Nu ko? Tiem, kam vēl interesē manu Oslo pavadīto dienu notikumi, šis būs beigu ievads. Kaut kā vakar tērzējot sapratām, ka laiks iet ļoti ātri. Stundas, minūtes un sekundes.Ar šo neko jaunu jau nepateicu, bet to teicu ar tādu domu, ka arī manas ‘’garās’’ brīvdienas sāk noslēgties.
Atzīšos, ka sākumā ķertais izmisums, kas iezagās manā prātā, šeit pavadot pirmās iesildošās dienas, bija pilnīgi nepamatots, tam, kā beigu galos man izdevās visu pagriezt, lai būtu interesanti ne tikai man, bet izrādās arī jums visiem. Paldies visiem, kas virtuāli dzīvoja kopā ar mani. (es runāju par Oslo prieciņu 1..2..3.. utt mēģinājumiem visu vizualizēt). Īpaši tiem, kas savu sajūsmu nespēja apvaldīt un personīgi izteicās par stāstos izklāstītajiem notikumiem. Jutu, ka daži vienkārši klusiņām pie sevis nosmaidīja un nopriecājās par labi pavadītu laiku internetā. Tos, kurus garlakoju – paši vien esat vainīgi, nevajadzēja sevi apgrūtināt ar lasīšanu.
Lai nu kā, es pat vairs neatceros kāds bija pirmais no maniem individuālajiem mēģinājumiem izostīt Oslo pilsētas šarmu, vien zinu to, ka iespējamība, ka pavadīšu atvaļinājumu gurdeni tusējot ar Tv pulti, izzuda brīdī, kad sapratu, ka vajag piedzīvojumus. Jūs redzējāt- tie uzradās paši!
Vakar šķistot bukltetu, atskārtu, ka vēl ir pietiekami daudz vietu, kurp doties šajā pilsētā, bet ne jau par katru varīti šodien gribēju turp doties. Ieslēdzās kaut kāds sajēdzīgais faktors par to, ka labāk ar miera sajūtu uz pleciem,pastaigāju pa pilsētu, nevis drudžaini kratot rokās manu gandrīz izjukušo pilsētas karti un jau fokusā noregulētu fotoaparātu skriet iekšā kādā galerijā, ar spītību sejā ‘’Stop, šeit es vēl nēesmu bijusi! Man jāapskata. Vēl neslēdziet ciet!’’
Tā kā šādas sabiedriskas vietas, kā muzeji, galerijas un citas tūristu ‘’tusiņu’’ vietas sēdz ciet plkst. 16:00, man plānā ierakstās doma labāk uzbraukt pilsētas ausgtākajā augstceltē un no augšas paskatīties gan uz modernās mākslas muzeju, gan Fotogalleriet u.c galerijām, uz kurām došos kā pirmajām, kad nākamreiz šeit viesošos.
Man nav žēl itin ne par ko! Jo vislabāk ir tad, ka kaut kur dodies, nevajag iepriekš nospraust kaut kādus mērķus vai plānus. Gadījumos, kad tie zināmu apsvērumu dēļ neattaisnojas – tad nav ko nožēlot.
Un man tā bija! Kas konkrētajā dienā ienāca prātā, turp arī devos un rezultātā ieguvu pilna kalibra esenci!
Kaut kas no visa palika arī neizstāstīts, jo daļa sajūsmas kripatiņas jāpatur pie sevis, lai ceļojums paliktu atmiņā, kā viens no mana cēlā kruīza kuģa pieturas punktiem visā plašajā okeānā, kas ir turpmākā dzīve. Vai cik liriski pateicu, laikam būs kāds dzejas rindu skricelējums jāvelta par godu šim notikumam!
Rīt aizritēs pēdējā atvaļinājuma diena, manā sapņu zemes iemītajā taciņā, jo zinu, ka atgriezīšos. Atgriezīšos, sajust prieka mirkļus, satikt draugus, iemīlēt jaunatklātas vietas un atkal smaidīt, smaidīt par to, ka laimīgs – viens cilvēks uz sasodīti mazās uz sarežģītās pasaules!
Uz Rīgas lidostas skrejceļa nosēdīšos pirmajā marta dienā, piecpadsmit minūtes pāri septiņpadsmitiem pulksteņiem.
Tie, kas gribēs, tie būs, tie, kas nevarēs tie paspēs, tie, kas aizmirsīs, tiem tiks piedots.
Ha det bra!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru