Sarkanais ķēms

Ai, ziemeļi, jūs liekat par sevi manīt. Kupenas katru dienu ceļās kā tādas suflē kūkas. Un es tik brienu un brienu augšā, lejā, augšā, lejā. Nekas cits jau neatliek.
Šodienas mērķis bija Oslo ausgtākās vietas apskate. Lai turp nokļūtu, bija nepieciešams sagaidīt Tunel bāni number 1. Gaidīdama, jau noskaņojos uz pamatīgu un lēnu kāpšanu kādā ar sniegu apsnigušā kalnā, bet ieraudzīdama, kāda izskata transporta līdeklis piebrauca, prātā neviļus iezagās doma, vai vispār tik tālu viņš tiks? Nebija vairs nekāds smuki pulētais un modernais T-bānis, ar kādiem visu laiku sanāca pārvietoties. Šis bija īpašs. Sarkans, ātrums bija salīdzinoši mazāks, sastāvēja tikai no diviem vagoniem (pārējiem ir seši) un ar tādu redzamu laika robu dzelžu rumpī, ka jāteic izskatījās kā tāds vecais tēvs uz jauno ērzeļu fona!
Ko nu daudz- sēdos un cerību pilna biju gatava doties nezināmajā virzienā. Līdz nākamajai pieturai tikām veiksmīgi, tūliņ durvis aizvērsies un... Skuju! Durvis neaizvērās. Stīvējās un raustījās, T-bānis pukšķināja un likās, ka tam piemeties drudzis no tā, cik centīgi vēlas aizvērt tās sasodītās durvis , bet nē, nevērās. Sajutu dzestrumiņu, kas ieskrēja ribās no ārpuses. Diena sniegaina, vējaina un gana vēsa, bet kur man vēl prāts dzīties? Nesaprotu pati. Gaisma izdzisa, durvis noraustījās, gaisma iedegās, durvis noraustījās un atkal gaisma nodzisa. Tā mēs tur visi vagona salonā sēdējām, pilnīgi atkarīgi no T-bāņa vadītāja, kas kaut ko mēģināja darīt lietas labā. Novērojot citu pasažieru reakciju uz visu notiekošo, sapratu, ka tas notiekti nav pirmais gadījums, kad sanāk tāda neliela aizkavēšanās. Visi tik čivināja, vienaldzīgi noskatījās uz notiekošo un uzsāka jaunas smaidīgas sarunas. Jā, norvēģi smaida daudz un bieži! Vismaz es tā esmu novērojusi pa šo laiku. Kāpēc gan nesmaidīt, ja dzīve kopumā laba, bet ne par to stāsts.
Durvis sačinīja, un mēs kustējām uz priekšu. Lēnām.
Un tad es kaut ko sapratu. Sirmais vectētiņš pamazām virzījās kalna virsotnē. Mēķis kustonim bija pašam dabīgi uzlīst aukstākajā punktā. Mani šis fakts ieriecināja, jo sapratu, ka pašai sevi nevajadzēs kārtējo reizi kaut kur uzvilkt. Vilkt vajadzēs tiem, kas līdzi bija paņēmuši ragaviņas, slēpes un padibeņus. Godīgi? Man vienīgajai nebija nekas tāds līdzi.
Kad T-bānis apstājās aptuveni piecas pieturas pirms gala stacijas un nedomāja kustēt uz priekšu, sapratu, ka arī man jākāpj ārā un jāseko līdzi visam ‘’slēpaino’’ baram. Domāju, kas nu būs, ko man tagad darīt? Viņi visi sapulcējās pie autobusa, kas iespējams aizved līdz tam pašam gala ‘’gala’’ punktam. Domādama, ka zaudēt man nav ko, ieslidēju pārpildītajā autobusā un iekrampējos ‘’tureklī’’. Lielāko daļu no telpas aizpildīja aktīvo sportotāju ekipējums. Vismaz pusei bija ragaviņas, tad man virs galvas rēgojās dažādu krāsu un firmu slēpju kāti, iespaidīgas metinātāju brilles, kas uzstumtas uz katra līdzbraucēja galvas, kā arī viņu pašu izmēri bija diezgan apjomīgi, ņemot vērā nosiltināto apģērbu, kurā noteikti bija ļoti silti. To es sapratu, kad nonācu kalna virsotnē, kur abu šo nedēļu laikā biju visvairāk nosalusi.
Virsotnē bija jūtams vējš, lai neteiktu neko vairāk. Nu labi, ja jau atbraukusi esmu, tad jāiztur ir un jāapskatās viss ko te piedāvā. Dullie norvēģi liels vai mazs, šķībs vai līks vai taisns vai vecs. Visi ir te un ņemās. Tādi saldie džekiņi, cacīgas dūdiņas, apaļi onkas– visi bauda ziemas priekus. Noskatījusies kā aktīvisti aiztrauc tālēs zilajās, apgriezos un devos atpakaļ. Neba jau šļūkšu uz savas 15x27 ‘’lielās’’ somiņas.
Ak tu mūžs, nopriecājos, kad ieraudzīju autobusu, kas ved atpakaļ uz slimā T-bāņa pusi. Nodrebinājos un mēģināju nepsihot!
Garām braucot skatam pavērās iespaidīga un noteikti viena no Oslo lepnuma iespaidīgākajām ainavām. Tā bija Holmenkollen ne ta slēpošanas trase ne ta tramplīns. Bet nu skats iespaidīgs, jo tik milzīgs tas bija.Sajūta tāda, ka būtu apmeklējusi ziemas olimpiskās spēles, tikai šeit nebija neviena, sportista, mediju pārstāvja vai līdzjutēja. Skats no augšas noteikti ir vēl iespaidīgāks, bet man šajā gadījumā bija tikai skats pa logu uz šo trasi.
Atceļā uz pilsētu, tikai nesmejaties,bet tieši tajā sasodītajā pieturā sarkanais ķēms nojūdzās atkal. Nezinu, kas šoreiz bet, es pa to laiku noklausījos četras dziesmas. Vismaz tad es varu dungot līdzi un neņemt vērā apkārt notiekošo. Bet tik un tā pamanīju, ka melnādainaisT-bāņa vadītājs ar kaut kādu skrūvi aizdiedza garām vagonam. Un vispār kāds tur vēl Tunel bānis? Ja par tuneli var uzskatīt mūsu garīgo pasauli , kas caurstrāvo ikvienu sēžot šajā lieliskajā vagonā tad O.K.
Ironija.
Skatījos laukā pa logu, kā garām vairākas reizes aiztraucās ‘’pulētie ērzeļi’’ viens, otrs, trešais. Bet kāpēc tieši uz šo ievērojamo Olso apskates objektu vajadzēja sūtīt tādu klaburkasti? Nesaprotu.
Ja man nebūtu nedaudz vēsi tad, kas ta man, tā es tur varētu sēdēt kaut līdz vakaram, bet tā kā man bija VĒSI, tad es tajā laikā domāju par Itāliju, jo biju saņēmu sms no draudzenes, kura tagad tur mitinās. Bet ziniet, visam tā arī bija jānotiek – man jānosalst, vagonam jāsalūzt, lai mēs ar draudzeni sarunātu, ka dažus mēnešus vēlāk došos uz Itāliju. Cool!
Centrā apņēmusies sameklēt kādu foršu veikalu, kurā vakar ieraudzīju smukas lietas, sajutu, ka paliek ievērojami vēsāk, vai arī es biju tā nosalusi, ka katra vēja brāzma mani dzina vieglā izmisumā. Nedaudz apsilusi ‘’Hai hai’’ zonā, devos ārā, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu atkal kādā viesmīlīgā telpā. Izejot uz ielas sadzirdēju skaļu rokmūziku, pārsitot mana mp3 radīto troksni savās ausīs. Jomajo, kas tad nu?
Pāri ielai redzēju baltu plēves telti, no kuras arī nāca dārdošā skaņa. Festiņš, pasākums, kādi svētki? Devos noskaidrot.
Ieejot telts iekšpusē, man pretī stāvēja milzum daudz cilvēku, kuri vēroja uz skatuves notiekošo. Tur spēlēja grupa, piecu dalībnieku sastāvā – bundzinieks, taustiņnieks, divi ģitāristi, no kuriem viens dzidāja, un back vokāliste, no kuras es redzēju tikai kājas, tērptas lillātās zeķubiksēs, jo meitenes augšdaļu aizsedza tumbas, kas no mana redzes punkta bija labāk redzamas nekā pati dziedātāja.

Kas tā bija par grupu? Es nezinu! Vai vispār kāds no skatītājiem to zināja?
Bet vispār doma laba, ziemā pilsētas centrā uzsliet tādu kā siltumnīcu, kur iekšā stāvot pie gadiņiem, sūcot alu un baudot mūziku var dienas vidū atslēgties un pakratīt galvu mūzikas ritmā. Ak jā, šodien ir sestdiena, laikam jau tikai normāli ka tā. Dienas man te jūk. Vados tikai pēc tā vai ir aptuveni nedēļas sākums vai beigas.
Nolēmu sevi vairs nemocīt – devos mājās.
Izbridusi lielos sniegus Fun Lovin’ Criminals mūzikas ritmā, tagad sēžu nosiltnājusies tikpat ievērojami kā šodien sastaptie līkie, saldie un sirmie norvēģi.
Ha det bra (Uz redzēšanos, tulk. No Norvēģu valodas)