Gari rīti un miera pārņemts gars, piemita mums visām trijām. Pirmajās dienās bija kā bija ar aktīvu pilsētas skatu apzināšanu, jo, piemēram, Oslo Gunitai iedzina tādu poti, ka viņa kā paralizēta tvēra visu pilsētas daili, lēni velkoties mums no mugurpuses, bet es par to tikai priecājos, jo mana vēlme apskatīt pilsētu bija tikpat liela, kā tāda varētu būt jebkuram cilvēkam, kas jau iepriekš Oslo ir nodzīvojis trīs nedēļas un daudz ko redzējis.
Bet pats pirmais potes dūriens ķēra arī mani, pirms bijām sēdušās ‘’feirijā’’ ( no norvēģu valodas – pārcēlājs). Bija tik saulaina un skaidra diena, mākoņi kā paklausīgi jēriņi bija skaisti izkārtojušies pa visām debesīm, saulē sažmiedzu acis, saraucu degunu un tik skatījos tālumā. Sēdējām piemājas pludmalē, no kuras varēja redzēt cik vēl tālu atrodas mūsu transporta līdzeklis, kas aizvizina uz pilsētas centru. Pēc kādām desmit minūtēm atcerējos, ka man ir arī saulesbrilles :D Padomājot par to, ka sejas ādas atvilkšanas operāciju tik drīz negribas, aizslēpos aiz stikliem un vēroju kā mazs puisītis atairē uz mūsu pusi.
Uzsēdies uz savas baltās smailītes, šis knibinājās ar savu jūrnieka dunci, ko puika bija piestiprinājis pie šortu malas. Padižojies ar saviem ieročiem meiteņu klātbūtnē, čalis aizstūrēja, bet mēs devāmies uz piestātni.
Pilsēta vasarā ir daudz slapjāka nekā ziemā, jo visur čurkst visur tek, kā sacīt strūklaku uzbrukums ir vērā ņemams. Daži strūklakās padzirda suni, citi mazgā rokas, atsevišķi kadri pie tām fočējas, bērni skaita bizmārītes mūra spraugās – nu visādi.
Skulptūriņu parks gan man uzdzina nelielu garlaicību, tāpēc izlaidos zālienā, kamēr dūdas kavējās un iedziļinājās radīto mākslas darbu zemtekstā...Vīgelands paliek Vīgelands – seksuālās dziņas radītos darbus var pētīt ilgi
Dienas otrajā pusē nonākušas pie karaļa pils, neko citu nedarījām kā uzreiz apsēdāmies ēnā pie pieminekļa. No šī skatu punkta varēja mierīgi pasēdēt un pavērot notiekošo pilsētā, kā arī paķiķināt par pils gvardes vīriņu soļošanu.
Kur bijis kur ne Dina pēkšņi izvilka (drīzāk pavirzīja tuvāk) follija materiālā iepakotu kārbu, kas kā noskaidrojām bija pirkta veikalā, nebija bojāta, attaisīta vaļā vai citādi iespaidota. Tātad nejauši aizmirsta.
Uz iepakojuma attēlotie kartupeļi, izskatījās tik pievilcīgi, ka viens divi kārba bija vaļā. Sākumā vairīgi nosakot tās garšas kvalitāti, katra uzdūrām uz sava naga pa tur esošā ēdiena gabalam un sākām degustēt. Uzreiz sajūtot bazilika klātbūtni, nodomāju, ka ēdams būs. Smieklus mums izraisīja fakts, ja nu pēkšņi nelaimīgās kārbas īpašnieks ierastos tai pakaļ, bet tā vietā ierauga triju latviešu meiteņu uzbrukumu mazajai kastītei. Nosmējāmies un tā nu visai nepierastā veidā, bet kārbu iztukšojām.
Līdzīgas ēdiena izklaides mūs sagaidīja arī vakarpusē, kad pavisam nejauši šķērsojot Akera teritoriju iebliezām nožogotā, ar cilvēkiem un mūziku pilnā pasākumā, kas izrādījās seksuālo minoritāšu praids. Tam par godu vairākas dienas šajā vietā notika savas taisnības meklēšana gan dzīvnieku aizsardzības jomā gan arī politiskajos uzskatos par geju un lesbiešu tiesībām. To mēs uzzinājām no vietējā norvēģa pie kārtējā stenda, kas visu šo informāciju sākumā mums stāstīja norvēģiski! Pa to laiku kad klausījāmies, mums jau rokas bija pilnas ar končām un citiem zelējamajiem saldumiem, tāpēc atzināmies, ka’’ we are speaking in english’’. Jā, somiņas saturs pēc apietiem diviem apļiem, kuru laikā apstājāmies pie tiem stendiem, kur kaut ko dalīja, bija visai krāšņš. Neskaitāmas sūkājamās konfektes uz kociņa, prezervatīvi, piespraudes, lubrikanti, sirsniņveida želejkonfektes, aproces visās varavīksnes krāsās, kā arī pildspalva, ko mēs īpaši viltīgi ieguvām savā īpašumā, proti, aizpildījām anketu norvēģu valodā par saviem uzskatiem kāds pastāv par seksuālajām minoritātēm, un pilcene bija mūsējā (mums vismaz tā likās, ka jautājumi bija par to :)
Šis pasākums neizpalika arī bez muzikālā baudījuma, ko gājām izbaudīt blakus uzceltajā teltī. Uz skatuves gorījās sakrāsoti cukurdupši, apspīlēti zaigojošos šortos, bija skatāms arī transvestītu izgājiens 13-15 cm augstās kurpēs, kuri kā spalviņas defilēja savos dejas ritmos, kā arī īpašs vakara vadītājs vai vadītāja, kas pirms katra numura izsauca man nezināmu saukli. (Laikam to saprata tikai ‘’viņi’’). Daudz mīlīgāks pasākums izskatījās tad, kad blakus stāvošās sievietes sāka maigoties...Nu ko tad es? Stipri elastīga savos uzskatos, izlikos, ka neko neredzu :D
11. vakarā sēžot feirijā, dodoties ceļā uz mājām, smaidījām līdz ausīm un šļambājām iegūtos saldumus. Kā lai nesmaida, ja vienā dienā ietaupītas divas ēdienreizes četras reizes dārgākajā valstī par Latviju?
Ir kurš tur jūnijs, es tagad nolieku uz galda kociņu uz kura bija sarkana sirsniņas ledene un aizveru kompi.
Varbūt šodien pat aizej un nopērc kaut ko pasūkājamu?!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru