Smirdukļini

Jauna diena salas austumu pusē, sākās ar plāniem pilnu dienu, tāpēc sākam. Mikus, sametis GPS dažādus ''Galiņu'' punktus uz dullo kā arī obligātos ''must to see'', devāmies koncertturnejā. Saki, kā lai nedzied, ja abiem prāts tik draisks? :D
Kā pirmā bija pilsēta Vila Franca Do Campo un tās apkārtne. Ievērības cienīga, jo tuvu piekrastei atrodas skaista un mikroskopiska sala Ilheu da vila, kā arī baznīca kalna virsotnē Our Lady of Peace Chapel - uz to arī devāmies. Bet ceļš bija tā teikt ''ērķšķiem kaisīts''.

Vienīgais ceļš, kas uz to veda, aprāvās brīdī, kad sievas ar skuju maisiem pilsētas centrā bija sabērušas skuju takas. Domājām braukt tālāk vai nebraukt? Stulbi tomēr tagad pērties tam visam pāri. Meklējām citu ceļu, bet arī tas ne pie kā laba neaizveda. Nācās vien atgriezties centrā un pamanījām, ka sievas jau vairākās škērsielās pēc kārtas, izvilkušas savus skuju maisus un bēra ļoti glītās un taisnās skuju takās, tieši ielai pa vidu, pie tam, izrotājot ar skaistiem ziediem, ritmiski atkārtojot rakstu. Kaut kāds sakars ar reliģiju tur bija, bet kāds, nenoskaidrojām, vien pēc sievu roku mājieniem sapratām, ka varam droši durt pāri.

Uzbraucot kalnā, no augšas pavērās ainava uz pašu pilsētu un skaisto saliņu. Baznīca ievērojama ar skaisto trepju arhitektūru. Zigu zagu bija jāizcilpo debesu virzienā, līdz varēja sasniegt baznīcas slieksni, no kura skats bija vēl tīkamāks.

Lielākais dienas notikums, bija pelde siltajos dabas avotos. Domāju nez kā tas ir, ka var peldēties atklātā baseinā, turklāt ūdens temperatūra, paliekoši nemainīga ~ 38 grādi? 

 Cilvēki autobusiem vien devās tajā virzienā. Par laimi atradām vienu un pēdējo mašīnas stāvvietu un devāmies iekšā. Par ieeju parkā samaksājām 2 eiro un, sākumā, pastaigājot pa zaļumu takām, varējām apskatīt dažādo floras daudzveidību. Man tie laksti tā tā - daudz neinteresē un neko nesprotu, bet sala ar tiem ļoti lepojas uzsverot dažādās šķirnes utt. Par to liecināja pat lidostā sastādītie augu paraugi ar visām papīru cedelēm blakus. 

Atnākuši nu reiz bijām un par to uzstājīgi liecināja kūpošie sēra tvaiki, kas lauzās no zemes dzīlēm. Vārds kūpoši vēl neko jums neizsteiktu, bet jej bogu kā smirdēja. Atvainojos, bet viss gaiss bija kā pipirsts. Un turpat blakus atradās siltais baseins, kurā varēja iet plunčāties. Prieka nekāda un ilgi tur uzturēties nevarēja, jo ik pa laikam vēja plūsma uzpūta virsū pirdienu un smejies vai raudi, bet pretīgi. Sēra tvaiku eksotika tur tikai smaržas kārpiņu priekam, jo temperatūra tajos ir dāāāudz augstāka un teritorija norobežota, lai neviens nelien klāt. 

Tur pat barjeras nekādas nevajag - no tās vietas tāpat jāmūk pa gabalu :D 

Pārcēlāmies uz otru baseinu, kur siltais ūdens krita no maza ūdenskrituma un smaka nebija jūtama, turklāt eksotika lielāka. Skaista daba ar oranžīgiem mūriem aiz muguras, kurus apjoza zaļie augi un sūnas. Tāds mazdžunglītis. 

Kad bijām atmiekšķējuši miesas, tālāk devāmies vulkāniskos ezerus lūkoties. Pa serpentīniem augšā un lejā. Ik pa laikam dažādi skatu laukumi un atpūtas vietas. Viss sakopts un skaists. Kad te sāks braukt tūristu masas, vide mainīsies. Brauciet ātri!

Laiks kā vienmēr spēj izmainīties dažu minūšu laikā, ko atkal piedzīvojām braucot kalnos. Tik vien kā paspējām iemūžināt skaistos skatus, kad ātri vien viss pārvērtās '' miglas ezīša'' muļčikā. Tad redzamība vien kādu 20 metru attālumā. 

Miglas bildes varēja redzēt jau iepriekš, neatkārtošos. 

Maršrutā kā nākošā bija tējas plantācija. Jāpiezīmē, ka Azoru salas izceļas arī ar vienīgo tējas audzēšanas reģionu Eiropā. Devāmies uz ražotni Cha Gorreana. 

Mierīgi un bez ieejas maksas varējām aplūkot visas senās tējas kaltēšanas, sijāšanas un pakošanas iekārtas. Filmiņa ekskursijas sākumā, palīdzēja izprast visu tējas ievākšanas specifiku, vēl jo vairāk, proti, apskates noslēgumā, drošu sirdi degustēt plantācijās audzējamās tējas, jo te tās neapstrādā ar ķimikālijām. 

Iespējams sēravoti bija pavisam izkoduši mūsu garšas kārpiņu receptorus, bet ne es ne Mikus starp trijām degustācijas tējām nekādu atšķirību nejutām :D Iepirkām tējas suvenīros, lai mājinieki paši mēģina testēt atšķirības. Viņi tomēr pie sēriem todien nestāvēja. 

Laiks pusdienām.

Bijām izdomājuši, ka šodien piknikosim.

Pa ceļam bija noskatīts kāds ezers, dziļā meža biezoknī, kura virzienā arī stūrējām. 

Kāpiens lejā bija gana īpašs, lai es ar savu stāvokli, spētu domāt arī par ceļu atpakaļ, taču redzētais atspēkoja pūliņus. Viss tik zaļš tik zaļš, ka vai nu. Sūnas, koki, krūmi, ūdens - viss zaļš. Tā nu mēs zaļi ieturējāmies ar salas gastranomiskajām veltēm- tunci, sieriem, augļiem un kūkām, kas pēc vietējo receptēm gatavotas. Āmen!

Pilnām puzām, nu varējām lēnām stūrēt māju virzienā, apskatot tuvējo pilsētu Furnas. Tik, cik jocīgs bija šīs pilsētas nosaukums, tik jocīga arī ir dzīvošana Furnās. 

Protams, jau iebraucot, degunu varēja spiest ciet. 

Šī bija smirdukļinu paradīze!! Sēravoti bija ļoti plašā lokācijā un izmēros. Bet nu ko? Ja jau apskates objekts, tad jau jābrauc. Iuu.

Un pie tam vēl ieejas maksu prasa. Kā viņi notur to vietu vēl dzīvu? Bet nu cilvēki bija. Un mēs arī :(

Pirdulis mācās virsū kā mākonis. Kā nu ne, jo taka iebūvēta tieši cauri visu piržamcaurumu koncentrācijas epicentram. Kā smejies, lai jau jūt!!! Mutuļi baltu mālu izskatā, viss apkārt rīb un vārās. Nesalīdzināmi ar šī rīta vienu mazo caurumiņu, ko knapi dzirdēt varēja.

Te tā būda rūca!!

Te ir Furnas!!!

Te ir smirdukļinu dzimtene!!!

Atkal jāsaka, āmen!

Te peldēšanās nekāda nenotiek, jo atrasties tuvu sēravotiem ir bīstami. Temperatūra ir ļoti augsta. Te var tikai priecāties par dabas skaistumu. Kad kāds laiciņs tur bija pavadīts, vairs tik ļoti pretīgi nebija. Gaiss drīzāk smirdēja pēc sērkociņiem. It kā mēs atrastos lielā sērkociņu kastītē. Tagad visi varat atvērt ''spičkas'' un līdz aknām ieelpot to smaržu. Nu apmēram tā.

Tur esot, bija iespēja redzēt, kā no pazemes ierakumiem kāds vīriņš izraka ar audumu apvilktus podus. Mikus bija lasījis, ka tepat ir restorāns, kas kā firmas ēdienu piedāvā pazemē uz lēnas temperatūras gatavotu sautējumu.

Te tas arī bija. Vīriņš atraka divus podus un aši aizveda restorāna virzienā, lai izlepušās mutes varētu baudīt parastu sautējumu pa 15 eiro. Tā bija komentējis kāds latviešu tūrists, kas bija to baudījis. 

te video
Bet mums ar to vēl nebija gana.
Tepat Furnās piedāvā arī vairākas vietas, kur arī esot siltie geotermālie baseini. Viens no tiem atradās bagātīgas floras parkā ar šiku viesnīcu tā teritorijā. Nu tad jālaiž, Te ieeja jau bija 7 eiro no personas, bet līdz ar to arī infrastruktūra labāka. Plašākas dušas un ģērbtuves, publika arī tāda fancy. Vairākums ar baltiem frotē halātiņiem tepat atslājuši no viesnīcas, bet pietika arī tādu iebraucēju kā mēs, kas turpat uz beņķa pārmainīja drēbes un leca iekšā brūni rižajā ūdenī. Vot tas bija kaut kas.

Tāda kā silta dzelzs rūdas zupa! Cauri ūdenim nevarēja redzēt ne grama. Baseins izskatījās kā liela strūklaka, bet visi laimīgi un smaidīgi veldzēja vai drīzāk ārstēja savas miesas dzelzs maisījumā. Tā varēja būt vietējā Ķemeru sanatorija - vismaz radās tāda noskaņa, lai gan tur nekad neesmu bijusi :D
Bet mīļo dieniņ, kādas pēc peldes izskatījās Mikus gaišās peldbikses! Ieguvušas rižu nokrāsu, tā tās arī ceļoja līdz nonāca Latvijā pie nopietniem tīrīšanas līdzekļiem.  Bet ar šīm rižbiksēm vēl nācās sastapties arī nākošajā dienā, jo šis nebija pēdējais mūsu silto avotu apmeklējums.
Šodienai piržampagasta bija pietiekoši. Devāmies mājup.
Vakara izskaņā pastaigājām pa molu, kas bija sastutēts no milīgām betona puzlēm, savukārt vakriņās...Mmmm bagātīgas jūras velšu kalorijas no grilētām lapām. Tā arī saucas - ''lapas'', bet izskatās kā mazas austeres.