Agri rītā uzcēlušies, lai laicīgi var nomazgāt mašīnu un to atdot, ieradāmies lidostā un gaidījām savu lidojumu. Biju priecīga atgriezties Porto, jo tur biju pirms kādiem četriem gadiem un pilsēta tiešām patīk. Sapratu, ka lidostā atkal ņemsim jaunu īres mašīnu un dosimies uz galamērķi.
Ielidojot tā nenotika. Nez kāpēc tika sameklēti bagāžas skapīši un mūsu sadzīve uz 4 h bija ieslēgta. Mikus teica, ka jābrauc uz centru. Nu jau palika pavisam aizdomīgi, jo kaut kas nebija tīrs. Kāds centrs, kāda bagāža, ja jau jādodas tepat kkur???
Un tad lidostas tablo ieraudzīju uzrakstu Ponta Delgada. Nu viss skaidrs - tā nebija nekāda maza pilsēta Portugāles ziemeļos, bet gan atkal kaut kas jauns - sazin kas. Es pat iedomāties nespēju kur tāda pilsēta atrodas. Izvēles man nebija - devāmies uz centru ieturēties. Man laiks pagāja neprātā štukojot kur mēs varētu doties tālāk? Cik tālu? Kāda valsts? Cik ilgi?
Porto laiks bija fanatstisks. Devāmies uz mums abiem zināmo upes malas rajonu Ribeira, kur katrs nošņakstinājām pa tradicionālajam portugāles ēdienam -Frančeziņja.
Laiks paskrēja nemanot, jo.. kamēr kaifoju saules staru apspīdēta, Mikus ''feisbukā'' bija ielicis, ka esam ceļā uz Azoru salām. To man tik vajadzēja uzzināt, kad žoklis atkārās un kādu laiku vispār nezināju ko teikt!! Jej bogu dulls, kas dulls!!Salas tik tālu okeānā, kā reiz atkal nav dzirdēts par tām nekas. Un vispār: kas? ko? kad? kur? Mikus vien tīksmībā atkal varēja sist plaukstiņas par izdevušos pārsteigumu, jo toč- es biju mēma. Pēc kārtīgajām pusdienām, nebija ne spēka ne varēšanas uzvilkties atpakaļ kalnā, tāpēc izmantojām funikuliera pakalpojumus un mūs kā buržujus uzvilka augšā pa stāvām un šaurām sliedītēm atpakaļ tur, kur izkāpām ierodoties. Pārielas beķerejā, protams, bija jāpaķer iemīļotais našķis Pasteis de nata (vārītā krema līdzinieks pildīts kraukšķīgā groziņā), ko gardu muti notiesājām lidostā, kā saldo ēdienu. Bez tā, Porto vienkārši nevarējām pamest. Tas ir aizliegts ar likumu :D
Lidojums līdz Azoru salām, precīzāk uz Sao Miguel, atkal pagāja kā piecgadīgam bērnam, trinoties krēslā, kas nu būs, kas nu būs? Nojausmas nekādas un ilūziju ar.
Ielidojot lūkojām pēc taksometra, kas aizvestu līdz centram, bet mūs paspēja uzrunāt jauniešu pārītis, kas piedāvāja doties kopā, lai būtu lētāk. Tā nu aptuveni 7 min braucienā pa 4,50 eur no katra pārīša, bijām klāt.
Mājvietā mani atkal sagaidīja dzimšanas dienas pārsteigums - puķīte, sveiciens no namamātes un aizdegta svecīte, kas tik sirsnīgi un mīļi sasildīja sirdi.
Vakars vējains, apgaismojums tāds padrūms, bet kad iekārtojoties mājvietā (šoreiz izmantojām airbnb.com) devāmies pilsētā medīt kārtējo jūras velšu porciju.
Ielidojot tā nenotika. Nez kāpēc tika sameklēti bagāžas skapīši un mūsu sadzīve uz 4 h bija ieslēgta. Mikus teica, ka jābrauc uz centru. Nu jau palika pavisam aizdomīgi, jo kaut kas nebija tīrs. Kāds centrs, kāda bagāža, ja jau jādodas tepat kkur???
Un tad lidostas tablo ieraudzīju uzrakstu Ponta Delgada. Nu viss skaidrs - tā nebija nekāda maza pilsēta Portugāles ziemeļos, bet gan atkal kaut kas jauns - sazin kas. Es pat iedomāties nespēju kur tāda pilsēta atrodas. Izvēles man nebija - devāmies uz centru ieturēties. Man laiks pagāja neprātā štukojot kur mēs varētu doties tālāk? Cik tālu? Kāda valsts? Cik ilgi?
Porto laiks bija fanatstisks. Devāmies uz mums abiem zināmo upes malas rajonu Ribeira, kur katrs nošņakstinājām pa tradicionālajam portugāles ēdienam -Frančeziņja.
Ielidojot lūkojām pēc taksometra, kas aizvestu līdz centram, bet mūs paspēja uzrunāt jauniešu pārītis, kas piedāvāja doties kopā, lai būtu lētāk. Tā nu aptuveni 7 min braucienā pa 4,50 eur no katra pārīša, bijām klāt.
Mājvietā mani atkal sagaidīja dzimšanas dienas pārsteigums - puķīte, sveiciens no namamātes un aizdegta svecīte, kas tik sirsnīgi un mīļi sasildīja sirdi.
Vakars vējains, apgaismojums tāds padrūms, bet kad iekārtojoties mājvietā (šoreiz izmantojām airbnb.com) devāmies pilsētā medīt kārtējo jūras velšu porciju.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru