lai brauc uz priekšu un kad būs piemērota vieta - mēs kāpsim ārā. A šis ne pa kam.
Sadusmojos, nolamājos un izkāpam turpat.
Taja brīdī domāju - auzas ir!!! Nu kurš idiots stāsies un savāks mūs no ātrceļa??
Turpat bija nobrauktuve uz tuvējo ciemu un sapratām, ka tur arī ir jābrauc, lai arī uz nobrauktuves ātrums bija salīdzinoši liels.
Beidzot arī piestāja kāds jauns vīrietis un likās, ka glābtas esam, bet pēc dažām minūtēm nonākušas nekurienes vidū atkal kūņojamies ārā un ar divu apsargu palīdzību tikām nogādātas ķipa uz labāko izejas pozīciju, lai tiktu mums vēlamajā virzienā.
Stāvējām, grozījāmies un pamanījām šī ceļojuma laikā savus pirmos konkurentus.
A tur divi čalīši, īkšķīšus pacēluši, mums virs galvām uz gaisa tilta, stāv uz ātrceļa un svētā mierā stopē.
Domājam, auni tādi!!! Nemūžam viņi nenostopēs.
Sūdu.
Nepagāja trīs minūtes un viņus notīrīja no lielceļa.
Spriedam, ka nav ko ākstīties un jāiet viņu pēdās.
Ieņemot iepriekšējo puišu vietu, acīm pavērās neparedzamais. Pretējā pusē stāvēja vēl čētri pāri ar gados jauniem puišiem, kas pretējā virzienā darīja TO pašu. Vāks.
Tas mums bija kas jauns!!! Bet nu jāsaka, ka nostrādāja.
Mūs paņēma kāds kungs gados, kas savā ādas salonā tērptajā autiņā, kūpināja cigāru. Iespaids tā neko!
Pusmurgaini kaut ko krieviski vervelējot, mūsu ceļi šķīrās un jau pēc tam atradāmies nākamajā auto un tas bija neviens cits kā Šumahers.
Vīrietis spieda ārā visu ko varēja un maucot ar 160 km/h manevrēja ar mašīnu kā psihopāts. Visādas domiņas rosījās pa prātu, taču ikviena apdzīšana tomēr beidzās laimīgi. Visa ceļa laikā likās, ka tūlīt izsmērēsimies pret pretimbraucošās mašīnas stiklu, tāpat kā neskaitāmie knišļi - mūsu mašīnas stiklā.
Ņemot vērā, ka vairs nebija ātrceļš, bet gan brauktuve ar vienu braukšanas joslu katrā virzienā, tas bija vājprātīgākais brauciens.
Ik pa brīdim centos noskaņoties dabas baudīšanai, taču mans šofera instinkts darīja savu un es ar prātu visu laiku sekoju līdzi. Brauciena laikā gar acīm āri pazibēja saulespuķu plantācijas un skaisti dabas skati. Bet nu ko nu tur - tas bija ļoti ātri, bet iesvīst varēja poamatīgi, gan no stresa gan no 28 grādu stabiņa atzīmes.
Lai nu kā-Bukarestē nokļuvām veiksmīgi un bijām gatavas pilsētas iekarošanai, kas sekoja nākošajā rītā.
Pilsētas centrā ieripojām ar maigiem metro rīboņas ritmiem un diena varēja sākties. Pirmais spilgtais iespaids bija tiešām spilgts, jo ieraudzījām strūklaku, kuras ūdens nebija ūdens krāsā, bet gan spilgti sarkanā krāsā.
Likās Wooowwww, bet tad domāju, gan jau kādam ir sagribējies pēc PR akcijas un uzmeistarojis šādu sarkano strūklaku. Tā arī bija, jo pienākot pie košā brīnuma, atklājās, ka tā ir filmas''True Blood'' promo aktivitāte. Nu O.K. Pēc asinīm ūdens gluži neizskatījās, bet pēc tāda ķīmiska aveņu dzēriena gan!
Lai nu kā, pēc tam dūrāmies uzmeklēt parlamenta ēku, kas ir vislielākā pasaulē, kā ''parlamenta ēka'' un otra lielakā ēka kā ''ēka'' aiz ASV esošā Pentagona.
Viens no maniem sapnīšiem bija piepildījies, jo apmēram gadu es te kāroju nokļūt.
Ēka tiešām liela un iespaidīga. Balta, daudzstāvaina, smagnēja, augsta un saules apsīdēta.
Turpinoties pastaigai redzējam vairākas citas lielas un skaistas celtnes, brīvības monjumentu, parkus utt.
Un vakarā atrodoties zem sedziņas atkal bija miers mājā un patīkami laba sajūta par redzēto.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru