Pēc dienu plāna, man lika saprast, ka visa sala daudz maz ir apbraukāta un nākošās dienas pavadīsim salas galvaspilsētā Palmā, kur sekos nākošās izklaides. Bet nu vēl piepildot pēdējo dienu salas ziemeļaustrumus, plāns bija gana intriģējošs, lai to laicīgi sāktu.
Kā pirmo devāmies uz salas galējo punktu El faro de Capdepera. Kā teikt paša galiņa galiņš. Kā allažiņ aizgrābjošs dabas skats ar stāvklintīm, ūdens šalkoņu un bāku klints galā, kur no augšas skatoties, pie kājām paveras koku galotnes. Pilnīga laimes un prieka sajūta.
Sajutāmies kā medusmēnesī.
Lai kļūtu par kārtīgiem stalaktītu alu ekspertiem, bijām ieplānojuši vēl divu alu apmeklējumus. Grandiozākās un ievērības cienīgākās ko sala piedāvā.
Kā uz pirmo devāmies melno alu, jeb cuevas de Arta. Ierodoties atkal paspējām uz jaunu grupu, kas devās iekšā alas dziļumos. Nu jā, šī tik bija varena ala. ļoti milzīga ar gariem pastaigu ceļiem, bet kas īpaši- visi stalaktīti un stalagmīti bija piķa melnumā. Tas bija jauns salīdzinājums ar iepriekšējo jezuliņa baltumā tērpto alu-Coves de Campanet.
Melna tā tāpēc, ka pašos pirmsākumos, kad alu atklāja, cilvēki tur gāja lūgties un gāaj iekšā ar svecēm, jo elektrības, protams, ka nebija. Un, lūk, no šiem sveču sodrējiem viss tapis melns.
Jau drīz ieejot alā, mums piedāvāja nelielu šoviņu ar gaismu un skaņu efektiem, kad parādīja alas ''pekles'' daļu. Ļoti iespaidīgus un milzīusi stalaktītu blāķus, kas atstāja ļoti dižu iespaidu.
video
Tūre pa alas dziļumiem ilga aptuveni stundu, kuras laikā varēja redzēt kā varenie kalcija mieti maina savu formu un tekstūru ik uz soļa. No pekles daļas varēja nokļūt ''paradīzes'' posmā, kurā noskaņa bija daudz vieglāka un alas stalaktītu veidojumi atgādināja enģeļa spārnus un vairs nebija tik melni kā sākumā.
Ļoti ļoti iespaidīga ala, lai neteiktu vairāk. Ja brauksiet uz Maljorku - noteikti ielieciet ''must to see'' sarakstā.
Tālāk, pēc plāna un kartes sekoja nākošā ala- Caves of Drach , kas atradās diezgan tuvu, tāpēc steidzām turp. Šo alu vēl jo vairāk var uzskatīt par salas vizītkarti, jo reklāmas un entās norādes sekoja ik uz soļa.
Iebraucot teritorijā, tūristu daudzums pārsteidza. To bija milzums. Viss bija pilns. Daļa apskatīja suvenīru veikala piedāvājumu, daļa ieturējās kafeijnīcās, bet vairākums gozējās āra terasē, gaidot nākošo stundu, kad tiks atvērta ieeja apmeklētājiem. Arī mums nekas cits neatlika, kā pagozēties saulē un novilcināt laiku. Mani sāka mākt šaubas vai tik lielu skaitu alā vispār var dabūt iekšā, jo rinda, kas bija sastājusies pie ieejas bija apmēram tāda, kad Stockmann sākas ''Trakās dienas''.
Bet viss bija veiksmīgi. Plkst 14:00, kad sākās jauna grupas tūre, visi tikām iekšā un varējām vien nenobrīnīties par alas plašumiem. Šī bija vislielākā stalaktītu ala, kas apmeklēta, taču ņemot vērā, ka mums 4 dienu laikā šī bija jau trešā ala, katru bomi nekārojās bildēt. Pārējie gan - zibināja pa labi un kresi :) Ala atšķīrās ar to, ka tajā bija vairāki ūdens ezeri, tiesa gan nelieli, bet katrā gadījumā veidoja unikālu tieši šīs alas ainavu. Katrā šaurākā tunelī, kur stalaktīts bija rokas stiepiena attālumā, atradās kāds apsargs kurš pieskatīja, lai nejauši kādam nienāk prātā paķert to sev līdzi kā suvenīru. Kāre pēc apčamdīšanas daudziem piepildījās, jo te to visu varēja izdarīt, bet es neesmu droša, ka tos vispār varētu nolauzt, jo kalcija minerāli izskatījās pietiekami vareni, lai kāds mēģinātu to nolauzt.
Alas kulminācija aizveda līdz koncertzālei, kur visi varēja sasēsties uz brīvdabas esterādēm līdzīgiem benķīšiem un tumsā nepacietīgi gaidīt kas nu būs. Pēc 15 minūšu nogaidīšanās, no tumsas izpeldēja trīs ar lampiņām rotātas laivas, kurā vienā no tām, sēdēja četri mūziķi, un spēlēja klasiskās mūzikas skaņdarbus. Padomā, laivā atradās klavieres, divi vijoļmeistari un laikam alta spēlētājs. Tumsā jau nevarēja redzēt. Bet kas tas bija par piedzīvojumu!!!
Tik.... tik ...tik....romatiski un brīnumaini skaisti, ka visi nekustoties baudīja koncertu, ik pa laikam dzirdot laimes nopūtas par skaisto notikumu. Joprojām tas mani ir tik ļoti saviļņojis un katrā ziņā varu teikt, ka tas bija Maljorkas skaistākais notikums.
video ar laivām
Pilnīgi apburta no redzētā skaistuma, koncerta noslēgumā tie, kas gribēja varēja sēsties vienā no laivām, kur stūrmanis veda neilgā braucienā pa tiko redzēto ezeriņu izejas virzienā. No laivas izkāpu kā Alise brīnumzemē un tāda biju visu turpmāko dienu.
Kas tāds nenotiek katru dienu un to atceroties až galva griežas. Iespējams esmu palikusi ļoti sentimentāla, taču šis noteikti ir ''MUST TO SEE'' Maljorkā
''Apburtās Alises'' diena turpinājās pilsētā Manorka, kas ir slavenā tenisista Rafaela Nadala dzimtā pilsēta. Taču vispirms vajadzēja uzpildīt savus barības dziedzerus ar kādu tradicionālu maltīti. Šoreiz vadījāmies pēc tripadvisor.com ieteikumiem, nevis uz dullo, tāpēc nokļuvām vietējā un ar pozitīviem ieteikumiem atzītā vietā- ''El Norte''. Ēstūzis piedāvāja nedēļas piedāvājumu, kas šoreiz bija ziemeļspānijas ēdienu sets, kurā ietilpa 5 ēdieni, plus mājas vīna pudele un tas viss par 13 eur no personas. Gana izdevīgi un gastranomiski plaši, lai tuvākās stundas pavadītu šajā vietā, noslēgumā pilnīgi vai sadraudzējoties ar namatēvu, kas vienu pēc otra uzsauca vietējos stipros brūvējumus, kuri gatavoti no kaut kādas tur plūmju šķirnes.
Izpētot Manorkas pilsētu, devāmies uz pērļu veikalu/ muzeju, kas ir pilsētas gods un lepnums. Lai aizietu uz izstāžu zāli, kas bija ēkas otrajā stāvā, nācās iet caur veikala nodaļu, kurā izsmalcinātas pārdevējas, pircēji un, protams, pašas pērles, gozējās uz rubīna krāsas samta paklājiņiem, nospodrinātu stiklu atspīdumā. Piedāvājums gana plašs, lai kungi savas dāmas iepriecinātu ar greznajām rotām. Tā tas arī izskatījās - kungi bija uzņēmušies galveno lomu pie stendiem, kur sieviņas stāvēja blakus un kautri smaidīja par vīru iniciatīvu apbērt savas daiļavas ar pērlēm. Feini :)
Ekspozīcija par pērļu iegūšanu un apstrādi būtu bijusi daudz izsmeļošāka, ja mums kāds par to pastāstītu, bet tā kā gids, iespējams, mājās gulēja :D mēs paši iepazināmies ar materiāliem, attēliem un vēsturiskiem pērļu paraugiem, kas izstādē bija sastopami.
.jpg)
Pēcpusdiena pagāja turpat pilsētā, pastaigājoties pa centra rajonu un mazajām ielām, cerot ieraudzīt kādu Nadāla suvenīru, ko aizvest radiniecei, kura ir šī sportista cienītāja. Bet nu nekā. Pilsētā vispār nekas neliecināja, ka te tāds puikiņš būtu uzaudzis. Tā vietā, Mikus iegādājās divus spilgtus vasaras T-kreklus, lai būtu spilgtākas atmiņas par šīs pilsētas notikumiem, jo pudele mājas vīna apreibināja ne tikai viņu :D
Pateicībā par pilsētas apmeklējumu dabūjam sodu par mašīnas novietošanu. Dāāā', pie pārtikas veikala? Zīmes nekādas nav, bet lapiņa ar sodu gan...Nu ok, pieņemism ka ikviens suvenīrs jāpieņem lai kāds tas arī būtu :(
Atgriežoties savā naktsmāju pilsētā- Alcúdia, par pienākumu bija jāapskata piemājas pludmale un skaistais mols. Šūpojot kājas uz koka laipas, šoreiz Mikus sāka mani tincināt kāpēc es nesekoju līdzi dienu plānojumam savā lapelē, uz ko atbildēju, ka tur jau tāpat neko nevar saprast, jo viss šifrēts ar īpatnējiem svešvārdiem un saīsinājumiem. Bet tas viss ar mērķi, jo tikai viņš vienīgais zināja, ka nākamajā dienā nekāda galvaspilsētas-''Palma'' apskates mums nebūs.
Tā vietā jau agri no rīta būs jādodas atdod mūsu balto mašīnīti un jālido uz Porto!! Liels bija mans izbrīns par šādu plānu maiņu un ar nepacietību gaidīju, kas tad būs jaunā dzīvesvieta.
Kā Mikus apgalvo - neliela pilsētiņa- Ponta Delgada netālu no Porto, kur apskatīsim Portugāles ziemeļus.
Ak šie baltie saltie MELI!!!!
Kā pirmo devāmies uz salas galējo punktu El faro de Capdepera. Kā teikt paša galiņa galiņš. Kā allažiņ aizgrābjošs dabas skats ar stāvklintīm, ūdens šalkoņu un bāku klints galā, kur no augšas skatoties, pie kājām paveras koku galotnes. Pilnīga laimes un prieka sajūta.
Sajutāmies kā medusmēnesī.
Kā uz pirmo devāmies melno alu, jeb cuevas de Arta. Ierodoties atkal paspējām uz jaunu grupu, kas devās iekšā alas dziļumos. Nu jā, šī tik bija varena ala. ļoti milzīga ar gariem pastaigu ceļiem, bet kas īpaši- visi stalaktīti un stalagmīti bija piķa melnumā. Tas bija jauns salīdzinājums ar iepriekšējo jezuliņa baltumā tērpto alu-Coves de Campanet.
Melna tā tāpēc, ka pašos pirmsākumos, kad alu atklāja, cilvēki tur gāja lūgties un gāaj iekšā ar svecēm, jo elektrības, protams, ka nebija. Un, lūk, no šiem sveču sodrējiem viss tapis melns.
Jau drīz ieejot alā, mums piedāvāja nelielu šoviņu ar gaismu un skaņu efektiem, kad parādīja alas ''pekles'' daļu. Ļoti iespaidīgus un milzīusi stalaktītu blāķus, kas atstāja ļoti dižu iespaidu.
video
Tūre pa alas dziļumiem ilga aptuveni stundu, kuras laikā varēja redzēt kā varenie kalcija mieti maina savu formu un tekstūru ik uz soļa. No pekles daļas varēja nokļūt ''paradīzes'' posmā, kurā noskaņa bija daudz vieglāka un alas stalaktītu veidojumi atgādināja enģeļa spārnus un vairs nebija tik melni kā sākumā.
Tālāk, pēc plāna un kartes sekoja nākošā ala- Caves of Drach , kas atradās diezgan tuvu, tāpēc steidzām turp. Šo alu vēl jo vairāk var uzskatīt par salas vizītkarti, jo reklāmas un entās norādes sekoja ik uz soļa.
Iebraucot teritorijā, tūristu daudzums pārsteidza. To bija milzums. Viss bija pilns. Daļa apskatīja suvenīru veikala piedāvājumu, daļa ieturējās kafeijnīcās, bet vairākums gozējās āra terasē, gaidot nākošo stundu, kad tiks atvērta ieeja apmeklētājiem. Arī mums nekas cits neatlika, kā pagozēties saulē un novilcināt laiku. Mani sāka mākt šaubas vai tik lielu skaitu alā vispār var dabūt iekšā, jo rinda, kas bija sastājusies pie ieejas bija apmēram tāda, kad Stockmann sākas ''Trakās dienas''.
Bet viss bija veiksmīgi. Plkst 14:00, kad sākās jauna grupas tūre, visi tikām iekšā un varējām vien nenobrīnīties par alas plašumiem. Šī bija vislielākā stalaktītu ala, kas apmeklēta, taču ņemot vērā, ka mums 4 dienu laikā šī bija jau trešā ala, katru bomi nekārojās bildēt. Pārējie gan - zibināja pa labi un kresi :) Ala atšķīrās ar to, ka tajā bija vairāki ūdens ezeri, tiesa gan nelieli, bet katrā gadījumā veidoja unikālu tieši šīs alas ainavu. Katrā šaurākā tunelī, kur stalaktīts bija rokas stiepiena attālumā, atradās kāds apsargs kurš pieskatīja, lai nejauši kādam nienāk prātā paķert to sev līdzi kā suvenīru. Kāre pēc apčamdīšanas daudziem piepildījās, jo te to visu varēja izdarīt, bet es neesmu droša, ka tos vispār varētu nolauzt, jo kalcija minerāli izskatījās pietiekami vareni, lai kāds mēģinātu to nolauzt.
Alas kulminācija aizveda līdz koncertzālei, kur visi varēja sasēsties uz brīvdabas esterādēm līdzīgiem benķīšiem un tumsā nepacietīgi gaidīt kas nu būs. Pēc 15 minūšu nogaidīšanās, no tumsas izpeldēja trīs ar lampiņām rotātas laivas, kurā vienā no tām, sēdēja četri mūziķi, un spēlēja klasiskās mūzikas skaņdarbus. Padomā, laivā atradās klavieres, divi vijoļmeistari un laikam alta spēlētājs. Tumsā jau nevarēja redzēt. Bet kas tas bija par piedzīvojumu!!!
Tik.... tik ...tik....romatiski un brīnumaini skaisti, ka visi nekustoties baudīja koncertu, ik pa laikam dzirdot laimes nopūtas par skaisto notikumu. Joprojām tas mani ir tik ļoti saviļņojis un katrā ziņā varu teikt, ka tas bija Maljorkas skaistākais notikums.
video ar laivām
Pilnīgi apburta no redzētā skaistuma, koncerta noslēgumā tie, kas gribēja varēja sēsties vienā no laivām, kur stūrmanis veda neilgā braucienā pa tiko redzēto ezeriņu izejas virzienā. No laivas izkāpu kā Alise brīnumzemē un tāda biju visu turpmāko dienu.
Kas tāds nenotiek katru dienu un to atceroties až galva griežas. Iespējams esmu palikusi ļoti sentimentāla, taču šis noteikti ir ''MUST TO SEE'' Maljorkā
Izpētot Manorkas pilsētu, devāmies uz pērļu veikalu/ muzeju, kas ir pilsētas gods un lepnums. Lai aizietu uz izstāžu zāli, kas bija ēkas otrajā stāvā, nācās iet caur veikala nodaļu, kurā izsmalcinātas pārdevējas, pircēji un, protams, pašas pērles, gozējās uz rubīna krāsas samta paklājiņiem, nospodrinātu stiklu atspīdumā. Piedāvājums gana plašs, lai kungi savas dāmas iepriecinātu ar greznajām rotām. Tā tas arī izskatījās - kungi bija uzņēmušies galveno lomu pie stendiem, kur sieviņas stāvēja blakus un kautri smaidīja par vīru iniciatīvu apbērt savas daiļavas ar pērlēm. Feini :)
Ekspozīcija par pērļu iegūšanu un apstrādi būtu bijusi daudz izsmeļošāka, ja mums kāds par to pastāstītu, bet tā kā gids, iespējams, mājās gulēja :D mēs paši iepazināmies ar materiāliem, attēliem un vēsturiskiem pērļu paraugiem, kas izstādē bija sastopami.
.jpg)
Pēcpusdiena pagāja turpat pilsētā, pastaigājoties pa centra rajonu un mazajām ielām, cerot ieraudzīt kādu Nadāla suvenīru, ko aizvest radiniecei, kura ir šī sportista cienītāja. Bet nu nekā. Pilsētā vispār nekas neliecināja, ka te tāds puikiņš būtu uzaudzis. Tā vietā, Mikus iegādājās divus spilgtus vasaras T-kreklus, lai būtu spilgtākas atmiņas par šīs pilsētas notikumiem, jo pudele mājas vīna apreibināja ne tikai viņu :D
Pateicībā par pilsētas apmeklējumu dabūjam sodu par mašīnas novietošanu. Dāāā', pie pārtikas veikala? Zīmes nekādas nav, bet lapiņa ar sodu gan...Nu ok, pieņemism ka ikviens suvenīrs jāpieņem lai kāds tas arī būtu :(
Atgriežoties savā naktsmāju pilsētā- Alcúdia, par pienākumu bija jāapskata piemājas pludmale un skaistais mols. Šūpojot kājas uz koka laipas, šoreiz Mikus sāka mani tincināt kāpēc es nesekoju līdzi dienu plānojumam savā lapelē, uz ko atbildēju, ka tur jau tāpat neko nevar saprast, jo viss šifrēts ar īpatnējiem svešvārdiem un saīsinājumiem. Bet tas viss ar mērķi, jo tikai viņš vienīgais zināja, ka nākamajā dienā nekāda galvaspilsētas-''Palma'' apskates mums nebūs.
Kā Mikus apgalvo - neliela pilsētiņa- Ponta Delgada netālu no Porto, kur apskatīsim Portugāles ziemeļus.
Ak šie baltie saltie MELI!!!!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru