Mana ceļojošā diena sākās pieturā, kurā izkāpu kopā ar vairākumu līdzbraucēju, kuri kāpa ārā no T-bāņa (Tunel bane). Apjaušot, ka tā varētu būt viena no centrālajām pieturām, dūru vien tālāk un sāku meklēt kādas pazīstamas stacijas sienas, reklāmu izkārtnes vai tablo, kas bija redzēti iepriekšējā reizē. Nekā. Neatradu. Plūsmas virzīta, atdūros nu jau šopinga zonā, kurai beidzot nespēju pretoties. Nolēmu sākt tērēt pirmo rubli, kā rezultātā no veikala izgāju ar dažām skaistām milzlietām un laša krāss auskariem. Domāju, tīri sakarīgs un tematikai atbilstošs pirkums, ņemot vērā Norvēgijas laša ēdamās daļas krāsu. Tā teikt esmu iegādājusies pirmo Norvēģijas suvenīru.
Stundu garas pastaigas laikā, apskatīju arī karaļa pili ar visu tās gvardes maiņu. Pavisam nejauši sanāca būt pareizajā vietā un laikā, jo nemaz nezināju ka te tie vīriņi arī stāv. Tā nu nostājos ‘’tūrista novērotāja’’ pozā un gaidīju šova sākumu. Jāteic gvardes maiņa bija daudz iestudētāka un no režijas viedokļa bagātīgāka nekā mūsu Brīvības pieminekļa tusiņš. Nevaru nepieminēt arī nostieptās pēdas leņķi un uzrautos pleciņus, kas karavīrus padarīja par tādiem kā ‘’Sala zaldātiņiem’’.
Informācijas centrā aprunājusies ar elegantu kungu gados, no viņa rokām biju ieguvusi Oslo karti un sajutos kā riktīga pilsētas iekarotāja, jo beidzot bija pie kā pieturēties, nevis kā parasti uz dullo apjaust savu esamību pilsētā, liekot darboties savām smadzeņu GPS spējām.
Neskaitāmie pieminekļi un skulptūru atveidojumi, kas tagad glabājas manā fotoaparātā un aizņem zināmu Gb daļu, man neizsaka NEKO, jo ei nu tagad izpēti par ko vēsta katrs no personāžiem, ar akmenī kaltām sejām?! Es kaut kā vairāk sajūsminos par apkārtējo dabu, nevis vēstures liecībām, tāpēc neapmeklēts paliks ‘’kāds tur’’ muzejs, taču jau rīt došos papētīt savu emocionālo stāvokli Nesoddenas salā. Tā es stāvēju un domāju skatoties tālumā pie vienas no Akker Brugge ēkām, kurā man vēl jāatgriežas, jo noskatīju glaunus zābakus un ellē smukas kurpītes.
Plāni nosprausti, kājas izbeigušās – jābrauc atpakaļ uz kalnu māju.
Kārtējā kāpienā, kad velku visas savas muskuļu grupas uz kalna virsotni, redzu tēvu ar savu meitu strauji braucot man pretī no stāvā ceļa ar paštaisītām kamanām. Meitas spiedzieni un prieka pilns smaids tēva sejā, lika man smaidīt kopā ar viņiem. Atskatījos un novēroju kā viņi apskata savu bremzēšanas ceļu un atbrīvo brauktuvi no unikālā pārvietošanās līdzekļa.
Es kāpju tālāk. Tā pamazām, soli pa solim, skatoties lēni krītošajās sniegpārslās. Jā, šodien snieg. Tik nemanāmi, ka vietējie to noteikti pat nepamanīja.
Tieši tad man austiņās skanēja dziesma ‘’What a wounderful world’’.
Domājat sakritība? Nē, tā tiešām ir, nevienu nemānot!
Es esmu laimīga un esiet tādi arī Jūs!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru