Mašīnas viena nomainīja otru un jau pēc dažu stundu brauciena, bijām pie Bulgārijas robežas. Te mums bija jāmeklē jauna mašīna, kas kārtējo reizi visiem apkārtējiem ļaudīm bija lieliska izklaide. Uz mums nolūkojās gan policisti, gan nogurušie kravinieku šoferi, gan kafejnīcu apkalpojošais personāls. Mahājāmies ar Sofijas uzrakstu un drīz vien putekļu mākonī, pie mums piestāja melns sporta autiņš. Es domāju daudziem tur nekurienes vidū iespiestajiem rutīnas ļaudīm atkārās žoklis. Džeks i labi angliski runāja i dikti draudzīgs bija, bet pats pēc skata kā balināts gailis. Blondo matu ērkuli noslēpa kepons, taču skats bija tāds so..so :)
Pilsēta mums bija kārtējais jaunums un šoreiz tāds kreptīgs un spilgts. Bulgārijas galvaspilsēta palika atmiņā ar to, ka ļoti, ļoti, ļoti atgādināja padomju laiku skarto zemju likteni, tikai te tas liktenis tāds bēdīgs.
Šī pilsēta ir galīgi aizlaista. Piedrazota, bomžīga, dzīves līmenis arī tāds ne īpaši, sabiedriskais transorts rūsošs un grabošs, bet nu pilsētas skaistā puse bija saulrietā apspīdētās mājas un katedrāles.
Lai nu kā tur ar to visu sadzīvi, pilsēta ir ļoti skaista.
Izbaudījušas pēcpusdienas zelta staru saulrietu, devāmies uz nakstmāju pusi. Viens divi satumsa, mēs bijām izkāpušas no 10. tramvaja un taustījāmies pēc pareizās adreses. Tonakt naktsmājas bija sarunātas ar couchsurfing palīdzību un pusis, kas teicās mūs izmitināt, savu laimīgo dzīvi dzīvo bez mobilā telefona. Mums vien bija lapiņa ar viņa mājas adresi un ciparu virknējums ar parastās līnijas telefona numuru, gadījumam ''ja nu kas''. Par laimi tumsā uzgajām kādu ļoti atsaucīgu jaunekli, kas caur mazajām ieliņām mūs aizveda līdz pareizajai adresei. Mēs tālāk uzmeklējām vajadzīgo ielas numuru, taču vārtiņi bija ciet. Pagrozījusies ap sētas mietiem, es atmūķēju vārtiņus no otras puses un mēs bijām pagalmā. Puisi bija teicis, ja gadījumā ierodamies ātrāk, lai droši nākam pagalmā un gaidam viņu tur, tāpēc man šī vārtiņu atmūķēšana, nelikās nekas ļauns.
Stāvot pie mājas sākām domāt, kā viņš var dzīvot ceturtajā stāvā, ja mājai ir tikai trīs stāvi?? Nu neko - ilgi jau tumsā nestāvēsim, zvanījām uz norādīto parasto telefona līniju. Dzirdam, ka mājā iezvanās telefons. Saķiķīnājāmies un gaidījam, kad pacels...
Klausulē sāka runāt kāda paveca sieviete bulgāru valodā, bet Dina tikai aktīvi centās ieskaidrot, ka te pagalmā ir divas meitenes, kas vēlas palikt pie viņa dēla pa nakti. Nez' ko viņa par to padomāja un kā tas no malas izklausījās? :D
Rezultātā no mājas iznāca puiša krustmāte, kas bija informēta par mūsu ierašanos un veikli ierādīja mums nakšņošanai atvēlētās telpas. Sava(puiša vārds) vēl nebija ieradies mājās. Mēs pa to laiku varējam lūrēt apkārt un mēģināt uzminēt kāds viņš būs.
Mājas augšējais stāvs bija labā puvuma stāvoklī. Aromāts bija neaprakstāms. Mitrs un savilcies ar visu iespējamo - vēēeē!
Noņirdzāmies par stūrī esošajām raskladuškām kad čalis jau bija klāt. Apkrāvies ar paprikas krellēm, puisis smaidīgu seju steidzās ar mums sadraudzēties. Dinu lika pie darba paprikas kreļļu atritināšanā, ko bērni viņam bija uzdāvinājuši bērnudārzā. Sava strādā kā brīvprātīgais un dzīvē jūtas tāds gaužām laimīgs.
Kad laiks bija doties pie miera, no stūra tika izceltas raskladuškas un tika sagatavota guļamzona. Mēs jau nemaz nepretojāmies, jo kur aiz kalniem ir tas skaistais bērnības laiks, kad tika snauduļots šajās brezenta klātajās atspergultās? Es gan tomēr izvēlējos gulēt uz grīdas, kas šajā reizē tika izklāta ar mīkstu aitādas segu un čaviņās līdz rītam.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru