Hai hai

Jau verot vaļā durvis, sapratu, ka šodienas iecerētie plāni var mainīties, taču tāpēc sevi neatrunāju no tiem. Ar diviem grūdieniem beidzot dabūjusi vaļā durvis, kāpu augšup pa milzu kupenu, zem kuras bija jābūt trepēm. Īpaši tās nesajūtot, bridu uz iepriekšējās dienās iemītās takas pusi. Gaisā sajutu tā kā zemāku grādu nekā iepriekšējās dienās, tāpec apgriezos un devos atpakaļ tiko izbristās kupenas virzienā. Nomainījusi iepriekšējo galvas segu uz balto pižonu, sapratu, ka beidzot esmu kārtīgi nopakojusis dienas gaitām.
Protams!!! Iestaigātā stiga, kas veda lejā no kalna un ietaupīja apmēram 100 metrus no ceļa garuma, tagad bija tā aizsnigusi ka nācās vien pagarināt savu ikdienas maršrutu par tiem 100 metriem. Nu ok, priekš rīta pastaigas tīri neko. Gabals nenokrita.
Pilsētā sāku ar šopingošanu, kas tā arī ievilkās un rezultātā iztērēju visu šodien paņemto naudu. ( tas laikam uz iepriekšējās reizes rēķina, kad to aizmirsu paņemt. Re kā ir , daba nemīl tukšumu –vienmēr ir balanss.)
Cik nu veikalos šodien savu kāju spēru ( dažos pat divas reizes) tā uzreiz dzirdu akalpojošā personāla ‘’maļampantiņu’’ sasveicināšanos - ‘’Hai, hai’’. Piebildīšu, ka pārdevēji vienmēr cenšas sasveicināties ar katru ienācēju, savukārt pircēji arī ir ļoti atsaucīgi un atbild ar to pašu ‘’Hai, hai’’. Un tagad padomājiet, ja šo vārdu vienā reizē es dzirdu četras reizes, plus ņemot vērā, ka veikali ir ļoti apmeklēti un dzirdu to sakam katram veikala apmeklētājam pie kases vai vienkārši tāpat, tad pēc šodienas apmeklēto veikalu maratona man radās ieteikums. Teikt īsāk, proti,izteiksmīgi sasveicināties ar ‘’Hāāāāāāāāāāāāāi’’ un miers un basta. Bet nu manā interpretējumā, kā es pati to iztēlojos, tas būtu vēl komiskāk. Gandrīz kā tādas gotiņas māviens sanāktu.
‘’Hai, hai’’, ‘’Hai, hai’’, Hai , hai’’, Hai hai. Bla bla blaa. Visu laiku ienākot atbildēju ar ‘’Hello’’ liekot nojaust, ka ar mani tik vienkārši nebūs un lai saprot, ka man kaut ko stāstīt savā norvēģu mēlē, lai nemaz i nesāk. Bet nu kādā no veikaliem tomēr atmurmulēju ar spridzinošo frāzi ‘’Hai hai’’ uz ko arī iekritu. Man sāk kaut ko cītīgi stāstīt, bet es sajutusies mazliet dumi, ka gribēju tikai iefiltrēties vietējo ādā un izskatā vienkārši paklaiņot pa veikalu, nācās atvainoties un likt nojaust, kas es tāds par putniņu. Vēl tas pats gadījās arī otreiz, kad atbildot uz ‘’hajīgo’’ izaucienu, čalīts pie kases, protams pateica man summu, kas jāmaksā, bet tā es neko nesapratu un tieši šajā reizē pie kases nebija mazā monitora, kas parāda kopējo bilanci, man nācās atklāt savas kārtis un pārjautāt ‘’Sorry, how much I need to pay?’’
Secinājums, nav ko ākstīties,parādi uzreiz kā ar Tevi jārunā!
Dienas turpinājumā izspēros laukā no veikalīgās pasaules un nokļūstot uz gājēju ielas, prātoju kur nu doties tālāk? Nekur nebija jādodas, viss notika manā acu priekšā! Uz Karl Johans gate notika filmēšana, pēc manām domām, nelielai īsfilmai, jo iesaistītais puisis un azartiskie ielu muzikanti varētu stāstīt par kāda jaunieša dzīves notikumiem, kurā parādīta arī viņa ikdiena. Ar savu nedudz piešauto aci video uzņemšanas sfērā, process izskatījās pēc mēģinājuma uzņemt vienu (!) kadru. (Tagad pilnīgi iztēlojos šo nofilmēto kadru uz lielā ekrāna).
Nostājos ielas malā un atkal tēloju, šoreiz ka kādu gaidu. Tas man ļāva mierīgi noskatīties uz visu notiekošo, jo profesionāla video uzņemšanas vide, goda vārds, visu mūžu mani ir vilinājusi. Tā nu ar gailošām acīm, nesatricināmi noskatījos kā mikrafona puika ar superīgo un pūkaino mikrafonu, goņī pakaļ savai darba komandai. Čalis ar ’’ pelēki pūkaino draudziņu’’ uztvēra ielas dabisko troksni, kas sastāvēja no ielu muzikantu enerģiskās spēlēšanas ( brigāde ar saksafonu, kontrabasu, kaut kādu tauri, akardeonu un tamburīnu), garāmejošo iedzīvotāju sarunām un citām skaņām, kas bija šajā momentā visapkārt mums. Kad čalis man pietuvojās un novicinājās ar savu ‘’draudziņu’’ virs manas galvas, tajā brīdī domāju vai man ar' kādu letiņa frāzi iekliegt kopējā mikslī?, taču brīdī, kad mūsu acu skati sastapās – es spēju tikai pasmaidīt tā no sirds un pūkainītis jau desoja prom uz šķērsielu, uztverot klusinātāku atmosfēru uz visa notiekošā fona.
Kad kadrs bija uzņemts, filmēšanas brigāde izlīda no šķērsielas stūra un nāca atpakaļ pie ielu muzikantiem. Viņi savā nodabā sāka dejot, tā atbrīvoti, noteikti kādam likās dīvaini tie deju soļi, bet ar tādu kaifu varēju skatīties uz cilvēkiem kas ir atbrīvoti, nesamāksloti un dabīgi šajā komerciālajā un mākslīgi radītajā vidē. Protams, ka es tajā brīdī smaidīju.
Pilnīgi jutu , ka veiktais darbs bija viņu mazais tusiņš. Katrā ziņā bieži nenākas redzēt tik enerģētiski piepildītus cilvēkus savā darba vietā. Muzikanti - tie tikai spēlēja tālāk, atbildot uz dejotāju ķermeņa valodu. Īpaši jāizceļ melnādainais vīrietis, kas tik enerģiski sita savu tamburīnu, ka viņam pašam noteikti šķita, ka uz to brīdi ir operas cienīga Karmena!
Juzdama, ka mana diena vēl nav galā, gāju uz priekšu, kur acis rāda. Kad pastaigas laikā garām aizbrauca divi autobusi ar gala pieturu Aker Brugge, sapratu, ka pilsēta pati dod zīmes, kas man jādara. Vēl līdz šim nebiju izmatojusi pilsētas sabiedrikso transportu, tāpēc stūrēju pieturas virzienā un gaidīju kādu ne būt braucamo. Ko jūs domājat? Pienāca 54. autinš, kas ved uz Aker Brugge. Neiešu jau špļaut liktenim acīs –sēdos iekšā un brucu. Bija patīkami redzēt jaunas ielas, ēkas un maršrutus, jo ar savām kājām blandījos pavisam pa citiem kvartāliem, bet šajā gadījumā ieraudzīju jaunas atklāsmes par pilsētu.
Piestātnē uz soliņa notiesājusi jogurtu no salokāmas tūristu karotītes. Pa to laiku paspēju ievērot brezenta auduma nostiprināšanas metodi ap laivu, kas bija sekojoša: katrā laivas pusē brezenta auduma malās karājās apmēram piecas tosola pudeles, kas deva smagumu un noutrēja nelielo tekstila izstrādājumu uz mazās jahtiņas! Visai labs prakstisks piegājiens, kas izcēlās uz dārgo jahtu fona!
Atceļā uz mājām, nobruņojos normālam bridienam pa sniegu, jo negribēju vēl pagarināt maršrutu par 100 metriem, jo kā nekā laiks ir nauda. Es jau tā pārvietojos ar izmaksām 1ls/sec, tā ka šī rīta aizsnigušo taciņu tagad rotā divu nabaga pēdiņu mēģinājums atgūt iepriekšējo maršrutu!
Rīt maršrutu un mēķus nemainīšu – turpināšu iekarot Oslo!
Hai hai!