Cabrera

Trešās dienas plānā paredzēta došanās dziļāk zilajos ūdeņos uz mazu un vientulīgu saliņu-Cabrera. Brauciens paredzēts ar ātrlaivu, tāpēc pulcēšanās notiek jau laicīgi. Tikmēr varējām nopētīt mūsu kompanjonus, kas pārsvarā sastāvēja no veselīga izskata penžukiem, dažiem jaunākiem pārīšiem un viena ''vienīša''. Turpat ostā tika izdalītas pusdienu paciņas, kuras iedeva tikai mums. Vai tiešām mēs vienīgie idiņi, kas to pasūtīja? Par tām tika samaksāts 8 eur no personas, bet papīra turzā bija auksti makaroni, brūns bumbieris, maizes bulka, 0.3 l ūdens un dažādu veidu dīvaini gaļas izstrādājumi. Nu ok - nekad jau iepriekš nevar zināt kāds būs dienas piedāvājums, bet nu būtu tak jauki dabūt kārtīgu ēdienu, ja jau tā ir tāda īpaša tūre.

Aptuveni pēc stundu ilga brauciena mēs esam atvesti uz salu, kur 4 h varam izklaidēties kā gribam. Kalna galā atradās klosteris, salas teritorijā nacionāls parks, militārais postenis, mini muzejs, vairākas pludmales, bākas un maza kafeinīciņa. Izkāpjot no laivas katrs nu metās kur pagadās. Daži uzreiz iekšā muzejā, daļa stiepās augšā kalnā, bet pārsvarā- vairākums, diedza uz priekšu pa putekļaino gājēju taku, apskatot apkārtni un salas floru. Arī mēs. 

Gājienā visi sadalījās tā, ka neviens nevienam netraucēja. Daļa aizgāja bākas lūkoties, daļa uz tālākām pludmalēm, bet mēs palikām pie vidēji tālās pludmales, kur mūs sagaidīja draudzene - kaija!

Skats feins, kompānija lieliska, laiks - nu so so. Te karsts, te vējains. Tā i var sēdēt un domāt cik daudz izmesties, jo pēc laiciņa atkal uzmetas zosene. Bet, lai nu kā, cepiens bija produktīvs. To tik varēja saprast dienas noslēgumā. 

Jāsaka tā, ja mums nebūtu šāda tūre ar izbraucienu uz salu, tad mūs abus laiskojoties pludmalē nevarētu sastapt. Labprātīgi piespiedu kārtā atpūtāmies un baudījām mierīgu pusdienlaiku. Atpakaļceļā Mikus pievarēja kāpienu kalnā un no klostera augšas baudījā kārtējo ainavu, es tikmēr atstiepu savas miesas kafeinīcas paēnī un klausījos no sirds laimīga cilvēka svilpošanā, kura melodija nāca no pavērtā lodziņa.  Kafeinīcas darbinieks, turpat aiz sienas mazgādams traukus, tik izteiksmīgi svilpoja ''Every breath You take'', ka izsauca smaidu ne tikai manī. Te arī noķēru salas un Spānijas siestas laiku, bezrūpību un iemīlēšanās momentu. Vismaz jaunietiem aiz sienas nepārprotami :)
svilpojama dziesminja

Vizienā atpakaļ uz Maljorku, tikām aizvesti līdz zilajai alai, kas nosaukumu iemantojusi, tās zilā ūdens dēļ. Ar laivu pabraucām zem klints tādā kā dziļā dobumā, kur īpaši spilgti varēja redzēt kristālzilo ūdeni. Vēl zilāku laikam tiešām nekur citur nebiju redzējusi. Tas- pateicoties planktonam, kas attīra ūdeni līdz kristāldzidrumam.

Tad ātrumlaiva iespieda pedāli un pa īstam varēja novērtēt šīs laivas ātrumu. Izkāpjot seja bija viegli mitra un mati sačirkojušies, jo šļakatas šķīda pa labi un kreisi. 

Tā kā diena bija tikai pusē, mēs turpinājām salas apskati, lecot blusā un apzinot jaunus maršrutus. Kā vienu no tiem Mikus bija sameklējis informāciju par pludmali, kas Tripadvisor.com ieteikumos ir Eiropas skaistāko TOP 8  pludmaļu sarkastā. Tā nu stūrējām tās virzienā. 

Šī pludmale- Calo des Moro, saprotams, ka nav tipisko balto smilšu paradīze ar palmām abos sānos. Tripadvisor kā tāds piedāvā ceļotājiem informāciju par kaut ko neordināru un unikālu, salīdzinot ar tūroperatoru ceļvežu programmām. Tā vismaz es to uztveru. 

Šo pludmali ieskāva smilšainas stāvas klintis, pludmali veidojot precīza taisnstūra formā, no visām pusēm ierobežojot ar akmeņainiem krāvumiem. Savukārt zilais ūdens izmetoties krastā, gar akmeņiem izrāsojāsa balts, veidojot skaistas krāsu kombinācijas. 

Tālāk kožot cauri visai salas austrumu piekrastei, skatam pavērās dažādas jūrmalu ainavas, Nolēmām ieturēt vakariņas mazā pilsētiņā -Porto Petro. Tur atradām zivju restorānu ''Restaurante la aventura'', kur kā ikdienas baudījām svaigās jūras veltes. Viesmīlis, kā sapratām restorāna īpašnieks, ieteca vēl pāris apskates objektus, ar ko sala lepojas un mēs devāmies tālāk. 

Tuvojās vakars un ceļi veda caur pilsētu Inča. Ļoti ļoti skaista mazpilsēta ar gājēju ieliņu, vēsturisku auru, skaistu centrālo laukumu un baznīcas torni. Nakts laternu spīdumā piedeva īpašu romantiku un nostaļģiju, tāpēc devāmies pēc iesrastās kapučino tases, klāt piekožot ekselentu citronu kūku, kas bija aizdedzināta liesmojoša ruma peļķītē. 

Diena nepielūdzami bija ievilkusies un šoreiz atkal sanāca ierasties viesnīcā ar pamatīgu nogurumu, bet vēl mazliet to vajadzēja apslāpēt, glābjot Mikus kraukšķīgi sarkanās ausis. Tas arī bija salas panāktais zīmogs, lai šo dienu vēl atcerētos kā iespējams vienīgo laiku, ko veltījām saules peldēm. 

Nogurumu veldzējām siltā ūdens putu vannā un loģiski, ka naktī čučējām kā sivēni, lai atjaunotu spēkus, iespaidiem pilnai nākošai dienai.