Atgriešanās diena. Tā palika atmiņā, kā viena no skaidrākajām dienām, laika apstākļu ziņā. Debesis tik tīras. Tālu redzama ainava. Ne vējš pūta, ne sniga vairāk, jo tieši baltās masas sega Oslo bija vairāk kā pietiekama!
Pēdējo reizi nošmaukusies par braucienu metro, izgāju uz ielas un pilsētas lielākajā gradusņikā, ieraudzīju šifrētu simbolu kodējumu šādā izkārtojumā-2 ˚C.
Savilkusi mugurā visu līdz paņemto garderobi, šādā temperatūrā varēju justies vairāk vai mazāk komfortabli. Vējjaka vaļā, mugurā 4 apģērba kārtas (neieskaitot apakšveļu) ap kaklu divas šalles, kā arī cepure, kas nostiprināta pie somas. Īsāk sakot, izskatījos kā tāds normāls pelmenis! Jā, dīvains salikums, bet tas viss man vakar bija jānēsā, lai rokas bagāža neuzsprāgtu, no tās pārpildītā satura.
Līdz ļotenes pacelšanās brīdim aptuveni 2h un uz atvadām iegriezusies Aker Brugge rajonā, sēžot uz soliņa, vēroju mazu lēkājošu putniņu, kas atradās pie manām kājām. Noskatījos uz kuģi, kas laiski kā glūņa pielīda piestātnē un pēc tam tik pat lēnā gaitā attālinājās no krasta. Pateikusi ‘’Čau’’ to latvian speaking people, bija laiks doties uz lidostu.
Rāmā braucienā, siltā auto salonā, laikam nedomāju ne par ko. Biju no sirds laimīga, iepazīstot labus un atsaucīgus cilvēkus, ar kuriem kopā doties par līdz lidostas durvīm.
Jūs jau zināt, ka aiz mākoņiem ir saule. Tāda silta un nebijusi kā nevienā ziemā. Kā susliks vaigu piespiedusi pie nelielā loga, sasildīju degunu un jutu kā siltums sasilda manus acu plakstiņus.
Samazinājusi ātrumu par 1130 km/h, pēc 1,2 stundas jau stāvēju uz dzimtenes stabilā pamata.
Ar maiņas apaviem kājās un sarkanu balonu pušķi rokās, jutos gaidīta un droša kopā ar savējiem. Paldies, par pārsteigumiem, paldies, ka bijāt, paldies, ka es varu kādam teikt ‘’Paldies’’. Tāpēc arī pirmais tosts par vislabākajiem cilvēkiem, kas iepazīti un ir man apkārt!
Skål (priekā, tulk, no norvēģu valodas)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru