Šis rīts sākās ar ainavu par kuru bija parūpējies vakardienas nemanāmais sniegs. Kalnus apaugušās egles, kuras visu laiku uzskatīju par ainavas postītājām, jo es nevaru ieraudzīt plikus kalnus, šodien bija tīri skatāmas un labi izskatījās kopplānā. Pārvietojoties lejā no kalna, uzķēru jaunu šļūkšanas metodi, kuru var izmantot kā vienu no šī brīža labākajiem paņēmieniem kā tikt lejā, ņemot vērā normālo sniega klājienu, kas te ir sastopams. Nemaz nenojaušot, ka šīs dienas laikā man vēl būs jāizmanto šis nošļūciens, es jau biju kalna pakājē.
Bāc. Apstājos un sastingu. Sapratu ka emu aizmirsusi paņemt līdzi kādu lielāka izmēra rubli. Kā tāda klukste sastingusi 20 sekundes stāvēju un domāju cik ļoti man šodien ir nepieciešams skanošais? Rezultātā sapratu, ka nav vērts doties atpakaļ, jo jāķer iespaidi pilsētā, nevis veikalu izpārdošanu burzmā, ko vairākumā gadījumu tik un tā nevar uzskatīt par atlaidēm. Tā tikai viņiem šķiet!
Sapratusi, ka karte ir tīri laba manta, iebraucot pilsētā, devos uz tūrisma informācijas centru, kurā vakar jau biju spērusi savu kāju, ar cerību, ka kāds palīdzēs jautājumā kur izprintēt Nesoddenas karti no sava e-pasta. Kā nu ne, tas pats elegantais kundziņš sēdēja un bakstīja klaviertūras pogas. Palūrot virs brilles malas, pasmaidīja atkal mani ieragot. Izstāstot savu sāpi, mans maršruts pagriezās divus kvartālus ap stūri līdz interneta kafejnīcai Saga, kuras nosaukumu tagad bija grūti atsaukt atmiņā.
Smuki salocīdama silto A4 izmēra papīru, kas izmaksāja 1,65 Ls, ieliku somā un notēmēju uz piestātnes pusi. Pa to laiku rēķināju šīs vienas nieka papīra lapas izdrukas cenu. Nu ok, tiesa gan tā bija krāsaina, kas iespējams arī ietekmēja manas šī rīta nelielās izmaksas.
Uzkāpusi uz baltā miera klāja, izvēlējos kāpt augstāk (jau pieradums no nemitīgas kāpšanas) un ieņēmu vietu otrajā stāvā pie milzīga, apaļas formas loga, klāja kreisajā pusē. Mēģinot iemūžināt mirkli, sapratu, ka ausgtākie stāvi ne vienmēr atmaksājas, proti, logs bija izmantojams tikai ārpasaules saskatīšanai ar cilvēka acīm, nevis ar fotokameras pikseli.
Tā nu pēc pusstundas ilgas kuģošanas Oslo līča ūdeņos, sāku iepazīt salas burvību. Uzreiz taustījos pēc kartes, jo vajadzēja pārliecināties uz kuru debess pusi kājas bija mani jau aiznesušas. Kāpelējot augšup un lejup pa šaurajām ieliņām, sapratu, ka vismaz ne šodien es saniegšu sevis nosprausto gala mērķi. Sigur Ros mūzikas iespaidā, garastāvoklis bija mierīgs un radīts tādai pastaigai, kāda bija tieši šodien.
Saprotot, ka kaut kā nejauši esmu nokļuvusi līdz Nesoddtangen centrālajam objektam – veikalam Tangen Trelast (nosaukta ielas nosaukumā )mūzikas mape pārleca uz nākamo un turpmākā pasaiga bija A. Rybaka balss pavadībā. Blandījos vien tālāk, līdz nonācu tik mazās ieliņās, ka šķita, ka tūliņ atduršos kādas mājas pagalmā. Divi skolēni, aiz kuriem sekoju vairākas minūtes, noteikti uzskatīja mani par kādu aizdomīgu personu, jo vairākas reizes viņi ar aizdomām paskatījā pār savu plecu, vēršot skatienu uz manu pusi.
Lai radītu daudz maz gaišāku tēlu viņu acīs, jau tā savā baltajā vējjakā, izdevīgā momentā apdzinu mazos pļāpātājus un tēloju, ka zinu kur tajā brīdī eju, ik pa brīdim slepus paskatoties savā 8x4 reizes pārlocītajā kartītē.
Un nu tik sākās tipināšanas cienīga pārvietošanās lejup no kalna. Šļūciena solīša atkārtošana bija to vērta, jo kā nekā atkārtošana – zināšanu māte. Slīpums bija tik stāvs, ka būtu bijis labāk vienkārši pilnā augumā izbaudīt ziemas priekus, bet nu ne jau manā baltajā kurcīņā.
Brīdī, kad atkārtoti jau nez kuro reizi ieskatījos kartē, sīkie bija pazuduši.
Karte savā stundu ilgās lietošanas laikā, bija diezgan paplukusi, nemitīgi lokot to vaļā un ciet, taču tajā redzētais manī radīja supersmaidu. Pārsteigums, kur tu rodies?!! Mērķis bija sasniegts Bakkergardsvein māju ieleja bija manā acu priekšā. Nolēmu pablandīties un papētīt tuvāk apkārtni, bet pretī man pavērās atkal nenormāls stiepiens augšup kalnā pa stāvām trepēm.
Bija patīkami kalna virsotnē nogurumā izelpot un skatīties tālumā. Oslo no šīs salas puses izskatījās gaužām jauka pilsēta, ņemot vērā, ka bija pēcpustdiena, ārā gaišs un nekur vēl nedega lampiņas vai kāds cits masu radītais mākslīgais skaistums, kas tumsā jebkuru vietu uz zemeslodes padara skaistāku. Šoreiz viss bija dabīgi.
Ribaklandes ceļojums beidzās, kad nogurusi sēdēju siltajā kuģītī. Šoreiz atteicos no augstajiem plauktiem un paliku uz klāja pirmajā stāvā. Bija izdarīta pareizā izvēle – šoreiz logs bija tīrs. Mierīgi plūstot uz priekšu, pa logu vēroju smieklīgās kaijas, kas kā tādas plaušas sēdēja uz salauzītajiem ledus gabaliem, kā arī aizmirstībā varēja skatīties uz atsevišķi peldošajiem, caurspīdīgajiem ledus gabaliem, kas pārlūza no ūdens viļņu radītā spēka. (vizualizācijai var iztēloties kadrus no filmas’’Nāves ēnā’’).
Atceļā uz māju pusi, pilsētas centrā pārliecinoši muzicēja kāds ielu muzikants. Puisis nobruņojies ar oranžīgu ģitāru, skaņas pastiprinātāju un īstu rokera sejas izteiksmi, tik baudāmi pieskandināja visu ielu, ka es pirmo reizi mūžā apstājos un klausījos. Mazais Fun Loving Criminals čalis, jūtams, bija tikai un vienīgi mūzikas pasaulē dzīvojošs un mani nepameta sajūta, ka nekad no tās arī neizkāps.
Ziedojusi viņam pāris monētas, iedvesmota par fiziski smagu, taču ļoti mērķtiecīgu dienu, gāju uz piektā pieturu un šļūcu uz mājām.
Ak jel, ja vēl vienu reizi es būtu varējusi pašļūkāt – vot nē, bija atkal tikai un vienīgi jākāpj augšup kalna virsotnē. Sajutu vairākas kāju muskuļu grupas, kas atgādināja par to esamību manā ķermenī un ar ātrumu 1,43 km/h tēlaini izsakoties ‘’uzrāpoju’’ kalnā.
Mīlīši, esmu beigta!!!
Gan jau būs vēl kaut kas.
Čau - Tagad mans prāts aiziet pīpauzē!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru