Čillauts

Louvain-la-Neuve - Pilsēta, kur atpūsties, nesteigties un vienkārši baudīt dzīvi, ja ir kompānija un alus!
Ujjj, bet kāds alus... visu pēc kārtas. Tātad ierašanās jaunajā miteklī bija atkal gaužām jauka un ar aliņu apveltīta, jo griezies uz kuru pusi gribi, tas vienkārši pats no sevis spiedīsies iekšā acīs.
Nometušas stūrī visas pekeles, devāmies ārā iemēģināt vietējo nakts dzīvi un pirmajā krogā sastopot citu Aleksi apzinājām šīs pilsētas burvību, kas saucās tikai vienā vārdā ‘’Pež’’ Tas ir persiku alus, kas vietējo valodā tā arī jāizrunā. Nu kā sacīt ne izdzerties ne spēt beigt jūsmot par šo garšas buķeti, kas pavadītajās dienās aizvietoja gan tēju, gan ūdeni.
Jāsaka tā, ka šī pilsēta nedara neko citu kā tikai tusē. Ikvakars paiet cilvēku ņirboņā un visu laiku kaut kur rīb un cilvēki priecājās. Daudz iepazināmies ar jauniem cilvēkiem, gan tādiem, kas par velti dala pildspalvas un reizē arī piedāvā seksu gan arī tādus kas sajūsminās par mūsu ceļojumu un tautu atšķirībām.
Tā nu sūcot kārtējo ‘’pežiņu’’(atvainojos, bet savādāk nevar pateikt) un skatoties kā pilsētas centrālajā laukumā vietējās tautas masas mēģina klunkurēt folkmūzikas dejas ritmos, iepazināmies ar Adrianu, kuru pēc tam satikām Erasmus ballītē un nākot atpakaļ mājās iepazināmies jau ar citu Adrianu, kas tā sacīt pats apjuka savās vēlmēs un ar savu čirkaino frizūru nozuda ap stūri pie saviem dīvainajiem draudziņiem. Vai vārds Adrians te ir izplatīts? Diezgan...
Runājot par klubiem, varu jums dot padomu, proti, domājot par to ko vilkt kājās nemaz nešauboties velc ārā no skapja gumijas zābakus ( nav pat svarīgi vai uz tiem ir puķītes, baltas pumpiņas vai citi pokemoni) Tu vislabāk iederēsies sabiedrībā, ja Tev būs līdz celim gari zaļā armijnieku toņa krāsas gumpelīši un mugurā kaut kādi nebūt džemperi-vēlams divi, lai varētu bizot apkārt pa visu pilsētu nedomājot par to kur nolikt mēteli. Arī mums tā ieteica darīt vietējie, taču mammīt mīļo - paldies, klepu es māku saķert arī citā veidā!!! Un vēl par tiem zābakiem – tie kājās ir jāvelk viena un nepārprotama iemesla pēc – klubos grīdas ir vienkārši pielietas, aizlietas, lipīgas, slapjas, aizdi.....as un pretīgas. Un ir pat tāds klubs, kurā nekautrējoties var darīt visas savas dabiskās vajadzības, lai arī cik tās būtu lielas vai mazas. Un tā, nu lūk vienā vakarā klejojot pa nemierīgo pilsētu, jau pa gabalu sajutām ‘’īpašu’’ aromātu. Pietuvojoties pie durvīm un pabāžot galvu kluba telpu virzienā bišķiņ apcirtās dūša. Kā nu ne? Tas pēc mūsu domām tas ‘’slavenais’’ klubs vien bija kur viss TAS ir atļauts. Mazās šausmiņas un ārprāta paliekas, bet nezinu cik veseli ļautiņi tur pat tusējās un dzēra alu....pjuk, es pat atcerēties negribu. Viņi ir traki!!!!
Bet garie gumijas zābaki nav jāvelk tikai uz šo klubu, pārējos ir pietiekami daudz mitruma satura uz grīdas, tā, ka glaunās kurpītes nemaz nedomā vilkt, pat i bagāžā nav ko likt iekšā !!!
Vakaru vislabāk noslēgt ieejot uz māju pusi tuvākajā tikpat slapjā klubiņā, paķert katrai pa divām ‘’pežiņām’’ un sūcot garšīgo alu iet mājās.
Uzticētajā mājā, kura bija atstāta mūsu rīcībā ik rītu sākām ar nesteidzīgu rītēšanu (vakarēšanu taču nevar teikt) pie brokastu galda, fonā skanot iekurbulētam mūzikas kanālam. Te nu mums ar Anitu arī radās īpašā ceļojuma dziesma, kuru tikai mūsu īpašajā interpretējumā skan tā kā tai jāskan. Vienīgais nosacījums ir dziesmai nezināt vārdus un tad viss sanāks. Nu nav jau arī nekāds noslēpums- tā ir Bruno Mars dziesma ‘’Grenade’’. Un kopš tā brīža man arī nav ne mazākās vēlmes zināt visu vārdus no galvas, jo tad zudīs šīs dziesmas brīnumainā burvība.
Par murrāšanu ezera krastā ar alus pudeli rokās un kulinārijas mākslas izpausmēm daudz nestāstīšu – tas viss bija un laiks atļāva to darīt. Baudījām mieru un relaksāciju pēc iepriekšējo dienu piedzīvotajiem pārgājieniem, bet mums vēl nemaz prātā neienāca cik gari un nogurdinoši pārgājieni mums vēl būs priekšā. Un tas viss jau nākošajā dienā, kas ir cits stāsts.