‘’After week our bloods gonna be lika a beer’’

‘’After week our bloods gonna be lika a beer’’ neizbēgams fakts, no kura nav pasargāts neviens, kas ierodas Beļģijā lai izbaudītu alu. Mēs tādas bijām un mums garšoja. Tas vēl viens no teicieniem, kas tika patērēts šajā nedēļā.

Bet nu rīts nebūt nesākās ar alu, bet gan ar tipiskām beļģu brokastiņām, skaistā namā ar skatu uz iekoptu pagalmu un zaļu jo zaļu dzīvžogu (viņiem esot ziema ), laukā spīdot saulei un pretī sēžot burvelīgajam liktenim !! (Dažādu sakritību pēc, sarunājoties mums ar Aleksi bija viens izsauciens – It’s a destiny!!!)
Izštukojuši dienas plānus, devāmies pilsētas virzienā un padevāmies muzeju priekšā. Bija ieplānots apmeklēt divus muzejus, ko arī izdarījām. Tas bija interesanti un noderīgi mūsu smadzeņu krokām.
Apmeklējām mūzikas instrumentu muzeju, kurā bija skatāmi nu da visu pasaules instrumentu veidi kā arī to interpretējums skaņu celiņa veidā, kas džinkstēja ausīs uzliekot smieklīgas austiņas. Un tad nu gan mēs izskatījāmies pēc kaut kādiem ogļračiem ar ķipa kaut kādu lampiņu uz galvas, bet tas jau nemainīja izzināšanas kāri. Redzējām gan Lady Gagas akardeoniņu ar spožām kristālveida pogām, gan gandrīz nomirušus klavesīnus un no govju kuņģiem izbāztas dūdas....visa daile mums pie kājām – spēj tik klausīties un dungot līdzi. Vispār ieteiktu apmeklēt šo muzeju ikvienam klasiskās gan neklasiskās mūzikas mīlošam interesentam. Vērtīgi!!!
Pēc 2 h muzikālā pārsteiguma devāmies uz aviācijas muzeju, kas sākumā šķita gaužām neinteresants. Tur bija apskatāmi dažādas gleznas ar murgainiem vīriņiem pie sienas, kā arī Beļģijas vēstures izklāsts, kas man kaut kā nepiedūra, taču beigās kad tikām pie smagās tehnikas un lidaparātu apskates, bija jau daudz interesantāk. Vispār jāizsaka viens liels pluss muzejam par tā saturu, jo izklaides ziņā tur var atrast dažādus veidus un paņēmienus kā apmeklējumu padarīt daudz interesantāku, piemēram, iekāpjot īstā lidaparātā un apskatīties kā viss izskatās no iekšienes vai arī redzēt telpisku interpretējumu kādai no kara ainām un daudzām citām fīčām.
Paguruši atkal no divu stundu šļūkšanas pa muzeja plašajām telpām un angāriem, vēders sauca pēc kāda kebaba un tad nu vienā no centra ieliņām padevāmies grieķu pārdevējiem, kas itin veikli ievilina tūristus savās ēstuvēs. Lai jau ņemās un vilina, jo kebabi tur tiešām ir labi (nemaz negribās testēt Latvijas piedāvātos murdziņus). Tā nu tīksmībā sapriecājušies arī par Marijas satikšanu – meiča no Rumānijas, kas sirdī gaužām mīļa un jauka meitene, devāmies uz veikalu iepirkt mazos draudziņus – krīgus un devāmies uz nākošo apmešanās vietu -Louvain-la-Neuve pilsēteli. Spiegdamas un lūztošu sirdi ietekmētas negribējām šķirties no Alekša, tāpēc vēl kaut kādā auto stāvvietā uzbliezām kārtējo un ento group-picture un tad nu gan devāmies tālāk pasaulē laimi meklēt.