Komunikācijas netrūkst

Tagad par citiem pekstiņiem.
Vēl būdama Latvijā, pirms sava lielā tripa mēģināju ievākt jaunus kontaktus, lai šeit Oslo būtu kāds jauns notikums vai labākajā gadījumā piedzīvojums. Katrā ziņā pilsētā vajadzēja kādu zinošāku par mani, kas spētu parādīt labākās vietas.
Tā nu pirmajā vakarā, kad saklikšķināju kādu nebūt ieinteresējošu teikumu potenciālajiem drugiem, atbilde atnāca no trijiem.
Pirmais mūsu garo sarakšu procesā kļuvis par tādu kā dvēseles draugu un kā nu bijis kā ne, martā šim sanāks ceļot uz Latviju, kas nozīmē, ka man priekšā viena jauna tikšānās.
Otrais bija kāds lietuviešu studentiņš, kas Oslo agūst IT profesiju. Īsti labi šim ar angļu valodu nēesot, tāpēc izvarotā krievu valodā, mēs mēģinājām veikt savu komunikācijas procesu. Tiesa gan, tas bija tikai vienu vakaru. Kopš tā brīža čalis skypā tā arī nav parādījies.
Trešais bija krietni vien atsaucīgāks un jau drīz vien no viņa saņēmu fotogrāfiju, kurā viņš nobildēts Oslo operā ar tādu šķelmīgu smaidiņu sejā.
Sarakste nepārtrūka un katru vakaru mums uzradās tēma par ko parunāt. Vēl Latvijā esot, mums tika norunāta tikšanās diena šeit Oslo, dēļ kuras šis kļuva krietni nepacietīgs. Šķita tāds aizdomīgs tipiņš, taču sevi nenoskaņoju nekam aizdomīgam, jo viss vienmēr top skaidrs cilvēku ieraugot.
Tā nu pienāca arī mūsu satikšanās diena -13. februāris.
Drusciņ pārmīzusi jēgu no tā, kā man riebjas ‘’aklie randiņi’’, sadūšojos un devos uz norunāto tikšanās vietu. Atpakaļ ceļa vairs nebija. Ne jau tad lūrēšu no slēpņa, lai pirms tikšanās sākumā novērtētu savu jauno draugu.
Tad nu viņš kā miets pieslīdēja pēkšņi manā priekšā, noslēpies aiz melnām saulenēm un pat neuzrunājis mani sāka bučot uz abiem vaigiem.
Tā konkēti šokēta par viņa ‘’viesmīlību’’, centos savākties un skatīties, ko nu viņš man piedāvās. Diena izvērtās ‘’tā apmēram garlaicīga’’, jo ar neko orģinālu viņš nespēja mani pārsteigt. Vien izteica frāzi, ka varam iet jebkur, kur vien es vēlos. Dāāāā. Kā es vispār svešā pilsētā varu zināt, kur aiziet, ņemot vērā faktu, ka iepriekš pilsētā biju pavadījusi tikai vienu dienu! ?
Sanāca klaiņot pa ielām un klausīties dažādos vēstures nostāstos, kuru laikā mēģināju uzķert kādu gada skaitli, bet viss tik pat ātri arī izlidoja no galvas. Dažu brīdi es pat nekoncentrējos saprast ko viņš stāsta un tajos brīžos izsaucos ar ‘’Ohh’’ vai ‘’Mhm’’, vai ‘’Nice’’.
Stulbi.
Nopircis man mango saldējumu un tēju, kas izskatās pēc kakao, smaržo pēc kaut kā nezināma un garšo pēc....nezinu pat kā ( nebija tā ka negaršoja), laimīgs smaidīja, ka blakus sēž latviešu zeltene un bārstīja komplimentus par maniem matiem (tīri vietā), skaistajām rotas lietām un tādā garā. Godīgi sakot, kad viņš mēģināja man piedāvāt nākamo izklaidi, laipni izmetu frāzi, ka laikam ‘’I will go home’’.
Uz atvadām tāpat nočūpstinājis uz abiem vaigiem – čalis izsauca ‘’Keep in touch’’ un es jau ielecu metro!
Nu cilvēks jau jauks, bet tāds mazliet’’aizsalis’’.
Jau nākamajā dienā viņš prāto par nākamo tikšanos, bet man tās dienas tik piepildītas, ka nebūtu pat spēka ar viņu satikties. Vēlāk uzdevis jautājumu, kas atklāja viņa konkrētos nodomus, diplomātiski atbildēju un kopš tā brīža mūsu komunikācijai ir gals!
Ir nu gan tipiņš, ne? Es vienkārši jaunus draugus meklējot, lieku šim cerēt, ka būšu viņa zeltene. Saprastu, ja es kaut ko tādu būtu pieļāvusi, bet ne kas tāds man šoreiz nebija vajadzīgs. Te nu parādās mans trauslais naivums.
Šādā veidā apsīkot ārzemju draugu resursiem, prātā iešāvās doma, pameklēt kādu latviešu bāleliņu tepat Norvēģijā, kas ir pietiekami zinošs un komunikabls, lai pakavētu savu un manu laiku.
Attiecīgajās vietnēs ierakstot savu vēlmi izzināt pilsētas’’ nezināmākās ‘’ vietas, atsaucās kāds 40. gadus jauns vīrietis, kam laika esot at liku likām (nez šis vārds kopā jāraksta?), lai man parādītu arī tuvāko Oslo apkārtni.
Saskumu, ka arī te nekas prātīgs nevar sanākt, sapratu, ka neviens labāks izklaidētājs par sevi pašu arī nebūs.
Bet nākamajā dienā pilsētas skaistāko vietu izrādītājs bija klāt. Jauneklis pats pieteicās. Viņu sauc Nils un stāsts par mūsu kopīgi pavadīto dienu, jau izstāstīts. Vien piebildīšu, ka jau sarakstoties, mums komunikācija padevās varen veikli, tādēļ mūsu plāni neapstājās tikai pie chillout dienas, kad ņirdzām par vilnas programmu veļasmašīnām un dalījāmies ar alus skārdeni.
Ar brūnacaino fotogrāfu tiksimies atkal šajās brīvdienās, lai iespējams noķertu kādu piedzīvojumu. Who knows?!?