Tad nu lai visa sala būtu pilnībā apskatīta, esot salas austrumos-devāmies uz salas galīgākajiem austrumiem.
Rīts sākās galīgi čābīgi ar vējeli un lietu, bet vai tas var traucēt? Galvenais laba kompānija un ceļotprieks, kas vismaz man- bija :)
Laikam jau stulbi būtu ento reizi atkārtoties par to, cik krasta līnija bija skaista. To baudījām un baudījām līdz pēdējai dienai uz šīs salas. Prieks, bija par salas sakārtoto vidi. It kā no malas sākumā liekas parasts skatu laukums, bet kad paejies tālāk, viss tik foršs un kārtīgs. Perfekti izskūti zālāji, sastādītas puķītes, lapenes ar daudziem atpūtas krēsliem un piknika galdiem, kā arī grila vietas. Tās tādas stacionāras un pamatīgi iemūrētas un, lai vairākām ģimenēm vienkopus nebūtu jākaujas par to, kurš pirmais grillēs savu astoņkāji uz oglēm, grilla vietiņas iebūvētas sešas pēc kārtas. Dažās vietās pat ievilkts ūdensvads un ierīkota izlietne. Ērti un parocīgi.
Tur arī piekrastē, vērojot vientuļu makšķernieku, notiesājām saldo ananāsu.
Bet kur tad solītie ūdenskritumi? Sapratām, ka tos esam palaiduši garām un turpinājām savu maršrutu pa austrumiem. Piestājām kādā kārtējā apskates punktā, un izrādās tā bija gana plaša pastaigu teritorija. Mikus izložņāja, takas un atrada vienu nelielu ūdenskritumu, bet pēc viņa sejas jau varēja saprast, ka tas nav tas ko meklējam - vajag taču kārtīgu ūdens blāķi ieraudzīt, kas veļas no klints malas. Es tikmēr iepazinu vietējā suvenīrveikala piedāvājumu, kas bija par gaužām pieejamām cenām, tāpēc nevarēja iziet laukā, kaut ko nenopērkot. Un kas to būtu domājis? Braucot ārā no teritorijas, neviļus paskatoties vēlreiz apkārt, ieraudzījām gana pieklājīgu ūdenskritumu, kurš bija noslēpies aiz kādas kraujas. Atkal metām mašīnu pie sētsmalas un gājām tuvāk aplūkot.
Baigā Niagāra saprotams, ka nebija, bet foršu spirgtumu sejā varēja dabūt. Nu tāds aptuveni 20 m augsts? Precīzi nezinu - nemērīju. Moš vairāk. Taču katrā ziņā šis bija viens no objektiem, kas ķip ir ievērības cienīgs, jo šo pašu kritumu varēja redzēt suvenīrveikalā attēlotu uz grāmatām un pastkartēm.
Nu ko vai esiet gatavi atgriezties atkal Furnās?
Mēs jā!! :D
Jau bijām sailgojušies pēc īpašā smārda, tāpēc atkal atgriezāmies pirdeļciemā. Kāpēc? Tāpēc, ka šī bija mūsu ceļojuma pēdējā diena un uz atvadām gribējām nesteidzīgi relaksēties kādā no siltajiem/ geotermālajiem un tik ļoti veselīgajiem ūdens baseiniem, par kuriem vēstija, daudzviet sastopamās norādes ar kūpošu glāzi uz kājiņas. Tā domājām mēs - bet ieskatoties ciešāk- attēlā bija strūklaka.
Furnās bija ko izvēlēties, tāpēc meklējām pēc intuīcijas. Ceļi aizveda uz Donas Beižas termālajiem avotiem. Pie ieejas kasiere jautāja no kurienes esam un uzreiz sāka runāt krieviski, neprasot vai es vispār to vēlos :D
Bet nu tantuks riktīgi jauks - izstāstīja par piedāvājumu un teica, ka mums noteikti patikšot. Ieejas maksa bija 2 eiro, ģērbtuves jaukas, dušas pieejamas, viss kā nākas. Bija pat suvenīru veikals ar super augstām cenām, bet tas nu mums sirdsāpes neizraisīja.
Mazajā kūrortiņā bija 3 baseini. Viens dziļāks ar 38 grādu temperatūru, otrs seklāks ar 38 grādu temperatūru un trešais plašāks ar zemāku temperatūru ~28, kuram cauri tecēja neliela upe, kas arī bija par iemeslu, nedaudz atvēsinātajam ūdenim, Te arī bija vispatīkamāk uzturēties, jo diena jau bija gana iesilusi, lai vēl karsētos pašos siltākajos ūdeņos. Bet protams izmēģināti tika visi.
Atgriežoties Povocao pilsētā- plānojām doties pēdējās jūras velšu vakariņās, bet pirms tām, nejauši atklājām, ka tur pat pie pārtikas veikala atrodas neliels Zoo dārzs. Vairāk gan kā putnu dārzs, jo bija apskatāmi pāvi, zosis, pīles, papagaiļi un dažādu sugu baloži. Ar kupliem cekuliem uz galvas un tikpat kupliem cekuliem pie kājām. Bet bija arī daži skumji mērkaķīši, kas mēģināja sevi izklaidēt aiz režģotā žoga. Ātri izskrējām cauri (teritorija tiešām nebija liela) un devāmies uz restorānu. Bijām jau iepriekš noskatījuši viņu piedāvājumu, ka jūras velšu pods divām personām maksā 13 eiro.
Dažās vietās tur tā viltīgi saraksta, ka viņiem piedāvājums maksā, piemēram, tos pašus 13 eiro divām personām, bet daži, ka gatavo pasūtījumu minimums divām personām, bet tad cena ir 13 eiro no ''galviņas''. Šis tomēr izrādījās pirmais variants, tāpēc vēl pilnai izvirtību gammai, paņēmām mūsu iecienītās grillētās mīdijas.
Pirms tam vēl gaidot pasūtījumu, novērtējām restorāna īpašo galda klājumu. Jautājums, ar kuru nazīti lai sāk?
Nožēlot nebija ko. Garšu kārpiņas uz mēles lēkāja, apgrieza salto un vēl nodejoja deju, kastaņetēm skaļi sitoties. Garšīgi garšīgi un vēlreiz garšīgi!!! Pēc tam vēl sekoja lielais jūras velšu pods, kurš, skumji, bet palika neizēsts. Nu cik ta var rīt? :D
Stūmām, stūmām, bet nesastūmām.
Tad jau uz atgriešanos :D
Vēl pašā vakara izskaņā, iegriezāmies pārtikas veikalā, kur sapirkām lielāko daļu ar suvenīriem. Tā teikt īsto Azoru salu garšu, ar produktiem ko izvēlas vietējie. Tagad, daļa no tiem jau pamazām pazūd no mūsu virtuves skapīša un ikreiz atgādina, cik jauks bija šis ceļojums.
Viesnīcas numuriņā pēc tam ar visiem šiem pirkumiem, koferī spēlēju tetri. Rezultātā, viss ietilpa skaisti un bez pārlieku lielas blīvēšanas, jo līdzpaņemto mantu skaits bija neliels. Šis process - pakošanās, vairākkārt ceļojot, vairs neizraisa lielas problēmas.
Priekš kam mums vajadzīgas liekas mantas, ja dzīves patiesais skaistums ir emocijās un notikumos, kas daudz labāk ietilpst un uzglabājas mūsu atmiņās???
Rīts sākās galīgi čābīgi ar vējeli un lietu, bet vai tas var traucēt? Galvenais laba kompānija un ceļotprieks, kas vismaz man- bija :)
Laikam jau stulbi būtu ento reizi atkārtoties par to, cik krasta līnija bija skaista. To baudījām un baudījām līdz pēdējai dienai uz šīs salas. Prieks, bija par salas sakārtoto vidi. It kā no malas sākumā liekas parasts skatu laukums, bet kad paejies tālāk, viss tik foršs un kārtīgs. Perfekti izskūti zālāji, sastādītas puķītes, lapenes ar daudziem atpūtas krēsliem un piknika galdiem, kā arī grila vietas. Tās tādas stacionāras un pamatīgi iemūrētas un, lai vairākām ģimenēm vienkopus nebūtu jākaujas par to, kurš pirmais grillēs savu astoņkāji uz oglēm, grilla vietiņas iebūvētas sešas pēc kārtas. Dažās vietās pat ievilkts ūdensvads un ierīkota izlietne. Ērti un parocīgi.
Norde Este bija maza pilsētiņa ar vecpilsētai cienīgu auru. Neliels apzaļumots skvēriņš, baznīca, arkveida tilts un bruģētas ielas -tas viss vienā mazā nomaļā pilsētelē, turklāt ar pašiem savu tūrisma informācijas centru. Pētīt daudz ko tur nebija, izstaigājām, šķiet arī visus veikalus, lūkojot pēc vietējiem kārumiem, ko varētu sākt kraut koferī.
Šajā dienā baigi daudz apkārt nedesojām. Rāmu garu baudījām piekrasti un centāmies uzmeklēt ūdenskritumus, par kuriem stāstīja viesnīcas administrators, ka tos obligāti vajagot apskatīt. Bet līdz tiem vēl bija jānokļūst, nenokausējot mašīnu pa ļoti stāvajiem līkločiem. Tādā vienā gandrīz arī palikām, jo ziņkāres vadīti bāzāmies iekšā šauros un nezināmos ceļos, kur it kā varētu būt skaisti skatiņi, Kad ieraudzījām cik stāvs ir lejupceļš, vienā izdevīgā pagriezienā tomēr izlēmām griezt riņķī, jo aizdomājāmies, kā būs kad brauksim atpakaļ...
Un labi jau nebija tad. Gāzējot pedālī, lēnām rausāmies atpakaļ pret kalnu tā, ka nosmirdēja pēc kaučuka. Gumijas smārds vēl bija laiciņu jūtams un tik domājām, ka kaut ko nenosvilinam. Bet nu tās jau tikai riepas vien. Bet nu tik un tā neomulīgi biš palika.
Tā kā mums līdzi bija salas vietējie ananasņiki, meklējām kādu no ūberīgajām vietām, kur to nošnakstināt, līdz saule sāka spīdēt un diena nu vairs nebija tik pelēka. Iebraucām pilsētā Maia.
Feina, diezgan paliela pilsēta, kura no tāluma izskatījās, kā pēc sēņu lietus izaugusi, jo mājas bija visas kā viena - baltas ar sārtiem jumtiņiem.
Tur arī piekrastē, vērojot vientuļu makšķernieku, notiesājām saldo ananāsu.
Bet kur tad solītie ūdenskritumi? Sapratām, ka tos esam palaiduši garām un turpinājām savu maršrutu pa austrumiem. Piestājām kādā kārtējā apskates punktā, un izrādās tā bija gana plaša pastaigu teritorija. Mikus izložņāja, takas un atrada vienu nelielu ūdenskritumu, bet pēc viņa sejas jau varēja saprast, ka tas nav tas ko meklējam - vajag taču kārtīgu ūdens blāķi ieraudzīt, kas veļas no klints malas. Es tikmēr iepazinu vietējā suvenīrveikala piedāvājumu, kas bija par gaužām pieejamām cenām, tāpēc nevarēja iziet laukā, kaut ko nenopērkot. Un kas to būtu domājis? Braucot ārā no teritorijas, neviļus paskatoties vēlreiz apkārt, ieraudzījām gana pieklājīgu ūdenskritumu, kurš bija noslēpies aiz kādas kraujas. Atkal metām mašīnu pie sētsmalas un gājām tuvāk aplūkot.
Baigā Niagāra saprotams, ka nebija, bet foršu spirgtumu sejā varēja dabūt. Nu tāds aptuveni 20 m augsts? Precīzi nezinu - nemērīju. Moš vairāk. Taču katrā ziņā šis bija viens no objektiem, kas ķip ir ievērības cienīgs, jo šo pašu kritumu varēja redzēt suvenīrveikalā attēlotu uz grāmatām un pastkartēm.
Nu ko vai esiet gatavi atgriezties atkal Furnās?
Mēs jā!! :D
Jau bijām sailgojušies pēc īpašā smārda, tāpēc atkal atgriezāmies pirdeļciemā. Kāpēc? Tāpēc, ka šī bija mūsu ceļojuma pēdējā diena un uz atvadām gribējām nesteidzīgi relaksēties kādā no siltajiem/ geotermālajiem un tik ļoti veselīgajiem ūdens baseiniem, par kuriem vēstija, daudzviet sastopamās norādes ar kūpošu glāzi uz kājiņas. Tā domājām mēs - bet ieskatoties ciešāk- attēlā bija strūklaka.
Furnās bija ko izvēlēties, tāpēc meklējām pēc intuīcijas. Ceļi aizveda uz Donas Beižas termālajiem avotiem. Pie ieejas kasiere jautāja no kurienes esam un uzreiz sāka runāt krieviski, neprasot vai es vispār to vēlos :D
Bet nu tantuks riktīgi jauks - izstāstīja par piedāvājumu un teica, ka mums noteikti patikšot. Ieejas maksa bija 2 eiro, ģērbtuves jaukas, dušas pieejamas, viss kā nākas. Bija pat suvenīru veikals ar super augstām cenām, bet tas nu mums sirdsāpes neizraisīja.
Mazajā kūrortiņā bija 3 baseini. Viens dziļāks ar 38 grādu temperatūru, otrs seklāks ar 38 grādu temperatūru un trešais plašāks ar zemāku temperatūru ~28, kuram cauri tecēja neliela upe, kas arī bija par iemeslu, nedaudz atvēsinātajam ūdenim, Te arī bija vispatīkamāk uzturēties, jo diena jau bija gana iesilusi, lai vēl karsētos pašos siltākajos ūdeņos. Bet protams izmēģināti tika visi.
Atgriežoties Povocao pilsētā- plānojām doties pēdējās jūras velšu vakariņās, bet pirms tām, nejauši atklājām, ka tur pat pie pārtikas veikala atrodas neliels Zoo dārzs. Vairāk gan kā putnu dārzs, jo bija apskatāmi pāvi, zosis, pīles, papagaiļi un dažādu sugu baloži. Ar kupliem cekuliem uz galvas un tikpat kupliem cekuliem pie kājām. Bet bija arī daži skumji mērkaķīši, kas mēģināja sevi izklaidēt aiz režģotā žoga. Ātri izskrējām cauri (teritorija tiešām nebija liela) un devāmies uz restorānu. Bijām jau iepriekš noskatījuši viņu piedāvājumu, ka jūras velšu pods divām personām maksā 13 eiro.
Dažās vietās tur tā viltīgi saraksta, ka viņiem piedāvājums maksā, piemēram, tos pašus 13 eiro divām personām, bet daži, ka gatavo pasūtījumu minimums divām personām, bet tad cena ir 13 eiro no ''galviņas''. Šis tomēr izrādījās pirmais variants, tāpēc vēl pilnai izvirtību gammai, paņēmām mūsu iecienītās grillētās mīdijas.
Pirms tam vēl gaidot pasūtījumu, novērtējām restorāna īpašo galda klājumu. Jautājums, ar kuru nazīti lai sāk?
Nožēlot nebija ko. Garšu kārpiņas uz mēles lēkāja, apgrieza salto un vēl nodejoja deju, kastaņetēm skaļi sitoties. Garšīgi garšīgi un vēlreiz garšīgi!!! Pēc tam vēl sekoja lielais jūras velšu pods, kurš, skumji, bet palika neizēsts. Nu cik ta var rīt? :D
Stūmām, stūmām, bet nesastūmām.
Tad jau uz atgriešanos :D
Vēl pašā vakara izskaņā, iegriezāmies pārtikas veikalā, kur sapirkām lielāko daļu ar suvenīriem. Tā teikt īsto Azoru salu garšu, ar produktiem ko izvēlas vietējie. Tagad, daļa no tiem jau pamazām pazūd no mūsu virtuves skapīša un ikreiz atgādina, cik jauks bija šis ceļojums.
Viesnīcas numuriņā pēc tam ar visiem šiem pirkumiem, koferī spēlēju tetri. Rezultātā, viss ietilpa skaisti un bez pārlieku lielas blīvēšanas, jo līdzpaņemto mantu skaits bija neliels. Šis process - pakošanās, vairākkārt ceļojot, vairs neizraisa lielas problēmas.
Priekš kam mums vajadzīgas liekas mantas, ja dzīves patiesais skaistums ir emocijās un notikumos, kas daudz labāk ietilpst un uzglabājas mūsu atmiņās???
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru