Nu ko draudziņi! Turpinam? Kuram jau apnicis šitos blāķus lasīt, paceļ roku un pasaka. Man šodien īsti negribas neko rakstīt, bet tomēr jāizstāsta ir.
Dienas nosprasutais mērķis bija Bygdøy Area. Vieta , kur atrodas vairāki Norvēģiju raksturojošākie muzeji, kā, piemēram, Vikingu muzejs, Kon-Tiki muzejs un Fram muzejs, kurā kā gāju ,tā arī iespēros iekšā. Muzeja priekštelpa bija pārpildīta ar dažādiem suvenīriem- glāzēm, magnētiņiem, glupjiem troļļiem, šallēm, grāmatām un zeķēm. Nu tāds kā veikaliņš. Tūristes cienīgā un lēnā gaitā pārcilāju nejēdzīgos štruntus un pārlaidu acis pār ēkas iekšpusi.
Bladāc !!! – dziļāk muzejā uzreiz aiz apdrukāto krūzīšu stenda, pavērās kaut kas tik liels, ka vajadzēja nofokusēt aci, lai saprastu, ka skatos uz milzīgu kuģi. Nu tik lielu, ka tas aizņēma visu ēkas tilpumu. Loģiski, šeit tas bija vienīgais un reālais apskates objekts, pie kura varēja tā pastāvēt un novērtēt tā apjomus.Muzejā kā jau muzejā, noteikti bija jāmaksā, taču es izmantodama Mr. Bean ‘’neko nezinu’’ sejas skatienu, ieslīdēju vien dziļāk muzeja telpās. Vīrelis, aiz stikla, kas pildīja kasiera amatu tā arī tur nostaipījās, bet es neņēmu viņu i galvā, kad viņš atgādināja par savu esamību, pabāžot galvu no sava būceņa.
Tāpat izdarīja arī trīs ķīnieši, kas noskatījās manu paņēmienu un veikli ieslīdēja muzejā. Viņi sāka iemūžināt lielo skaistuli ātrāk par mani, jo manā fočika lodziņā kuģis vienkārši negāja iekšā.
Staipījos tur un locījos, visādi centos, bet nu pusi kuģa beigās dabūju kadrā.
Jozdama augšā uz muzeja trešo stāvu, lai tiktu uzkāpt uz kuģa klāja, nodomāju, ka neviens man tā arī neprasīs samaksāt par šī vienīgā un unikālā objekta apskati. Pastāstīšu, ka kuģis ir ievērojams ar to, ka tas ir stiprākais koka kuģis, kas kādreiz ir uzbūvēts un tāds tas arī saglabājies līdz mūsdienām.
Uzkāpjot uz klāja, nekas tāds īpašs tur nebija, bet nu izdomāju, ka pie stūres rata gan varētu nobildēties. Skatos, tie paši ķīniešu draudziņi priekšā. Uzrunājusi aktīvāko no viņiem, palūdzu lai mani ar’ noknipsē. Ieņēmusi tipsiku kapteiņa pozu, no šaurcainā izskanēja sulīgs ‘’Sma-a-ail’’ un lieta bija darīta.
Izložņāju arī kuģa iekšpusi. Tur bija skatāmas mazas telpiņas, kurās izstādīti dažādi etnogrāfiski apģērba gabali, kaut kādi duramie un cērtamie rīki. Tuvāk varēja apskatīt kuģa mašīntelpu ar milzīgiem cilindriem un virzuļiem,( ja nekļūdos), kā arī skatam pavērās pavisam necila virtuvīte ar stilizētu čaiņiku uz sildvirsmas.
Izlīdusi saules gaismā – t.i. atpakaļ pie stūres rata, ar acs ceturdaļ kaktiņu redzēju, ka uz mani skatās kāds vīrietis. Ignorēju un spēros uz izejas pusi, kad jutu, ka tipiņš man seko un piebaksta pie pleca.
Nodomāju,ka nu tik būs. ..Dos man mizā, ka maz neliekas, nokauninās pa visu muzeju, ka es šitā iespraucos un nemaksāju par apmeklējumu.
Bet par laimi, iemesls bija pavisam cits. Šis pagriežās un plati smaidot, sniedz man kaut kādu baltu priekšmetu. Skatos – tas mans cimdiņš!!! Nemaz nebiju pamanījusi, ka bija man pazudis. Tagad padomājot, tas noteikti nokrita gramstoties ap to stūres ratu. Vīrietis acīm redzot bija gaidījis, kad es iznākšu ārā no kuģa’’ iekšām’’ un pasniegs man pazaudēto mantību. Nu forši, ka viņš uzskatīja par pareizāku sagaidīt mani, nevis atstāt cimdu kaut kur tur pat, tad noteikti viņš arī tur tagad stāvētu, vai nedod dies’ nonest lejā pie kasiera, tad gan man nāktos samaksāt par sevis pašas cimdu plus ‘’nodokļus’’ par atrašanu.
Izgājusi no ēkas, gāju iekšā nākamajā, kas bija turpat acu priekšā. Izrādās vēl viens štruntiem un apdrukātām grabažām pilns veikals, kur tūristi čamdīja adītos džemperus un apbrīnoja kuģu maketus par 600 kronām gabalā.
Arī es paklaiņoju un ievērtēju ‘’pērkamās baudas’’ šajos piebāztajos kvadrātmetros.
Rezultātā atradu vienu zelta pērli! Salvetes uz kurām attēlotas četras siļķes. Tik īstas, ka liekas izceltas no centrāltirgū guļošajām vitrīnām un uzliktas uz avīzes gabala. Tādas tās izskatās arī uz manām jaunajām salvetēm. Nu vienkārši smieklīgs atribūts kādai nebūt tematiskajai ballītei nākotnē.
Kaut kā šodien arī pietika man ar tiem muzejiem.
Gaidīdama autobusu, skatam priekšā, pavisam lēni aizslīdēja milzīgs kuģis, ne jau tas kas muzejā, bet cits.
Tā kā es atrados uz tādas kā pussalas, kurai garām ir iemīta lielo kuģu taciņa, varēju papriecāties par iepsaidīgo stāvu, kas kā tāds gulbis, izrādot visu savu skaistumu graciozi aizslīdēja tālēs zilajās. Atpakaļ ceļā noskatījos uz citām ēkām šajā etnogrāfiski piepildītajā vidē un jāatzīst, ka vasarā būtu daudz baudāmāk te pakavēties ilgāk, tāpēc īsās dienas ietvaros, atgriezos centrā un paklaiņoju pa vēl neiepazītajām pilsētas mazākajām ieliņām.
Iekāpdama metro, piedzīvoju īstu asins pirti, jo aiz manis iekāpa arī kāda sieviete ar suni. Sākumā viss jau bija labi. Viņa apsēdās man blakus un košļāja savu čebureku vai kā tur viņu sauc? Līdz brīdim, kad smukais sunītis sāka visu laiku dīdīties un mitrajā grīdas segumā parādījās asins traipi. Kustonis acīm redzot kaut kur bija savainojis savu ķepu un pat saimniece tur nevarēja neko darīt. Apskatījusi suņa kāju, viņa noslaucīja savu asiņaino roku. Protams visu acu skatieni bija pievērsti notiekošajam, bet ko tur daudz? Neviens jau neies pie savainota suņa ,kādus nomierinošus vārdus teikt! Tā tur mēs visi sēdējām un skatījāmies, kā mazā ains peļķīte paliek arvien lielāka un lielāka. Domāju, ka ievainojums patiešām ir pamatīgs, ka viena nabaga kājele var šitā pludot. Laikā, kad kārtējā pieturā, metro izkustējās no vietas, asins peļķe sašūpojās un pastiepās garāka uz manu pusi.
Es tikai domāju, lai suns ar savu samērcēto asti nesāk to luncināt, tādējādi pārvēršot mani par zemeni putukrējumā, jo mana baltā vējjaka joprojām ir saglabājusi savu baltumu un asins traipi uz tās nemaz neiederētos.
Brauciens beidzās veiksmīgi-suns nezaudēja samaņu un man nevajadzēs mazgāt savas drēbes, bet metro vadītājs gan noteikti bija manāmi pārsteigts, kad ieraudzīja kādus notikumus ir palaidis garām, jo tādu asins daudzumu vagona iekšpusē var dabūt, normāli izgāžot kādu krāsas bundžu.
Nu ja iztēle Jums strādā normālā režīmā, tad tagad bija pietiekami daudz ko iztēloties, lasot stāstu. Man kā reiz sagribējās kādu siļķīti. Nekas, aizbraukšu mājās un ieēdīšu, pie reizes noslaukot muti tikpat siļķainā salvetē!
Gaidiet mani, reņģēdāju tauta, tieši pēc nedēļas būšu klāt!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru