Pasaules gals ir klāt

Ar Sandri satikāmies otreiz un devāmies ārā no Oslo, tālākā izbraucienā, nekā iepriekšējā reizē.
Šodienas nospraustias gala mērķis – pasaules gals ( Verdens ende). Parasti cilvēki izsaka frāzi –ar Tevi, kaut līdz pasaules malai. Tas tādos gadījumos, kad cilvēkam uzticas, dzīvo kopā vai daļu sava mūža ir pavadījuši kopā. Bet es – ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku, šodien turp devos.
TomTomā uzsprausti 126 km līdz finišam, un prom esam.
Diena sākusies stipri agrāk nekā visas iepriekšējās, tāpēc garas žāvas un truls skatiens, kas vērsts tālumā, likās pilnīgi normāli.
Daba. Kalnaini apvidi. Dūmaka. Varbūt pat migla. Un tik mierīgs garastāvoklis.
Atkal jautāsiet, kas atkal tas par jaunu tipiņu? Sandris – vietējais, kas atsaucies manai interesei apskatīt Oslo apkārtni! Stilīgs vīrietis, ar laikmetīgu runas kultūru un mūzikas gaumi.
Braucam ar vidējo ātrumu – smukiem 100 km/ h spidometrā un runājam par aļņiem. Tā kaut kā baigi mierīgi.
Ceļš ved gar vakar apskatīto pilsētu Drommen. Jauka, maza pilsētele, kas no augšas izskatās, kā riekšava ar dziļumā samestām drupačiņām – tās mājas, kas guļ kalna ielejā.
Uz pasaules galu vedošais ceļš, iet caur Tønsberg , kā rakstīts uz šiltes – Norvēģijas vecākā pilsēta. Tāda dikti mierīga, klusa un vienkārša. Cilvēki ir, bet nedaudz, veikali ir, bet daži. Miers pilnīgs.
Ceļš kļūst šaurāks, ainava nesaprotamāka un tā gar dažām ceļa remontdarbu vietām, iesēžamies astē sabiedriskajam autobusam. Tas tik ripo un ripo – nospriedām, ka tas brauc uz to pašu vietu, kur mēs!
Parkingā ilgi nevarējām izdomāt, kur novietot mašīnu, jo visas vietas bija brīvas.
Aiz sētas viens nabaga zirgs, apklāts ar deķi, demonstrējot savas jaunās sezonas modes tendences, košļāja priekšā nolikto barību.Pat ausi nepakustināja, kad netālu no viņa, mēs ar savu gaidošo sajūsmu par pasaules galu, devāmies prom.
Bija mazliet sirreāla sajūta tur būt, jo tieši šo vietu uz visas plašās zemeslodes, kāds gudrinieks izdomājis tā nosaukt. PASAULES GALS! Jocīgi, ne?
Skatam pavērās ūdens klajums uz visām pusēm, vien maza mājiņa, kas kā simbols liecināja, par pasaules gala atrašanās vietu.
Stāvēju uz akmens klints un vēroju tālu horizontā peldošos kuģus. Divi tur bija!
Neviena paša cilvēka apkārt, tik vien piestātnē kāds ribaks ( zvejnieks, - tulk. no krievu valodas) grabinājās ap sasalušajiem kuģa sāniem.
Dikti patika stāvēt un tur būt!
Pasaules gals, mīlīši! Kūl!
Vizuāls kontrasts uz kopējā Norvēģijas fona, jo pēdējās akmens paliekas, kas bija zem manām kājām un bija sastopamas uz šīs zemes – tās iegāja ūdenī un pazuda.
Viss izbeidzās. Viss.
Arī mans stāsts!