Puteni nomaina saule un sākas diena, kas skaistāka un iespaidiem bagātāka nekā iepriekšējā. Veikusi ‘’garo ‘’ rītu, kas sastāv no pilnīgi nesteidzīgas un murrājošas pastaigas pa māju, lēnām tukšoju ūdens glāzi, noklausījos kādu sirdij svētīgu interviju onlainā uzķertajā radiostacijā un tēmēju uz cerīgiem šodienas pasākumiem, kas nu reiz nebija atkarīgi tikai no manis!
Ar Nilu satikāmies norunātajā vietā - ‘’pie sēdošā vīriņa’’ un mērķējām uz vietām, kur šajās divās nedēļās manas kājas vēl nebija aiznesušas. Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, tieši šīs vietas ir vienas no populārākajām, ko tūristi apskata kā pirmās, bet jūs taču mani pazīstat – es daudz ko sāku no otra gala. Kārtējo reizi šis otrais gals bija pareizais ar ko sākt, jeb turpināt manu īslaicīgo vizīti Oslo.
Tātad, vispirms tēmējām uz tuvāko. Nokļūstot pie Operas nama, beidzot klātienē varēja vērot ēkas varenās aprises – jo projektiņš tāds diži ievērojams sanācis. Nams uzcelts nieka dažus gadus atpakaļ un tagad kalpo viens no centrālajiem orientieriem pilsētā, jo uzkāpjot uz ēkas jumta, var redzēt tuvāko pilsētas daili.
Ēka projektēta tā, lai īpaši vasarā, kad saule Norvēģijā silda tik, cik nu viņa silda, iedzīvotāji varētu nākt ar savām vešiņām un izklāt savas miesas tieši tur, kur mēs šodien stāvējām. Es runāju par sauļošanos, kas ar nerakstītu likumu atļauta uz pašas Oslo operas jumta.
Mazliet papriecājusies par ainavu un to, ka ir ziema, devāmies uz slaveno Vīgelana parku.
Tā kā parks atrodas krietni tālāk no centra, devāmies turp ar T-bāni un autobusu (tas, lai nav tik daudz ar kājām jāiet)
Nu jā! Dzīvē viss izskatās daudz labāk, nekā tūrisma ceļvežos vai netā izraktajai informācijai par to, kas tad šeit īsti ir apskatāms.
Ieejot parkā acis vien šaudījās uz visām pusēm, jo nu bija, kur tās piesiet.
Abās malās, kolonnās izvietotās statujas ar visdažnedažādākajām cilvēka ķermeņu formu interpretācijām, veda dziļāk parkā, kur varēja brīnīties par nākošo brīnumu.
Skulptūru daudzums un daudzveidīgums nav aprakstāms. Māksliniekam smadzenēs tas noteikti bija izaucis kādu īssavienojumu, lai veidotu šāda satura pozas un emocijas, kas tajās bija saskatāmas. Noslēzošais objekts bija ‘’Mūžības aplis’’, kas atkal pārsteidzošā kārtā sastāvēja no cilēku ķermeņu aprisēm, kuras izvietotas apļa formā.
Redzēts daudz, daudz cilvēciņu. Ļoti daudz.
Kā uzsvēra Nils, pats slavenākais simbols šajā parkā ir maza puisīša skulptūra. Nonākot pie tās-apstājos un kādu brīdi to vēroju. Skulptūra pauda ļoti izteiktas emocijas, kādas visbiežāk varētu novērot spītīgam un dumpinieciskam cilvēkam. Taču šis – es pat teiktu zīdainis, kā tāds utu bunga, rokas krampī savilcis, izstroja spēcīgu auru, radot manī sajūtu, ka viņš pastāvēs par savu, lai ko arī ko viņš gribētu un, lai arī cik es ilgi uz viņu tur stāvētu un skatītos.
Un tad es atcerējos par savu krustdēliņu-Adrianu! Ne jau spītības pēc, bet tāpēc, ka šajā laikā tas bija pirmais mazais cilvēciņš, kas sastapts, man esot Norvēģijā. Kaut arī tā ir skulpūra, tā liek aizdomāties par manu mīļo, mazo žuļiku, kuram šodien ir vārda diena!!!
Mūsu sasalušās miesas, atkausējām kādā pilsētas krogā, sēžot pie alus glāzes un skatoties degošajā kamīnā, kurā dega viena malkas pagale. Nospriedām, ka latviešu teiciens, ka viena pagale nedeg – Norvēģijā nestrādā. Dūmus meta un kaut kādu liesmiņu radīja, taču krodziņa lielāko jautrību radīja, pie blakus gadiņa sēdošie indivīdi. No malas izskatījās, ka tie bija divi labākie draugi, kas tā sacīt ‘’pļāva iekšās’’.Viens tādā stipri omulīgā noskaņojumā ar šķību smaidu uzsāka flirtu ar mani, uz kuru arī pieklājīgi atbildēju. Runā, ka norvēģi ir ļoti viesmīlīgi.
Par to nav šaubu, jo pēc stundas atrados pie Nila, gatavojot manā dzīvē pirmās tortillas. Sastāvdaļas neatklāšu. Kad būšu Latvijā, atnāc ciemos – uzrīkosim riktīgu tortillu ballīti.
Ar alus skārdeni rokās, džeza mūzikas apņemta iepazinu jauno mājokli un kur bijis kur ne, aiz stūra parādās vēl viens šī vakara pārsteigums. Ribaks, jūs domāsat! Nekā.
Meitene vārdā Solveiga – Nila dzīvokļa biedrene. Pēc izskata atturīga un pieklājīga, bet iekšā riktīgs spridzeklis! Meitene- fun! Tā nu es jautrā kompānijā pavadīdama vakaru ar sarunām par mūziku, veļas mašīnām, jāņošanu, šampanieti un latviešu lamu vārdiem, iemācījos spēcīgāko norvēģu lamu vārdu, kas ir tik pat draudīgs cik latviešu ‘’drit vai kociņ’’ ! Arī šī nācija diži neatpaliek no mums, kas nozīmē to, ka vēljoprojām krievvalodīgie ir tie, kas visspilgtāk var izpausties savos dusmu brīžos.
Tā nu nokavēdama trīs sabiedriskos transportus, uz pēdējo sāku ģērbties jau 10 minūtes ieprieš. Vēl steigdami salikt Mp3 aparātā chillout mūziku, iemūžinājām kopā būšanas mirkļus un žviukt uz mājām.
Skats uz augšu, šajā Oslo pusē ir ļoti baudāms, jo debesīs paveras izgaismots un es pat teiktu ainavā izlecošs, vakar dienā apskatītais Holmenkollen Ski Jump tramplīns. Joprojām var ilgi stāvēt un noskatīties nakts mazajā piedzīvojumā.
Metro stacijā, ielikusi ausīs jauno mūzikas esenci, ritmā kratīju kāju un skatījos uz tablo, kurā bja redzams cik ilgs laiks jāgaida līdz manam piektajam. Laika diezgan.
Sēžu savā pasaulītē un čilloju ar domām, kad man garām pabrauc un apstājas sarkans, vecs, divus vagonus garš T-bānis. Brrr – tas pats vakardienas dranķis, kurš izdomā vienā konkrētā vieta salūzt divas reizes un nekustēties no vietas vairāk par 10 minūtēm. Nopurināju galvu un nodūru acu skatienu. Negribējās uz to noskatīties!
Vien nodomāju – ir nu gan pasaulīte. Tik dažāda, raiba, garšīga un visvairāk jau smaidīga.
Vēl tagad patīkami brīnos kā vienmēr mani ceļi aizved pie ‘’ īstajiem’’ cilvēkiem? Ar dziļu dvēseles auru, ar nepasrastumu, ar citu smadzeni galvā un hobijiem, kas man tik ļoti pazīstami!
Tie ir ‘’majējie’’, ka es jums saku - M.A.N.Ē.J.I.E.!!!
Un tagad jūs jautāsiet:’’ What a fuck is Nils?’’
Par to kādā no nākošajiem stāstiem!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru