Pēcvārds

Bija pienākusi pēdējā diena uz Sao Miguel salas.
Aiz muguras piedzīvotas krāšņas dienas, kas viena otru papildināja ar aizvien jauniem un sulīgiem dabas skatiem, garšīgiem vēderpriekiem un noguruma sajūtu vakaros.
Pēdējo rīta spirgtumu saņēmām uz balkona, sakot ardievas okeānam un stāvkrastu klintīm.

Bija laiks doties atpakaļ uz Ponta Delgada pilsētu.
Kā pieklājīgi cilvēki, atkal nomazgājām mūsu īres mašīnu, kas mūs visas šīs dienas bija izvadājusi pa neskaitāmiem ceļiem un bezceļiem. Devāmies uz lidostu, kur to nodevām nākošajiem ceļotgribētājiem.
Mūs sagaidīja lidojums uz iemīļoto Porto, kur bija jāpavada vakars, pavisam oficiāli atvadoties no Eirpoas rietumkrasta. Tā arī darījām un vakariņas baudījām ūdeņu tuvumā.
Pavisam apcerīgi sēdējām un atcerējāmies aizvadīto laiku uz skaistajām salām, šņakstinot pēdējo jūras velšu porciju iekš šī ceļojuma.

Kas jāsaka par šo ceļojumu, tad tas bija lielākais pārsteigums un dāvana kādu esmu saņēmusi dzimšanas dienā. Nesalīdzināmi ar mantiskām lietām, kas prieku, protams, nes, bet uz īsāku brīdi. Tāpēc ziniet, ka man jādāvina emocijas :)
Bet nu kopumā vērtējot - ļoti mierpilns, romantisks, izdevies un garšīgs ceļojums.
Salas - abas kolosālas, bet ar atšķirīgiem raksturiem.
 Maljorka vairāk dinamiska. Tūristu pieplūdums daudz vairāk izteikts, velosportistu skaits gan  ielās, gan kalnu serpentīnos sākumā ir apgrūtinošs, pēc tam  jau var samierināties.
Noteikti iesakām izmantot īres mašīnu, jo tad salu aplūkosiet pilnībā, sastādot paši savu maršrutu un izvēloties galamērķus, kur iespējams atgriezīsieties vairākkārt. Sala piedāvā daudz romantisku notikumu sākot ar dabas skaistumu un arī beidzot ar to, kā pirmo un skaistāko piedzīvojumu atzīmējot Drach alas, pēc tam uzskaitot visas skaistās pludmales un kalnu ieleju ainavas.
Azoru salas - eksotiskākas, sulīgākas, zaļākas, vairāk jūtams dabas skarbums un naturālums. Labāks serviss, mazāks tūristu kontingents. Dzīve uz salas salīdzinoši lētāka nekā Maljorka. Laikapstākļi daudz mainīgāki un neparedzamāki, taču dienas laikā spēj ''laboties'', dodot vietu arī saules stariem. Atstāj iespaidu ka sala vairāk zied un elpo ar pilnu krūti.
Pēdējo nakti aizvadījām pašā Porto sirdī, izmantojot airbnb pakalpojumus. Pārlaidām nakti mazā jumtistabiņā, kas pielika treknu un romantisku punktu šim ceļojumam. Jau ienākot pa durvīm nāsīs iesitās maigs zemeņu aromāts. Telpas interjers akcentēts ar sarkaniem elementiem, padomājot līdz pēdējam sīkumam.

Bet pats galvenais-  kārtējais pārsteigums dzimšanas dienā no Mikus, kuru kopā ar saimnieces palīdzību bija man sarūpējis. Ziedu pušķis uz gultas, lika man murrāt kā kaķenei un pateikties par visu ko šajā ceļojumā biju saņēmusi.

Ziedi atceļoja līdz pat Rīgai, paņemot līdzi visas ceļojuma laikā izdzīvotās emocijas un piedzīvojumus, lai tagad ar Jums varu tajos dalīties.
Paldies!
Ar šo stāstu noslēdzas notikumu apraksts par aizvadītajām dienām Maljorkā un Sao Miguel.

p.s. Ieskats foršos video. Vietās kurās bijām arī mēs. Video nav mani.
Azoru salas

Maljorka

Austrumu galiņi

Tad nu lai visa sala būtu pilnībā apskatīta, esot salas austrumos-devāmies uz salas galīgākajiem austrumiem.
Rīts sākās galīgi čābīgi ar vējeli un lietu, bet vai tas var traucēt? Galvenais laba kompānija un ceļotprieks, kas vismaz man- bija :)
Laikam jau stulbi būtu ento reizi atkārtoties par to, cik krasta līnija bija skaista. To baudījām un baudījām līdz pēdējai dienai uz šīs salas. Prieks, bija par salas sakārtoto vidi. It kā no malas sākumā liekas parasts skatu laukums, bet kad paejies tālāk, viss tik foršs un kārtīgs. Perfekti izskūti zālāji, sastādītas puķītes, lapenes ar daudziem atpūtas krēsliem un piknika galdiem, kā arī grila vietas. Tās tādas stacionāras un pamatīgi iemūrētas un, lai vairākām ģimenēm vienkopus nebūtu jākaujas par to, kurš pirmais grillēs savu astoņkāji uz oglēm, grilla vietiņas iebūvētas sešas pēc kārtas. Dažās vietās pat ievilkts ūdensvads un ierīkota izlietne. Ērti un parocīgi.

Norde Este bija maza pilsētiņa ar vecpilsētai cienīgu auru. Neliels apzaļumots skvēriņš, baznīca, arkveida tilts un bruģētas ielas -tas viss vienā mazā nomaļā pilsētelē, turklāt ar pašiem savu tūrisma informācijas centru. Pētīt daudz ko tur nebija, izstaigājām, šķiet arī visus veikalus, lūkojot pēc vietējiem kārumiem, ko varētu sākt kraut koferī.

Šajā dienā baigi daudz apkārt nedesojām. Rāmu garu baudījām piekrasti un centāmies uzmeklēt ūdenskritumus, par kuriem stāstīja viesnīcas administrators, ka tos obligāti vajagot apskatīt. Bet līdz tiem vēl bija jānokļūst, nenokausējot mašīnu pa ļoti stāvajiem līkločiem. Tādā vienā gandrīz arī palikām, jo ziņkāres vadīti bāzāmies iekšā šauros un nezināmos ceļos, kur it kā varētu būt skaisti skatiņi, Kad ieraudzījām cik stāvs ir lejupceļš, vienā izdevīgā pagriezienā tomēr izlēmām griezt riņķī, jo aizdomājāmies, kā būs kad brauksim atpakaļ...

Un labi jau nebija tad. Gāzējot pedālī, lēnām rausāmies atpakaļ pret kalnu tā, ka nosmirdēja pēc kaučuka. Gumijas smārds vēl bija laiciņu jūtams un tik domājām, ka kaut ko nenosvilinam. Bet nu tās jau tikai riepas vien. Bet nu tik un tā neomulīgi biš palika.

Tā kā mums līdzi bija salas vietējie ananasņiki, meklējām kādu no ūberīgajām vietām, kur to nošnakstināt, līdz saule sāka spīdēt un diena nu vairs nebija tik pelēka. Iebraucām pilsētā Maia.

Feina, diezgan paliela pilsēta, kura no tāluma izskatījās, kā pēc sēņu lietus izaugusi, jo mājas bija visas kā viena - baltas ar sārtiem jumtiņiem. 

Tur arī piekrastē, vērojot vientuļu makšķernieku, notiesājām saldo ananāsu.
Bet kur tad solītie ūdenskritumi? Sapratām, ka tos esam palaiduši garām un turpinājām savu maršrutu pa austrumiem. Piestājām kādā kārtējā apskates punktā, un izrādās tā bija gana plaša pastaigu teritorija. Mikus izložņāja, takas un atrada vienu nelielu ūdenskritumu, bet pēc viņa sejas jau varēja saprast, ka tas nav tas ko meklējam - vajag taču kārtīgu ūdens blāķi ieraudzīt, kas veļas no klints malas. Es tikmēr iepazinu vietējā suvenīrveikala piedāvājumu, kas bija par gaužām pieejamām cenām, tāpēc nevarēja iziet laukā, kaut ko nenopērkot. Un kas to būtu domājis? Braucot ārā no teritorijas, neviļus paskatoties vēlreiz apkārt, ieraudzījām gana pieklājīgu ūdenskritumu, kurš bija noslēpies aiz kādas kraujas. Atkal metām mašīnu pie sētsmalas un gājām tuvāk aplūkot.

Baigā Niagāra saprotams, ka nebija, bet foršu spirgtumu sejā varēja dabūt. Nu tāds aptuveni 20 m augsts? Precīzi nezinu - nemērīju. Moš vairāk. Taču katrā ziņā šis bija viens no objektiem, kas ķip ir ievērības cienīgs, jo šo pašu kritumu varēja redzēt suvenīrveikalā attēlotu uz grāmatām un pastkartēm.
Nu ko vai esiet gatavi atgriezties atkal Furnās?
Mēs jā!! :D
Jau bijām sailgojušies pēc īpašā smārda, tāpēc atkal atgriezāmies pirdeļciemā. Kāpēc? Tāpēc, ka šī bija mūsu ceļojuma pēdējā diena un uz atvadām gribējām nesteidzīgi relaksēties kādā no siltajiem/ geotermālajiem un tik ļoti veselīgajiem ūdens baseiniem, par kuriem vēstija, daudzviet sastopamās norādes ar kūpošu glāzi uz kājiņas. Tā domājām mēs - bet ieskatoties ciešāk- attēlā bija strūklaka.

Furnās bija ko izvēlēties, tāpēc meklējām pēc intuīcijas. Ceļi aizveda uz Donas Beižas termālajiem avotiem. Pie ieejas kasiere jautāja no kurienes esam un uzreiz sāka runāt krieviski, neprasot vai es vispār to vēlos :D
Bet nu tantuks riktīgi jauks - izstāstīja par piedāvājumu un teica, ka mums noteikti patikšot. Ieejas maksa bija 2 eiro, ģērbtuves jaukas, dušas pieejamas, viss kā nākas. Bija pat suvenīru veikals ar super augstām cenām, bet tas nu mums sirdsāpes neizraisīja.
Mazajā kūrortiņā bija 3 baseini. Viens dziļāks ar 38 grādu temperatūru, otrs seklāks ar 38 grādu temperatūru un trešais plašāks ar zemāku temperatūru ~28, kuram cauri tecēja neliela upe, kas arī bija par iemeslu, nedaudz atvēsinātajam ūdenim, Te arī bija vispatīkamāk uzturēties, jo diena jau bija gana iesilusi, lai vēl karsētos pašos siltākajos ūdeņos. Bet protams izmēģināti tika visi.

Atgriežoties Povocao pilsētā- plānojām doties pēdējās jūras velšu vakariņās, bet pirms tām, nejauši atklājām, ka tur pat pie pārtikas veikala atrodas neliels Zoo dārzs. Vairāk gan kā putnu dārzs, jo bija apskatāmi pāvi, zosis, pīles, papagaiļi un dažādu sugu baloži. Ar kupliem cekuliem uz galvas un tikpat kupliem cekuliem pie kājām. Bet bija arī daži skumji mērkaķīši, kas mēģināja sevi izklaidēt aiz režģotā žoga.  Ātri izskrējām cauri (teritorija tiešām nebija liela) un devāmies uz restorānu. Bijām jau iepriekš noskatījuši viņu piedāvājumu, ka jūras velšu pods divām personām maksā 13 eiro.
Dažās vietās tur tā viltīgi saraksta, ka viņiem piedāvājums maksā, piemēram, tos pašus 13 eiro divām personām, bet daži, ka gatavo pasūtījumu minimums divām personām, bet tad cena ir 13 eiro no ''galviņas''. Šis tomēr izrādījās pirmais variants, tāpēc vēl pilnai izvirtību gammai, paņēmām mūsu iecienītās grillētās mīdijas.
Pirms tam vēl gaidot pasūtījumu, novērtējām restorāna īpašo galda klājumu. Jautājums, ar kuru nazīti lai sāk?

Nožēlot nebija ko. Garšu kārpiņas uz mēles lēkāja, apgrieza salto un vēl nodejoja deju, kastaņetēm skaļi sitoties. Garšīgi garšīgi un vēlreiz garšīgi!!! Pēc tam vēl sekoja lielais jūras velšu pods, kurš, skumji, bet palika neizēsts. Nu cik ta var rīt? :D
Stūmām, stūmām, bet nesastūmām.

Tad jau uz atgriešanos :D
Vēl pašā vakara izskaņā, iegriezāmies pārtikas veikalā, kur sapirkām lielāko daļu ar suvenīriem. Tā teikt īsto Azoru salu garšu, ar produktiem ko izvēlas vietējie. Tagad, daļa no tiem jau pamazām pazūd no mūsu virtuves skapīša un ikreiz atgādina, cik jauks bija šis ceļojums.
Viesnīcas numuriņā pēc tam ar visiem šiem pirkumiem, koferī spēlēju tetri. Rezultātā, viss ietilpa skaisti un bez pārlieku lielas blīvēšanas, jo līdzpaņemto mantu skaits bija neliels. Šis process - pakošanās, vairākkārt ceļojot, vairs neizraisa lielas problēmas.
Priekš kam mums vajadzīgas liekas mantas, ja dzīves patiesais skaistums ir emocijās un notikumos, kas daudz labāk ietilpst un uzglabājas mūsu atmiņās???

Smirdukļini

Jauna diena salas austumu pusē, sākās ar plāniem pilnu dienu, tāpēc sākam. Mikus, sametis GPS dažādus ''Galiņu'' punktus uz dullo kā arī obligātos ''must to see'', devāmies koncertturnejā. Saki, kā lai nedzied, ja abiem prāts tik draisks? :D
Kā pirmā bija pilsēta Vila Franca Do Campo un tās apkārtne. Ievērības cienīga, jo tuvu piekrastei atrodas skaista un mikroskopiska sala Ilheu da vila, kā arī baznīca kalna virsotnē Our Lady of Peace Chapel - uz to arī devāmies. Bet ceļš bija tā teikt ''ērķšķiem kaisīts''.

Vienīgais ceļš, kas uz to veda, aprāvās brīdī, kad sievas ar skuju maisiem pilsētas centrā bija sabērušas skuju takas. Domājām braukt tālāk vai nebraukt? Stulbi tomēr tagad pērties tam visam pāri. Meklējām citu ceļu, bet arī tas ne pie kā laba neaizveda. Nācās vien atgriezties centrā un pamanījām, ka sievas jau vairākās škērsielās pēc kārtas, izvilkušas savus skuju maisus un bēra ļoti glītās un taisnās skuju takās, tieši ielai pa vidu, pie tam, izrotājot ar skaistiem ziediem, ritmiski atkārtojot rakstu. Kaut kāds sakars ar reliģiju tur bija, bet kāds, nenoskaidrojām, vien pēc sievu roku mājieniem sapratām, ka varam droši durt pāri.

Uzbraucot kalnā, no augšas pavērās ainava uz pašu pilsētu un skaisto saliņu. Baznīca ievērojama ar skaisto trepju arhitektūru. Zigu zagu bija jāizcilpo debesu virzienā, līdz varēja sasniegt baznīcas slieksni, no kura skats bija vēl tīkamāks.

Lielākais dienas notikums, bija pelde siltajos dabas avotos. Domāju nez kā tas ir, ka var peldēties atklātā baseinā, turklāt ūdens temperatūra, paliekoši nemainīga ~ 38 grādi? 

 Cilvēki autobusiem vien devās tajā virzienā. Par laimi atradām vienu un pēdējo mašīnas stāvvietu un devāmies iekšā. Par ieeju parkā samaksājām 2 eiro un, sākumā, pastaigājot pa zaļumu takām, varējām apskatīt dažādo floras daudzveidību. Man tie laksti tā tā - daudz neinteresē un neko nesprotu, bet sala ar tiem ļoti lepojas uzsverot dažādās šķirnes utt. Par to liecināja pat lidostā sastādītie augu paraugi ar visām papīru cedelēm blakus. 

Atnākuši nu reiz bijām un par to uzstājīgi liecināja kūpošie sēra tvaiki, kas lauzās no zemes dzīlēm. Vārds kūpoši vēl neko jums neizsteiktu, bet jej bogu kā smirdēja. Atvainojos, bet viss gaiss bija kā pipirsts. Un turpat blakus atradās siltais baseins, kurā varēja iet plunčāties. Prieka nekāda un ilgi tur uzturēties nevarēja, jo ik pa laikam vēja plūsma uzpūta virsū pirdienu un smejies vai raudi, bet pretīgi. Sēra tvaiku eksotika tur tikai smaržas kārpiņu priekam, jo temperatūra tajos ir dāāāudz augstāka un teritorija norobežota, lai neviens nelien klāt. 

Tur pat barjeras nekādas nevajag - no tās vietas tāpat jāmūk pa gabalu :D 

Pārcēlāmies uz otru baseinu, kur siltais ūdens krita no maza ūdenskrituma un smaka nebija jūtama, turklāt eksotika lielāka. Skaista daba ar oranžīgiem mūriem aiz muguras, kurus apjoza zaļie augi un sūnas. Tāds mazdžunglītis. 

Kad bijām atmiekšķējuši miesas, tālāk devāmies vulkāniskos ezerus lūkoties. Pa serpentīniem augšā un lejā. Ik pa laikam dažādi skatu laukumi un atpūtas vietas. Viss sakopts un skaists. Kad te sāks braukt tūristu masas, vide mainīsies. Brauciet ātri!

Laiks kā vienmēr spēj izmainīties dažu minūšu laikā, ko atkal piedzīvojām braucot kalnos. Tik vien kā paspējām iemūžināt skaistos skatus, kad ātri vien viss pārvērtās '' miglas ezīša'' muļčikā. Tad redzamība vien kādu 20 metru attālumā. 

Miglas bildes varēja redzēt jau iepriekš, neatkārtošos. 

Maršrutā kā nākošā bija tējas plantācija. Jāpiezīmē, ka Azoru salas izceļas arī ar vienīgo tējas audzēšanas reģionu Eiropā. Devāmies uz ražotni Cha Gorreana. 

Mierīgi un bez ieejas maksas varējām aplūkot visas senās tējas kaltēšanas, sijāšanas un pakošanas iekārtas. Filmiņa ekskursijas sākumā, palīdzēja izprast visu tējas ievākšanas specifiku, vēl jo vairāk, proti, apskates noslēgumā, drošu sirdi degustēt plantācijās audzējamās tējas, jo te tās neapstrādā ar ķimikālijām. 

Iespējams sēravoti bija pavisam izkoduši mūsu garšas kārpiņu receptorus, bet ne es ne Mikus starp trijām degustācijas tējām nekādu atšķirību nejutām :D Iepirkām tējas suvenīros, lai mājinieki paši mēģina testēt atšķirības. Viņi tomēr pie sēriem todien nestāvēja. 

Laiks pusdienām.

Bijām izdomājuši, ka šodien piknikosim.

Pa ceļam bija noskatīts kāds ezers, dziļā meža biezoknī, kura virzienā arī stūrējām. 

Kāpiens lejā bija gana īpašs, lai es ar savu stāvokli, spētu domāt arī par ceļu atpakaļ, taču redzētais atspēkoja pūliņus. Viss tik zaļš tik zaļš, ka vai nu. Sūnas, koki, krūmi, ūdens - viss zaļš. Tā nu mēs zaļi ieturējāmies ar salas gastranomiskajām veltēm- tunci, sieriem, augļiem un kūkām, kas pēc vietējo receptēm gatavotas. Āmen!

Pilnām puzām, nu varējām lēnām stūrēt māju virzienā, apskatot tuvējo pilsētu Furnas. Tik, cik jocīgs bija šīs pilsētas nosaukums, tik jocīga arī ir dzīvošana Furnās. 

Protams, jau iebraucot, degunu varēja spiest ciet. 

Šī bija smirdukļinu paradīze!! Sēravoti bija ļoti plašā lokācijā un izmēros. Bet nu ko? Ja jau apskates objekts, tad jau jābrauc. Iuu.

Un pie tam vēl ieejas maksu prasa. Kā viņi notur to vietu vēl dzīvu? Bet nu cilvēki bija. Un mēs arī :(

Pirdulis mācās virsū kā mākonis. Kā nu ne, jo taka iebūvēta tieši cauri visu piržamcaurumu koncentrācijas epicentram. Kā smejies, lai jau jūt!!! Mutuļi baltu mālu izskatā, viss apkārt rīb un vārās. Nesalīdzināmi ar šī rīta vienu mazo caurumiņu, ko knapi dzirdēt varēja.

Te tā būda rūca!!

Te ir Furnas!!!

Te ir smirdukļinu dzimtene!!!

Atkal jāsaka, āmen!

Te peldēšanās nekāda nenotiek, jo atrasties tuvu sēravotiem ir bīstami. Temperatūra ir ļoti augsta. Te var tikai priecāties par dabas skaistumu. Kad kāds laiciņs tur bija pavadīts, vairs tik ļoti pretīgi nebija. Gaiss drīzāk smirdēja pēc sērkociņiem. It kā mēs atrastos lielā sērkociņu kastītē. Tagad visi varat atvērt ''spičkas'' un līdz aknām ieelpot to smaržu. Nu apmēram tā.

Tur esot, bija iespēja redzēt, kā no pazemes ierakumiem kāds vīriņš izraka ar audumu apvilktus podus. Mikus bija lasījis, ka tepat ir restorāns, kas kā firmas ēdienu piedāvā pazemē uz lēnas temperatūras gatavotu sautējumu.

Te tas arī bija. Vīriņš atraka divus podus un aši aizveda restorāna virzienā, lai izlepušās mutes varētu baudīt parastu sautējumu pa 15 eiro. Tā bija komentējis kāds latviešu tūrists, kas bija to baudījis. 

te video
Bet mums ar to vēl nebija gana.
Tepat Furnās piedāvā arī vairākas vietas, kur arī esot siltie geotermālie baseini. Viens no tiem atradās bagātīgas floras parkā ar šiku viesnīcu tā teritorijā. Nu tad jālaiž, Te ieeja jau bija 7 eiro no personas, bet līdz ar to arī infrastruktūra labāka. Plašākas dušas un ģērbtuves, publika arī tāda fancy. Vairākums ar baltiem frotē halātiņiem tepat atslājuši no viesnīcas, bet pietika arī tādu iebraucēju kā mēs, kas turpat uz beņķa pārmainīja drēbes un leca iekšā brūni rižajā ūdenī. Vot tas bija kaut kas.

Tāda kā silta dzelzs rūdas zupa! Cauri ūdenim nevarēja redzēt ne grama. Baseins izskatījās kā liela strūklaka, bet visi laimīgi un smaidīgi veldzēja vai drīzāk ārstēja savas miesas dzelzs maisījumā. Tā varēja būt vietējā Ķemeru sanatorija - vismaz radās tāda noskaņa, lai gan tur nekad neesmu bijusi :D
Bet mīļo dieniņ, kādas pēc peldes izskatījās Mikus gaišās peldbikses! Ieguvušas rižu nokrāsu, tā tās arī ceļoja līdz nonāca Latvijā pie nopietniem tīrīšanas līdzekļiem.  Bet ar šīm rižbiksēm vēl nācās sastapties arī nākošajā dienā, jo šis nebija pēdējais mūsu silto avotu apmeklējums.
Šodienai piržampagasta bija pietiekoši. Devāmies mājup.
Vakara izskaņā pastaigājām pa molu, kas bija sastutēts no milīgām betona puzlēm, savukārt vakriņās...Mmmm bagātīgas jūras velšu kalorijas no grilētām lapām. Tā arī saucas - ''lapas'', bet izskatās kā mazas austeres.

Povocao

Izbraucot no Ponta Delgada, devāmies uz salas austrumiem. Tikuši atkal pie mašīnas un brīvības sajūtas, piestājām ikvienā vietā kurā vēlējāmies un priecājāmies par zaļās salas sulīgumu.
Devāmies gar piekrasti, vērojot klinšu bluķu veidojumus gan pludmalēs, gan atklātos ūdeņos.

Pašiem ceļojot, te arī pavērās daudzkārt pieminēto govju ganāmpulki un plašās ganības. Tur govīm laba dzīve -ēdot koši zaļu un sulīgu zāli, turklāt vēl skatoties uz tādu ainavu, pienam jāplūst aumaļām pa visiem galiem.

Tā nu braukājām un līdām pašu galiņu galiņos, kur tik varējām iebraukt, un tā nu ziņkāres vadīti, atklājām daiļu piekrasti. Atkal skats kā no pastkartes. Ar zilo ūdeni, klinšaino ainavu un saules stariem acīs.

Vakariņojām pilsētā Ribeira Quante. Izslaucīta kā skaudrākajās vesternu filmās. Pat zuda cerības, ka tik mazā miestiņā var strādāt kāds restorāns. Uz ielām neviena cilvēka, mols tukšs, pludmale tikpat pelēka... Bet strādāja gan viens - pat klāts ar baltiem paladziņiem. Lielākais luksus tajā, ka mēs bijām vienīgie apmeklētāji, tāpēc viesmīle varēja pastāstīt par pus ēdienkarti un ik pa laikam apjautāties, kā mums iet ar to ēdamo? :) Ēdām tunci.
Vakarpusē iebraucot viesnīcā, pat neticējās kur esam iebraukuši, jo pilsēta salīdzinot ar iepriekšējo miestu varbūt bija uz pusi lielāka, bet viesnīca ar 4 zvaigznēm un tikpat augsta līmeņa apkalpošanu. Pilnīgi netipiskā un klusā vietā, bet tāds iestādījums. Reģistrējoties, administratore jau lēja glāzēs ananāsu liķieri un laipni sumināja mūs sviecot viesnīcā.
Dabūjuši numuriņu ar skatu uz jūru, likās ka nu biedzot ir!!! Ir mieriņš, skaistumiņš un romantikumiņš.

Vaļu medības

Nākošās dienas lielā ekspedīcija bija vaļu un delfīnu vērošana okeānā. Gaidījām to ar nepacietību, jo šķita, ka tam ir jābūt kaut kam Wow! Nu tā kā dokumentālajās filmās par vaļiem, kur tie cēli izsviež savu pakaļgalu virs ūdens un cēli novicina melno asti.
Sākumā bija visai nopietna instruktāža. Iepazīstināja ar kapteini, pētnieki iepazīstināja ar sevi, stāstīja par drošību uz laivas, ko mēs iespējams varēsim redzēt, kā uzvesties ja uznāk vēmeklītis un informēja, ja nu gadījumā neko neizdosies redzēt tad nākošā tūre būs bez maksas.
Tas viss aizņēma veselu stundu, līdz izkustējāmies no līča. Tika teikts, ka brauksim 45 km attālumā tāpēc visi- kur nu kurais iekārtojās uz klāja otrajā stāvā. Īpaši ērta zvilnēšana bija uz pufiem, kas sākumā radīja tādu čillīgu sajūtu. Bet jāpiemin, ka tikai sākumā.

 Kad brauciens bija aptuveni pusē, pirmos ieraudzījām delfīnus, kas parasti pārvietojas baros. Bars nebija liels, bet prieks jau tāpat redzot garos snīpīšus virs ūdens. Mazos piņģerotus iepriekš bijām vērojuši arī Turcijā, tāpēc lielo kulmināciju - vaļus, gaidījām ar nepacietību.  Ik pa laikam kāds delfīnu pārītis, trio vai kvartets pavīdēja, draiski lēkājot gar jahtas malu, momentā atdzīvonot kustību uz klāja, jo tad visi metās pie bortiem, mēģinot iemūžināt skaisto mirkli. Man arī sanāca daudzās bildēs iemūžināt zilo okeāna ūdeni un neko vairāk :D  Tad sapratu, ka jāmet miers un jābauda process ar acīm :)
Vēl kādu laiku pavadījuši ceļā dziļāk ūdeņos, bija brīdis vaļu medīšanai. O, jā, tieši tā. Tā izvērtās drīzāk par tādu kā pakaļdzīšanās epopeju, nevis liderīgu un nesteidzīgu vaļu vērošanu, laiski šūpojoties viļņos.
Valis sākumā bija jāpamana, ko no tāluma arī atpazinām, proti, kad izšāvās gaisā miglas mākonis-značit valis bija izšāvis ūdeni un atkal palīda zem ūdens. Tajā mirklī kapteinis mina pedāli grīdā un gāzēja tiko redzētā geizera virzienā. Ātrums nereāls, ka pilnīgi vai visus piesūca klāt jahtas malām. Pārvietoties tādā brīdī uz klāja bija nereāli un arī bīstami. Šļakatas šķīda virsū, pa lielākam vai mazākam šļācienam, ik pa brīdim saslapinot tos, kas sēdēja jahtas priekšpusē. Mēs arī tikām kārtīgi iesvētīti, bet tādā brīdī tas likās aizraujošs un pasākumam piederīgs moments.
Kad bijām ieradušies aptuvenajā vietā, pētnieki saspicēja savas acis uz kātiņiem un lūkoja, kur tad ir lielais zvērs? Un tur viņš arī bija. Zilais valis. Pasaulē lielākais zīdītājs. Šis bija aptuveni 20 metrus garš, bet varot sastapt līdz pat 40 metru garumam.
 Visā pilnībā to nevarēja redzēt, bet apjaust to, ka lielais, zilais blāķis lavierēja tepat mūsu acu priekšā bija vairāk kā forši. Esot pavisam tuvu ūdens virsmai, tas izskatījās kairinoši tirkīzs zils, bet tas jau laikam pateicoties ūdenim, jo pats valis ir gaiši pelēkā krāsā. Valis apjucis griezās pa riņķi starp mūsu un vēl divām laivām, līdz nozuda. Tā šāda izlūkošana ilga vēl kādas 3 reizes. Līdz atkal šļakatu apšķaidīti, mēs vētraini dzināmies pakaļ nākošajai potenciālajai vaļa vietai.
Riktīgs piedzīvojums un adrenalīns.

Bet ne visiem no mums, jo ''vēmeklīšu'' skaits uz klāja ar katru brīdi palielinājās. Par ''vēmeklīšiem'' var saukt pašus cilvēkus, ne jau to kas no viņiem nāca ārā. Kā jau rīta instruktāžā bija teikts - obligāti jājautā par īpašajiem, zilajiem plastmasas maisiņiem, gadījumā, ja paliek slikti. Un tā nu rezultātā zilo maisiņu īpatsvars uz klāja, bija krietni pavairojies. Jo, nu bija tieši tā kā bija - šūpoja ļoti.
Atpakaļceļā, kad ātrums jahtai bija daudz lielāks, vējš neganti pūta ausī, tāpēc nolēmām kāpt lejā. Un tajā brīdī sapratām, ka pirmais stāvs bija zilo maisiņu okupēts. Sasirgušie sēdēja un noteikti lūdzās kaut šis ceļojums ātrāk beigtos. Viņus varēja saprast, jo pirmajā stāvā šūpoja daudz reiz stiprāk un tā ka, nepatīkami palika pat mums. Būtu viņiem kāds pateicis, lai iet augšā, kur mazāk šūpo.
Bet nu ceļojums atklātajos ūdeņos tiešām beidzās. Aptuveni 4 h bija pavadītas, izpētot okeāna iemītniekus. Pēc tam sekoja prezentācija, parādot konkrēti kādas delfīnu sugas redzējām. Izrādās bija divu veidu- ''tursiops truncatus'' un '' grampus griseus'', jo atpakaļ ceļā lēkājošajiem delfīniem bija dzelteni sāni, bet pirmie bija rāmi pelēcīgie. Bet vali pilnā vārdā sauc balaenoptera musculus :D Kamēr dzērām siltu tēju, pētnieki izstāstīja dažādu informāciju gan par vaļiem, gan par delfīniem. Nu tad pie reizes Jums arī izstāstīšu, ka valis vienā kampienā iesūc 1 tonnu ūdens un 10 kg krila. Tās ir pasaulē mazākās jūras radības - garnelītes. Un dienas laikā valis apēd aptuveni 2 tonnas šīs krila garneles. To, cik izfiltrē caur sevi ūdeni, varat rēķināt paši - es nemāku :D. Garneles viņš izfiltrē caur īpašām spurgaliņām, kas atrodas mutē, jo zobu redz šim nav.
Attēlā krila garneles

tursiops truncatus

grampus griseus

balaenoptera musculus

Vēl jau diena tikai pusē, bet plānos vēl ujujuj. 

Nākamais solis bija sagaidīt savu jauno īres mašīnu un, atvadoties no Ponta Delgada pilsētas, apskatīt pēdējos skatāmos objektus tepat piepilsētā. Tās bija lavas avas, pfu lavas alas. 

Lai atastu šīs alas kantorīti un arī pašu ieeju pazemē, nebija nemaz jābrauc ārā no pilsētas. Diezgan netipiski šādiem objektiem. No ārpuses nekas neliecināja, ka te vispār varētu būt kāds apskates objekts, cik vien izkārtne pie durvīm- ''Gruta do Carvao''. Ieeja maksāja vien nieka 5. eiro.

 Sākumā demosntrēja nelielu video par alu vēsturi, izcelšanos un pētniecisko pusi, cik ļoti zinātnieki cenšas atklāt tās īpanības un patieso garumu. Un tad sekoja kāpiens pazemē pa metāla trepēm, vienā no priekštelpām uzviklām ķiverītes - nu tā lai viss kā nākas un tad sekoja neliela ekskursija pašas lavas dziļumos. Sākumā bija jāiet cauri speciāli izbūvētām lielām betona caurulēm (tas dēļ drošības) līdz nokļuvām sastingušās lavas žokļu apskāvienos.

 Lava kā jau lava - melna, vēsa un neregulāra. Zem kājām minām cietus un neregulāras formas izdedžus - tās pašas lavas akmeņus, pa kuriem bija grūti pārvietoties. Tika stingri noteikts, pie alu sienām klāt neskarties, jo zinātnieki nav atklājuši, kas tā ir par dzelteno baktēriju, kas tur ir izveidojusies. Ko tādu dzirdot, tiešām tad negribas skarties klāt - a ja nu kas indīgs :D Bet gide minēja, ka iespējams tā varētu būt penicilīna baktērija par ko zinātiekiem esot aizdomas. 

Azoru salās kopā ir 271 vulkāniskās alas. Pašā Sao Miguel salā, kuru apdzīvojām mēs, esot 28 vulkāniskās alas un visgarākā ir tieši šī Gruta do Carvao sistēma ar 2,5 km garu posmu, kura lielākā daļa atrodas zem pilsētas. Ala pilsētas daļā ir aizliegta apskatei, drošības apsvērumu dēļ. Tur vien drīkst loderēt zinātnieki un pētīt lavas dzīļu noslēpumus.

 No alām, bez suvenīriem neiznācām, jo es pa kluso iznesu vienu lavas atlūzu, kas mētājās man zem kājām. Tur vēl daudz palika - nedomāju, ka kāds pamanīs, ka viena gabaliņa trūkst :D

Tāda nu bija Ponta Delgada - salas Sao Miguel galvaspilsēta. Te bijām pavadījuši pilnas divas dienas, iepazīstot pievilcīgākos apskates objektus. Nebiju pieminējusi, ka pilsēta bija ļoti mākslinieciska, ne tikai mūsu miteklis. Vairākas vietas atvēlētas košiem sienu un māju krāsojumiem. Aplikācijas, košas krāsas un estētiski baudāmas detaļas ik uz stūra. Ciku caku izcakoti ielu trotuāri, balkoni un namu apdares. Tas viss piesaistīja uzmanību un lika domāt, cik viss vienots un portugāliski acij ''garšīgs''.

Bet nu atpakaļ pie dabas skaistumiem, jau nākošajā stāstā!

Tirgus un džipu tūre

Rīts jaunajā mājvietā, sākās ar rosīšanos pa virtuvi. Šis bija riktīgs māksliniecisks namiņš, kur katra lieta un nieciņš bija savā vietā. Tā visa bija tik daudz, ka raibs gar acīm griezās. Bet pētīt bija ui ku daudz... Griestu lampas virtuvē bija darinātas no rīvēm (forša ideja-man ar tā būs), cukuratrauciņš ar bronzas kausiņu tajā, visādi nieciņi, knifiņi un findzikļušķi. Katra krāsa, detaļa un forma līdz ārprātam piedomāta, pat tualetes papīrs wc telpā bija ielikts īpašā koferītī un pie flīzēm pielikts putnu attēls, kas perfekti saskaņots ar interjeru, pie tam tā nebija parasta atklātnīte, bet gan izdrukāta fotogrāfija. Nams - iedvesmas avots ar radošumu iztukšotiem cilvēkiem.

Šajā dienā bija paredzēta tūre ar džipiem, bet līdz tam bija laiks, lai iepazītu pilsētu. Tā bija neliela un centra daļu varēja apiet stundas laikā. Bet mēs sākām ar tirgu.
Bija pats rītiņš, tāpēc tirgošanās tur notika uz pillu klapi. Sākumā neviļus iegājām kādā siera rituļu veikalā, kur notiekošais pilnīgi vai ierāva iekšā. Aiz letes klaigāja trīs iznesīgi pārdēvēji, kas skaļi sauca numuriņus un naski skaldīja lielos siera rituļus cik nu mazās vai lielās daļās pircējiem vajadzēja, savukārt pircēji šaurajā telpā mudžēja ka biezs un ar maizes kukuļiem virs galvas paceltās rokās mēģināja izspraukties līdz kasei. Tāda kā vietējā beķereja plus siera veikals. Pēc skata jau varēja saprast, ka produkti veikalā ir viss pilsētas zelts, proti, svaigi un kvalitatīvi.

Šeku reku spraucoties caur pūlim, izkritām veikalam otrā pusē ārā un ievēlāmies tirgū. Skatam pavērās jau pierasts skats. Stendi piekrauti ar augļiem, dārzeņiem un dažādiem lakstiem. Nekas tāds mega ievērības cienīgs salīdzinot ar mūsu pašu tirgiem, ja nu vienīgi te bija ievērības cienīgas kaudzes ar ananāsiem. Tie bija dažādos kalibros un cenās. Vēlies ko izvēlies.
 Azoru salas ir vienīgā vieta Eiropā, kur audzē ananāsus, tāpēc paņēmām akcijas piedāvājumu no kāda kundziņa, proti, trīs ananāsi pa 5 eur. Banāni arī lēti un vietējie - tos tad ar pie reizes vajadzēja :)
Tirgus dziļākā stūrī atradās pati ''odziņa''. Zivju nodalījums.
Ui die, ui die, kas tik tur nebija par mošķiem. Karpiņas un lasīši lai pastāv šoreiz maliņā. Šie okeāna zvēri aptvēra visu amplitūdu, sākot no spilgtām vienībām, turpinot ar haizivīm un beidzot ar neglītāko zivi kāda redzēta pārdodamies. Nez vai vispār izdevās pārdot?

Kad bijām papriecājušies par tirgus piedāvājumu, siera rituļu veikalā drūzma bija noskrējusies, tāpēc izmantojām iespēju un iegādājām viņu salas tradicionālo svaigo sieru, kas ietīts banānu lapās. viens gabaliņš (200 grami) maksāja 1 eiro.

 Vispār uzreiz varu pieminēt, ka atšķirībā no Maljorkas cenas veikalos, restorānos pat suvenīru veikalos- ļoti iepriecināja, jo viss bija diezgan lēts.

Mums vēl bija palicis laiks, tāpēc devāmies uz botānisko parku, kurā varēja lūrēt uz kokiem :D Liekas garlaicīga nodarbe, bet tik un tā bija kas aizrauj, jo koki tur savesti da no visas pasaules malām, kā, piemēram japāņu egles, austrālijas dižkoki utt. Ozolu gan nemanījām. Kāpēc tad tā? Sākumā pie ieejas iedeva kuponu, kuru apmainot kafeinīcā varēja degustēt vietējo liķierīti, kas darināts no marakujas. Vispār tā liķierīšu štelle viņiem gana plaša. Vispopulārākais ir ananāsu liķieris, tad vēl plūmju, kanēļa. banānu, ķiršu utt. 

Parks, kā jau parks. Baigā izklaide jau nav, bet bambusu birzi apgrābstīt un pakratīt vienmēr būs prieks :) 

Tad nu beidzot pienāca džipu tūres laiks un viss sākās restorānā, jo šoreiz pusdienas bija iekļautas cenā. Mūs laipni uzņēma kā es saku ''balto galdautu restorānā'', tikai šoreiz galdauti bija šokolādes brūnā krāsā. Kamēr izvēlējāmies dienas piedāvājumu starp liellopu ar frī kartupeļiem un jūras velšu miksli ar rīsiem, iepazināmies ar mūsu gidu Hugo un mūsu ekskursijas kompanjoniem - britu pāri. Lieki piebilst ko pusdienās izvēlējās viņi un ko mēs :)

Stundas laikā bijām pierijušies ka maz neliekas. Kā nekā viss sākās ar uzkodiņām, kurās bija viņu svaigais, īpašais siers ar maizi, tad pamatēdiens, tad kokosriekstu kūka (man) plus vēl kapučino un ko jau kurais tur vēl dzēra. Brangi.

Tad nu devāmies uz džipu un aidā kalnos. Mērķis bija Sete Citade apskatīšana - vulkāna krāteros izveidojušies ezeri. Viens zilā otrs zaļā krāsā. Pa ceļam arī tās pakājē esoša ciema apmeklēšana, stāsti par lauru lapu kokiem, par vienu no bīstamākajiem auto rallijiem šeit uz salas, piena lopkopību un citiem stāstiņiem. Taču pati kulminācija, proti skats uz ezeriem no salas augstākā punkta nebija iespējams, jo ņemot vērā salas krasi mainīgos laika apstākļus - viss bija miglā tīts. Mākoņi bija tik zemu ka izbojāja visu skatu. Protams, no zemāka līmeņa mēs tos ezerus redzējām un nebija gluži tā, ka brauciens pa tukšo, bet skats kādam tam vajadzēja būt (no googles )

un skats kādu redzējām mēs bija šāds :D

Bet nu vidusposmā, kad vēl nebijām tik augstu uzbraukuši skats bija šāds

Protams, žēl, ka neizbaudījām dabas skatu visā krāšņumā kā tas ir safotošopēts googlē, bet prieks bija par mūsu foršo gidu, kompāniju un dienu kopumā.