Šodienas notikumus tā pa īstam apjēdzu tikai tad, kad Nesodenā kopā ar Dinu un Gunitu lūkojāmies tālumā un gandrīz kopā izelpojām piedzīvoto. Īstenībā tas bija lielā un nezināmā piedzīvojuma atrisinājuma – tāds īsts, pilnīgs un ēterisks.
Tātad...
Rīgā svaidoties pa ielām, mani nepameta no ‘’laivas izmestā cilvēka’’ sajūta, kad apzinājos to, ka īstenībā bija jāpasēž, normāli jāpadomā par savām iecerēm un jāsagrāmato plaukti smadzenēs, lai tikai pēc tam drudžaini mestos uz lidostu un pazustu no Latvijas uz piecām dienām.
Un te mēs arī esam! Astoņos pī em stāvējām vienā no Oslo pilsētas lidostām un ar it kā rūdītu stopētāja pieredzi sirdī, vilkām ārā kartona gabalu ar uzrakstu ‘’Oslo centre by car’’.
Goda vārds tā likās idiotiska rīcība vietējiem( gan jau viņi joprojām tā domā), bet tik stulbi gan tas vairs nebija, kad pēc desmit minūtēm jau atradāmies kvalitatīva audi markas automobiļa salonā. Sirdis iežēlinājām kādam labo gados esošam pārim, kuri izrādīja interesi par to vai mums maz ir kur palikt, atrodoties Oslo!
Pateicoties laipnajam pārim par gana ērto un ātro nokļūšanu līdz pilsēta centram, iedāvinājām šiem cepumu kārbu, priekā neizsakāmi smaidīdamas. Žviukt ārā no mašīnas un jau lēcām uz Akera pusi, no kuras nāca gana gaumīgas mūzikas skaņas.
Piestātne viegli vibrēja no vieglajiem un ķermeniski brīvajiem deju soļiem, ko radīja traki dažādie cilvēki uz koka dēļiem.
Tur dejoja kundziņš iespīlēti zilos džinsos ar balti plandojošos svārkos ģērbtu sievieti, jautrs old school īpatnis ar augsti uzrautām zeķēm un gaišām štrumbantēm pār viņa kreklu, visās miesās omulīga un trekna sieviete, kā arī mūsdienīgs jaunietis ar hūti galvā, kas virpināja miņukos tērptu jaunu dāmu.
Kas viņiem kopīgs? Kaifs dejojot un smaidot pretī savam partnerim!!! Ko viņi dejoja, kas tā bija par mūziku-man nav zināms, bet saprast to, ka viņi Mīl sevi, JŪT otru un bija LAIMĪGI tieši tajā brīdi vārēja saprast par kuģīša kapteinis, kas tik tikko bija iestūrējis piestātnē.
Un arī mums bija laiks doties- uzmeklēt naktsmājas Nesodenā – sala, kas pilna ar jau izdzīvotām sajūtām un iespaidiem viesojoties Norvēģijā februārī (skat. dienasgr. Oslo prieciņi)
Miers, aizmirstība, nekas. Tāds bija mans stāvoklis, kad lēni plūdām ar kuģīti vajadzīgajā virzienā.
Tik dvēselisku miera baudu var gūt tikai te, kad jānolūkojas uz Oslo pilsētu, tai atkāpjoties arvien tālāk un tālāk no krasta. OK. Drusku jau aizpeldēju saldkairās lirikās par pilsētas ainavu, taču mieru nedaudz iztraucēja viss nezināmais par nezināmo Ole, kas bija pieteicies par mūsu naktsmāju saimnieku.
Izkāpjot uz salas, izprintētais e-pasts bija iespiests rokās un mēs tik dūrām uz priekšu norādītajā virzienā. Pat apmaldīties nepaspējām, kad jau stāvējām viņa mājas/kalna pakājē. Uzreiz bija skaidri zināms – AURA IR!!!
Nedroši soļi augšup un aiz stūra mūs sagaidīja čillojoša kompānija trīs jaunu meiteņu un trīs čaļu sastāvā. Ole + viņa bērni ar draugiem un draudzenēm. Smaidi, sarunas un grillēti baklažāni ar pikantām sēnēm bija mūsu pirmā maltīte Lagveien ielā.
Nelielā koka māja deva tik spēcīgu auru, ka tajā esošais viss mākslinieciskais gars bija jāsagremo mazliet atejot no tā, proti, izdomājām doties nelielā pastaigā, lai aplūkotu vietējo apkārtni.
Atrodot nelielu klintsgabalu, apsēdāmies un vērojām kā Oslo no ~ 2 km attāluma, pārtop par mirgojošu planētu...Satumsa.
Iestājās vakars, domas izplēnēja – mēs bijām ieradušās – brīvdienas bija sākušās.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru