Oslo - vasara 2

Gari rīti un miera pārņemts gars, piemita mums visām trijām. Pirmajās dienās bija kā bija ar aktīvu pilsētas skatu apzināšanu, jo, piemēram, Oslo Gunitai iedzina tādu poti, ka viņa kā paralizēta tvēra visu pilsētas daili, lēni velkoties mums no mugurpuses, bet es par to tikai priecājos, jo mana vēlme apskatīt pilsētu bija tikpat liela, kā tāda varētu būt jebkuram cilvēkam, kas jau iepriekš Oslo ir nodzīvojis trīs nedēļas un daudz ko redzējis.
Bet pats pirmais potes dūriens ķēra arī mani, pirms bijām sēdušās ‘’feirijā’’ ( no norvēģu valodas – pārcēlājs). Bija tik saulaina un skaidra diena, mākoņi kā paklausīgi jēriņi bija skaisti izkārtojušies pa visām debesīm, saulē sažmiedzu acis, saraucu degunu un tik skatījos tālumā. Sēdējām piemājas pludmalē, no kuras varēja redzēt cik vēl tālu atrodas mūsu transporta līdzeklis, kas aizvizina uz pilsētas centru. Pēc kādām desmit minūtēm atcerējos, ka man ir arī saulesbrilles :D Padomājot par to, ka sejas ādas atvilkšanas operāciju tik drīz negribas, aizslēpos aiz stikliem un vēroju kā mazs puisītis atairē uz mūsu pusi.
Uzsēdies uz savas baltās smailītes, šis knibinājās ar savu jūrnieka dunci, ko puika bija piestiprinājis pie šortu malas. Padižojies ar saviem ieročiem meiteņu klātbūtnē, čalis aizstūrēja, bet mēs devāmies uz piestātni.
Pilsēta vasarā ir daudz slapjāka nekā ziemā, jo visur čurkst visur tek, kā sacīt strūklaku uzbrukums ir vērā ņemams. Daži strūklakās padzirda suni, citi mazgā rokas, atsevišķi kadri pie tām fočējas, bērni skaita bizmārītes mūra spraugās – nu visādi.
Skulptūriņu parks gan man uzdzina nelielu garlaicību, tāpēc izlaidos zālienā, kamēr dūdas kavējās un iedziļinājās radīto mākslas darbu zemtekstā...Vīgelands paliek Vīgelands – seksuālās dziņas radītos darbus var pētīt ilgi
Dienas otrajā pusē nonākušas pie karaļa pils, neko citu nedarījām kā uzreiz apsēdāmies ēnā pie pieminekļa. No šī skatu punkta varēja mierīgi pasēdēt un pavērot notiekošo pilsētā, kā arī paķiķināt par pils gvardes vīriņu soļošanu.
Kur bijis kur ne Dina pēkšņi izvilka (drīzāk pavirzīja tuvāk) follija materiālā iepakotu kārbu, kas kā noskaidrojām bija pirkta veikalā, nebija bojāta, attaisīta vaļā vai citādi iespaidota. Tātad nejauši aizmirsta.
Uz iepakojuma attēlotie kartupeļi, izskatījās tik pievilcīgi, ka viens divi kārba bija vaļā. Sākumā vairīgi nosakot tās garšas kvalitāti, katra uzdūrām uz sava naga pa tur esošā ēdiena gabalam un sākām degustēt. Uzreiz sajūtot bazilika klātbūtni, nodomāju, ka ēdams būs. Smieklus mums izraisīja fakts, ja nu pēkšņi nelaimīgās kārbas īpašnieks ierastos tai pakaļ, bet tā vietā ierauga triju latviešu meiteņu uzbrukumu mazajai kastītei. Nosmējāmies un tā nu visai nepierastā veidā, bet kārbu iztukšojām.
Līdzīgas ēdiena izklaides mūs sagaidīja arī vakarpusē, kad pavisam nejauši šķērsojot Akera teritoriju iebliezām nožogotā, ar cilvēkiem un mūziku pilnā pasākumā, kas izrādījās seksuālo minoritāšu praids. Tam par godu vairākas dienas šajā vietā notika savas taisnības meklēšana gan dzīvnieku aizsardzības jomā gan arī politiskajos uzskatos par geju un lesbiešu tiesībām. To mēs uzzinājām no vietējā norvēģa pie kārtējā stenda, kas visu šo informāciju sākumā mums stāstīja norvēģiski! Pa to laiku kad klausījāmies, mums jau rokas bija pilnas ar končām un citiem zelējamajiem saldumiem, tāpēc atzināmies, ka’’ we are speaking in english’’. Jā, somiņas saturs pēc apietiem diviem apļiem, kuru laikā apstājāmies pie tiem stendiem, kur kaut ko dalīja, bija visai krāšņš. Neskaitāmas sūkājamās konfektes uz kociņa, prezervatīvi, piespraudes, lubrikanti, sirsniņveida želejkonfektes, aproces visās varavīksnes krāsās, kā arī pildspalva, ko mēs īpaši viltīgi ieguvām savā īpašumā, proti, aizpildījām anketu norvēģu valodā par saviem uzskatiem kāds pastāv par seksuālajām minoritātēm, un pilcene bija mūsējā (mums vismaz tā likās, ka jautājumi bija par to :)
Šis pasākums neizpalika arī bez muzikālā baudījuma, ko gājām izbaudīt blakus uzceltajā teltī. Uz skatuves gorījās sakrāsoti cukurdupši, apspīlēti zaigojošos šortos, bija skatāms arī transvestītu izgājiens 13-15 cm augstās kurpēs, kuri kā spalviņas defilēja savos dejas ritmos, kā arī īpašs vakara vadītājs vai vadītāja, kas pirms katra numura izsauca man nezināmu saukli. (Laikam to saprata tikai ‘’viņi’’). Daudz mīlīgāks pasākums izskatījās tad, kad blakus stāvošās sievietes sāka maigoties...Nu ko tad es? Stipri elastīga savos uzskatos, izlikos, ka neko neredzu :D
11. vakarā sēžot feirijā, dodoties ceļā uz mājām, smaidījām līdz ausīm un šļambājām iegūtos saldumus. Kā lai nesmaida, ja vienā dienā ietaupītas divas ēdienreizes četras reizes dārgākajā valstī par Latviju?
Ir kurš tur jūnijs, es tagad nolieku uz galda kociņu uz kura bija sarkana sirsniņas ledene un aizveru kompi.
Varbūt šodien pat aizej un nopērc kaut ko pasūkājamu?!

Oslo - vasara 1

Ir dienas, kas sākas īpaši burvīgi un manuprāt, tādas sākas tikai Norvēģijā. Silta, ritmiska mūzika piepildīja namu un ilgās brokastis iekļaujot nagu lakošanu mājas priekšpusē nav nekas salīdzinot ar visu to, kas redzams mazajā koka namiņā. Par to arī jārunā.
Mākslinieks. Mākslinieks ar lielo burtu.
Tukšodama tējas krūzi, šķirstīju kalendāru, kurā katra mēneša atvērumā bija skatāma kādas gleznas reprodukcija. Tās visas bija viņējās. Istaba vai plīsa uz pusēm un likās, ka sienas jau izspiedušās, lai tikai noturētu visu mājas saturu. Gleznas, rāmji, molberti, skaņu plates, neskaitāmi mūzikas ierakstu krājumi, milzum daudz foto uzņēmumu, rāmīšu un nieciņu. Daudz lielu un mazu vienību, kam piesiet aci!
Brīžiem pat gribas teikt bezgaumība, bet kad visā jūklī ieraugu pie griestu sijas piestiprinātu mazmazītiņu disko bumbu un tad gribot negribot ir jāsmaida.
Jā, tā ir bezgaumība, bet ne šajā kontekstā. Pilnīgi zinu, ka tā savu vietu šajā namā ir atradusi tieši tāpat, kā mēs – nejauši, viegli un neapdomāti. Couchsurfing.com man atvēra šo pasauli uz vieglo komunikāciju un iespēju kaut vai uz dažām dienām, bet pilnīgi apgriezt savu ikdienas ritmu.
Viss ir tik patīkams. Kvalitatīvas mūzikas skandas uz elegantiem koka statīviem kā melnās karalienes daiļojās viesistabas malās. Melnās tāpēc, ka tās kā karalienes neviens neievēro uz visa pārējā fona. Bet kaut kas šajā visā arī ir nosaucams par ‘’Baltajiem gulbjiem’’ – trīs apple datori, kas totāli iemiksē kopējā izjustajā bezgaumības kompozīcijā un glābj e-pasta pasaules izslāpušos ļaudis.
Pa to laiku es izeju laukā un visām ķermeniskajām šūnām velkot uz kreiso pusi, iegāžos oranžajā šūpuļtīklā. Jīhāā, mammīt.
Man neko vairāk nevajag!

Oslo – Rīgas prieciņi

Atgriešanās diena. Tā palika atmiņā, kā viena no skaidrākajām dienām, laika apstākļu ziņā. Debesis tik tīras. Tālu redzama ainava. Ne vējš pūta, ne sniga vairāk, jo tieši baltās masas sega Oslo bija vairāk kā pietiekama!
Pēdējo reizi nošmaukusies par braucienu metro, izgāju uz ielas un pilsētas lielākajā gradusņikā, ieraudzīju šifrētu simbolu kodējumu šādā izkārtojumā-2 ˚C.
Savilkusi mugurā visu līdz paņemto garderobi, šādā temperatūrā varēju justies vairāk vai mazāk komfortabli. Vējjaka vaļā, mugurā 4 apģērba kārtas (neieskaitot apakšveļu) ap kaklu divas šalles, kā arī cepure, kas nostiprināta pie somas. Īsāk sakot, izskatījos kā tāds normāls pelmenis! Jā, dīvains salikums, bet tas viss man vakar bija jānēsā, lai rokas bagāža neuzsprāgtu, no tās pārpildītā satura.
Līdz ļotenes pacelšanās brīdim aptuveni 2h un uz atvadām iegriezusies Aker Brugge rajonā, sēžot uz soliņa, vēroju mazu lēkājošu putniņu, kas atradās pie manām kājām. Noskatījos uz kuģi, kas laiski kā glūņa pielīda piestātnē un pēc tam tik pat lēnā gaitā attālinājās no krasta. Pateikusi ‘’Čau’’ to latvian speaking people, bija laiks doties uz lidostu.
Rāmā braucienā, siltā auto salonā, laikam nedomāju ne par ko. Biju no sirds laimīga, iepazīstot labus un atsaucīgus cilvēkus, ar kuriem kopā doties par līdz lidostas durvīm.
Jūs jau zināt, ka aiz mākoņiem ir saule. Tāda silta un nebijusi kā nevienā ziemā. Kā susliks vaigu piespiedusi pie nelielā loga, sasildīju degunu un jutu kā siltums sasilda manus acu plakstiņus.
Samazinājusi ātrumu par 1130 km/h, pēc 1,2 stundas jau stāvēju uz dzimtenes stabilā pamata.
Ar maiņas apaviem kājās un sarkanu balonu pušķi rokās, jutos gaidīta un droša kopā ar savējiem. Paldies, par pārsteigumiem, paldies, ka bijāt, paldies, ka es varu kādam teikt ‘’Paldies’’. Tāpēc arī pirmais tosts par vislabākajiem cilvēkiem, kas iepazīti un ir man apkārt!
Skål (priekā, tulk, no norvēģu valodas)

Rīt jau pirmais marts

Nu ko? Tiem, kam vēl interesē manu Oslo pavadīto dienu notikumi, šis būs beigu ievads. Kaut kā vakar tērzējot sapratām, ka laiks iet ļoti ātri. Stundas, minūtes un sekundes.Ar šo neko jaunu jau nepateicu, bet to teicu ar tādu domu, ka arī manas ‘’garās’’ brīvdienas sāk noslēgties.
Atzīšos, ka sākumā ķertais izmisums, kas iezagās manā prātā, šeit pavadot pirmās iesildošās dienas, bija pilnīgi nepamatots, tam, kā beigu galos man izdevās visu pagriezt, lai būtu interesanti ne tikai man, bet izrādās arī jums visiem. Paldies visiem, kas virtuāli dzīvoja kopā ar mani. (es runāju par Oslo prieciņu 1..2..3.. utt mēģinājumiem visu vizualizēt). Īpaši tiem, kas savu sajūsmu nespēja apvaldīt un personīgi izteicās par stāstos izklāstītajiem notikumiem. Jutu, ka daži vienkārši klusiņām pie sevis nosmaidīja un nopriecājās par labi pavadītu laiku internetā. Tos, kurus garlakoju – paši vien esat vainīgi, nevajadzēja sevi apgrūtināt ar lasīšanu.
Lai nu kā, es pat vairs neatceros kāds bija pirmais no maniem individuālajiem mēģinājumiem izostīt Oslo pilsētas šarmu, vien zinu to, ka iespējamība, ka pavadīšu atvaļinājumu gurdeni tusējot ar Tv pulti, izzuda brīdī, kad sapratu, ka vajag piedzīvojumus. Jūs redzējāt- tie uzradās paši!
Vakar šķistot bukltetu, atskārtu, ka vēl ir pietiekami daudz vietu, kurp doties šajā pilsētā, bet ne jau par katru varīti šodien gribēju turp doties. Ieslēdzās kaut kāds sajēdzīgais faktors par to, ka labāk ar miera sajūtu uz pleciem,pastaigāju pa pilsētu, nevis drudžaini kratot rokās manu gandrīz izjukušo pilsētas karti un jau fokusā noregulētu fotoaparātu skriet iekšā kādā galerijā, ar spītību sejā ‘’Stop, šeit es vēl nēesmu bijusi! Man jāapskata. Vēl neslēdziet ciet!’’
Tā kā šādas sabiedriskas vietas, kā muzeji, galerijas un citas tūristu ‘’tusiņu’’ vietas sēdz ciet plkst. 16:00, man plānā ierakstās doma labāk uzbraukt pilsētas ausgtākajā augstceltē un no augšas paskatīties gan uz modernās mākslas muzeju, gan Fotogalleriet u.c galerijām, uz kurām došos kā pirmajām, kad nākamreiz šeit viesošos.
Man nav žēl itin ne par ko! Jo vislabāk ir tad, ka kaut kur dodies, nevajag iepriekš nospraust kaut kādus mērķus vai plānus. Gadījumos, kad tie zināmu apsvērumu dēļ neattaisnojas – tad nav ko nožēlot.
Un man tā bija! Kas konkrētajā dienā ienāca prātā, turp arī devos un rezultātā ieguvu pilna kalibra esenci!
Kaut kas no visa palika arī neizstāstīts, jo daļa sajūsmas kripatiņas jāpatur pie sevis, lai ceļojums paliktu atmiņā, kā viens no mana cēlā kruīza kuģa pieturas punktiem visā plašajā okeānā, kas ir turpmākā dzīve. Vai cik liriski pateicu, laikam būs kāds dzejas rindu skricelējums jāvelta par godu šim notikumam!
Rīt aizritēs pēdējā atvaļinājuma diena, manā sapņu zemes iemītajā taciņā, jo zinu, ka atgriezīšos. Atgriezīšos, sajust prieka mirkļus, satikt draugus, iemīlēt jaunatklātas vietas un atkal smaidīt, smaidīt par to, ka laimīgs – viens cilvēks uz sasodīti mazās uz sarežģītās pasaules!
Uz Rīgas lidostas skrejceļa nosēdīšos pirmajā marta dienā, piecpadsmit minūtes pāri septiņpadsmitiem pulksteņiem.
Tie, kas gribēs, tie būs, tie, kas nevarēs tie paspēs, tie, kas aizmirsīs, tiem tiks piedots.
Ha det bra!

Pasaules gals ir klāt

Ar Sandri satikāmies otreiz un devāmies ārā no Oslo, tālākā izbraucienā, nekā iepriekšējā reizē.
Šodienas nospraustias gala mērķis – pasaules gals ( Verdens ende). Parasti cilvēki izsaka frāzi –ar Tevi, kaut līdz pasaules malai. Tas tādos gadījumos, kad cilvēkam uzticas, dzīvo kopā vai daļu sava mūža ir pavadījuši kopā. Bet es – ar pilnīgi nepazīstamu cilvēku, šodien turp devos.
TomTomā uzsprausti 126 km līdz finišam, un prom esam.
Diena sākusies stipri agrāk nekā visas iepriekšējās, tāpēc garas žāvas un truls skatiens, kas vērsts tālumā, likās pilnīgi normāli.
Daba. Kalnaini apvidi. Dūmaka. Varbūt pat migla. Un tik mierīgs garastāvoklis.
Atkal jautāsiet, kas atkal tas par jaunu tipiņu? Sandris – vietējais, kas atsaucies manai interesei apskatīt Oslo apkārtni! Stilīgs vīrietis, ar laikmetīgu runas kultūru un mūzikas gaumi.
Braucam ar vidējo ātrumu – smukiem 100 km/ h spidometrā un runājam par aļņiem. Tā kaut kā baigi mierīgi.
Ceļš ved gar vakar apskatīto pilsētu Drommen. Jauka, maza pilsētele, kas no augšas izskatās, kā riekšava ar dziļumā samestām drupačiņām – tās mājas, kas guļ kalna ielejā.
Uz pasaules galu vedošais ceļš, iet caur Tønsberg , kā rakstīts uz šiltes – Norvēģijas vecākā pilsēta. Tāda dikti mierīga, klusa un vienkārša. Cilvēki ir, bet nedaudz, veikali ir, bet daži. Miers pilnīgs.
Ceļš kļūst šaurāks, ainava nesaprotamāka un tā gar dažām ceļa remontdarbu vietām, iesēžamies astē sabiedriskajam autobusam. Tas tik ripo un ripo – nospriedām, ka tas brauc uz to pašu vietu, kur mēs!
Parkingā ilgi nevarējām izdomāt, kur novietot mašīnu, jo visas vietas bija brīvas.
Aiz sētas viens nabaga zirgs, apklāts ar deķi, demonstrējot savas jaunās sezonas modes tendences, košļāja priekšā nolikto barību.Pat ausi nepakustināja, kad netālu no viņa, mēs ar savu gaidošo sajūsmu par pasaules galu, devāmies prom.
Bija mazliet sirreāla sajūta tur būt, jo tieši šo vietu uz visas plašās zemeslodes, kāds gudrinieks izdomājis tā nosaukt. PASAULES GALS! Jocīgi, ne?
Skatam pavērās ūdens klajums uz visām pusēm, vien maza mājiņa, kas kā simbols liecināja, par pasaules gala atrašanās vietu.
Stāvēju uz akmens klints un vēroju tālu horizontā peldošos kuģus. Divi tur bija!
Neviena paša cilvēka apkārt, tik vien piestātnē kāds ribaks ( zvejnieks, - tulk. no krievu valodas) grabinājās ap sasalušajiem kuģa sāniem.
Dikti patika stāvēt un tur būt!
Pasaules gals, mīlīši! Kūl!
Vizuāls kontrasts uz kopējā Norvēģijas fona, jo pēdējās akmens paliekas, kas bija zem manām kājām un bija sastopamas uz šīs zemes – tās iegāja ūdenī un pazuda.
Viss izbeidzās. Viss.
Arī mans stāsts!

Komunikācijas netrūkst

Tagad par citiem pekstiņiem.
Vēl būdama Latvijā, pirms sava lielā tripa mēģināju ievākt jaunus kontaktus, lai šeit Oslo būtu kāds jauns notikums vai labākajā gadījumā piedzīvojums. Katrā ziņā pilsētā vajadzēja kādu zinošāku par mani, kas spētu parādīt labākās vietas.
Tā nu pirmajā vakarā, kad saklikšķināju kādu nebūt ieinteresējošu teikumu potenciālajiem drugiem, atbilde atnāca no trijiem.
Pirmais mūsu garo sarakšu procesā kļuvis par tādu kā dvēseles draugu un kā nu bijis kā ne, martā šim sanāks ceļot uz Latviju, kas nozīmē, ka man priekšā viena jauna tikšānās.
Otrais bija kāds lietuviešu studentiņš, kas Oslo agūst IT profesiju. Īsti labi šim ar angļu valodu nēesot, tāpēc izvarotā krievu valodā, mēs mēģinājām veikt savu komunikācijas procesu. Tiesa gan, tas bija tikai vienu vakaru. Kopš tā brīža čalis skypā tā arī nav parādījies.
Trešais bija krietni vien atsaucīgāks un jau drīz vien no viņa saņēmu fotogrāfiju, kurā viņš nobildēts Oslo operā ar tādu šķelmīgu smaidiņu sejā.
Sarakste nepārtrūka un katru vakaru mums uzradās tēma par ko parunāt. Vēl Latvijā esot, mums tika norunāta tikšanās diena šeit Oslo, dēļ kuras šis kļuva krietni nepacietīgs. Šķita tāds aizdomīgs tipiņš, taču sevi nenoskaņoju nekam aizdomīgam, jo viss vienmēr top skaidrs cilvēku ieraugot.
Tā nu pienāca arī mūsu satikšanās diena -13. februāris.
Drusciņ pārmīzusi jēgu no tā, kā man riebjas ‘’aklie randiņi’’, sadūšojos un devos uz norunāto tikšanās vietu. Atpakaļ ceļa vairs nebija. Ne jau tad lūrēšu no slēpņa, lai pirms tikšanās sākumā novērtētu savu jauno draugu.
Tad nu viņš kā miets pieslīdēja pēkšņi manā priekšā, noslēpies aiz melnām saulenēm un pat neuzrunājis mani sāka bučot uz abiem vaigiem.
Tā konkēti šokēta par viņa ‘’viesmīlību’’, centos savākties un skatīties, ko nu viņš man piedāvās. Diena izvērtās ‘’tā apmēram garlaicīga’’, jo ar neko orģinālu viņš nespēja mani pārsteigt. Vien izteica frāzi, ka varam iet jebkur, kur vien es vēlos. Dāāāā. Kā es vispār svešā pilsētā varu zināt, kur aiziet, ņemot vērā faktu, ka iepriekš pilsētā biju pavadījusi tikai vienu dienu! ?
Sanāca klaiņot pa ielām un klausīties dažādos vēstures nostāstos, kuru laikā mēģināju uzķert kādu gada skaitli, bet viss tik pat ātri arī izlidoja no galvas. Dažu brīdi es pat nekoncentrējos saprast ko viņš stāsta un tajos brīžos izsaucos ar ‘’Ohh’’ vai ‘’Mhm’’, vai ‘’Nice’’.
Stulbi.
Nopircis man mango saldējumu un tēju, kas izskatās pēc kakao, smaržo pēc kaut kā nezināma un garšo pēc....nezinu pat kā ( nebija tā ka negaršoja), laimīgs smaidīja, ka blakus sēž latviešu zeltene un bārstīja komplimentus par maniem matiem (tīri vietā), skaistajām rotas lietām un tādā garā. Godīgi sakot, kad viņš mēģināja man piedāvāt nākamo izklaidi, laipni izmetu frāzi, ka laikam ‘’I will go home’’.
Uz atvadām tāpat nočūpstinājis uz abiem vaigiem – čalis izsauca ‘’Keep in touch’’ un es jau ielecu metro!
Nu cilvēks jau jauks, bet tāds mazliet’’aizsalis’’.
Jau nākamajā dienā viņš prāto par nākamo tikšanos, bet man tās dienas tik piepildītas, ka nebūtu pat spēka ar viņu satikties. Vēlāk uzdevis jautājumu, kas atklāja viņa konkrētos nodomus, diplomātiski atbildēju un kopš tā brīža mūsu komunikācijai ir gals!
Ir nu gan tipiņš, ne? Es vienkārši jaunus draugus meklējot, lieku šim cerēt, ka būšu viņa zeltene. Saprastu, ja es kaut ko tādu būtu pieļāvusi, bet ne kas tāds man šoreiz nebija vajadzīgs. Te nu parādās mans trauslais naivums.
Šādā veidā apsīkot ārzemju draugu resursiem, prātā iešāvās doma, pameklēt kādu latviešu bāleliņu tepat Norvēģijā, kas ir pietiekami zinošs un komunikabls, lai pakavētu savu un manu laiku.
Attiecīgajās vietnēs ierakstot savu vēlmi izzināt pilsētas’’ nezināmākās ‘’ vietas, atsaucās kāds 40. gadus jauns vīrietis, kam laika esot at liku likām (nez šis vārds kopā jāraksta?), lai man parādītu arī tuvāko Oslo apkārtni.
Saskumu, ka arī te nekas prātīgs nevar sanākt, sapratu, ka neviens labāks izklaidētājs par sevi pašu arī nebūs.
Bet nākamajā dienā pilsētas skaistāko vietu izrādītājs bija klāt. Jauneklis pats pieteicās. Viņu sauc Nils un stāsts par mūsu kopīgi pavadīto dienu, jau izstāstīts. Vien piebildīšu, ka jau sarakstoties, mums komunikācija padevās varen veikli, tādēļ mūsu plāni neapstājās tikai pie chillout dienas, kad ņirdzām par vilnas programmu veļasmašīnām un dalījāmies ar alus skārdeni.
Ar brūnacaino fotogrāfu tiksimies atkal šajās brīvdienās, lai iespējams noķertu kādu piedzīvojumu. Who knows?!?

Pazudušais cimdiņš

Nu ko draudziņi! Turpinam? Kuram jau apnicis šitos blāķus lasīt, paceļ roku un pasaka. Man šodien īsti negribas neko rakstīt, bet tomēr jāizstāsta ir.
Dienas nosprasutais mērķis bija Bygdøy Area. Vieta , kur atrodas vairāki Norvēģiju raksturojošākie muzeji, kā, piemēram, Vikingu muzejs, Kon-Tiki muzejs un Fram muzejs, kurā kā gāju ,tā arī iespēros iekšā. Muzeja priekštelpa bija pārpildīta ar dažādiem suvenīriem- glāzēm, magnētiņiem, glupjiem troļļiem, šallēm, grāmatām un zeķēm. Nu tāds kā veikaliņš. Tūristes cienīgā un lēnā gaitā pārcilāju nejēdzīgos štruntus un pārlaidu acis pār ēkas iekšpusi.
Bladāc !!! – dziļāk muzejā uzreiz aiz apdrukāto krūzīšu stenda, pavērās kaut kas tik liels, ka vajadzēja nofokusēt aci, lai saprastu, ka skatos uz milzīgu kuģi. Nu tik lielu, ka tas aizņēma visu ēkas tilpumu. Loģiski, šeit tas bija vienīgais un reālais apskates objekts, pie kura varēja tā pastāvēt un novērtēt tā apjomus.Muzejā kā jau muzejā, noteikti bija jāmaksā, taču es izmantodama Mr. Bean ‘’neko nezinu’’ sejas skatienu, ieslīdēju vien dziļāk muzeja telpās. Vīrelis, aiz stikla, kas pildīja kasiera amatu tā arī tur nostaipījās, bet es neņēmu viņu i galvā, kad viņš atgādināja par savu esamību, pabāžot galvu no sava būceņa.
Tāpat izdarīja arī trīs ķīnieši, kas noskatījās manu paņēmienu un veikli ieslīdēja muzejā. Viņi sāka iemūžināt lielo skaistuli ātrāk par mani, jo manā fočika lodziņā kuģis vienkārši negāja iekšā.
Staipījos tur un locījos, visādi centos, bet nu pusi kuģa beigās dabūju kadrā.
Jozdama augšā uz muzeja trešo stāvu, lai tiktu uzkāpt uz kuģa klāja, nodomāju, ka neviens man tā arī neprasīs samaksāt par šī vienīgā un unikālā objekta apskati. Pastāstīšu, ka kuģis ir ievērojams ar to, ka tas ir stiprākais koka kuģis, kas kādreiz ir uzbūvēts un tāds tas arī saglabājies līdz mūsdienām.
Uzkāpjot uz klāja, nekas tāds īpašs tur nebija, bet nu izdomāju, ka pie stūres rata gan varētu nobildēties. Skatos, tie paši ķīniešu draudziņi priekšā. Uzrunājusi aktīvāko no viņiem, palūdzu lai mani ar’ noknipsē. Ieņēmusi tipsiku kapteiņa pozu, no šaurcainā izskanēja sulīgs ‘’Sma-a-ail’’ un lieta bija darīta.
Izložņāju arī kuģa iekšpusi. Tur bija skatāmas mazas telpiņas, kurās izstādīti dažādi etnogrāfiski apģērba gabali, kaut kādi duramie un cērtamie rīki. Tuvāk varēja apskatīt kuģa mašīntelpu ar milzīgiem cilindriem un virzuļiem,( ja nekļūdos), kā arī skatam pavērās pavisam necila virtuvīte ar stilizētu čaiņiku uz sildvirsmas.
Izlīdusi saules gaismā – t.i. atpakaļ pie stūres rata, ar acs ceturdaļ kaktiņu redzēju, ka uz mani skatās kāds vīrietis. Ignorēju un spēros uz izejas pusi, kad jutu, ka tipiņš man seko un piebaksta pie pleca.
Nodomāju,ka nu tik būs. ..Dos man mizā, ka maz neliekas, nokauninās pa visu muzeju, ka es šitā iespraucos un nemaksāju par apmeklējumu.
Bet par laimi, iemesls bija pavisam cits. Šis pagriežās un plati smaidot, sniedz man kaut kādu baltu priekšmetu. Skatos – tas mans cimdiņš!!! Nemaz nebiju pamanījusi, ka bija man pazudis. Tagad padomājot, tas noteikti nokrita gramstoties ap to stūres ratu. Vīrietis acīm redzot bija gaidījis, kad es iznākšu ārā no kuģa’’ iekšām’’ un pasniegs man pazaudēto mantību. Nu forši, ka viņš uzskatīja par pareizāku sagaidīt mani, nevis atstāt cimdu kaut kur tur pat, tad noteikti viņš arī tur tagad stāvētu, vai nedod dies’ nonest lejā pie kasiera, tad gan man nāktos samaksāt par sevis pašas cimdu plus ‘’nodokļus’’ par atrašanu.
Izgājusi no ēkas, gāju iekšā nākamajā, kas bija turpat acu priekšā. Izrādās vēl viens štruntiem un apdrukātām grabažām pilns veikals, kur tūristi čamdīja adītos džemperus un apbrīnoja kuģu maketus par 600 kronām gabalā.
Arī es paklaiņoju un ievērtēju ‘’pērkamās baudas’’ šajos piebāztajos kvadrātmetros.
Rezultātā atradu vienu zelta pērli! Salvetes uz kurām attēlotas četras siļķes. Tik īstas, ka liekas izceltas no centrāltirgū guļošajām vitrīnām un uzliktas uz avīzes gabala. Tādas tās izskatās arī uz manām jaunajām salvetēm. Nu vienkārši smieklīgs atribūts kādai nebūt tematiskajai ballītei nākotnē.
Kaut kā šodien arī pietika man ar tiem muzejiem.
Gaidīdama autobusu, skatam priekšā, pavisam lēni aizslīdēja milzīgs kuģis, ne jau tas kas muzejā, bet cits.
Tā kā es atrados uz tādas kā pussalas, kurai garām ir iemīta lielo kuģu taciņa, varēju papriecāties par iepsaidīgo stāvu, kas kā tāds gulbis, izrādot visu savu skaistumu graciozi aizslīdēja tālēs zilajās. Atpakaļ ceļā noskatījos uz citām ēkām šajā etnogrāfiski piepildītajā vidē un jāatzīst, ka vasarā būtu daudz baudāmāk te pakavēties ilgāk, tāpēc īsās dienas ietvaros, atgriezos centrā un paklaiņoju pa vēl neiepazītajām pilsētas mazākajām ieliņām.
Iekāpdama metro, piedzīvoju īstu asins pirti, jo aiz manis iekāpa arī kāda sieviete ar suni. Sākumā viss jau bija labi. Viņa apsēdās man blakus un košļāja savu čebureku vai kā tur viņu sauc? Līdz brīdim, kad smukais sunītis sāka visu laiku dīdīties un mitrajā grīdas segumā parādījās asins traipi. Kustonis acīm redzot kaut kur bija savainojis savu ķepu un pat saimniece tur nevarēja neko darīt. Apskatījusi suņa kāju, viņa noslaucīja savu asiņaino roku. Protams visu acu skatieni bija pievērsti notiekošajam, bet ko tur daudz? Neviens jau neies pie savainota suņa ,kādus nomierinošus vārdus teikt! Tā tur mēs visi sēdējām un skatījāmies, kā mazā ains peļķīte paliek arvien lielāka un lielāka. Domāju, ka ievainojums patiešām ir pamatīgs, ka viena nabaga kājele var šitā pludot. Laikā, kad kārtējā pieturā, metro izkustējās no vietas, asins peļķe sašūpojās un pastiepās garāka uz manu pusi.
Es tikai domāju, lai suns ar savu samērcēto asti nesāk to luncināt, tādējādi pārvēršot mani par zemeni putukrējumā, jo mana baltā vējjaka joprojām ir saglabājusi savu baltumu un asins traipi uz tās nemaz neiederētos.
Brauciens beidzās veiksmīgi-suns nezaudēja samaņu un man nevajadzēs mazgāt savas drēbes, bet metro vadītājs gan noteikti bija manāmi pārsteigts, kad ieraudzīja kādus notikumus ir palaidis garām, jo tādu asins daudzumu vagona iekšpusē var dabūt, normāli izgāžot kādu krāsas bundžu.
Nu ja iztēle Jums strādā normālā režīmā, tad tagad bija pietiekami daudz ko iztēloties, lasot stāstu. Man kā reiz sagribējās kādu siļķīti. Nekas, aizbraukšu mājās un ieēdīšu, pie reizes noslaukot muti tikpat siļķainā salvetē!
Gaidiet mani, reņģēdāju tauta, tieši pēc nedēļas būšu klāt!

Noķertā *chill* sajūta!

Puteni nomaina saule un sākas diena, kas skaistāka un iespaidiem bagātāka nekā iepriekšējā. Veikusi ‘’garo ‘’ rītu, kas sastāv no pilnīgi nesteidzīgas un murrājošas pastaigas pa māju, lēnām tukšoju ūdens glāzi, noklausījos kādu sirdij svētīgu interviju onlainā uzķertajā radiostacijā un tēmēju uz cerīgiem šodienas pasākumiem, kas nu reiz nebija atkarīgi tikai no manis!
Ar Nilu satikāmies norunātajā vietā - ‘’pie sēdošā vīriņa’’ un mērķējām uz vietām, kur šajās divās nedēļās manas kājas vēl nebija aiznesušas. Lai arī cik dīvaini tas nebūtu, tieši šīs vietas ir vienas no populārākajām, ko tūristi apskata kā pirmās, bet jūs taču mani pazīstat – es daudz ko sāku no otra gala. Kārtējo reizi šis otrais gals bija pareizais ar ko sākt, jeb turpināt manu īslaicīgo vizīti Oslo.
Tātad, vispirms tēmējām uz tuvāko. Nokļūstot pie Operas nama, beidzot klātienē varēja vērot ēkas varenās aprises – jo projektiņš tāds diži ievērojams sanācis. Nams uzcelts nieka dažus gadus atpakaļ un tagad kalpo viens no centrālajiem orientieriem pilsētā, jo uzkāpjot uz ēkas jumta, var redzēt tuvāko pilsētas daili.
Ēka projektēta tā, lai īpaši vasarā, kad saule Norvēģijā silda tik, cik nu viņa silda, iedzīvotāji varētu nākt ar savām vešiņām un izklāt savas miesas tieši tur, kur mēs šodien stāvējām. Es runāju par sauļošanos, kas ar nerakstītu likumu atļauta uz pašas Oslo operas jumta.
Mazliet papriecājusies par ainavu un to, ka ir ziema, devāmies uz slaveno Vīgelana parku.
Tā kā parks atrodas krietni tālāk no centra, devāmies turp ar T-bāni un autobusu (tas, lai nav tik daudz ar kājām jāiet)
Nu jā! Dzīvē viss izskatās daudz labāk, nekā tūrisma ceļvežos vai netā izraktajai informācijai par to, kas tad šeit īsti ir apskatāms.
Ieejot parkā acis vien šaudījās uz visām pusēm, jo nu bija, kur tās piesiet.
Abās malās, kolonnās izvietotās statujas ar visdažnedažādākajām cilvēka ķermeņu formu interpretācijām, veda dziļāk parkā, kur varēja brīnīties par nākošo brīnumu.
Skulptūru daudzums un daudzveidīgums nav aprakstāms. Māksliniekam smadzenēs tas noteikti bija izaucis kādu īssavienojumu, lai veidotu šāda satura pozas un emocijas, kas tajās bija saskatāmas. Noslēzošais objekts bija ‘’Mūžības aplis’’, kas atkal pārsteidzošā kārtā sastāvēja no cilēku ķermeņu aprisēm, kuras izvietotas apļa formā.
Redzēts daudz, daudz cilvēciņu. Ļoti daudz.
Kā uzsvēra Nils, pats slavenākais simbols šajā parkā ir maza puisīša skulptūra. Nonākot pie tās-apstājos un kādu brīdi to vēroju. Skulptūra pauda ļoti izteiktas emocijas, kādas visbiežāk varētu novērot spītīgam un dumpinieciskam cilvēkam. Taču šis – es pat teiktu zīdainis, kā tāds utu bunga, rokas krampī savilcis, izstroja spēcīgu auru, radot manī sajūtu, ka viņš pastāvēs par savu, lai ko arī ko viņš gribētu un, lai arī cik es ilgi uz viņu tur stāvētu un skatītos.
Un tad es atcerējos par savu krustdēliņu-Adrianu! Ne jau spītības pēc, bet tāpēc, ka šajā laikā tas bija pirmais mazais cilvēciņš, kas sastapts, man esot Norvēģijā. Kaut arī tā ir skulpūra, tā liek aizdomāties par manu mīļo, mazo žuļiku, kuram šodien ir vārda diena!!!
Mūsu sasalušās miesas, atkausējām kādā pilsētas krogā, sēžot pie alus glāzes un skatoties degošajā kamīnā, kurā dega viena malkas pagale. Nospriedām, ka latviešu teiciens, ka viena pagale nedeg – Norvēģijā nestrādā. Dūmus meta un kaut kādu liesmiņu radīja, taču krodziņa lielāko jautrību radīja, pie blakus gadiņa sēdošie indivīdi. No malas izskatījās, ka tie bija divi labākie draugi, kas tā sacīt ‘’pļāva iekšās’’.Viens tādā stipri omulīgā noskaņojumā ar šķību smaidu uzsāka flirtu ar mani, uz kuru arī pieklājīgi atbildēju. Runā, ka norvēģi ir ļoti viesmīlīgi.
Par to nav šaubu, jo pēc stundas atrados pie Nila, gatavojot manā dzīvē pirmās tortillas. Sastāvdaļas neatklāšu. Kad būšu Latvijā, atnāc ciemos – uzrīkosim riktīgu tortillu ballīti.
Ar alus skārdeni rokās, džeza mūzikas apņemta iepazinu jauno mājokli un kur bijis kur ne, aiz stūra parādās vēl viens šī vakara pārsteigums. Ribaks, jūs domāsat! Nekā.
Meitene vārdā Solveiga – Nila dzīvokļa biedrene. Pēc izskata atturīga un pieklājīga, bet iekšā riktīgs spridzeklis! Meitene- fun! Tā nu es jautrā kompānijā pavadīdama vakaru ar sarunām par mūziku, veļas mašīnām, jāņošanu, šampanieti un latviešu lamu vārdiem, iemācījos spēcīgāko norvēģu lamu vārdu, kas ir tik pat draudīgs cik latviešu ‘’drit vai kociņ’’ ! Arī šī nācija diži neatpaliek no mums, kas nozīmē to, ka vēljoprojām krievvalodīgie ir tie, kas visspilgtāk var izpausties savos dusmu brīžos.
Tā nu nokavēdama trīs sabiedriskos transportus, uz pēdējo sāku ģērbties jau 10 minūtes ieprieš. Vēl steigdami salikt Mp3 aparātā chillout mūziku, iemūžinājām kopā būšanas mirkļus un žviukt uz mājām.
Skats uz augšu, šajā Oslo pusē ir ļoti baudāms, jo debesīs paveras izgaismots un es pat teiktu ainavā izlecošs, vakar dienā apskatītais Holmenkollen Ski Jump tramplīns. Joprojām var ilgi stāvēt un noskatīties nakts mazajā piedzīvojumā.
Metro stacijā, ielikusi ausīs jauno mūzikas esenci, ritmā kratīju kāju un skatījos uz tablo, kurā bja redzams cik ilgs laiks jāgaida līdz manam piektajam. Laika diezgan.
Sēžu savā pasaulītē un čilloju ar domām, kad man garām pabrauc un apstājas sarkans, vecs, divus vagonus garš T-bānis. Brrr – tas pats vakardienas dranķis, kurš izdomā vienā konkrētā vieta salūzt divas reizes un nekustēties no vietas vairāk par 10 minūtēm. Nopurināju galvu un nodūru acu skatienu. Negribējās uz to noskatīties!
Vien nodomāju – ir nu gan pasaulīte. Tik dažāda, raiba, garšīga un visvairāk jau smaidīga.
Vēl tagad patīkami brīnos kā vienmēr mani ceļi aizved pie ‘’ īstajiem’’ cilvēkiem? Ar dziļu dvēseles auru, ar nepasrastumu, ar citu smadzeni galvā un hobijiem, kas man tik ļoti pazīstami!
Tie ir ‘’majējie’’, ka es jums saku - M.A.N.Ē.J.I.E.!!!
Un tagad jūs jautāsiet:’’ What a fuck is Nils?’’
Par to kādā no nākošajiem stāstiem!

Sarkanais ķēms

Ai, ziemeļi, jūs liekat par sevi manīt. Kupenas katru dienu ceļās kā tādas suflē kūkas. Un es tik brienu un brienu augšā, lejā, augšā, lejā. Nekas cits jau neatliek.
Šodienas mērķis bija Oslo ausgtākās vietas apskate. Lai turp nokļūtu, bija nepieciešams sagaidīt Tunel bāni number 1. Gaidīdama, jau noskaņojos uz pamatīgu un lēnu kāpšanu kādā ar sniegu apsnigušā kalnā, bet ieraudzīdama, kāda izskata transporta līdeklis piebrauca, prātā neviļus iezagās doma, vai vispār tik tālu viņš tiks? Nebija vairs nekāds smuki pulētais un modernais T-bānis, ar kādiem visu laiku sanāca pārvietoties. Šis bija īpašs. Sarkans, ātrums bija salīdzinoši mazāks, sastāvēja tikai no diviem vagoniem (pārējiem ir seši) un ar tādu redzamu laika robu dzelžu rumpī, ka jāteic izskatījās kā tāds vecais tēvs uz jauno ērzeļu fona!
Ko nu daudz- sēdos un cerību pilna biju gatava doties nezināmajā virzienā. Līdz nākamajai pieturai tikām veiksmīgi, tūliņ durvis aizvērsies un... Skuju! Durvis neaizvērās. Stīvējās un raustījās, T-bānis pukšķināja un likās, ka tam piemeties drudzis no tā, cik centīgi vēlas aizvērt tās sasodītās durvis , bet nē, nevērās. Sajutu dzestrumiņu, kas ieskrēja ribās no ārpuses. Diena sniegaina, vējaina un gana vēsa, bet kur man vēl prāts dzīties? Nesaprotu pati. Gaisma izdzisa, durvis noraustījās, gaisma iedegās, durvis noraustījās un atkal gaisma nodzisa. Tā mēs tur visi vagona salonā sēdējām, pilnīgi atkarīgi no T-bāņa vadītāja, kas kaut ko mēģināja darīt lietas labā. Novērojot citu pasažieru reakciju uz visu notiekošo, sapratu, ka tas notiekti nav pirmais gadījums, kad sanāk tāda neliela aizkavēšanās. Visi tik čivināja, vienaldzīgi noskatījās uz notiekošo un uzsāka jaunas smaidīgas sarunas. Jā, norvēģi smaida daudz un bieži! Vismaz es tā esmu novērojusi pa šo laiku. Kāpēc gan nesmaidīt, ja dzīve kopumā laba, bet ne par to stāsts.
Durvis sačinīja, un mēs kustējām uz priekšu. Lēnām.
Un tad es kaut ko sapratu. Sirmais vectētiņš pamazām virzījās kalna virsotnē. Mēķis kustonim bija pašam dabīgi uzlīst aukstākajā punktā. Mani šis fakts ieriecināja, jo sapratu, ka pašai sevi nevajadzēs kārtējo reizi kaut kur uzvilkt. Vilkt vajadzēs tiem, kas līdzi bija paņēmuši ragaviņas, slēpes un padibeņus. Godīgi? Man vienīgajai nebija nekas tāds līdzi.
Kad T-bānis apstājās aptuveni piecas pieturas pirms gala stacijas un nedomāja kustēt uz priekšu, sapratu, ka arī man jākāpj ārā un jāseko līdzi visam ‘’slēpaino’’ baram. Domāju, kas nu būs, ko man tagad darīt? Viņi visi sapulcējās pie autobusa, kas iespējams aizved līdz tam pašam gala ‘’gala’’ punktam. Domādama, ka zaudēt man nav ko, ieslidēju pārpildītajā autobusā un iekrampējos ‘’tureklī’’. Lielāko daļu no telpas aizpildīja aktīvo sportotāju ekipējums. Vismaz pusei bija ragaviņas, tad man virs galvas rēgojās dažādu krāsu un firmu slēpju kāti, iespaidīgas metinātāju brilles, kas uzstumtas uz katra līdzbraucēja galvas, kā arī viņu pašu izmēri bija diezgan apjomīgi, ņemot vērā nosiltināto apģērbu, kurā noteikti bija ļoti silti. To es sapratu, kad nonācu kalna virsotnē, kur abu šo nedēļu laikā biju visvairāk nosalusi.
Virsotnē bija jūtams vējš, lai neteiktu neko vairāk. Nu labi, ja jau atbraukusi esmu, tad jāiztur ir un jāapskatās viss ko te piedāvā. Dullie norvēģi liels vai mazs, šķībs vai līks vai taisns vai vecs. Visi ir te un ņemās. Tādi saldie džekiņi, cacīgas dūdiņas, apaļi onkas– visi bauda ziemas priekus. Noskatījusies kā aktīvisti aiztrauc tālēs zilajās, apgriezos un devos atpakaļ. Neba jau šļūkšu uz savas 15x27 ‘’lielās’’ somiņas.
Ak tu mūžs, nopriecājos, kad ieraudzīju autobusu, kas ved atpakaļ uz slimā T-bāņa pusi. Nodrebinājos un mēģināju nepsihot!
Garām braucot skatam pavērās iespaidīga un noteikti viena no Oslo lepnuma iespaidīgākajām ainavām. Tā bija Holmenkollen ne ta slēpošanas trase ne ta tramplīns. Bet nu skats iespaidīgs, jo tik milzīgs tas bija.Sajūta tāda, ka būtu apmeklējusi ziemas olimpiskās spēles, tikai šeit nebija neviena, sportista, mediju pārstāvja vai līdzjutēja. Skats no augšas noteikti ir vēl iespaidīgāks, bet man šajā gadījumā bija tikai skats pa logu uz šo trasi.
Atceļā uz pilsētu, tikai nesmejaties,bet tieši tajā sasodītajā pieturā sarkanais ķēms nojūdzās atkal. Nezinu, kas šoreiz bet, es pa to laiku noklausījos četras dziesmas. Vismaz tad es varu dungot līdzi un neņemt vērā apkārt notiekošo. Bet tik un tā pamanīju, ka melnādainaisT-bāņa vadītājs ar kaut kādu skrūvi aizdiedza garām vagonam. Un vispār kāds tur vēl Tunel bānis? Ja par tuneli var uzskatīt mūsu garīgo pasauli , kas caurstrāvo ikvienu sēžot šajā lieliskajā vagonā tad O.K.
Ironija.
Skatījos laukā pa logu, kā garām vairākas reizes aiztraucās ‘’pulētie ērzeļi’’ viens, otrs, trešais. Bet kāpēc tieši uz šo ievērojamo Olso apskates objektu vajadzēja sūtīt tādu klaburkasti? Nesaprotu.
Ja man nebūtu nedaudz vēsi tad, kas ta man, tā es tur varētu sēdēt kaut līdz vakaram, bet tā kā man bija VĒSI, tad es tajā laikā domāju par Itāliju, jo biju saņēmu sms no draudzenes, kura tagad tur mitinās. Bet ziniet, visam tā arī bija jānotiek – man jānosalst, vagonam jāsalūzt, lai mēs ar draudzeni sarunātu, ka dažus mēnešus vēlāk došos uz Itāliju. Cool!
Centrā apņēmusies sameklēt kādu foršu veikalu, kurā vakar ieraudzīju smukas lietas, sajutu, ka paliek ievērojami vēsāk, vai arī es biju tā nosalusi, ka katra vēja brāzma mani dzina vieglā izmisumā. Nedaudz apsilusi ‘’Hai hai’’ zonā, devos ārā, lai pēc iespējas ātrāk nokļūtu atkal kādā viesmīlīgā telpā. Izejot uz ielas sadzirdēju skaļu rokmūziku, pārsitot mana mp3 radīto troksni savās ausīs. Jomajo, kas tad nu?
Pāri ielai redzēju baltu plēves telti, no kuras arī nāca dārdošā skaņa. Festiņš, pasākums, kādi svētki? Devos noskaidrot.
Ieejot telts iekšpusē, man pretī stāvēja milzum daudz cilvēku, kuri vēroja uz skatuves notiekošo. Tur spēlēja grupa, piecu dalībnieku sastāvā – bundzinieks, taustiņnieks, divi ģitāristi, no kuriem viens dzidāja, un back vokāliste, no kuras es redzēju tikai kājas, tērptas lillātās zeķubiksēs, jo meitenes augšdaļu aizsedza tumbas, kas no mana redzes punkta bija labāk redzamas nekā pati dziedātāja.

Kas tā bija par grupu? Es nezinu! Vai vispār kāds no skatītājiem to zināja?
Bet vispār doma laba, ziemā pilsētas centrā uzsliet tādu kā siltumnīcu, kur iekšā stāvot pie gadiņiem, sūcot alu un baudot mūziku var dienas vidū atslēgties un pakratīt galvu mūzikas ritmā. Ak jā, šodien ir sestdiena, laikam jau tikai normāli ka tā. Dienas man te jūk. Vados tikai pēc tā vai ir aptuveni nedēļas sākums vai beigas.
Nolēmu sevi vairs nemocīt – devos mājās.
Izbridusi lielos sniegus Fun Lovin’ Criminals mūzikas ritmā, tagad sēžu nosiltnājusies tikpat ievērojami kā šodien sastaptie līkie, saldie un sirmie norvēģi.
Ha det bra (Uz redzēšanos, tulk. No Norvēģu valodas)

Hai hai

Jau verot vaļā durvis, sapratu, ka šodienas iecerētie plāni var mainīties, taču tāpēc sevi neatrunāju no tiem. Ar diviem grūdieniem beidzot dabūjusi vaļā durvis, kāpu augšup pa milzu kupenu, zem kuras bija jābūt trepēm. Īpaši tās nesajūtot, bridu uz iepriekšējās dienās iemītās takas pusi. Gaisā sajutu tā kā zemāku grādu nekā iepriekšējās dienās, tāpec apgriezos un devos atpakaļ tiko izbristās kupenas virzienā. Nomainījusi iepriekšējo galvas segu uz balto pižonu, sapratu, ka beidzot esmu kārtīgi nopakojusis dienas gaitām.
Protams!!! Iestaigātā stiga, kas veda lejā no kalna un ietaupīja apmēram 100 metrus no ceļa garuma, tagad bija tā aizsnigusi ka nācās vien pagarināt savu ikdienas maršrutu par tiem 100 metriem. Nu ok, priekš rīta pastaigas tīri neko. Gabals nenokrita.
Pilsētā sāku ar šopingošanu, kas tā arī ievilkās un rezultātā iztērēju visu šodien paņemto naudu. ( tas laikam uz iepriekšējās reizes rēķina, kad to aizmirsu paņemt. Re kā ir , daba nemīl tukšumu –vienmēr ir balanss.)
Cik nu veikalos šodien savu kāju spēru ( dažos pat divas reizes) tā uzreiz dzirdu akalpojošā personāla ‘’maļampantiņu’’ sasveicināšanos - ‘’Hai, hai’’. Piebildīšu, ka pārdevēji vienmēr cenšas sasveicināties ar katru ienācēju, savukārt pircēji arī ir ļoti atsaucīgi un atbild ar to pašu ‘’Hai, hai’’. Un tagad padomājiet, ja šo vārdu vienā reizē es dzirdu četras reizes, plus ņemot vērā, ka veikali ir ļoti apmeklēti un dzirdu to sakam katram veikala apmeklētājam pie kases vai vienkārši tāpat, tad pēc šodienas apmeklēto veikalu maratona man radās ieteikums. Teikt īsāk, proti,izteiksmīgi sasveicināties ar ‘’Hāāāāāāāāāāāāāi’’ un miers un basta. Bet nu manā interpretējumā, kā es pati to iztēlojos, tas būtu vēl komiskāk. Gandrīz kā tādas gotiņas māviens sanāktu.
‘’Hai, hai’’, ‘’Hai, hai’’, Hai , hai’’, Hai hai. Bla bla blaa. Visu laiku ienākot atbildēju ar ‘’Hello’’ liekot nojaust, ka ar mani tik vienkārši nebūs un lai saprot, ka man kaut ko stāstīt savā norvēģu mēlē, lai nemaz i nesāk. Bet nu kādā no veikaliem tomēr atmurmulēju ar spridzinošo frāzi ‘’Hai hai’’ uz ko arī iekritu. Man sāk kaut ko cītīgi stāstīt, bet es sajutusies mazliet dumi, ka gribēju tikai iefiltrēties vietējo ādā un izskatā vienkārši paklaiņot pa veikalu, nācās atvainoties un likt nojaust, kas es tāds par putniņu. Vēl tas pats gadījās arī otreiz, kad atbildot uz ‘’hajīgo’’ izaucienu, čalīts pie kases, protams pateica man summu, kas jāmaksā, bet tā es neko nesapratu un tieši šajā reizē pie kases nebija mazā monitora, kas parāda kopējo bilanci, man nācās atklāt savas kārtis un pārjautāt ‘’Sorry, how much I need to pay?’’
Secinājums, nav ko ākstīties,parādi uzreiz kā ar Tevi jārunā!
Dienas turpinājumā izspēros laukā no veikalīgās pasaules un nokļūstot uz gājēju ielas, prātoju kur nu doties tālāk? Nekur nebija jādodas, viss notika manā acu priekšā! Uz Karl Johans gate notika filmēšana, pēc manām domām, nelielai īsfilmai, jo iesaistītais puisis un azartiskie ielu muzikanti varētu stāstīt par kāda jaunieša dzīves notikumiem, kurā parādīta arī viņa ikdiena. Ar savu nedudz piešauto aci video uzņemšanas sfērā, process izskatījās pēc mēģinājuma uzņemt vienu (!) kadru. (Tagad pilnīgi iztēlojos šo nofilmēto kadru uz lielā ekrāna).
Nostājos ielas malā un atkal tēloju, šoreiz ka kādu gaidu. Tas man ļāva mierīgi noskatīties uz visu notiekošo, jo profesionāla video uzņemšanas vide, goda vārds, visu mūžu mani ir vilinājusi. Tā nu ar gailošām acīm, nesatricināmi noskatījos kā mikrafona puika ar superīgo un pūkaino mikrafonu, goņī pakaļ savai darba komandai. Čalis ar ’’ pelēki pūkaino draudziņu’’ uztvēra ielas dabisko troksni, kas sastāvēja no ielu muzikantu enerģiskās spēlēšanas ( brigāde ar saksafonu, kontrabasu, kaut kādu tauri, akardeonu un tamburīnu), garāmejošo iedzīvotāju sarunām un citām skaņām, kas bija šajā momentā visapkārt mums. Kad čalis man pietuvojās un novicinājās ar savu ‘’draudziņu’’ virs manas galvas, tajā brīdī domāju vai man ar' kādu letiņa frāzi iekliegt kopējā mikslī?, taču brīdī, kad mūsu acu skati sastapās – es spēju tikai pasmaidīt tā no sirds un pūkainītis jau desoja prom uz šķērsielu, uztverot klusinātāku atmosfēru uz visa notiekošā fona.
Kad kadrs bija uzņemts, filmēšanas brigāde izlīda no šķērsielas stūra un nāca atpakaļ pie ielu muzikantiem. Viņi savā nodabā sāka dejot, tā atbrīvoti, noteikti kādam likās dīvaini tie deju soļi, bet ar tādu kaifu varēju skatīties uz cilvēkiem kas ir atbrīvoti, nesamāksloti un dabīgi šajā komerciālajā un mākslīgi radītajā vidē. Protams, ka es tajā brīdī smaidīju.
Pilnīgi jutu , ka veiktais darbs bija viņu mazais tusiņš. Katrā ziņā bieži nenākas redzēt tik enerģētiski piepildītus cilvēkus savā darba vietā. Muzikanti - tie tikai spēlēja tālāk, atbildot uz dejotāju ķermeņa valodu. Īpaši jāizceļ melnādainais vīrietis, kas tik enerģiski sita savu tamburīnu, ka viņam pašam noteikti šķita, ka uz to brīdi ir operas cienīga Karmena!
Juzdama, ka mana diena vēl nav galā, gāju uz priekšu, kur acis rāda. Kad pastaigas laikā garām aizbrauca divi autobusi ar gala pieturu Aker Brugge, sapratu, ka pilsēta pati dod zīmes, kas man jādara. Vēl līdz šim nebiju izmatojusi pilsētas sabiedrikso transportu, tāpēc stūrēju pieturas virzienā un gaidīju kādu ne būt braucamo. Ko jūs domājat? Pienāca 54. autinš, kas ved uz Aker Brugge. Neiešu jau špļaut liktenim acīs –sēdos iekšā un brucu. Bija patīkami redzēt jaunas ielas, ēkas un maršrutus, jo ar savām kājām blandījos pavisam pa citiem kvartāliem, bet šajā gadījumā ieraudzīju jaunas atklāsmes par pilsētu.
Piestātnē uz soliņa notiesājusi jogurtu no salokāmas tūristu karotītes. Pa to laiku paspēju ievērot brezenta auduma nostiprināšanas metodi ap laivu, kas bija sekojoša: katrā laivas pusē brezenta auduma malās karājās apmēram piecas tosola pudeles, kas deva smagumu un noutrēja nelielo tekstila izstrādājumu uz mazās jahtiņas! Visai labs prakstisks piegājiens, kas izcēlās uz dārgo jahtu fona!
Atceļā uz mājām, nobruņojos normālam bridienam pa sniegu, jo negribēju vēl pagarināt maršrutu par 100 metriem, jo kā nekā laiks ir nauda. Es jau tā pārvietojos ar izmaksām 1ls/sec, tā ka šī rīta aizsnigušo taciņu tagad rotā divu nabaga pēdiņu mēģinājums atgūt iepriekšējo maršrutu!
Rīt maršrutu un mēķus nemainīšu – turpināšu iekarot Oslo!
Hai hai!

Velc ko vilkdams- uzvelc sevi kalnā.

Šis rīts sākās ar ainavu par kuru bija parūpējies vakardienas nemanāmais sniegs. Kalnus apaugušās egles, kuras visu laiku uzskatīju par ainavas postītājām, jo es nevaru ieraudzīt plikus kalnus, šodien bija tīri skatāmas un labi izskatījās kopplānā. Pārvietojoties lejā no kalna, uzķēru jaunu šļūkšanas metodi, kuru var izmantot kā vienu no šī brīža labākajiem paņēmieniem kā tikt lejā, ņemot vērā normālo sniega klājienu, kas te ir sastopams. Nemaz nenojaušot, ka šīs dienas laikā man vēl būs jāizmanto šis nošļūciens, es jau biju kalna pakājē.
Bāc. Apstājos un sastingu. Sapratu ka emu aizmirsusi paņemt līdzi kādu lielāka izmēra rubli. Kā tāda klukste sastingusi 20 sekundes stāvēju un domāju cik ļoti man šodien ir nepieciešams skanošais? Rezultātā sapratu, ka nav vērts doties atpakaļ, jo jāķer iespaidi pilsētā, nevis veikalu izpārdošanu burzmā, ko vairākumā gadījumu tik un tā nevar uzskatīt par atlaidēm. Tā tikai viņiem šķiet!
Sapratusi, ka karte ir tīri laba manta, iebraucot pilsētā, devos uz tūrisma informācijas centru, kurā vakar jau biju spērusi savu kāju, ar cerību, ka kāds palīdzēs jautājumā kur izprintēt Nesoddenas karti no sava e-pasta. Kā nu ne, tas pats elegantais kundziņš sēdēja un bakstīja klaviertūras pogas. Palūrot virs brilles malas, pasmaidīja atkal mani ieragot. Izstāstot savu sāpi, mans maršruts pagriezās divus kvartālus ap stūri līdz interneta kafejnīcai Saga, kuras nosaukumu tagad bija grūti atsaukt atmiņā.
Smuki salocīdama silto A4 izmēra papīru, kas izmaksāja 1,65 Ls, ieliku somā un notēmēju uz piestātnes pusi. Pa to laiku rēķināju šīs vienas nieka papīra lapas izdrukas cenu. Nu ok, tiesa gan tā bija krāsaina, kas iespējams arī ietekmēja manas šī rīta nelielās izmaksas.
Uzkāpusi uz baltā miera klāja, izvēlējos kāpt augstāk (jau pieradums no nemitīgas kāpšanas) un ieņēmu vietu otrajā stāvā pie milzīga, apaļas formas loga, klāja kreisajā pusē. Mēģinot iemūžināt mirkli, sapratu, ka ausgtākie stāvi ne vienmēr atmaksājas, proti, logs bija izmantojams tikai ārpasaules saskatīšanai ar cilvēka acīm, nevis ar fotokameras pikseli.
Tā nu pēc pusstundas ilgas kuģošanas Oslo līča ūdeņos, sāku iepazīt salas burvību. Uzreiz taustījos pēc kartes, jo vajadzēja pārliecināties uz kuru debess pusi kājas bija mani jau aiznesušas. Kāpelējot augšup un lejup pa šaurajām ieliņām, sapratu, ka vismaz ne šodien es saniegšu sevis nosprausto gala mērķi. Sigur Ros mūzikas iespaidā, garastāvoklis bija mierīgs un radīts tādai pastaigai, kāda bija tieši šodien.
Saprotot, ka kaut kā nejauši esmu nokļuvusi līdz Nesoddtangen centrālajam objektam – veikalam Tangen Trelast (nosaukta ielas nosaukumā )mūzikas mape pārleca uz nākamo un turpmākā pasaiga bija A. Rybaka balss pavadībā. Blandījos vien tālāk, līdz nonācu tik mazās ieliņās, ka šķita, ka tūliņ atduršos kādas mājas pagalmā. Divi skolēni, aiz kuriem sekoju vairākas minūtes, noteikti uzskatīja mani par kādu aizdomīgu personu, jo vairākas reizes viņi ar aizdomām paskatījā pār savu plecu, vēršot skatienu uz manu pusi.
Lai radītu daudz maz gaišāku tēlu viņu acīs, jau tā savā baltajā vējjakā, izdevīgā momentā apdzinu mazos pļāpātājus un tēloju, ka zinu kur tajā brīdī eju, ik pa brīdim slepus paskatoties savā 8x4 reizes pārlocītajā kartītē.
Un nu tik sākās tipināšanas cienīga pārvietošanās lejup no kalna. Šļūciena solīša atkārtošana bija to vērta, jo kā nekā atkārtošana – zināšanu māte. Slīpums bija tik stāvs, ka būtu bijis labāk vienkārši pilnā augumā izbaudīt ziemas priekus, bet nu ne jau manā baltajā kurcīņā.
Brīdī, kad atkārtoti jau nez kuro reizi ieskatījos kartē, sīkie bija pazuduši.
Karte savā stundu ilgās lietošanas laikā, bija diezgan paplukusi, nemitīgi lokot to vaļā un ciet, taču tajā redzētais manī radīja supersmaidu. Pārsteigums, kur tu rodies?!! Mērķis bija sasniegts Bakkergardsvein māju ieleja bija manā acu priekšā. Nolēmu pablandīties un papētīt tuvāk apkārtni, bet pretī man pavērās atkal nenormāls stiepiens augšup kalnā pa stāvām trepēm.
Bija patīkami kalna virsotnē nogurumā izelpot un skatīties tālumā. Oslo no šīs salas puses izskatījās gaužām jauka pilsēta, ņemot vērā, ka bija pēcpustdiena, ārā gaišs un nekur vēl nedega lampiņas vai kāds cits masu radītais mākslīgais skaistums, kas tumsā jebkuru vietu uz zemeslodes padara skaistāku. Šoreiz viss bija dabīgi.
Ribaklandes ceļojums beidzās, kad nogurusi sēdēju siltajā kuģītī. Šoreiz atteicos no augstajiem plauktiem un paliku uz klāja pirmajā stāvā. Bija izdarīta pareizā izvēle – šoreiz logs bija tīrs. Mierīgi plūstot uz priekšu, pa logu vēroju smieklīgās kaijas, kas kā tādas plaušas sēdēja uz salauzītajiem ledus gabaliem, kā arī aizmirstībā varēja skatīties uz atsevišķi peldošajiem, caurspīdīgajiem ledus gabaliem, kas pārlūza no ūdens viļņu radītā spēka. (vizualizācijai var iztēloties kadrus no filmas’’Nāves ēnā’’).
Atceļā uz māju pusi, pilsētas centrā pārliecinoši muzicēja kāds ielu muzikants. Puisis nobruņojies ar oranžīgu ģitāru, skaņas pastiprinātāju un īstu rokera sejas izteiksmi, tik baudāmi pieskandināja visu ielu, ka es pirmo reizi mūžā apstājos un klausījos. Mazais Fun Loving Criminals čalis, jūtams, bija tikai un vienīgi mūzikas pasaulē dzīvojošs un mani nepameta sajūta, ka nekad no tās arī neizkāps.
Ziedojusi viņam pāris monētas, iedvesmota par fiziski smagu, taču ļoti mērķtiecīgu dienu, gāju uz piektā pieturu un šļūcu uz mājām.
Ak jel, ja vēl vienu reizi es būtu varējusi pašļūkāt – vot nē, bija atkal tikai un vienīgi jākāpj augšup kalna virsotnē. Sajutu vairākas kāju muskuļu grupas, kas atgādināja par to esamību manā ķermenī un ar ātrumu 1,43 km/h tēlaini izsakoties ‘’uzrāpoju’’ kalnā.
Mīlīši, esmu beigta!!!
Gan jau būs vēl kaut kas.
Čau - Tagad mans prāts aiziet pīpauzē!

Kājas mani nes

Mana ceļojošā diena sākās pieturā, kurā izkāpu kopā ar vairākumu līdzbraucēju, kuri kāpa ārā no T-bāņa (Tunel bane). Apjaušot, ka tā varētu būt viena no centrālajām pieturām, dūru vien tālāk un sāku meklēt kādas pazīstamas stacijas sienas, reklāmu izkārtnes vai tablo, kas bija redzēti iepriekšējā reizē. Nekā. Neatradu. Plūsmas virzīta, atdūros nu jau šopinga zonā, kurai beidzot nespēju pretoties. Nolēmu sākt tērēt pirmo rubli, kā rezultātā no veikala izgāju ar dažām skaistām milzlietām un laša krāss auskariem. Domāju, tīri sakarīgs un tematikai atbilstošs pirkums, ņemot vērā Norvēgijas laša ēdamās daļas krāsu. Tā teikt esmu iegādājusies pirmo Norvēģijas suvenīru.
Stundu garas pastaigas laikā, apskatīju arī karaļa pili ar visu tās gvardes maiņu. Pavisam nejauši sanāca būt pareizajā vietā un laikā, jo nemaz nezināju ka te tie vīriņi arī stāv. Tā nu nostājos ‘’tūrista novērotāja’’ pozā un gaidīju šova sākumu. Jāteic gvardes maiņa bija daudz iestudētāka un no režijas viedokļa bagātīgāka nekā mūsu Brīvības pieminekļa tusiņš. Nevaru nepieminēt arī nostieptās pēdas leņķi un uzrautos pleciņus, kas karavīrus padarīja par tādiem kā ‘’Sala zaldātiņiem’’.
Informācijas centrā aprunājusies ar elegantu kungu gados, no viņa rokām biju ieguvusi Oslo karti un sajutos kā riktīga pilsētas iekarotāja, jo beidzot bija pie kā pieturēties, nevis kā parasti uz dullo apjaust savu esamību pilsētā, liekot darboties savām smadzeņu GPS spējām.
Neskaitāmie pieminekļi un skulptūru atveidojumi, kas tagad glabājas manā fotoaparātā un aizņem zināmu Gb daļu, man neizsaka NEKO, jo ei nu tagad izpēti par ko vēsta katrs no personāžiem, ar akmenī kaltām sejām?! Es kaut kā vairāk sajūsminos par apkārtējo dabu, nevis vēstures liecībām, tāpēc neapmeklēts paliks ‘’kāds tur’’ muzejs, taču jau rīt došos papētīt savu emocionālo stāvokli Nesoddenas salā. Tā es stāvēju un domāju skatoties tālumā pie vienas no Akker Brugge ēkām, kurā man vēl jāatgriežas, jo noskatīju glaunus zābakus un ellē smukas kurpītes.
Plāni nosprausti, kājas izbeigušās – jābrauc atpakaļ uz kalnu māju.
Kārtējā kāpienā, kad velku visas savas muskuļu grupas uz kalna virsotni, redzu tēvu ar savu meitu strauji braucot man pretī no stāvā ceļa ar paštaisītām kamanām. Meitas spiedzieni un prieka pilns smaids tēva sejā, lika man smaidīt kopā ar viņiem. Atskatījos un novēroju kā viņi apskata savu bremzēšanas ceļu un atbrīvo brauktuvi no unikālā pārvietošanās līdzekļa.
Es kāpju tālāk. Tā pamazām, soli pa solim, skatoties lēni krītošajās sniegpārslās. Jā, šodien snieg. Tik nemanāmi, ka vietējie to noteikti pat nepamanīja.
Tieši tad man austiņās skanēja dziesma ‘’What a wounderful world’’.
Domājat sakritība? Nē, tā tiešām ir, nevienu nemānot!
Es esmu laimīga un esiet tādi arī Jūs!

Adaptēšanās

Yo!
Mans nekā nedarīšanas maratons turpinās, jo tik ļoti biju izslāpusi pēc trulas pozu ieņemšanas pie TV vai vienalga kādā citā vietā, ka tikai man nav jākustina savas smadzenes atvaļinājuma laikā.
Mans mēŗkis bija un ir nedomāt ne par ko!
Taču šodien bija viena aktivitāte, proti, izgāju ārā uz terases, saulē bija plus 10 grādi, paņēmu krūzi veselības dzēriena, kas sastāvēja no kaut kāda mistrojuma ar citronu un ingveru, mazliet apliku sedziņu apkārt, lai krustus nesavelk, kā smejies un nodevos tīksmināšanās procesam par apkārtejo pasauli.

Mans ainaviskais skatījums sastāvēja no kaimiņu mājām un tālu tālu esošām kalnu grēdām. Iedomāties un nojaust par to esamību es varēju, bet ne tik daudz priecāties un jūsmot kā pagājušajā reizē, kad biju šajā zemē.
Tā pēdējā reize laikam arī mani samaitāja, jo pirmo reizi dzivojot fjordos to skatu ilgi nevar aizmirst un šādās situācijās, kad skats nav vairs tik sirdij tuvs, nākas priecāties par citām ekstrām, piemēram pavasarīgu sauli, par krūzē esošo saturu un domām par neko!
Ieslīdēju baltajā krēslā, austiņās skanēja izlasīta mūzikas kompozīcija un tā es tur sēdēju līdz apsalu. Bāc, Norvēģija taču! Pēc kādām 40 min saule bija jau aiz mākoņiem un mana aktivitāte beidzās.

Rīt došos uz centru, laikam viena pati – un tad nu būs beidzot riktigi pigori , jo no T-bāņu padarīšanām ni sūda nesaprotu.
Kas ir T-bānis? Ne ta metro, ne ta vilciens. Runājot olimpiskā valodā- kaut kādas Norvēģu kamaniņas ar jumtu, jo pārvietošanās ir ļoti viegla un līgana!
Pati pilsēta ir tik indrustriāla, ka nu vai..ceļ un būvē, ir daudz augstceltnju - tiesa gan, tās visas ir viesnīcas....
Nejūtu naconalitāti, jo ir baigais valstu connectings, tumšie, šaurie, īsie, skūtie, karoče riktīgs mix, taču tomēr manās acīs izkristalizējas pašmāju tautieši ar tādu gaišu acu skatienu un ‘’savējo ‘’ sajūtu pilsētā.
Esmu atradusi savu mīļāko vietu Oslo tā ir - Aker Brugge, kur smaidīšu un priecāšos vienmēr!
Aker Brugge ir visdārgākais Oslo rajons, kur ir gan ieprikšanās centrs gan dažādi kafūži, ostas vieta, labākie biroja centri un tur arī dzīvo dažii labi pasaulē zināmi cilvēki.
Man kaut kā piedūra -tur tā forši un gaumīgi. Fascinē tur esošās āra kafejnīcas, jo cilvēki sēž apsegušies ar aitu vilniņām vai citām ģērētām ādu paliekām un cepuri galvā sēž un smaida, ka no cimdu galiem izlīdušie pirksti nozib vien.
Kaut ko ieēd, pasmej, iedzer, bet tā smuki un ar norvēģisku gaumes izcilību. Tas viss notiek atskatoties uz promejošiem un piebraucošiem kuģīšiem ( tādas kā lielas jahtas īstenībā.

Vēl neesmu bijusi nevienā veikalā, rīt laikam kaut kas būs jādara lietas labā.
Tā kā brālēns nokrāsoja manu mīļāko krekliņu maigi pelēkzilu, tad būs jātved atmiņām uz majām kāds skaists drēbesgabals!

Oslo stāstiņi

Smaids sākas

Tā pat kā nedēļām marinēta gaļa, realizējās mans šī gada pirmais sapnis par ‘’manas’’ zemes apciemošanu.
Ar nebeidzamu mieru un prieka noti sirdī, sēdos lidaparātā un pēc stundas dūciena, spēru savu kāju uz Oslo pilsētas seguma. Sagaidīšana karaliska, proti, ar baltiem dvieļiem izklātā busiņa grīda, kā tāds luksus elements uzsvēra to, ka vairs nēesmu Latvijā un man nācās tā eleganti uzspiest savu balto zābaciņu zoles zīmogu uz pūkainā dvielīša.
Kalna virsotnē vedošais ceļš, nepārprotami lika iztēloties kāds būs mana brauciena gala mērķis. Pa to laiku neziņā dīdoties auto sēdeklī, spēju vien nojaust ainavas aprises, jo nezinu kādas sakritības pēc, bet jau otro reizi Norvēģijā iebraucu pilnīgā tumsā. Vissatraucošākais šādos gadījumos atklājas rīta pusē apzinoties ārpasaules piedāvātos labumus.
Pasakas ( tu saprati vārda īsto nozīmi ) tā intensīvi jau ir ilgu laiku ar mani un šis vakars nebija izņēmums. Tāda klusa, klusa noskaņa – viegli dzeltenām lampiņām apspīdot kalna galā esošās mājas un apsnigušos jumtus, skats pielīdzinājās filmu kadriem, liekas turpat aiz stūra mazi rūķīši ķiķināja un novēroja manus sejas vaibstus, skaistumu vērojot!
Kadrs, kas izrauts no Jacobs Ziemassvētku reklāmas rullīša – tāds naivs un siltas mīlestības pilns. Cik īss šis mirklis, jo nu jau namiņā mani gaidīja mandarīnu tēja un pie sienas murrājošs tīģeris. Ir kurš tur februāris – atvaļinājums sākas. Jūtu, ka kaut kas mani sagaida, šķiet, ka jau rīt!
Tikai tagad es piefiksēju – mans tīģera gads tūliņ, tūliņ sāksies!