Tirgus un džipu tūre

Rīts jaunajā mājvietā, sākās ar rosīšanos pa virtuvi. Šis bija riktīgs māksliniecisks namiņš, kur katra lieta un nieciņš bija savā vietā. Tā visa bija tik daudz, ka raibs gar acīm griezās. Bet pētīt bija ui ku daudz... Griestu lampas virtuvē bija darinātas no rīvēm (forša ideja-man ar tā būs), cukuratrauciņš ar bronzas kausiņu tajā, visādi nieciņi, knifiņi un findzikļušķi. Katra krāsa, detaļa un forma līdz ārprātam piedomāta, pat tualetes papīrs wc telpā bija ielikts īpašā koferītī un pie flīzēm pielikts putnu attēls, kas perfekti saskaņots ar interjeru, pie tam tā nebija parasta atklātnīte, bet gan izdrukāta fotogrāfija. Nams - iedvesmas avots ar radošumu iztukšotiem cilvēkiem.

Šajā dienā bija paredzēta tūre ar džipiem, bet līdz tam bija laiks, lai iepazītu pilsētu. Tā bija neliela un centra daļu varēja apiet stundas laikā. Bet mēs sākām ar tirgu.
Bija pats rītiņš, tāpēc tirgošanās tur notika uz pillu klapi. Sākumā neviļus iegājām kādā siera rituļu veikalā, kur notiekošais pilnīgi vai ierāva iekšā. Aiz letes klaigāja trīs iznesīgi pārdēvēji, kas skaļi sauca numuriņus un naski skaldīja lielos siera rituļus cik nu mazās vai lielās daļās pircējiem vajadzēja, savukārt pircēji šaurajā telpā mudžēja ka biezs un ar maizes kukuļiem virs galvas paceltās rokās mēģināja izspraukties līdz kasei. Tāda kā vietējā beķereja plus siera veikals. Pēc skata jau varēja saprast, ka produkti veikalā ir viss pilsētas zelts, proti, svaigi un kvalitatīvi.

Šeku reku spraucoties caur pūlim, izkritām veikalam otrā pusē ārā un ievēlāmies tirgū. Skatam pavērās jau pierasts skats. Stendi piekrauti ar augļiem, dārzeņiem un dažādiem lakstiem. Nekas tāds mega ievērības cienīgs salīdzinot ar mūsu pašu tirgiem, ja nu vienīgi te bija ievērības cienīgas kaudzes ar ananāsiem. Tie bija dažādos kalibros un cenās. Vēlies ko izvēlies.
 Azoru salas ir vienīgā vieta Eiropā, kur audzē ananāsus, tāpēc paņēmām akcijas piedāvājumu no kāda kundziņa, proti, trīs ananāsi pa 5 eur. Banāni arī lēti un vietējie - tos tad ar pie reizes vajadzēja :)
Tirgus dziļākā stūrī atradās pati ''odziņa''. Zivju nodalījums.
Ui die, ui die, kas tik tur nebija par mošķiem. Karpiņas un lasīši lai pastāv šoreiz maliņā. Šie okeāna zvēri aptvēra visu amplitūdu, sākot no spilgtām vienībām, turpinot ar haizivīm un beidzot ar neglītāko zivi kāda redzēta pārdodamies. Nez vai vispār izdevās pārdot?

Kad bijām papriecājušies par tirgus piedāvājumu, siera rituļu veikalā drūzma bija noskrējusies, tāpēc izmantojām iespēju un iegādājām viņu salas tradicionālo svaigo sieru, kas ietīts banānu lapās. viens gabaliņš (200 grami) maksāja 1 eiro.

 Vispār uzreiz varu pieminēt, ka atšķirībā no Maljorkas cenas veikalos, restorānos pat suvenīru veikalos- ļoti iepriecināja, jo viss bija diezgan lēts.

Mums vēl bija palicis laiks, tāpēc devāmies uz botānisko parku, kurā varēja lūrēt uz kokiem :D Liekas garlaicīga nodarbe, bet tik un tā bija kas aizrauj, jo koki tur savesti da no visas pasaules malām, kā, piemēram japāņu egles, austrālijas dižkoki utt. Ozolu gan nemanījām. Kāpēc tad tā? Sākumā pie ieejas iedeva kuponu, kuru apmainot kafeinīcā varēja degustēt vietējo liķierīti, kas darināts no marakujas. Vispār tā liķierīšu štelle viņiem gana plaša. Vispopulārākais ir ananāsu liķieris, tad vēl plūmju, kanēļa. banānu, ķiršu utt. 

Parks, kā jau parks. Baigā izklaide jau nav, bet bambusu birzi apgrābstīt un pakratīt vienmēr būs prieks :) 

Tad nu beidzot pienāca džipu tūres laiks un viss sākās restorānā, jo šoreiz pusdienas bija iekļautas cenā. Mūs laipni uzņēma kā es saku ''balto galdautu restorānā'', tikai šoreiz galdauti bija šokolādes brūnā krāsā. Kamēr izvēlējāmies dienas piedāvājumu starp liellopu ar frī kartupeļiem un jūras velšu miksli ar rīsiem, iepazināmies ar mūsu gidu Hugo un mūsu ekskursijas kompanjoniem - britu pāri. Lieki piebilst ko pusdienās izvēlējās viņi un ko mēs :)

Stundas laikā bijām pierijušies ka maz neliekas. Kā nekā viss sākās ar uzkodiņām, kurās bija viņu svaigais, īpašais siers ar maizi, tad pamatēdiens, tad kokosriekstu kūka (man) plus vēl kapučino un ko jau kurais tur vēl dzēra. Brangi.

Tad nu devāmies uz džipu un aidā kalnos. Mērķis bija Sete Citade apskatīšana - vulkāna krāteros izveidojušies ezeri. Viens zilā otrs zaļā krāsā. Pa ceļam arī tās pakājē esoša ciema apmeklēšana, stāsti par lauru lapu kokiem, par vienu no bīstamākajiem auto rallijiem šeit uz salas, piena lopkopību un citiem stāstiņiem. Taču pati kulminācija, proti skats uz ezeriem no salas augstākā punkta nebija iespējams, jo ņemot vērā salas krasi mainīgos laika apstākļus - viss bija miglā tīts. Mākoņi bija tik zemu ka izbojāja visu skatu. Protams, no zemāka līmeņa mēs tos ezerus redzējām un nebija gluži tā, ka brauciens pa tukšo, bet skats kādam tam vajadzēja būt (no googles )

un skats kādu redzējām mēs bija šāds :D

Bet nu vidusposmā, kad vēl nebijām tik augstu uzbraukuši skats bija šāds

Protams, žēl, ka neizbaudījām dabas skatu visā krāšņumā kā tas ir safotošopēts googlē, bet prieks bija par mūsu foršo gidu, kompāniju un dienu kopumā.