Thessaloniki (Grieķija)

Bija pienācis brīdis, kad atteicāmies no stopēšanas pa ātrceļiem, jo tas bija ļoti vienkārši,jo mēs no punkta A līdz punktam B nonācām ļoti īsā laikā, turklāt mēs bijām izslāpušas no mazu ciemu iepazīšanas un satikšanās ar reālo tautu. Tā nu mēs izkniebām robu ierastajā maršrutā un maucām pa vienkāršajiem ceļiem. Noskatījām pilsētu Edesa, kuras tuvumā var atrast skaistus ūdenskritumus. Runājot par Edesu sanāca tā, ka, proti, es visu laiku gribēju aizbraukt uz Odesu, bet beigās sanāca aizbraukt uz Edesu. Lai nu kā, bet nenormāli veiskmīgi tur arī nonācām un sasniedzām arī pašus ūdenskritumus.
Tad kad 1,5 h bijām pavadījušas pie pirmā ūdenskrituma, lēnām domājām doties projām, bet tad atklājām vel daudz lielāku un augstāku ūdens mutuli, kas Dinai lika atplaukt lielā smaidā. Tas bija viens no viņas mērķiem - ieraudzīt kādu ūdenskritumu!
Tuvojās pēcpusdiena un mums bija laiks ierasties Thessalonikos. Atkal kādas nieka sekundes paplivinājušas uzrakstu, mēs jau sēdējām kāda pāra automašīnā, kurā ļoti korpulenta sieviete ik pa laikam uzsmēķēja. Jāsaka, ka pagaidām visa ceļojuma laikā, ļoti bieži nākas ostīt cigarešu dūmus. Sorī, pašlaik esmu aktīva pasīvā smēķētāja :( Dušu prasās gandrīz ikreiz pēc ikviena mērota ceļa no pilsētas uz pilsētu.
Nonākot Thessaloniki mūs ļoti ļoti ļoti laipni uzņēma Frenks. Vņš mūs tiešām gaidīja. Puisi pazīstu kopš jūlija, kad viņš Rīgā pavadīja divas nedēļas.
Kad bija notiesāts īsts un garšīgs kebabs - jā, tāds pa riktīgo, ka vēl tagad siekaliņa notek, mēs sākām jautroties ar dažādām drinking games un attapāmies kādos desmitos, kad sen jau bija jābūt ārā un jāsatiekas citiem vietējiem. Steidzāmies ārā un devāmies uz satikšanās vietu. Tā bija universitāte, kurā tagad noteik dīvainas lietas. Tā ir slēgta.
Sakarā ar reformām izglītības sfērā,tur iekšā bija diezgan baiss skats. Logi bija izdauzīti, direktora kabinetam priekšā aizliktas režģotas plāksnes un aizsietas ar ķēžu virknēm. Visas skolas iekšienē bija redzami dažādi uzraksti. Bariņš jauniešu ar sarkanu grīdas krāsu gatavoju jaunus plakātus. Lekcijas tur nevienam nenotiek. Ikriez viņi balso par to, lai atjaunotu lekcijas, bet pagaidām balsojums visu laiku ir negatīvs.
Pēc skolas apskates devāmies uz tuvējo bāriņu, kura iekšienē bija sapulcējušies kādi pieci muzikanti, kas visa vakara garumā trinkšķināja dazādas grieķu melodjas. Iztriekušas vairākas pudelītes ar karsto dzērienu - Rakomelo, devāmies uz mājam, lai spriestu par nozīmīgām un tikpat nenozīmīgām lietām.
Vien ap trijiem naktī man notika speciāla iepazīšanās ar grieķu virtuves lepnībām, kā olīveļļa, garšvielas un aso piparu īpatnības. Vari iedomāties?? - es turēju rokās sarkano piparu, kurš pazaudētu savu asumu tikai tad,ja to mērcētu ūdenī vienu miljonu reižu. Woooww!!!! :)
Protams plauktā bija arī tādas šķirnes, kas jēievieto ūdenī 10 000 un 1000 reižu, bet tie jau tādi ikdienišķie pipariņi.
Rīts sākās ar bagātīgām brokastīm un pārējā dienas daļa aizplūda vēsā grieķu mierā. Daudz laika pavadījam gulšņājot pludmalē, skatoties uz mazām buru laiviņām, kaijām un nebeidzamo jūras mieru. Ceļojums ir pusē, tāds pilns ar krāsām. Pozitīvs. Pilnvērtīgs. Baudāms. Esmu laimīga!

Valstu nesaskaņas

Ta kā visu šo laiku uz ceļa mums veicas ļoti labi, nolēmām mesties tālak un izbraukt ārā no sākumā plānotā maršruta robežām. Nolēmam doties uz Grieķiju. Bet ar robežām sākās šīs dienas satraucošākais stāsts. Ta kā starp Maķedoniju un Grieķiju notiek lieli politiskie konflikti, vakarā pirms mūsu izbraukšanas mediji kliedza, ka starp Maķedoniju un Grieķiju visas robežas būs slēgtas. Ārā nelaiž nevienu smago transortu un autobusus, bet vieglās masīnas laiž pāri robežai tikai ik pēc trijām stundām. Tā kā Tina bija nolēmusi doties ar mums kopā uz Grieķiju, viņai no šīs domas nācās atteikties. Bet tā kā mēs nēesam vietējās - viņa teica, ka varam mēģināt, bet lai saprotam, ka ceļš būs ļoti sarežģīts un ilgs. Nu neko - mēs devāmies.
Izejot no Bitolas, kāds vīrietis, kas strādā uz robežas, mūs līdz turienei arī aizveda. Un ko??? Kāds brīnums!!! Robeža tukša un mierīga - nekādu pazīmju, ka te kāds streikotu. Izbraucām no Maķedonijas robežas, tad iečāpojām Grieķijā ( čalis pat īsti nepaskatījās pasēs) un mēs bijām iekšā. Kur visa lielā brēkšana un skandāli? Varbūt viņi tur nedaudz pārspīleja :)
Tā nu mūs no robežas uzreiz savāca kāds jauns vīrietis un uzzinājis mūsu ceļa mērķi teica, lai mēs droši sēžamies iekšā autobusā un mierīgi brucam uz saviem Thessalonikiem (pilsēta Grieķijā)jo ar stopiem mēs labi ja līdz vakaram tiksiem pusceļā.
Zini, viņš mūs nemaz nenobiedēja, jo šitā saka jau kāds entais šoferis. Mums pēc visa plāna vēl tagad būtu jāstav Itālijā, no kuras simts gadus nevarot tik ārā, ja brauc ar auto stopiem. Ha - iepūt!!!!! :)

Bitola

Tā kā Tina bija ar visām četrām pret stopēšanu, jo Maķedonijā ir TIK bīstami stopēt un te vispār neviens stopētājus neņem, nolēmām, ka viņa brauks ar vilcienu, bet mēs kā ierasts ar stopiem. Mēs uzsākām braucienu stundu ātrāk par viņu - nu tas gadījumā ja mums lēnāk ies :)
Bija plānots, ka Bitolā visas satiksimies trijos pēcpusdienā. Sacīts - darīts.
Ar sabiedrisko mēs izbraucām maksimāli tālāk ārā no centra un tad mums priekšā pavērās meloņu un arbūzu lauks.
Ja jūs redzētu kā Dinai iemirdzējās acis!!!
Nu bet protams, man te tagad gari nav jāraksta, ka šī pēc divām minūtēm bija atpakaļ ar pirmo lielo lomu.
Arbūzu sagriezām ar nagu vīlīti. Jej bogu- šitais darbarīks izglābs pasauli- un tam būtu jābūt arī katra vīrieša ''rokassomiņā'' :)
Melones esot bijušas sapuvušas, tapēc rīta veldzējumu guvām no šitā sarkanā augļa.
Vēlāk kādā krustojumā uzrunājām strādnieku, lai saprastu vai ejam pareizā virzienā. Virziens bija pareizs, taču priekšā bija mērojams tāls ceļš, lai būtu daudz maz labā stopējiena vietā. Vīrietis pats devās uz centra pusi, taču it kā nejauši liku viņam noprast, lai aizved mūs uz vajadzīgo vietu. Lieta darīta - viņš mūs aizveda līdz pat lidostai, kas mums bija izdevīgs sākums.
Aši domājām kādu uzrakstu rādīt nākošo, kad jau taurēja smagais un aicināja pie sevis. Mēs nebijām domājušas, ka būs TIK vienkārši, bet nu vīrietis tāds jauks un atsaucīgs. Arī vietā, kur mūsu ceļi šķīrās, viņš stādināja citus savus kolēģus un jautāja vai nebrauc uz mums vēlamo pilsētu. Rezultātā nonācām pie situācijas, ka divas automašīnas gaidīja uz mums līdz mēs izlemsim, kurā sēdīsiemies iekšā.
Viena no tām bija šausmīgi netīra, turklāt mums būtu jāšēž tā saucamajā ''bulku vāģī'' savukāŗt otrajā mums vienkārši nebija vietas, jo blakus šoferim gulēja kāds saguris jaunietis, kurš mudīgi tika pamodināts, lai visi varētu sabīdīties.
Šajā brīdī kļuvām izvēlīgas un nesēdāmies nevienā. Nu kur nu jau tik traki???
Beigās nostopējām šoferi, kurš pa ceļam uz Bitolu, mums kafeijnīcā nopirkla glāzi sulas un atkal varējām pļāpāt par ceļojumu.
Pa ceļam uz pilsētu sapratām, ka mēs būsim par stundu ātrāk nekā Tina ar visu savu vilcienu un nolēmām, ka sagaidīsim viņu stacijā, bet tad seņēmu sms, ka viņa savu vilcienu nokavējusi un pilsētā būs tikai sešos vakarā.
Nu neko :) Tā kā zinājām viņas adresi, lūdzām, lai aizved uz norādīto vietu (īstenībā nebija nekas jālūdz, vīrietis pats prasīja, lai mēs nosaucam adresi).
Tā nu nokļuvušas Partizānu 61-6, šoferis mums pat pateica, kurā stāva atrodas norādītais dzīvoklis un mēs bijām klāt.
Tur mūs sagaidīja Tinas vecmāmiņa, kas ar mums runāja tekošā maķedoniešu valodā. Tik sirsnīga un jauka. Par laimi dzīvoklī bija arī Tinas brālis, kurš savos 16 gados mācēja mums paskaidrot, ka tūlīt dosies pie privātskolotājas mācīties matemātiku.
Iemizojām kuņgī pāris vietējos labumus un devāmies apskatīt pilsētu. Kāds brīnums!!!Šita arī bija smuka. Tāda mazāka, smukāka un mīlīgāka. NU tā kā mūsu Jelgava piemēram.
Centrajā laukumā satikām Aleksandra lielā tēvu, ko pasveicinājām no dēla, kurš atrods Skopjē. A šis arī bija zirga mugurā un blakus arī bija strūklaka-interesanti veidota, bet jau daudz mazāka. Tad nejauši ieokšķērējām tirgū, kur varēja sajust īsto ļaužu masu. Visapkārt riekstu krāvumi, paštaisīti katli un tie nenormālie parpikas maisi. Tās te ir pār pārēm.
Drīz vien nonācām arī atpakaļ dzīvoklī un arī pati Tina pēc laika bija klāt.
Viņa sarunāja satikties ar draudzeni un vakarā atkal visas devāmies ārā, pabaudīt pilsētas bāru noskaņojumu.

Skopje

Iekārtojušās Tinas dzīvoklī, kas atradās centrā un gana augstā stāvā, steidzāmies rindas kārtībā nomazgāt pēdējas bomžu paliekas no mūsu ķermeņiem. Sajūta bija tāda, kā no jauna atdzimtu un no balkona skatoties uz nakstnīgo pilsētu, sajutām ceļojuma otro elpu, kas bija noplakusi blandoties pa Serbiju. Drīz vien vakars palika daudz jautrāks un kopā ar Tinas draudzenēm devāmies ielās.
Ievērības cienīgs un vēl tagad atmiņā palicis ir Skopjes galvenais laukums, kura centrā atradās milzonīga strūklaka un tās galā pats Aleksandrs lielas uz zirga. Tāda nenormāla gramadzina - krāsaina, putojoša, dziedoša un visskaistākā ko pagaidām esmu redzējusi.
Pēc tam visi kopā aizvilkāmies uz kādu bāru, kas atradās kalna virsontē un no tā pavērās skats uz cietoksni. Garšojām vietējo alu, kas nu tāds pats vien bija kā citi ali. Kā saka ķeksīti ievilkām. Vīns gan te viņiem tāds lēts un labs, to arī sanāca izbaudīt visvairāk.
Nākošasis rīts iesākās jau ar gatavu plānu, proti, apskatīt visaugstāko virsotni Skopjes pilsētā, no kuras paveras visa pilsētas daile.
No sākuma mums bija jādodas ar autobusu, kas kā mazias ezītis uzvilka visus augšā līdz pus kalnam un tad ar tādu fifīgu pacēlāju kādu piecu minūšu ilgā pacēlājlidojumā jau atradāmies kalna galā, kur atradās milzonīgs krusts. Tur gan vairs augšā nevarēja uzbraukt, lai gan man bija tāds funktieris, biku pakāpelēt pa tā konstrukcijām.
Jā, nu smuki, smuki...Protams bija dūmaka un viss tāds maigi pelēcīgos toņos klāts, bet nu sajūta un skats neaprakstāmi aprakstāms, jo ja tas nebūtu aprakstāms es te tagad blogu nerakstītu.
Atpakaļ sekoja tāds pats liegans nobrauciens, kad kādas trīs reizes atkal aizkrita ausis. Šitā ausu klapēšanās jau tāda ierasta lieta, jo braucot no vienas valsts uz otru, bieži sanāk šķērsot kalnu pārejas, kur tā ir ierasta lieta.
Otrā diena pilsētā pagāja mierīgi un jau plānojām nākamo pieturas punktu, taču tad Tina izteica piedāvājumu.
Pašai viņai pofig par skolu un teica, lai braucam ciemos uz viņas dzimto pilsētu -Bitolu.
Šajā brīdī kļuvām fleksiblas savā ceļojumā un piekritām uzaicinājumam.

Skopje(Maķedonija)

Apmēram vairāk par stundu nobraukušas sabiedrikskajā transportā, lai tiktu ārā no Belgradas, uzzinājām, ka 59 autobuss, kurš tipa iet uz mums vēlamo virzienu, īstenībā aizbraucis nu tā teikt auzās.
Tajā brīdī es nezinu kādas domas domāju, jo man šī pilsēta reāli besīja ārā. Gribējās nolamāties četrstāvīgi, bet nu izeja kaut kā bija jāatrod. Saņēmos.
Braukt atpakaļ un tērēt vēl vienu stundu, lai pēc tam atkal mēģinātu izkļūt no šīs pilsētas, kurā mēs esam ieņēmušas bomžu cienīgu statusu vai ko???
Gājām kur acis rāda un tad pavērās kādas mājas vārtiņi un iznāca kāda jauna sieviete. Metāmies viņai virsū, prasot kādā pakaļā mēs esam?? Un viņa to arī atbildēja, ka nu riktīgā pakaļā !
Kāpēc mēs vispār dodamies uz Maķedoniju? Kāpēc vispār ar stopiem? Vai mēs to domājam nopietni? Un vai mēs ceram tur tuvākā gada laikā arī nokļūt?
Ok, mūs varbūt neuzskatīja par trakām, bet par prātu izkūkojušām gan :)
Un beigās velns nebija tik melns kā to mālē, jo laipnā sieviete, mūs pa ļoti šauru eju aizveda līdz apvedceļam, uz kura norādēm atradās skaists balts uz zaļa uzraksts ar mūsu nākamo pieturas punktu.
Ticiet man, nekas stopētājam nav skaistāks uz pasaules, kad uz ceļa norādēm ierauga vēlamo burtu kombināciju. Mums šoreiz tā bija pisēta Niš. Tā atradās reālā stiepienā uz Maķedonijas pusi, proti, kādus 270 km.
Daudz nebija jāpiepūlas, lai mūs paķertu šoferis, kas nerunā anlgiski, bet reāli špreho vācu un franču valodā. Šajā brīdī sapratu, ka bija stulbi pirms pus gada Parīzē iemācīties tikai vienu vārdu :)
Lai nu kā, bet ceļš daudz maz pagāja mierā un klusumā, kura laikā varējām vērot ārprātīgi smukos dabas skatus. Vietām aizžņaudzās sirsniņa - cik smuki bija !!!
Tā nu nobraukušas vairāk par 3 h, jo vīrietis izrādījās brauca vēl daudz tālāk, izkāpām kaut kur pirms robežas un Dina ieraudzīja augļu kokus.
Divreiz viņai nebija jāsaka, īstenībā es vispār viņai neko neteicu, man vien atlika stāvēt ceļa malā un gaidīt ko ta šī atnesīs. Plūmītes bija ok, bet tie āboli gan... Meženieki kaut kādi :D
Pa to laiku katrs garāmbraucošais tik notaurē, brīžiem pat var tā sabīties, ka kājas stīvas, bet ko viņi vispār taurē??? Jau kopš izbraucām no Itālijas, smago fūru taures to vien dara kā saceļ visas spalvas uz muguras. Nu ok es pārspīlēju, bet nu tik un tā - darīt nav ko???

Līdz robežai tikām pie kāda svilpojoša šofera, kas maigi sakot bija vienkārši uz pakaļas, ka mēs vispār gribam braukt uz Maķedoniju, ar zemtekstu, kāpēc uz šejieni?
Sarunājoties atkal zīmju valodā, šis tur kaut ko mahājās un ik pa brīdim svilpoja. Bet viņš to darīja ļoti prasmīgi. Es pat teiktu kā mūzika ar transa efektu. Karoč šim uz Eirovīziju nākamgad jāstartē - moš paveiksies :)
Uz robežas nonīkušas apmēram stundu viņa kabīnē, sapratām, ka labi nebūs. Mēs tā nevarējām izsviest laiku un nolēmam doties tālāk. Čalim kaut kādas problēmas ar kravu.
Tā nu izgājām uz ceļa un izvilkām savu plivināmo materiālu - uzrkastu Skopje!
Viens divi piestāja kāds džeks, kas brauc pa ceļam uz pilsētu. Sēdāmies iekšā.
Mulsumu izraisīja fakts, ka šis pēc neilga brītiņa sāka atsavidzināt savu mašīnu, liekot atsvadzinātāju pie nu tā kur tas gaiss pūšas ārā. Sāku domāt vai tik tiešām mēs esam nu tik sajūtamas, ka pat mašīnas salonā pavilka bomžīgā smaka :D ?
Bet beigu beigās viņš uzpildīja degvielu un lika mums saprast, ka aizvedīs līdz pašai galvaspilsētai. Izbraucis no sava miesta, džeks piedāvāja mums kafiju, tēju, karoče visu ko gibam. A mēs vairs nav tādas, mēs tagad sakam ''Jā'' un ņemam visu ko mums dot!
Piestājām ceļmalas krogā un mēģinājām iepazīties. Viņam nabadziņam grūti ar to angļu valodu, bet nu tik daudz varēja saprast, ka viņš pats ir albānis,(bet pēc tāda neizskatījās) tēvs strādā Šveicē a pats studē politiku 4. kursā. Viņš vispār kā tāds lācītis, mierīgs un ar zilām actiņām, katrā ziņā ne tāds kādu tu tagad iztēlojies.
Iebraucot pilsētā viņš atkal mūs ieveda kādā āra restorančikā un atkal pirka sulas. Pa to laiku mēs viens otram kavējām laiku un gaidījām Tinu - mūsu nākamo naktsmāju īpašnieci.
Viņa ieradās, visi satikās un dzīz vien atvadījāmies ar to, ka šis grib braukt uz Rīgu, pie tam pēc 3. mēnešiem.

Homeless

Nemaz nebija jāpienāk nākošai dienai, lai ienestu kaut ko jaunu mūsu dzīvē. Jau tajā pašā vakarā visādu, citādu un dīvainu apstākļu dēļ, mēs palikām bez nakstmājām. Ierobežoto līdzekļu dēļ- mēs nedevāmies uz kādu tur hoteli (nav jau tā, ka mums nebija naudas, vienkārši šī ceļojuma mērķis ir izdzīvošana, piedzīvojumu tveršana un iekļaušanāš vienā konkrētā nauda summā).Pie tā mēs arī pieturējāmies un meklējām kur pārlaist nakti,taču nakts darīja savu un mēs bijām ar mieru patērēt naudu neparedzētiem gadījumiem. Mums jau vēl bija tie 2o Eiro, ko iedeva kāds šoferis Itālijā.
Pa dienu klaiņojot pa pils ētu jau bijām pamanījušās kādu josteli un uz to arī devāmies, spriežot necik daudz jau nebūs jāmaksā jo kā nekā Serbija.
Nonākot līdz hostelim, bija jauns pavērsiens - tas bija ciet. Ķipa cilvēkus uzņem tikai no 8:00-14:00 un no 15:00-22:00, bet tad bija jau krietni pāri.
Prātā uzreiz iezagās jauna doma - laist pa riktīgo un bomžoties līdz galam. Uzkāpām tās pašas mājas piektajā stāvā, sapratām, ka būs ideāla vieta nakts migai.
Pārkāpušas pāri visām savām ētikas un estētikas normām izklājāmies gaitenī un ierušinājāmies savos guļammaisos.
Iemigšanas daļa bija tāda raustīga, jo ik pa brīdim kāds gāja un nāca. Par laimi tas notika tikai līdz trešajam stāvam.
Par laimi līdz pat pašam rītam neviens līdz mūsus stāvam nenonāca. I labi vien ka tā, savādāk nācējs būtu normāli no mums atrāvies :)
Pa nakti atrodoties šādos apstākļos jau sākām perināt dažādas pašaizsardzības metodes. Visticamāk mēs varētu vien nošpļaudīt to, kas mūs gribetu patraucēt, jo ne mums kādas nūjiņas bija ar ko iebelzt, ne mums pašām bija spēka cīnīties ar kādu.
No rīta, es pat teiktu diezgan normālā skatā un sajūtā, devāmies ārā no pilsētas, vien tirgū paguvām nopirkt 3 ābolīšus par pēdējām septiņām šīs valsts naudiņām. Miegs bija atjaunojis spēkus un bijām gatavas vienam no sī ceļojuma garākajiem posmiem: Belgrada - Skopje 432 km!

Belgrada

No rīta pabrokastojušas, varējām doties uz lielceļa pusi, vien bija jānoskaidro uz kuru pusi jādodas. No pieredzējuša stopētāja, kas entās reizes ir ceļojis pa Serbiju ar paceltu īkšķi - mums norādīja labāko vietu kur uzsākt ceļu - un mēs bijām prom.
Nonākušas uz lielceļa, sākām plivināties ar savu papīra lapu un pēc četrām minūtēm mums tieši priekšā apstājās starpvalstu autobuss, kas nez kādā jēgā izlaida kādu sievieti. Nesapratām.
Koķetējot ar autobusa šoferi, nonācām līdz tam, ka šis aicināja mūs iekšā, un arī uz frāzi - no money, viņš tikai pasmaidīja un māja ar roku, lai droši kāpjam iekšā. Autinš brauca no Hamburgas. Mums mudīgi tika atvēlētas pirmās divas sēdvietas un pārējie varēja sākt ausīties, kas mēs tādas par dūdām.
Blakussēdošie bija ļoti ieinteresēti un visu ceļu nelika mieru. Nonācām līdz tam, ka iepazīstinājām ar savu ceļojuma maršrutu, kas bija lielākā kļūda. Redzējis, ka mēs dosimies uz Maķedoniju, viens čalis stipri lūdzās, lai mēs dodamies uz viņa dzimto pilsētu. Kā tad!!! Jau skrienam.... :)
No laipnā šofera pūriņā saņēmām vēsus atspirdzinošus dzērienus un šokolādi. Iemeslam tur nebija jābūt. Viņi te taču tādi jauki.
Ar vienu vienīgu transporta līdzekli, nonākušas Serbijas galvaspilsētā Belgradā, steidzām iekarot pilsētas sirdi. Wowch- jā, pilsēta tāda liela un nenormāla. Un te jau jāsakla atkal tas pats : atkal redzēts centrālais laukums, cietoksnis, domes ēka un tā tālāk. Rīt domāsim kā sevi izklaidēt un izmainīt dienas ritējumu.

Novi Sad(Serbija)

Kukurūzas lauks viens vienīgs kukurūzas lauks..... (tagad tev ir jāztēlojas zemeņu lauka melodija un zemeņu vietā jāliek vārds kukurūza un tā jādzied divas dienas) :)
Nu ko tur daudz?? Jā - kukurūzas te ir daudz - tāda kā pākšu pasaule!!!
Skats jauks - tāds dzeltens un neizmērojams kā jūra. Tajā brīdī mums palika silti, jo beidzot iebraucot Novi Sad, varējām izģērbties un mesties pilsētas burvībā.
Sabaudījušās tā līdz nemaņai, mēs atradām vietiņu kādā parkā, kur zem baltas nojumes koncertu spēlēja baltās drānās tērpti mūziķi. Nu viss tik balts... tik balts un tīrs, bet apkārt melna nakts. Un mums jau likās, ka te arī paliksim.....
Ap desmitiem vakarā atbildēja mūsu Bestiešu draugi un pēc 15 minūtēm visi tikāmies rakia bārā, kur no kolbas cienīgām glāzēm rāvām iekšā šotus.
Šobrīd medus rakia ir palikusi prātā kā visgaršīgākā. Mmmmmmmm.
Nākošā diena pagāja ar miera noskaņu sirdī, jo lēnu garu atpūtāmies no iepriekšējās dienas stopējiena.
Izošņājām pilsētu, uzkāpām kalniņām, nostaigājām visu dienu pa pilsētu un sapratām, ka ļoti ilgojamies pēc dabas, pēc maziem ciemiem, viensētām, prom no pilsētām. Un nu mēs jau gaidām rītdienu, jo atkal būsim ceļā-atkal dosimies uz priekšu un leksim iekšā nākošajā ceļojuma nedēļā. Šī bija tikai pirmā, priekšā vēl trīs.

Serbija

Rīts uz Serbiju sākās ātri. Kā ikvienā tāli mērojamā ceļā, mēs ar Dinu esam augšā un ar prieku gaidam savu darba dienas sākumu, jo esam iegājušas lielā azartā un stopēšana sagādā daudz jaunu iespaidu un protams pilnu programmu ar dažādiem satiktiem cilvēkiem. Bet lai kādi - visi šie cilvēki ir jauki un pretimnākoši, pat ļoti.
Tā nu šīs dienas cilvēku amplitūda sākās ar diviem strādniekiem, kuru mašīnas salonā atradās milzīga putuplasta plāksne, kas nosmērēja manas kājas.
Nākošais grābiens gan bija Mamma Mia, jo tieši pirms highway mūs pārtvēra divi augstā biznesa cienīgi vīrieši, kuru smukais, melnais bembītis mūs aizlidināja tālēs zilajās, braucot ar 210 km/h. Ja es to ciparu būtu redzējusi pati, tad diez vai mierīgi nosēdētu, tāpēc lūrēju pa logu un izbaudīju liegano braucienu, ik pa laikam dzirdot kā Dina komentē spidometra rādītāja izmaiņas.
Iebraucot Serbijā mums paveicās ar smagās mašīnas šoferi, jo viņa laipnība nebija izmērojama. Jau sākuma viņš mūs cienāja ar turku tēju, īpašās tai paredzēās glāzītēs(nebūs nekāds brīnums, ka es tagad teikšu, ka šoferis bija turks).
Viņš bija neatlaidīgs - pa ceļam piedāvāja gan ēst gan vēlreiz dzert, jo kopā tika mēroti vairāk kā 200 km.
Visjautrākais bija ar kafijas dzeršanu, kad kādā no pieturām mēs, protams, attiecāmies no tās - cik tad var dzert??, bet kā nu ne - šis ar kafijas krūzēm atkal bija klāt.
Iešķiebis katrai rokās pa kafijas tasei, pats laimīgs dzēra savējo, bet man bija jādomā plāniņš kā tikt vaļā no savējās, jo savienojumā ar pienu es to nedrīkstu dzert. Tā nu Dina klesēja iekšā savējo, bet es tikai sildīju rociņas ( āāā, jā - izbraucot no Horvātijas nebija nemaz tik silti).
Izdevīgā momentā mēs aši apmainījamies ar krūzītēm un nu man bija tukša, bet Dinai dubultā :)
Tā nu es pēc tam biju atbildīga par ''Zaļās pieturas'' sameklēšanu, jo Dina manā vietā uzņēmās šo lielo dzeršanas nastu.

Zagreba (Horvātija)

Izbraucot no Ļubļanas mūs no ceļa savāca divi frīkaini puiši, kas paši bija apmaldījiušies un meklēja ceļu uz kādu kalna ciematu. Viņi tādi interesanti - ar drediem matos, klausījās kaut kādu narkomānu mūziku, kas izklausījās apmēram šādi ī-ī-ī-ī-ī-ī-ī-ī un ik pa laikam uzvilka nenormālu dūmu mākoni. Pilnam komplektam man tagad būtu jāsaka, ka tā bija zālīte, bet nu ok tā bija pašu tītā tabaciņa:)
Pusstundu nobraukuši it kā mums vēlamajā virzienā, čaļi saprata, ka tas ir ellē ratā un ka tas nav nemaz tur kur viņiem vajag, kur nu vēl mums. Tāpēc vēl pusstundu braucām atpakaļ virzienā, lai kaut nedaudz būtu labi visiem.
Beigu beigās nonācām uz pareizajām sliedēm un atvadoties varējām turpināt katrs savu ceļu.
Diezgan ātri mēs pārsēdamies no vienas mašīnas otrā un Zagreba bija sasniegta. Pa ceļam trāpījās tiešām labi cilvēki, kas aizveda mūs daudz tālāk nekā viņiem pašiem vajadzēja.
Pilsēta mūs uzņēma gaidot. Vietējā maizes brenda veikalā iegādājoties vistumšāko maizes kukuli, jeb ripu- pārdevēja smaidot vēl iešķieba maisiņā sēklu maizes kraukšķus. Mēs smaidījām un devāmies tālāk.
Pilsēta tika diezgan ātri un veiksmīgi iepazīta, kam sekoja kārtējā miera maltīte kādā no pilsētas skvēriem.
Īsinot laiku, notriecām vairākus MG interneta un bija jau vakars. Satikām Zagrebas draudziņus, kuri vēlā vakara stundā intensīvi sprieda par IT lietām - bija jautri vērot programmēšanas trikus un klausīties viņu ''Pičku materinu'' valodā :)
Pa ceļam uz mājvietu ižļūcām caur bāru un pie glāzes putojoša dzēriena plānojām rītdienas maršrutu.

Nakts pagāja vieglā rūkoņas jeb dunoņas ritmā, jo divi lieli kompjūteri sīca visu nakti. Bet miegs bija ciešs un tikai sākumā šķita, ka birojā gulēt nebūs tik cool. Kur nu? Man tā nebija pirmā reize :)
Izrādījās, ka mūsu mājvieta atradās diezgan tuvu pilsētas''izejai'' uz tuvāko ceļu, kas ved uz Serbiju. Un jā, ja esi Brinijas Spīrsas fans, tad dodies novembrī uz Zagrebu -tur būs viņas koncerts, nu vismaz uz šausmīgi liela plakāta tā bija rakstīts.

Ļubļana

Vēl mazliet par to kā mēs nokļuvām līdz šai pilsētai. Pēdējais vīrietis un spilgtākais tēls, kas palicis atmiņā, bija kāds laipns šoferis, kas mūs uzņēma savā automašīnā. Ceļš līdz Ļubļanai nebija tas jautrākais,jo šoferis visa ceļa garumā pūta un elsa, jo bija stipri savainojis kāju. Slāpējot sāpes, čalis, savu nezin kur iegrūzto kāju bija apklājis ar kaut kādu apģērba gabalu un pa virsu, visa ceļa garumā, turēdams palielu ledus maisu, mēģināja noturēties uz ceļa.
Kādus 10 km pirms Ļubļanas, viņš jau bija pamanījies maisu piesiet pie stūres, lai visu laiku maiss nebūtu jāpietur ar roku, kad es šausmās ieraudzīju bīstamu manevru, proti, krustojumā griežoties viss ledus gabaliņu maiss blaukšķēdams apvēlās pāri stūrei un pēc tam atkal tikpat skaļi atpakaļ. Vaiiiiiii, tas bija bīstams brauciens, jo viņš bisu laiku atkārtoja, ka labo kāju vispār nevar pakustināt un ka bremzē tikai ar kreiso.
Enīvēj mēs sveikas un veselas izkāpām galamērķī.
Pilsēas apskate bija ātra un ne ar ko īpaši neizcēlās. Atgādināja Rīgu.Trīs tiltu laukums, pils kalna virsonē, un citas mīlīgas un skaistas vietas.
Uz brīdi noslēpāmies no pēkšņā lietus un gaidījām Sandru - mūsu naktsmāju īpašnieci.
Vakars bija tik lielā pakaļā, ka pat nemēģinājām satikties ar citiem vietējiem un pusizmirkušas atpakaļ ceļā no veikala, iekārtojāmies virtuves atpūtas stūrītī un uztaisījām ''pļāpu vakaru''.
Nakts un nākošā diena bija vēl lielākā pakaļā, jo zibeņoja tā ka velnam bailes. Mēs vēsu mieru iegrimām savos telefonos un tikai ap vakarpusi izlīdām laukā, jau skaidrjā un sausajā Ļubļanas dzīvē.
Palūrējām no augšas uz pilsētu - tipa uzkāpām kalna galā un mēģinājām skatīties uz šo pilsētu pozitīvāk!

Slovēnija

Ceļš uz Ļubļanu bija pavisam vienkāršs - tas pats vakardienas koučsērferis mūs aizveda līdz Slovēnijas robežai un mēs jau pēc neilga brīža sēdējām kāda vīra mašīnā uz kura ceļgala savu ķepu un galvu bija noguldījusi skaista suņu meitene. Kā saka - pāris ekselents. Vīrs bija ļoti saviļņots par mūsus kopīgo satikšanos, parādīja savu māju un ievērības cienīgu krāteri, kura dibenā kādreiz atradās milzīgs ledus daudzums - jā, tas atradās viņa mājas pagalmā.
Aizvedis vēl kādus 10 km tālāk, vīrietis uzsauca kafiju un priecīgs atvadījās, lai dotos savās gaitās.
čik čik nākošā māsīna - čik čik nākošā mašīna un tā nu mēs ievēlāmies Ļubļanā - pilsētā, kas šodien raud.
Līst lietus, pilsētas centrs ir slēgts no mašīnām, viss mierīgs un pagaidām neko neizsakošs.

Trieste (Itālija)

Triestē mūs atkal hostoja koučsērferis, kurš runāja septiņās valodās. Čalis jau mūs sagaidot krieviski bļāva no sava dzīvokļa loga. Tā nu vakara gaitā vervelējot entajās valodās, attapāmies jau piemājas bārā, kurš savu uzmanību izpelnījās ar milzīgu , nē, ŠAUSMIGI MILZĪGU desu uz letes. Es pat nezinu vai to var nodēvēt par desu. Tā bija VISU DESU DESA!!!
Kompānijā kopā ar vācieti, diviem itāļiem, īru un vel vienu čali, kuram īsti nenoskaidrojām nacionalitāti-garšojām arī to trako desu un citus vietējos labumus. Visam pa virsu sekoja kaut kāds traks un pārpildīts klubs, pie kura ārā mēs mierīgi stāvot, malkojām Vino rosso un iemūžinājām kopības mirkli. Nakts ekskursija bija ļoti skaista un arī info bagāta. Uzzinājām un redzējām pietiekoši daudz priekš viena vakara Itālijas izzskaņas pilsētā -Triestē!!!!

Venēcija

Venēcija - tas bija šīs dienas mērķis. Īzī pīzī - ar vienu mašīnu nokļuvām līdz mērķim un uzreiz devāmies iekšā pūlī, kas veda uz pilsētas centru. Ai, Jā - tas gan bija vistulbākais. Tie tūristi kā utes visur lien un skatās, ķīnietīši fočē katru nākamo mandeļu cepumu, ko ierauga skatlogā. Bet mēs, visam plūstam lēni līdzi. Labi ka mēs nēesam tūristes šajā pilsētā. Nē, pilnīgi nemaz :D
Ieraugot pilsētas karti, sapratām, ka tāpat nav jēgas pirkt - saprast tur neko tāpat nevarēs. Tā nu nejauši piestiprinājāmies pakaļā kādai tūristu grupai, kuras vadone bija pacēlusi gaisā lietussargu. Nu tas lai vieglāk viņu pamanītu, ne jau tāpēc ka lija lietus. Šādi sekojām līdzi, jo domājām, ka točna aiziesim tur, kur kaut ko var redzēt no šīs tūristu pārpildītās pilsētas.
Līdz galamērķim nomainījām vairākas tūristu grupas. Tikām sekojušas līdzi pacetiem lietussargiem, vēdekļiem, lielam ziedam un kaut kadam kātam.
Kad dienu bijām pavadījušas pilsētā, bija jādodas uz nākošo pilsētu - Triesti. Vilcienā nožuļījām ar veco biļeti un spiedām uz to, ka varētu pa zaķi aizvizināties līdz pašai Trestei, lai gan plānā bija protams atkal stopēt. Nu tā i žuļījām, bet sūdu - nobraukušas 1,5h un likās, ka tūlīt tulīt būs mūsu gala pietura - vagonā parījās kontrolieris. Ieraugot mūsu vienreiz izlietoto biļeti, lūdza izkāpt un dodies atpakaļ uz Venēciju. To viņš teica, jo es centos ieskaidrot, ka mēs neko nesaprotam un dodamies uz Venēciju, vienkārši liekot viņam noprast, ka esam stulbas un iekāpām nepareizā vilcienā. Īsti nesaprazdama, kur mēs esam, sagaidījām nākošo vilcienu un atkal iesēdāmies ar vecajām biļetēm , mēģinot tēlot tikpat stulbas tūristes. Šoreiz izdevās nobraukt vēl divas pieturas, jo mūs izsēdināja otreiz. :) Bet bija tieši laikā. Pietura atradās pie lielveikala, kurā iepirkām nedaudz spēkbarības un atgriezāmies šoreiz uz šosejas. Atkal atkārtojās Pļavnieki - Tukums variants, taču mūs ļoti ātri pārtvēra mašīna, kuras soferis mūs ieveda bezgala daiļajā Triestē! Dinai patika -ĻOTI, kāpēc???Lasi tālāk....

Verona

O, jā mīlīši, bija tā vērts. Verona - pilsēta ar raksturu un itālisku, ĻOTI itāliksu garu. Tiltiņi, ieliņas, cilvēki, upīte, ūdentiņš, bla bla bla - karoče skaisti. Bezjēgā pāgurušas kādā parciņā uzņēmām kārtējo vīna devu un vērojām pilsētu. Atgriežoties, daiļais itālis bija jau mājās un kala savus vakara plānus, bet mī skuzī - mēs bijām izpumpētas. Vilka uz miegu un mēs izmisīgi centāmies sagatavot dīvānu gulēšanai. Bļāviens - gandrīz salauzām, bet mums to neizdevās dabūt guļamā stāvoklī. Pie viņiem ir tā ka vienkārši jāpavlek no augšas nevis no apakšas.
Miegs ciešs kā lācim un čau līdz nākamajam rītam.

Bergamo - Verona

Nākošais rīts sākās nejēgā ātri, jo puikām bija jādodas uz darbu, vien atstājot sev pēdējo darbiņu - nogādāt mūs uz pareizās štrāses, lai varētu sāk savu stopēšanu uz Veronu.
Viss beidzās ar to, ka riņķojot pa entajiem apļu pārvadiem, mūs izveda benzīntankā uz nepareizo pusi un ar to, ka Peppe normāli nokavēja savas darba dienas sākumu.
No situācijas izkļuvām diezgan aši, rādot uzrakstu diezgan stulbā vietā, bet mums vienkārši paveicās, jo suņu vīrs mūs aizveda līdz mūsu nākošajam destineišonam. Vispār ir diezgan forši stāvēt salīdzinoši Rīgai tas būtu tā kā, mēs Pļavniekos stāvētu ar uzrakstu Tukums. Vēl tikai uz izbrīnu parāva fakts, ka tas pats suņu vīrs mums iedeva 2o Eiro. Protams, ka liedzos un sākumā tos nepieņēmu, taču viņš uzstāja. Čalis domāja ka mums nabadzītēm vispār nav ko ēst. Ai pofig, lai jau domā....
Veronā nokļuvām diezgan ātri un devāmies pie mūsu koučsērfera. Sagaidītājs bija stalts, slaids, golferis ar vecpuiša cienīgu dzīvokli. Iemetis rokās atslēgas, atvadījās un aiziedams uz darbu mēs atslīgām zaļajā divāniņa un sapratām, ka te ilgi nevaram dūdot, jo ir jāiet un jāiepazīst pilsēta.