Pirmais, kur atdūrāmies tepat aiz stūra, bija lētu apavu krāvumi. Ar pusķīšiem, svītriņām, lentītēm- ko tik sirds vēlas. Un tās lupatas. Ieliņas pārbāztas ar krāsainiem audumu gabaliem, kleitas, svārki nu da jeb kas. Viss tik lēts un skaists. Par kvalitāti gan nespriedīšu. Bet nu ik katram mums taču skapī mētājas kāds apģērba gabals ar uzrakstu "made in Turkey". Izvēle ir un es domāju pieprasījums arī. Nākošais lietu krāvums, kam vienkārši garām nevar paiet ir spīdošā bižutērija. Ārprātā piepildītie veikaliņi un ielu pārdevēji to vien dara, kā vaktē daiļā dzimuma pārstāves šajā pasaku valstībā. Tur var atrast VISU! Pat zeltītas cūkas auskaru formā un sudraba auskarus karotes izskatā.
Nenoturējāmies un iepirkām pirmos "sūdiņus", ko aizvest draudzenēm :)
Lēti un smuki. Ko tad vēl??
Dienas otrajā pusē smēlāmies mieru sēžot piekrastē un vērojot divas lietas- aktīvo kuģīšu satiksmi, kas darbojas kā sabiedriskais transports, nogādājot cilvēkus uz Āziju, Eiropu un vēl uz visām citām debess pusēm, kā arī stipri aizrautīgos spiningotājus, kas sastājušies rindiņā viens pēc otra, meistarīgi atmetot savu makšķerkātu, stiepa iekšā ūdenī savus pludiņus. Pa kādai spindzelei viņi tur izvilka, bet sapratu, ka hobijs vien tas ir nevis kaut kāda iztikas pelnīšana.
Un tā viņi tur visu vakaru copē.
Jaunieši balkus trinšķina ģitāru, tirgotaji apkārt piedāvo visu ko vien var izdomāt: salvešu paciņas, semuškas, saulessbrilles, sezama riņķīšus, slavenās kukurūzas vāles, ceptos kastaņus utt.
Bet kas darās uz ielām.... Tās ir pārbāztas. Ar visu. Tur ir automašīnas, kas brauc kā viņām ienāk prātā, tur ir sabiedriksias transports , tur ir neskaitāmi simti taksometru un tur ir miljoniem cilvēku. Burzma, steiga, rīvēšanās, kustība.
Bet ko tad lai dara? Viņi visi te dzīvo. Viņi strādā, viņi iepērkas, viņi pārvietojas un viņi izklaidējas.
Un tas ir nākamais stāsts.
Vakarā tikām uzaicināttas uz slavenāko party vietu Stambulā, kura mums esot noteikti jāapmeklē, savādāk viens un divi - visu varam palaist garām.
Dzelteno takšu pilsētā, drīz vien tikām izsviestas vietā ar nosaukumu TAXIM, kas arī ir izslavētā tusiņu vieta. Ak tu tētīt!!!
Sakumā bija jāatgūstas no redzētā, taču tā viņiem ir ikdiena brīvdienu vakaros. Lai vieglāk tev būtu saprast, tad tas ir patuveni tā, kad 18. novembrī Rīgā krastmalā beidzas uguņošana. Taču ir jāpareizina ar 10.
Iela pa kuru plūda cilvēki bija nebeidzami gara, taču kā pastāstīja mūsu draugi, īstie notikumi un noslēpumi notiek tieši sānieliņās. Tādā vienā mēs arī nokļuvām.
Vietejie saspiedušies kā slķītes sēdēja pie saviem galdiņiem un mēģināja ēst. Kapēc mēģināja? Tāpēc, ka vairums galdiņu ir novietoti uz ielas, kuriem garām lēni šļūc visi tusētgribētāji un otrkārt tāpēc, ka vietiņas ir tik maz, ka starp galdiņiem sēdošie cilvēki atrodas tik tuvu, ka mierīgi var izlasīt visus jaunumus viņu telefonos, kas kavējot laiku tur kaut ko gribēja atrast.
Šādi šļūcot visai masai līdzi, no galda pilnīgi vēsi nejauši var nonest kādu salātu šķīvi vai vīna pudeli. Vienu brīdi man pat šķita, ka viņiem nebūtu nekas iebilztams, ja es tur nostātos un mierīgi paniekotos no viņu riekstu traukiem.
Viss tā cieši un draudzīgi :) Īstenībā nenormāli. Bet viņiem visiem te taču jādzīvo, jāstrādā, jāmācās un jaizklaidējas - visiem 15 miljoniem Stambulas iedzīvotaju.
Tad nu beigās bijām izlauzušies tur, kur mums vajadzēja. Klubs atradās sešos stāvos un pie tam, lai gribētu noļūt uz augšējo, vajadzēja braukt ar liftu, čupiņās pa trīs.
Pirmajā stāvā, kā sapratām tusējas urlas pie kaut kādas vietējās šlāgermūzikas, nezinu kas bija pa vidu, taču mūsu stāvā sākumā skanēja latino ritmi, kas vēlāk mijās ar tādu vietējo Lauri Reiniku. Bija tīri kratāma mūzika, iztēlojos ka tā ir baigi stilīga, ņemot vērā spilgto turkiš iezīmi visās mūzikas skaņās.
Līdz rīta gaismai protams tur nebijām, taču sava kultūras daļa tika sasmelta un bijām priecīgas par šīs otrās Ņujorkas iepazīšanu.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru