Ievērības cienīgs un vēl tagad atmiņā palicis ir Skopjes galvenais laukums, kura centrā atradās milzonīga strūklaka un tās galā pats Aleksandrs lielas uz zirga. Tāda nenormāla gramadzina - krāsaina, putojoša, dziedoša un visskaistākā ko pagaidām esmu redzējusi.
Pēc tam visi kopā aizvilkāmies uz kādu bāru, kas atradās kalna virsontē un no tā pavērās skats uz cietoksni. Garšojām vietējo alu, kas nu tāds pats vien bija kā citi ali. Kā saka ķeksīti ievilkām. Vīns gan te viņiem tāds lēts un labs, to arī sanāca izbaudīt visvairāk.
Nākošasis rīts iesākās jau ar gatavu plānu, proti, apskatīt visaugstāko virsotni Skopjes pilsētā, no kuras paveras visa pilsētas daile.
No sākuma mums bija jādodas ar autobusu, kas kā mazias ezītis uzvilka visus augšā līdz pus kalnam un tad ar tādu fifīgu pacēlāju kādu piecu minūšu ilgā pacēlājlidojumā jau atradāmies kalna galā, kur atradās milzonīgs krusts. Tur gan vairs augšā nevarēja uzbraukt, lai gan man bija tāds funktieris, biku pakāpelēt pa tā konstrukcijām.
Jā, nu smuki, smuki...Protams bija dūmaka un viss tāds maigi pelēcīgos toņos klāts, bet nu sajūta un skats neaprakstāmi aprakstāms, jo ja tas nebūtu aprakstāms es te tagad blogu nerakstītu.
Atpakaļ sekoja tāds pats liegans nobrauciens, kad kādas trīs reizes atkal aizkrita ausis. Šitā ausu klapēšanās jau tāda ierasta lieta, jo braucot no vienas valsts uz otru, bieži sanāk šķērsot kalnu pārejas, kur tā ir ierasta lieta.
Otrā diena pilsētā pagāja mierīgi un jau plānojām nākamo pieturas punktu, taču tad Tina izteica piedāvājumu.
Pašai viņai pofig par skolu un teica, lai braucam ciemos uz viņas dzimto pilsētu -Bitolu.
Šajā brīdī kļuvām fleksiblas savā ceļojumā un piekritām uzaicinājumam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru