Jauns rīts, jauna diena -jauni plāni. Sēžamies blusā iekšā un kā pirmais stūrējam uz stalaktītu alām- Coves de Campanet.
Jāsaka, ka vēl nebijām samierinājušies ar velosportistiem, kas Maljorkā ir ļoti bieži sastopami. Viņi bija visur visā salā. Kā zināms trenējas Tour de France maratoniem un stāvajos serpentīnos trenē savu izturību, Domājām, ko ellē viņiem te dzīties un ņemties, ir milzum daudz citu vietu kur trenēties. Bet nu kā bonusu viņi saņem skaisto Maljorkas dabu, kas iespējams arī ir atbilde uz manu jautājumu. Tā nu līferējot un apdzenot pa čupām vien zilbikšainos sportistus, palaidām garām labo pagriezinu, kur mums bija jānogriežas. Samazinājām ātrumu un sākām skatīties kurā vietiņā tā smuki varētu apgriezt riņķī, jo ceļi šauri, riteņbraucēju ka biezs, tā pat vēl auto satiksme un tad nu vienā nevainīgā kreisajā pagriezienā, viens ķiverains tēviņš maigi pieglaudās blusas sāniem un ar jūtām uzgūlās mašīnas spogulim. Sākumā pat saprast nevarēja, kas notiek, bet tad -džimbā rasā. Vienu bijām paķēruši!
Par laimi un visiem svētajiem, ka manevrs nebija straujš un arī ātrums neliels, jo saprast kurš vainīgs un kāpēc tā atgadījās arī nevarējām saprast. Bet nu tad, kad sapratām, ka mašīnai švīku nav un dullais vācu riteņbraucējs arī stāvēja vienā gabalā. Atvadījāmies un nelāgu notikuma garšu uz lūpām un viss bija kārtībā.
Sadursme bija bez sekām.
Mašīnas spoguļa plastmasu piebāzām atpakaļ un nevienam nekas negadījās.
Dienas laikā, protams, atcerējāmies notikušo, bet ātri centāmies izsvītrot to no prātiem, lai atmiņas nebojā ceļojuma notikumu gaitu.
Stalaktītu alas atradām ātri un ierodoties, uzreiz pat neplānojot paspējām uz tūristu grupu, kas gāja iekšā.
Es šādās alās biju pirmo reizi un ļoti izbaudīju dabas brīnumu vaidojumus, Man nebija ar ko salīdzināt, tāpec viss likās wow wow wow! Ala bija neliela, taču izcēlās ar to, ka viss iekšienē bija balts jo balts. Stalaktīti un stalagmīti bija smukiņi. Visvairāk patika viņu tā saucamā ''spageti'' telpa, kur mazie stalaktīti pie griestiem bija tieviņi kā diegi un to bija, ka biezs.
Dienas turpinājumā šaurie ceļi mūs veda līdz pasakainai pludmalei- Cala de sa calobra. Bet ceļš līdz tai bija ilgs. Turpinājām gūt iemaņas serpentīnu ceļu iekarošanā un sadarboties ar uz tiem sastopamajiem riteņbraucējiem, lielajiem autobusiem un citiem tūristiem. Ceļš bija nogurdinošs bet pasakaini skaists. Te pavērās jau cita ainava ar klinšainākiem skatiem, kas vairs nebija tik zaļi. Pa ceļam protams bija entie skatu laukumi. No kalna augšas uz leju varēja vērot garo serpentīnu līkločus, kas kā desas savijušās skaistos rakstos, savukārt tuvāk pakājei jau rēgojās zilo ūdeņu horizonti un nebeidzami stāvkrasti. Galapunkts bija pasaka!!!
Šeit man būtu jāsaka, ka nav nemaz jābrauc uz Taizemi lai ieraudzītu ko līdzīgu Phi-phi salu dailei.
Paši to arī iesaucām par mazo phi phi pludmali. Pludmale sastāvēja no vieniem vienīgiem oļiem. Vidēja izmēra akmentiņiem, pa kuriem pārvietoties bija diezgan grūti. Klabot kurpju zolēm nonācām līcītī, kur jau krietnā pulkā izklājušies kā plaušas gulēja dažādu tautu tūristi. Pēc dūdiņu spiedzieniem, kas pozēja ūdens viļņos, varēja saprast, ka ūdens bija vēss, bet esamības prieks tāpat taču ir lielāks :) Laiks bija fantastisks un izsalkums arī, tāpēc izpriecējuši acis devāmies pārtikas iznīcināšanas bodītes virzienā.
Iebraucot parkingā liels bija pārsteigums, ka viss garais ceļš pa trakajiem kalnu ceļiem būs jāveic vēlreiz atpakaļ, jo cita ceļa nemaz nav, kas varētu aizvest tālāk. Bet kā jau parasti tas dzīvē ir, atpakaļceļš pagāja daudz ātrāk un arī vakariņu vieta tika tika atrasta samērā ātri.
Pasakaina vieta - Port de Soller. Pilsēta mazā līcī, saulrietam kūstot uz mūsu ādām un ēdot paelju no lielās pannas.
Totāla chill zona, nesteidzīgiem tūristiņiem, pastaigām vai laiskai saldējuma laizīšanai turpat pāri ielai esošajā pludmalē.
Es personīgi tur izkusu. Ļoti ļoti patika. Iespējams no raibajiem dienas piedzīvojumiem, iespējams no skaistā ceļa, kas šurp atvedis, iespējams no gardā vidusjūras ēdiena un iespējams no mana burvīgā vīra. Joprojām jūtos kā iemīlejusies. Ceru, ka tā arī ir :)
Tradīciju turpinot, kapučino devāmies baudīt kādā citā mazā pilsētelē, kas bija paceļam uz mājām.
Pa ceļam izbraucām cauri vairākiem maziem ciemiem līdz beidzot sajutām, ka īstā vieta ir klāt- Valldemossa. Devāmies mazā pastaigā pa norimušo pilsētiņu. Bija vakars un ņemot vērā ka tā nebija ne tūristu vieta, ne arī dzan tūrisma sezona sākusies, bijām kā baltie zvirbuļi, kas klīda un ostīja gaisu.
Bet viss likumsakarīgais notiek tik vienkārši un skaisti, kad atradām burvīgu, vienkārši burvīgu mazu restorāniņu, kur dzīvība kūsāja uz pillu klapi- Casa de sa miranda . Vietiņa nejēgā šaura, bet varēja just, ka te ir pilsētas esence, sākot ar mestarīgajiem un garšīgajiem ēdieniem (tā izskatījās), viesmīlēm un beidzot filmu cienīgu dabas ainavu. Nē, tā nebija ar skatu uz jūru. Tā drīzāk līdzinājās Itālijas vīnaudzētāju ielejām. Zaļa, sulīga un no dabas skaista aina, kurai nevarēja nekur piesieties.
Pat kapučīno putu kaudzīte nekur neaizlidoja. Viss bija rāmi un mierīgi. Visticamāk no tā ka bijām ļoti noguruši - viesnīcā ieradāmies piķa melnumā un vienīgā lieta kas veldzēja mūsu dvēseles un muskuļus bija silta putu vanna...
Jāsaka, ka vēl nebijām samierinājušies ar velosportistiem, kas Maljorkā ir ļoti bieži sastopami. Viņi bija visur visā salā. Kā zināms trenējas Tour de France maratoniem un stāvajos serpentīnos trenē savu izturību, Domājām, ko ellē viņiem te dzīties un ņemties, ir milzum daudz citu vietu kur trenēties. Bet nu kā bonusu viņi saņem skaisto Maljorkas dabu, kas iespējams arī ir atbilde uz manu jautājumu. Tā nu līferējot un apdzenot pa čupām vien zilbikšainos sportistus, palaidām garām labo pagriezinu, kur mums bija jānogriežas. Samazinājām ātrumu un sākām skatīties kurā vietiņā tā smuki varētu apgriezt riņķī, jo ceļi šauri, riteņbraucēju ka biezs, tā pat vēl auto satiksme un tad nu vienā nevainīgā kreisajā pagriezienā, viens ķiverains tēviņš maigi pieglaudās blusas sāniem un ar jūtām uzgūlās mašīnas spogulim. Sākumā pat saprast nevarēja, kas notiek, bet tad -džimbā rasā. Vienu bijām paķēruši!
Par laimi un visiem svētajiem, ka manevrs nebija straujš un arī ātrums neliels, jo saprast kurš vainīgs un kāpēc tā atgadījās arī nevarējām saprast. Bet nu tad, kad sapratām, ka mašīnai švīku nav un dullais vācu riteņbraucējs arī stāvēja vienā gabalā. Atvadījāmies un nelāgu notikuma garšu uz lūpām un viss bija kārtībā.
Sadursme bija bez sekām.
Mašīnas spoguļa plastmasu piebāzām atpakaļ un nevienam nekas negadījās.
Dienas laikā, protams, atcerējāmies notikušo, bet ātri centāmies izsvītrot to no prātiem, lai atmiņas nebojā ceļojuma notikumu gaitu.
Stalaktītu alas atradām ātri un ierodoties, uzreiz pat neplānojot paspējām uz tūristu grupu, kas gāja iekšā.
Es šādās alās biju pirmo reizi un ļoti izbaudīju dabas brīnumu vaidojumus, Man nebija ar ko salīdzināt, tāpec viss likās wow wow wow! Ala bija neliela, taču izcēlās ar to, ka viss iekšienē bija balts jo balts. Stalaktīti un stalagmīti bija smukiņi. Visvairāk patika viņu tā saucamā ''spageti'' telpa, kur mazie stalaktīti pie griestiem bija tieviņi kā diegi un to bija, ka biezs.
Dienas turpinājumā šaurie ceļi mūs veda līdz pasakainai pludmalei- Cala de sa calobra. Bet ceļš līdz tai bija ilgs. Turpinājām gūt iemaņas serpentīnu ceļu iekarošanā un sadarboties ar uz tiem sastopamajiem riteņbraucējiem, lielajiem autobusiem un citiem tūristiem. Ceļš bija nogurdinošs bet pasakaini skaists. Te pavērās jau cita ainava ar klinšainākiem skatiem, kas vairs nebija tik zaļi. Pa ceļam protams bija entie skatu laukumi. No kalna augšas uz leju varēja vērot garo serpentīnu līkločus, kas kā desas savijušās skaistos rakstos, savukārt tuvāk pakājei jau rēgojās zilo ūdeņu horizonti un nebeidzami stāvkrasti. Galapunkts bija pasaka!!!
Šeit man būtu jāsaka, ka nav nemaz jābrauc uz Taizemi lai ieraudzītu ko līdzīgu Phi-phi salu dailei.
Paši to arī iesaucām par mazo phi phi pludmali. Pludmale sastāvēja no vieniem vienīgiem oļiem. Vidēja izmēra akmentiņiem, pa kuriem pārvietoties bija diezgan grūti. Klabot kurpju zolēm nonācām līcītī, kur jau krietnā pulkā izklājušies kā plaušas gulēja dažādu tautu tūristi. Pēc dūdiņu spiedzieniem, kas pozēja ūdens viļņos, varēja saprast, ka ūdens bija vēss, bet esamības prieks tāpat taču ir lielāks :) Laiks bija fantastisks un izsalkums arī, tāpēc izpriecējuši acis devāmies pārtikas iznīcināšanas bodītes virzienā.
Iebraucot parkingā liels bija pārsteigums, ka viss garais ceļš pa trakajiem kalnu ceļiem būs jāveic vēlreiz atpakaļ, jo cita ceļa nemaz nav, kas varētu aizvest tālāk. Bet kā jau parasti tas dzīvē ir, atpakaļceļš pagāja daudz ātrāk un arī vakariņu vieta tika tika atrasta samērā ātri.
Pasakaina vieta - Port de Soller. Pilsēta mazā līcī, saulrietam kūstot uz mūsu ādām un ēdot paelju no lielās pannas.
Totāla chill zona, nesteidzīgiem tūristiņiem, pastaigām vai laiskai saldējuma laizīšanai turpat pāri ielai esošajā pludmalē.
Es personīgi tur izkusu. Ļoti ļoti patika. Iespējams no raibajiem dienas piedzīvojumiem, iespējams no skaistā ceļa, kas šurp atvedis, iespējams no gardā vidusjūras ēdiena un iespējams no mana burvīgā vīra. Joprojām jūtos kā iemīlejusies. Ceru, ka tā arī ir :)
Tradīciju turpinot, kapučino devāmies baudīt kādā citā mazā pilsētelē, kas bija paceļam uz mājām.
Pa ceļam izbraucām cauri vairākiem maziem ciemiem līdz beidzot sajutām, ka īstā vieta ir klāt- Valldemossa. Devāmies mazā pastaigā pa norimušo pilsētiņu. Bija vakars un ņemot vērā ka tā nebija ne tūristu vieta, ne arī dzan tūrisma sezona sākusies, bijām kā baltie zvirbuļi, kas klīda un ostīja gaisu.
Bet viss likumsakarīgais notiek tik vienkārši un skaisti, kad atradām burvīgu, vienkārši burvīgu mazu restorāniņu, kur dzīvība kūsāja uz pillu klapi- Casa de sa miranda . Vietiņa nejēgā šaura, bet varēja just, ka te ir pilsētas esence, sākot ar mestarīgajiem un garšīgajiem ēdieniem (tā izskatījās), viesmīlēm un beidzot filmu cienīgu dabas ainavu. Nē, tā nebija ar skatu uz jūru. Tā drīzāk līdzinājās Itālijas vīnaudzētāju ielejām. Zaļa, sulīga un no dabas skaista aina, kurai nevarēja nekur piesieties.
Pat kapučīno putu kaudzīte nekur neaizlidoja. Viss bija rāmi un mierīgi. Visticamāk no tā ka bijām ļoti noguruši - viesnīcā ieradāmies piķa melnumā un vienīgā lieta kas veldzēja mūsu dvēseles un muskuļus bija silta putu vanna...
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru