Prieku, par sākušos piedzīvojumu 12 dienu garumā radīja pienācīgā jubilāres sagaidīšana viesnīcā. Ieejot numuriņā, sagaidīja ņammīgs kūkas šķīvis un sārta kokteiļa glāze ar apsveikuma vārdiem no viesnīcas personāla.
Prieks kur tu rodies un prieks, ka Mikus to visu bija noorganizējis.
Kūka gan tikai izskatījās ņammīga, jo koši zaļā glazūra un putuplasta izskata putukrējums uz nakti daudz iekšā negāja, tāpēc nogurušie ceļotāji metās slīpi un nākošo dienu sāka ar sakārtotu plānu.
Atlika tikai paskatīties savā dzeltenajā lapelē un diena sākās.
Nedaudz šķita nerāli, ka ceļojumā var pieturēties pie šāda plāna, bet nu ticot neticot- viss arī tika realizēts.
Pirmos salas iespaidus devāmies lūkoties uz kādu pavisam nomaļu pludmali- Platja des coll baix, kuru sasniegt varēja dodoties nelielā pārgājienā pa kalnainu un brakšķainu ceļu. Jau no pirmajām ainavām aizrāvās elpa, jo par laimi, manas ilūzijas nesakrita ar realitāti. Likās ka Maljorka būs Ibizveidīga ''pļažu'' un slinko tūristu paradīze, bet tā bija skarbāka, ainaviski plašāka un mums kā dabas bērniem, bija tieši tas, ko gribējās.
Stāvās kraujas, kuru pakājē izskalojās dažādu segumu pludmalītes bija tieši apskatīšanas vērtas. Gulšņāt tajās negribējās, jo sala pati teica priekšā, ka ir daudz kas vēl priekšā ko apskatīt, tāpēc netērējam laiku, ķēpājoties ar SPF :D
Šādos brikšņos, ejot pa takām, turpat 10 m attālumā, vērojām kalnu kazu māmuļas ar savām atvasēm, kas plucināja kraukšķīgo zāli.
Salas šaurie un līkumotie ceļi ļoti bieži aizved pie skatu laukumu vietām, kas ir pašā ceļmalā, turklāt norādīti ar zīmēm, kuras laicīgi var pamanīt un izvērtēt, vai tiešām katrā placī ir jāstājas, jo to ir patiešām daudz un skaistu skatu tik pat.
Tā nu mēs lavierējām un baudījām tā, ka acis tecēja ārā no skaistuma. Visvairāk raksturīgas šīs milzīgās kraujas, kuras saplūst ar zilo ūdeni.
No pirmās serpenītnu braukšanas pieredzes ilgi nevarējām izvairīties, jo vienkārši cita ceļa nebija, lai nokļūtu ievērības cienīgos galamērķos. Iesākumā līdām lēni un prātīgi kā zuši pa tiešām šaurajiem ceļiem, kas stiepās te pēkšņi stāvus augšup, te pēc kāda laika atkal tikpat ilgi lejup. Bet šādi braucot visu dienu, iemaņas pamazām radās un beigu beigās divpadsmitajā dienā vālējām kā zvēri.
Par mazo ceļojuma tradīciju mums izveidojās pusdienošana kādā piejūras ēstūzī ar skatu uz ūdeņiem, tajā dienā -Cala Sant Vicenç un kapučino baudīšana kādā citā mazā blakus pilsētelē, mēģinot sajust vietējo dzīves ritmu,
Tajā dienā putoto dzērienu sanāca vai drīzāk nesanāca izbaudīt salas galējā un augstākajā apskates vietā- Cap Formentor.
Brīdi gribējām pakavēties, tāpēc ar balto putu makonīšu tasītēm gajām pasēdēt ārā terasē. Skats jau jauks, bet vējš pēķšņi uzpūta tik liels, ka mūsu baltās piena putas aizgāja pa vējam, daļa sejā, daļa manā šallē un pārējais Mikum džemperī :D
Tik ātri nekad nebijām izstrēbuši dzērienu. Kā sacīt miers un basta - lai nav vēl vairāk jācūkojas :D
Tā nu urbjoties cauri salai pa gabaliņam vien, sūknējām skaistos skatus un mieru. Ik pa laikam, protams, padirnējām kādā pludmalītē, nostaļģijā par foršo iespēju ceļot un redzēt skaistās zemes.
Prieks kur tu rodies un prieks, ka Mikus to visu bija noorganizējis.
Kūka gan tikai izskatījās ņammīga, jo koši zaļā glazūra un putuplasta izskata putukrējums uz nakti daudz iekšā negāja, tāpēc nogurušie ceļotāji metās slīpi un nākošo dienu sāka ar sakārtotu plānu.
Atlika tikai paskatīties savā dzeltenajā lapelē un diena sākās.
Nedaudz šķita nerāli, ka ceļojumā var pieturēties pie šāda plāna, bet nu ticot neticot- viss arī tika realizēts.
Pirmos salas iespaidus devāmies lūkoties uz kādu pavisam nomaļu pludmali- Platja des coll baix, kuru sasniegt varēja dodoties nelielā pārgājienā pa kalnainu un brakšķainu ceļu. Jau no pirmajām ainavām aizrāvās elpa, jo par laimi, manas ilūzijas nesakrita ar realitāti. Likās ka Maljorka būs Ibizveidīga ''pļažu'' un slinko tūristu paradīze, bet tā bija skarbāka, ainaviski plašāka un mums kā dabas bērniem, bija tieši tas, ko gribējās.
Stāvās kraujas, kuru pakājē izskalojās dažādu segumu pludmalītes bija tieši apskatīšanas vērtas. Gulšņāt tajās negribējās, jo sala pati teica priekšā, ka ir daudz kas vēl priekšā ko apskatīt, tāpēc netērējam laiku, ķēpājoties ar SPF :D
Šādos brikšņos, ejot pa takām, turpat 10 m attālumā, vērojām kalnu kazu māmuļas ar savām atvasēm, kas plucināja kraukšķīgo zāli.
Salas šaurie un līkumotie ceļi ļoti bieži aizved pie skatu laukumu vietām, kas ir pašā ceļmalā, turklāt norādīti ar zīmēm, kuras laicīgi var pamanīt un izvērtēt, vai tiešām katrā placī ir jāstājas, jo to ir patiešām daudz un skaistu skatu tik pat.
Tā nu mēs lavierējām un baudījām tā, ka acis tecēja ārā no skaistuma. Visvairāk raksturīgas šīs milzīgās kraujas, kuras saplūst ar zilo ūdeni.
No pirmās serpenītnu braukšanas pieredzes ilgi nevarējām izvairīties, jo vienkārši cita ceļa nebija, lai nokļūtu ievērības cienīgos galamērķos. Iesākumā līdām lēni un prātīgi kā zuši pa tiešām šaurajiem ceļiem, kas stiepās te pēkšņi stāvus augšup, te pēc kāda laika atkal tikpat ilgi lejup. Bet šādi braucot visu dienu, iemaņas pamazām radās un beigu beigās divpadsmitajā dienā vālējām kā zvēri.
Par mazo ceļojuma tradīciju mums izveidojās pusdienošana kādā piejūras ēstūzī ar skatu uz ūdeņiem, tajā dienā -Cala Sant Vicenç un kapučino baudīšana kādā citā mazā blakus pilsētelē, mēģinot sajust vietējo dzīves ritmu,
Tajā dienā putoto dzērienu sanāca vai drīzāk nesanāca izbaudīt salas galējā un augstākajā apskates vietā- Cap Formentor.
Brīdi gribējām pakavēties, tāpēc ar balto putu makonīšu tasītēm gajām pasēdēt ārā terasē. Skats jau jauks, bet vējš pēķšņi uzpūta tik liels, ka mūsu baltās piena putas aizgāja pa vējam, daļa sejā, daļa manā šallē un pārējais Mikum džemperī :D
Tik ātri nekad nebijām izstrēbuši dzērienu. Kā sacīt miers un basta - lai nav vēl vairāk jācūkojas :D
Tā nu urbjoties cauri salai pa gabaliņam vien, sūknējām skaistos skatus un mieru. Ik pa laikam, protams, padirnējām kādā pludmalītē, nostaļģijā par foršo iespēju ceļot un redzēt skaistās zemes.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru