Taizeme kā galamērķis

Noslēdzot sēriju parTaizemes/ Malaizijas ceļojumu nākas šo to pārdomāt. Tas lika salīdzināt gaidas ar realitāti, ievāktās informācijas patiesumu ar skaudro realitātes atspulgu, kā arī salīdzināt citu ceļotāju skatījumu uz Āziju ar manējo.
Taizeme kā galamērķis jūsu ceļojomiem, nepārpotami ietvers kārtīgu sagatavošanos. Lai gan mēnesi pirms došanās ceļā, es to vien darīju kā studēju un pētīju, informācijas nekad nevar būt par daudz. Pie tam, būs daudz labāk, ja tā ir dažāda- tā tev ļaus palikt elastīgākam un atkāpties no ierastajām eiropieša iepotētajām vīzijām.
Neteikšu ka viss ceļojums mums bija pasakains un rozā orhideju ziediem kaisīts. Jā, tieši šāda bija mana vīzija par Taizemi, bet sūdu - tā man pagrieza pavisam citu sāniņu un lika saprast, ka eksotika ir vienkāršība.
Vismaz man.
Šajā ceļojumā likās, ka būs tieši tik rožaini un pasakaini, ka ceļojums būs divu nedēļu lirika un svētākā atpūta.
Bet tā kā nēesmu pludmalē gulšņājošais tūrsists, kas pa lielam iet tūristu iemītas taciņas un vakaros sūc kokteiļus apkārusies ar puķu krellēm - Taizeme mani atmeta atpakaļ pie tā, kas es esmu patiesībā:

Skarbas patiesības meklētāja, nomaļu pētniece un tautas gara izzinātāja. Tieši šīs lietas ir atrastas visos manos iepriekšējos ceļojumos un atgādina par to, ka nekas cits man nav jāmeklē. Tāpēc jau tika pavadīts mēnesis pie izpētes, lai mēs paši uz savu galvu varētu doties, tur, kur paši gribam. Meklēju objektus, kas bieži vien bija ārpus glancēto ceļvežu virsrakstiem. Protams, pasaules mēroga būdiņas un statujas arī bija jānovērtē, tāpēc arī tas viss tika apskatīts.
Lai arī kādā metropolē iemaldītos, ir jāmāk nošķelt tūrismu. Tīri vai ostoties jāsajūt tas īstais, kas ir šīs valsts pamatkapitāls- dzīvesveids, sociālais līmenis, uzvedība, attieksme,ritms un smarža.
Tas viss mani uzlādē un ļauj izkristalizēt manu personīgo viedokli par to vai to vai to.
Par Āziju kā tādu es vispār nedrīkstu ne spriest ne tēlaini vāvuļot - te ir jāatgriežas vēl un vēl, lai vēl dziļāk, lai vēl skaudrāk satiktos ar īsto taizemieti, kas ļautu iepazīt šo valsti vistīrāk. Indija, Kambodža, Mjanma,Laosa...To visu gribās.
Taču tiem, kas vēl tikai plāno savu satikšanos ar Austrumiem - te vajag ''iekšiņas''. Vismaz saprāta līmenī sakārtot plauktiņus, kas ir kas.
Tagad, kad ir pārgājis pirmais ceļojuma atgriešanās iespaids, es daudz citādāk atskatos uz visu piedzīvoto.
Esot tur man likās ka šis ceļojums ir murgs, rakstot bloga stāstus sapratu cik viss bija forši, bet tagad visu apkopojot tas ir tā, kā paskatīties uz sevi tīņa gados un pēc 10 gadiem.
Taizeme ir nogulsnējusies un paliks atmiņās kā dzeltena, pufīga un mitra švamme, kas pilna ar ūjujūuj kādām smaržām, garšām un sajūtām. Iespējams ne tas veiksmīgākais salīdzinājums, bet man viņa tāda ir un būs.
Milzum lietas tu pat sajust nevari no visas šīs manas stāstu sērijas, bet viens ko iesaku - skaties filmas, pēti, lasi, klausies un izzini. Ja vien tev ir ceļošanas gēns - katru zemi - lai kāda tā arī šķistu, vari pamazām to sākt iepazīt vienkārši interesējoties par to.
Tāda būs arī mana nākošā :) No autiņiem iztīta, līdz pirmajai salauztajai sirdij.
Tā es varētu salīdzināt gaidas par notikumu līdz tā satiekas ar šī notikuma īsto seju, kas ļauj visam palikt īstam un skaistam.
Āmen!

Dienas ekskursija

Ar nepacietību gaidījām kāda būs ekskursija, jo pirmo dienu kaut kas bija saplānots mūsu vietā. Bija pateikts, ka 7:15 jābūt laukā un jāgaida transports, kas mūs savāks. Tā arī bija. No busiņa izlēca tempermentīgs krieviņš, kuram ego bija īstajā vietā. Mēs bijām pirmie pasažieri busā un kamēr izbraukājām pakaļ pārējiem biedriem, uzzinājām dažus faktus par čalīti. To, ka ekskursiju bizness pieder krieviem, viņš par gidu strādā divus gadus, viņam nav ģimenes, un pēdējo reizi Krievijā bija pirms trīs mēnešiem. Busā visi pārējie bija krievi, bet tā kā mēs sarunājāmies angliski, viņš mazliet sāka šūmēties. Tā nu sākās ekskursija, kuras pirmais objekts bija ananāsu plantācijas. Līdz tai nokļuvām 40 minūšu laikā. Izdzina ananāsu laukā fočēties. Ātri lēcām vagās, visi pozēja ar tādiem un šitādiem izmēra augļiem, čamdījām lapas, brīnījāmies un priecājāmies. Nu gluži kā bērnudārznieki :D  Apkārt staigāja kaut kāds vīrelis ar samizotiem ananāsu gabaliņiem, kas garšoja pēc saules. Un nebija divu runu, ka bija jāiegādājas kāds ananāss no turpat ceļmalā sakrautās grēdas. Viens gabals maksāja 25 centus! Tad devāmies tālāk uz bruņurupuču fermu, bet pusceļā apstājāmies un bija kaut kas jāgaida. Pēc 10 minūtēm piebrauca klāt vēl viens tāds pats busiņš. Mūs izsauca ārā, bet no otra busiņa divi nāca uz mūsu busiņu, Sapratām, ka mūs tagad apmainīs. Šim krieviņam tika pilna krievu grupa, bet mēs tikām aizsūtīti uz angļu grupas busiņu :)
Hjū, tad nu arī sākās piedzīvojums. Mūs sagaidīja atraktīva gide, kas iepazīstināja visus ar visiem. Tad nu iepazināmies ar pārējiem ceļa biedriem, 4 austrālieši: divas māsas, kas ceļo kopā ar saviem vīriem, 1 kolumbietis, 2 francijas zemnieki, pāris no Sīrijas ar 10 mēnešus vecu meitiņu, un mēs. Gide- vietējā taijiete vārdā : ''Ēēēē'''. Tas tik bija numurs, Es visu savu stāstiņu varētu aizrakstīt ar to cik ļoti spilgts tēls viņa bija. Īsāk sakot-  meitene spridzeklis. Vienmēr paliks atmiņās ar savu runas stilu, smiekiem, apgriezieniem, komunikāciju grupā, sapratni un atsaucību.
Bet jāpiemin, ka man pagāja kādas piecas minūtes, kamēr sapratu, ka viņa runā angliski, nevis taijiski. Vajadzēja tik uzmanīgi klausīties, ka pilnīgi smadzenes sāpēja, lai vispār kaut ko saprastu, bet nu tas bija tikpat īpaši cik bija visa mūsu diena.
Un sākot ekskursiju jaunā grupā, arī mums atkal sākās viss no jauna. Tikām aizvesti nu jau uz citu ananāsu plantāciju, kas bija tikai dažas vagas. Kāpēc to sauc par plantāciju, joprojām nezinam, bet labi, ka bijām redzējuši iepriekšējo. Tālāk sekoja bruņurupuču fermas apskate. Tajā dažādos baseinos tika audzēti rupucēni. Varējām apskatīt sākot ar 15 dienu veciem mazuļiem līdz pat 12 gadus veciem gigantiem, kas bija gatavi palaišanai jūrā. Pēc tam tikām aizvesti uz ūdenskritumu, kur jau planēja krievu daiļais zieds - viņu busiņš bija piebraucis pirmais. Nekāds ievērojamais tas nebija, tā teikt paķerts pa ceļam, lai varam papriecāties par strūkliņu, kas gāžas no nelielas klints.
Taču drīz vien sākās dienas patīkamākā daļa. Tā kā viss gāja raiti ātri nokļuvām pie pirmās izklaides- nobrauciens ar bambusa plostu pa krāčainu, taču seklu upi.  Gide uzsvēra un lieku reizi atkārtoja, ka brauciena laikā mēs visi būsim slapji. Upe ir krāčaina un ja ir iespēja vajag pārģērbties peldkostīmos, turklāt līdzpaņemtajām mantām iedos īpašus plastmasas maisiņus, lai brauciena laikā nesamirkst maki un telefoni. Nu ok -  pelkostīmā un divkārt sapakotajos telefonos, devāmies upes virzienā. Uz katra plosta varēja kāpt pa divi, plus galā stāvēja stūrmanis ar kārtīgu koka mietu, kas arī bija noteicējs, par mūsu izbraucienu. Vietējais prasmīgi rīkojoties ar koku, bakstīja to zemē un stūrēja plostu. Acīm pavērās skaisti dabas skati ar sulīgi zaļojošiem banānkokiem, palmām un zilām debesīm virs mūsu galvām. Mūsu izbraucienu padarīja īpašāku stūrmaņa vērība, kurš ik pa laikam vērsa savu mietu koku zaru virzienā un norādīja uz čūskām, kas mīļi saritinājušās čučēja. ''Vāāāā'' tāds bija mans izsauciens, jo izskatījās, ka tas būtu viens moments, ja stūrmanis nejauši aizķertu zaru un augšup mīļi saritinājusies čūska nu jau gulētu man uz pleciem. Bīstamā eksotika.
Čūskas redzējām vēl divās vietās un tā arī mūsu pus stundu ilgais brauciens bija beidzies. Izkāpjot krastā biju tikpat sausa kā uzkāpjot uz tā un vienīgo mitrumu varbūt daži varēja dabūt no baiļu sviedriem skatoties uz čūskām, taču ne no kā cita.
Krastā mūs sagaidīja nenormāli priecīgā un smaidīgā gide, kas aicināja pusdienās, Kamēr es muļļājos pārvelkot nelietderīgo peldkostīmu, mūsu galdiņš jau bija klāts un varējām mieloties ar vietējo virtuvi. Ļoti ļoti gardi, bagātīgi un dažādi. Sēdējām kopā ar franču zemniekiem un no viņu skopās angļu valodas mēģinājām izlobīt viņu zemnieku saimniecības darbības virzienu un ceļošanas galamērķus. Pāris diktām jauks. Tā teikt mūsu mazie draudziņi :)
Kad vēderi bija piebāzti, sekoja nākamais un ne mazāk gaidītais notikums - izbrauciens uz ziloņa muguras. Līdz tam bija atkal kāds 40 minūšu brauciens, tāpēc daudzi no mums to izmantoja pēcpustdienas snaudai. Ierodoties ziloņu valstībā, pirms tam bija iespēja nopeldēties kopā ar ziloņa mazuli, Dresēts švaukstiņš, kurš to vien darīja, kā zem ūdens purināja ausis un bāza ārā savu šļūteni. Ar to es domāju snuķi :D
Krievu babenes pašas kā mazi zilonēni bija natraujamas no ziloņa, tāpēc es ilgi rindā uz to negaidīju un vienkārši pakoķetēju ar mazo draiskuli no malas. Laiku vēlāk varēja arī vērot dresētā ziloņa trikus. Mazais mācēja spēlēt ermoņikas, uz snuķa griezt riņķi un dejot, cik nu zilonim tas piedienās. Izdiedelējis no tūristiem naudu, tad nu sekoja izbrauciens ar Mario- mūsu ziloni. Pavadonis sēdēja zilonim uz kakla, taču mēs uz tāda kā krēsla, kas apsiets ap ziloņa rumpi un nostiprināts ar virvi zem astes. Auč.
Sekoja pus stundu ilga pastaiga pa dubļu taku, tad pa upi, tad pa pļavu un visbeidzot brikšņos, kur zilonis apstājās un locīja iekšā zaļumus. Sākumā bija bailīgi. Brīdī, kad zilonis kāpa lejup no kāda paugura, likās, ka nošķiebsimies lejā ar visu ķebli :D Bet protams tā nenotika un galamērķi sasniedzām veiksmīgi. Ekskursijas laikā bija pieejams dzeramais ūdens un našķi, kuru rezerves patukšojām, sagaidot pārējos grupas biedrus.
Nākošais programmā bija mini zoodārza apmeklējums.
Ļoti skumjš stāsts, jo vēljoprojām nesaprotu, kāpēc mēs tur tikām aizvesti. Krātiņi bija drūmi un nolaisti, dzīvniekiem par šauru un netīrīti, plus vēl klāt, piemēram, krokodilu aplokā bija piemētāts ar drazām no ēdiena iepakojumiem. Vienā būrī bija bariņš pērtiķu, no kuriem vienam nebija vienas rokas. Bāc vispār episki. Ēēē teica, ka mazais dumiķis savu traumu guvis bērnībā, kad bāzis roku blakus krātiņā un cits pērtiķis norāvis viņam roku!!! Drūmākā vieta ever. Cik ātri tur ieskrējām, tikpat ātri arī pārskrējām visu arsenālu. Baudas nekādas.
Tālāk turpinājās brauciens uz pērtiķu alu. Pamazām jau māca nogurums un gribējās virzīties māju virzienā, saprotot cik tālu bijām aizpērušies. Nu neko - alas apskatei bija atvēlēta pus stunda, tad nu devāmies. Sākumā atvairījāmies no uzmācīgajiem pērtiķiem un suvenīru tirgotājiem. Taisnu vagu dūrām iekšā alā, lai patvertos no saules. Alas sākumā bija novietota guļoša buda, tālāk bija mūks, kas uzklausīja citu peršiņas un pelnīja naudiņu, bet alas dziļumā pavērās daile. Alu griesti un sienas bija kā brīnums. Nepateikšu kāds iezis tas bija, bet dabas ietekmes rezultātā bija izgreznojis visu alas dziļāko nostūri.Varēja uzkāpt diezgan augstu un diezgan dziļi, lai aplūkoto smalko dabas zīmējumu. Pētījām, pētījām, kamēr atvēlētais laiks bija beidzies. Ja mēs divatā būtu braukuši, noteikti šeit pavadītu ilgāku laiku un lēnām veldzētos pie skaistās dabas mātes krūts :)
Mājupceļā bija palicis tikai viens objekts, par kuru Ēēēēēē stāstīja visu ceļa posmu, kamēr tur nokļuvām. Tā bija Taizemes zālīšu medicīna. Gide stāstīja vairākus gadījumus no savas dzīves kā viņa bija ārstējusies ar dabas zālītēm un bija ļoti izglītota šajā jomā. Iebraukuši zālīšu tirgotāju bodē, visi nu metās pētīt ko nu kuram tagad vajag. Mēs iztikām ar īpašo pretsāpju zieķi par kuru rakstīju iepriekš un ananāsu eļļiņu maniem meitenīgajiem priekiem. Aromāts kolosāls - tas arī bija noteicošais šai izvēlei, jo nekur tik dabisku smaržu kosmētiskajos līdzekļos nebiju jutusi. Cerams, ka tā arī ir ar to dabiskumu.
Iebraucot Puketā jau krēsloja un kamēr visi tika izvadāti pa mājām, bija satumsis un mēs viena mērķa dzīti vēl nobeidzot vakaru, izgājām ielās. Devāmies uz restorānu, lai nobaudītu pēdējo taijiešu virtuves kārdinājumu un iepirktu kārtējo mango devu, ko pārvest saviem mīļajiem uz dzimteni.

Puketa

Atvadas no Phi Phi salas nebija sāpīgas. Rāmās dienas uz salas bija tikai iesākums mūsu medusmēneša mierīgajai daļai, kuru devāmies baudīt uz Puketas salu. Divas stundas rāmi šūpojoties milzīgajā laivā, bijām ieradušies Puketā. Bet tavu ''laimi'' - gāza kā no spaiņiem. Faktu mīkstināja tas, ka nebija jēmeklē transports, lai nokļūtu līdz mūsu miteklim, jo ar laivu tika ''savienots'' mikrobusiņš, kas izvadāja pa mājām. Bet nu enīvēj lietus bojāja visu noskaņojumu. Kas ir, atlikušās četras dienas mums būs jāpavada tādos nelaiķa apstākļos???
Ierodoties apartamentos palika labāk, jo kārtējo reizi dzīvoklis bija superīgs, gaišs, plašs un moderns. Ātri vien nolēmām doties ārā paēst un iegādāties kaut ko pret mitrumu :D
Pirmajā vietējo veikaliņā paņēmām lietusmētelīšus, un lūkojām kur var apēst kaut ko garšīgu. Lietus jau bija mitējies un mans lietus mētelis joprojām ir neizpakots - atvests mājās kā praktisks suvenīrs.
Izgājām perimetru pa vietējo ieliņu, novērtējot, kas atrodas mums apkārt. Viens no Taizemes lepnumiem ir dabisko zālīšu medicīna. Daudzviet manāmi dažādi kremi, eļļiņas vai pat kapsulu bundžu krāvumi, kas sola izārstēt no dažādām mūsdienu dzīvesveida izraisītām saslimšanām, kā arī smagākiem gadījumiem. Visbiežāk, pat suvenīru stendos, atradās maza pudelīte, kurā redzami kaut kādā škīdumā noslīkuši augi. Tinktūra domāta dažādu sāpju novēršanai. vienkārši ierīvējot attiecīgo vietu. Smaržo kā visiem zināmā ''zvaigznīte''  vai ''tiger balm'' . Uz pus stundu pazudām kāda veikala plauktos un tik pētījām kādu zālīti ņemt. Visa kā tik daudz tik daudz... Viens kremiņš sola perfektu izskatu pēc nakts uzdzīves, cits kolosālu ādas attīrīšanu, viena tēja to un otra tēja šito. Bija arī iepriekšredzētās dažādu augu kapsulas. Ej, nu tagad saproti, ko vajag :) Pārdevējs arī tik zinošs un gudrs, ka grasījās teju izpārdot visu veikalu. Bet nu man izvēle krita uz visu izslavēto un vienu no Taizemes simboliem -  ananāsu, kas ir pārstrādāts teju visos veidos. Šoreiz dažām dāmām no manis tiks kāds īpašs un smaržīgs suvenīrs...
Atpakaļceļā no ratu ratiem, iepirkām kārtējo mango devu un atgriezāmies mājās.
Nākošajā rīta atverot aizkarus, ieraudzīju teju neticamo! Tādu sauli Taizemē redzējām pirmo reizi. Debesis zilas, saulīte spoža, tātad jādodas pazvilnēt pie jūras. Pa ceļam iegādājām pilnas dienas ekskursiju. Saka, ka tās esot Taizemē noteikti ir jāizmanto. Piedāvājums ļoti plašs, attiecīgi, tam kādas ir ceļotāja vēlmes un rezultātā -čik čik, mēs izvēlējāmies sev foršāko programmu, turklāt ar 60 % atlaidi.
Atceroties iepriekšējās dienas lietavas, sapratām, ka laikam īsti vēl nav tūrisma sezona ieskrējusies, tāpēc arī tādas atlaides figurēja. Parasti no personas tie bija 30-35 Eur. Mums sanāca vairs neatceros cik, bet krietni zem 30 eur.
Pa ceļam, Miku uz otru ielas pusi centās pārvilināt  kāds uzvalku tirgotājs, jautājot vai nevajagot kādu pārīti?? Jā tieši to arī vajadzēja dodoties uz pludmali!! Jocīgie, te tikai jāpasmejas par viņu uzbāzību nelaikā un nevietā.
Pludmale - šausmas. Jautājums tik viens- kā tas iespējams, ka galvenajā un lielākajā pludmalē var būt tāda miskaste? Labi, tas lai paliek viņu jautājums, jo atkritumu tvertnes tuvumā mēs tiešām neredzējām.
Ne kāda dižā zvilnēšana nesanāca, jo palēkāt pa jūras viļņiem šķita labāka ideja. Tie bija makteni. Kamēr viss sanāca labi, tikmēr jau forši bija, bet brīdī, kad nenovērtēju viļņa spēku, es tiku notriekta no kājām, izmērcēta smilšu-ūdens murskulī un visbeidzot, sarijusies pretīgi sāļo ūdeni, izskalota krastā kā tāda veca plekste.
Ūdens sāļums tur bija daudz lielākas koncentrācijas, ka goda vārds parāva uz vemšanu. Bet tas neliedza atkal un atkal stāties pretī milzīgajiem viļņiem, peldot tālāk no krasta un tos aplēkāt.
Tas noveda pie iznākuma un ar sarkanām ādiņām ātri vien aizčaukstējām uz mājām, kad jutām, ka saule ir pastrādājusi nedarbus.
Nebija tas trakākais variants, taču apcepušies bijām. Saārstējām ādiņas ar pirmo palīdzību un kārtējo reizi atplīsām pusdienas miedziņā.
Man tik rodas jautājums - miegs mums nāca dēļ laika maiņas, vai tiešām mēs bijām tik noguruši???

Garšas baudas

Kā nu es neparunāšu par Taizemes virtuvi. Tā tik ļoti interesēja un turklāt-  viens no galvenajiem ceļojuma izvēles kritērijiem bija kulinārais tūrsisms, kas Āzijā ir īpašs notikums.

Pēc mana skatījuma ir četri ''must to do'', kas Āzijas galā esot ir jāizmēģina.
Iedalīju tos šādi: Uz ielām nopērkamie brīnumi, tradicionālā virtuve, augļi, čili, jeb padoms ‘’Kā čili ēst Taizemē?’’

Pirmais : Uz ielām nopērkamie brīnumi

Visbiežāk tās ir dažādas uzkodas, kas tiek pagatavotas turpat ielas malā. Tās tirgo pa taisno no ratiem, kas uzstutēti uz riteņiem, lai darba dienas beigās,  vezumu pasistu padusē un aizvilktu uz mājām. Šis ir plašāk sastopamais tirgotuvju veids Taizemē. Uz iesmiem bija uzsprausti dažādi produkti. Sākot ar neko neizsakojošiem cīsiņiem, vistas filejām, cūkas gabaliņiem, svaigiem astoņkājiem, garnelēm, kalmāriem, ceptām zivīm, sienāžiem, vabolēm, eļļā vārītām mīklas pikām, svaigiem kokosriekstiem beidzot ar dīvainiem saldsāļiem žāvētiem augļiem un želejveidīgām tumšām masām, ko pako plastmasas maisiņos. Maisiņos viņi pako arī gatavus (karstus) ēdienus, Maisiņā ielej mērci vai zupu, aizsien tā, lai paliek gaisa telpa, un tādu bumbuli smuki saliek rindiņā un tirgo nost. Un vietējie pērk - tātad ēdams.

Ielu ieskrietuves. Ar īpašu šarmu apveltītas iestādes, kurās parasti negribas nemaz iet iekšā, bet citreiz  ir tā, ka nemaz nav kur ieiet, jo ir vienkārši jāapsēžas uz ielas noliktajā taburetē un jāuzmanās, lai kāds neiesēžas klēpī, vai arī  kāds braucamais nenošķeļ kājām pirkstus. Burzma, dūmi, tvaiki, cilvēki. trauki, ūdens bļodas, tas ir tas, kas atkal lieka atcerēties Bangkoku. Puketā un Phi Phi tas nebija tik izteikts, bet ne tā ka nesastopams.

Visvairāk šo ielu ēšanu sajutām China town, kurā viss ir tik vienkārši cik ir. Redzi, apsēdies, apēd un aizej, turklāt tevi šajā burzmā apkalpos viesmīlis un ar smaidu uz lūpām pat atnesīs rēķinu . Reiz ieturējām maltīti, kad pēkšņi sāka līt un pus minūtes laikā visas ielas garumā virs viesu galvām uzslēja ļodzīgus plēves jumtiņus, reiz tāds jumtiņš uzgāzās kādai kompānijai virsū un mazliet aprāva elkrības vadus galvenajam pavāram virs pannas. Reiz bijām vietā, kur zem mūsu krēsliem sāka tecēt ūdens upīte, reiz jāsēž blakus pavāram, kas apmēram pus metra attālumā čaukstina garneles un dūmi sitās sejā. BET...tas viss bija svaigs, kvalitatīvs un garšīgs. Neskatoties uz zemo higiēnas līmeni, kad ēdot var noskatīties, kā ēstūža plastmasas traukus ielas malā nomazgā saputotās ūdens bļodās, vēders mani nepievīla. Un jā, protams tas viss mums bija eksotika!

Sulīgajiem augļiem paiet garām nav iespējams un ikreiz kādā ratu stendā to visu provējām. Sākumā ņēmām zināmos, pēc tam jau mēģinājām vietējo eksotiku. Te, komentāri lieki-augļi tiešām labi, kvalitatīvi un tīri no ķīmijām. Brauciet, ēdiet, dieviniet un atkal ēdiet - īpaši mango!

Kokosriekstu sula pieejama divos veidos, proti, viens, kad ielas malā atrodas normāla kaudze ar koksriekstiem un pārdevējs ar atstrādātiem četriem sirpja cērtieniem, attaisa un ieliek rokās vēso un smago riekstu (ar rozā salmiņu). Pēc tam ej un staipi to kilogramu sev līdz :D Ērti nebija, cik vien eksotiski. Vai arī tāds variants, ka sula salieta plastmasas glāzītēs, kur apakšā peld daži balti kokosrieksta mīkstuma gabaliņi un dzēriens ir vēl vēsāks, jo visu laiku atrodas smalcināta ledus ligzdiņā.

Tradicionālā virtuve bija baigi ok! Produkti, kas pārsvarā figurēja Taizemes virtuvē bija rīsi, olas, rīsu nūdeles, dažādi dzinumi, kokosriekstu piens, vistas gaļa. Uz Taizemi devos ar sagatavotu ēdienu sarakstu, kas man obligāti būtu jāizbauda. Viens no tiem -Tom Yom zupa. Skābena zupele, kurā atradu šampinjonus, tomātus, ingveru, citronzāli, kokosriekstu pienu un garneles, Tās pēc izvēles varēja aizstāt ar vistas gaļu, bet garneles nebūt nav jāaizstāj ar kaut ko citu esot piejūras zemē. Jāsaka, ka zupu baudīju gandrīz katrā vietā, jo gribēju sajust atšķirības un pagatavošanas īpatnības. Pa lielam viens un tas pats un ļoti garšīgi!

Rīsi ar jūras veltēm un indijas riekstiem, kas pildīts ananāsā. Nekāds jaunums , bet Latvijā esot parasti negribas tā šķērdēties ar ananāsiem, lai uzservētu ēdienu.

Nūdeles dažādās mērcēs. Tas visbiežāk bija ēdiens ar kuru nevarējām iegrābties, jo visas sastāvdaļas bija saprotamas un kopā viss bija garšīgi, ja arī kāds asns nebija zināms - kopā ēdiens radīja veselīgu iespaidu. Mērces bija tumši brūnas un pašķidras konsistences, kurās rēgojās dzinumi, sēnes utt.

Uz mēles kūstošos kalmārus, garneles un citus zvērus nevar uzskatīt par tradicionālo virtuvi, jo šie zvēriņi ikvienā valstī garšos labi, ja vien to apskalo kāds palielāks ūdens pleķis.

Ar piebildi par čili vienmēr sākās mūsu saruna ar viesmīli. Lai ko arī tu būsi izvēlējies pasūtījuma laikā kādas trīs reizes ir jāatkārto : ''NO chili, please!'' tas būs lielāks garants, ka ēdienu varēsi ieēst,

Čili piedāvā pat pie augļiem, ko pirkām uz ielas. Bija vietas, kur atsevišķi iedeva maisiņu ar čili, sāls u.c garšvielu maisījumu, ko uzbērt pa virsu augļiem, bet citās vietās viss bija sajaukts kopā.

Kad 3 reizes biju nokladzinājusi par čili - zupas un visu pārējo ko ēdām, tiešām arī izbaudījām. Taču bija arī reize, kad ņēmu zupu vietējā ''Lido'' tipa ēstūzī un rezultātā tā tur arī palika uz mana galda, jo likās, ka pieskaroties bļodai jau bija par asu :D

Viņi mīl asus ēdienus- tas nu ir jāiegaumē. Labākais ieteikums- kā baudīt čili Taizemē ir:  neēst čili :D

Bet ja nopietni, tad rīsi ir tie, kas slāpē aso čili garšu, kā arī, man palīdzēja vēsa kokosriekstu sula. Bet ne ūdens, ne kaut kāda cita dzēriena lietošana nelīdzēs.

Saldo izvēle viņiem nav nekāda dižā, taču tajos augstās klases restorānos kuros bijām - varēja izmēģināt tādus šedevrus, ka atcerēties negribas. Kaut kādi želejaini, bezgaršīgi veidojumi, kas jāēd kopā ar saldu mērci, kas iespējams šo pasākumu izglāba. Taču ja gribas ko interesantu un garšīgu, tad tas bija jāmeklē uz ielām. Varu pieminēt dodol, kas ir fantastisks saldums. Maigas kokosriekstu garšas staipīgs brūns brīnums.

Lūk šīs garšas pēc gribas atgriezties.

Salu miers

Phi Phi bija kā cita pasaule. Kā atsevišķa maza civilizācija, Kontrastaina. Ierobežota, bet ne aprobežota. Rītos mierīga - naktīs drudžaina. Ar dabas naivumu, bet tūristu piedrazota. Svaiga gaisa pipildīta - pludmalē, bet salkanas tveices piesvīdusi- šaurajās ieliņās. Ne tāda, kāda tā bija dzīvojusi manā iztēlē pirms es to satiku...
Bet runājot par skaisto un īsto-  tādi bija mūsu rīti un dienas.
Nesteidzīgas, mierīgas pat lēnas un gausas.
Rīti palikuši atmiņā visspilgtāk, jo acīm atveroties, pirmais ko ieraudzīju bija gaiši zilais baldahīns pie griestiem, kas apņēma mūsu gultu kā salas ikrīta migla. Nokāpjot lejā pa mitrajiem un slidenajiem akmeņiem, galvenajā pajumtē mūs sagaidīja brokastis. Te neiet runa ne par kādiem restorāniem un baltiem galdautiem. Pilnai laimei neko citu nevajadzējā kā pliku koka galdu un šķību beņķi uz kura apsēžoties, apdulluši varējām lūkoties uz salu skaistumu. Kraukšķīgas tostermaizes, ceptas olas un oranžas nokrāsas cīsiņi bija mūsu brokastis. Tās gatavoja tas pats vīriņš, kurš mūs sagaidīja un stāstīja paisuma un krabju stāstus.
Saldajā kā allažiņ mūs priecēja svaigs ananāss un arbūzs, bet mēs nesteidzāmies doties projām tiklīdz bijām paēduši. Nekādu dienas plānu taču nebija. Vēsu garu šūpojām kājas un skatījāmies ūdens viļņos, kas bija teju ar kājas īkšķi sasniedzami.
Eksotika bija tieši tāda kāda bija- viss bija visparastākais un vienkāršākais.
Dušas šļūtene ar stūrī augošu dzīvu papardi ārpus mājiņas sienām. Griestu vietā debesis. Ja pa meža taku kāds ietu garām, tad no augšas redzētu visu mani ar visu papardi :D
Bungalo mājiņas sienas bija savilkušās ar mitru jūras gaisu, citreiz atsita samirkušas lapu kaudzes čupu, interneta piekļuves nebija, apgaismojums tāds pasūdīgs. Katrā ziņā kaifs, kaifs, kaifs...
Mūsu dzīvošanas vieta un salas ''aktīvais'' centrs bija kā divas pasaules, lai gan atradās salīdzonoši tuvu. Nakts dzīve centrā sita pilnu klapi. Nu tādai tai arī bija jābūt - ko tad darītu tie vientuļie jauniešu bari, kas atbraukuši apdolbīties? Viņiem vajadzēja to visu - uguns šovus, alkaholisko kokteiļu spainīšus, laimīgās stundas bāros, ātro uzkodu ieskrietuves un  tetovēšanas salonus.
Bet tā nebija mūsu paradīze. Ap to laiku mēs jau devāmies mājās gulēt :D
Salas šarmu noķērām rāmu garu nedarot neko, kā arī izbraucienā ar kanoe laiviņu. Tā kā laiva mums bija iekļauta cenā, vienu dienu metāmies tai virsū. Neko jau Mikum skaļi neteicu, bet pie sevis domāju, ka nekāda dižā braukšana jau nebūs, ņemot vērā ka to darīju pirmo reizi. Man vienkārši likās nereāli, ka es varēšu nosēdēt laivā neapgāžoties. Bet tici vai nē - viss aizgāja kā pa diedziņu.
Uzņēmuši kursu nolēmām apskatīt klusās pludmalītes un pakaifot baltajās smiltīs.
Tavu pārsteigumu! Pludmalītes tiešām klusas, ka pat gliemeži izlīduši no savām mājiņām un aizbēguši. Kurš tad dzīvotu tādā mēslu kaudzē??
 Aizdrazots, izmētāts, pretīgi, Fui fui fui. Bet redz, ka tūristi to paši vien sadara. Ai, neko-airējām tālāk.
Sapratām, ka klints ap kuru airējam bija tāda visai liela, tāpēc līdz nākošai pludmalei vajadzēja iesvīst, bet tas atmaksājās. Piekrastē sastapām baru snorkelētāju, kas visticamāk, iepriekšējā dienā bija iegādājušies šo atpūtas programmu un tad nu varēja pētīt zemūdens faunu un floru :) Bet mēs viens divi ar lielu viļņa vēzienu tikām izgāzti krastā.
Nezinam kāpēc, bet viļņi bija paņēmuši apgriezienus un līdz ar mums, krastā tika iesviestas vēl divas kanoe laiviņas ar francūžiem, kur viena meitene kārtīgi un līdz asinīm apdauzīja kāju.
Bija laiks atpūtai. Notiesājām līdz paņemtos banānus, un priecājāmies par skaisto apkārtni. Skatīties atpakaļ nebija jēgas, jo tur protams bija kārtējā drazu kaudze, plus klints alā bija ierīkota milzīga miga, kurā visticamāk dzīvoja visu bomžu bomzis. Visam plusā francūži ņēmās ap čīkstošo meiteni, lai sakoptu brūci.
Aizmirstot to, acis preicējām skatoties tirkīzzilajā ūdenī un tālumā esošajos klints bluķos.
Diena bija apmākusies. Par zilām debesīm es neko nevaru uzrakstīt :D
Labi vien bija. Kur ta mēs liktos apčaukstējuši un ar sarkanām ādām?
Atpakaļ ceļā uzlija lietus un pārņēma tik labas sajūtas. Miers. Brīvība. Klusums.
Jūras ūdens bija tik nepieklājīgi silts, ka ik pa brīdim vajadzēja ar to sasildīties, kad spirgtais lietus ūdens kādu laiku bija dzesējis manus plecus. Nereāli laba sajūta.
Kad pēc kārtējā pēcpusdienas atlūziena bijām gatavi vakariņām, bija jādodas uz centru, uz kuru mūs nogādāja ar motorlaivu. Bet ne jau ar tādu balto, kā no James Bond filmām. Braucām ar riktīgi vecu koka laivu. Šoferis iebāza ūdenī tādu kā zīmuļkoka galu ap kuru bija apsiets motors un mēs piķa melnumā stūrējām tālumā esošo gaismiņu virzienā, Jēziņ - apkārt neredzi neko, tikai jūti, ka tevi šūpo  pamatīgi viļņi. Bija jācer, ka mēs neievelsimies ūdenī un, ka ūdens nebūs apšļakstījis mani viscaur caurspīdīgu :)

Ceļš uz Phi Phi

Jau Latvijā esot zinājām, ka tā būs, proti, pirmā nedēļa būs skrējiens, visa jaunā izzināšana un kultūršoku ķeršana, savukārt otrā būs veltīta mieram un kārtīgai atpūtai. Un vai zini - tieši tā arī bija. Varējām piebremzēt un kājas sakrustojuši blenzt tālumā.
Ielidojuši Puketā, pa taisno devāmies uz ostu, kur 2 stundas bija jāgaida laiva, kuras galamērķis ir Phi Phi salas. Jā jā, tās pašas, kur tika uzņemta filma The Beach un kurā filmējās Leonardo di Caprio.
Kamēr gaidījām laivu, kas drīzāk līdzinājās lielizmēra jahtai, varēju novērot citus tūristus, kas arī tikpat izteiksmīgām sejām, sagumpuši cietajos krēslos gaidīja lielo brīnumu, kas varētu viņus sagaidīt salās.
Lai iekāptu laivā, par kuru jau bija lidostā samaksāts, vēl bija jāiet pie kādas dāmas, kas ideva citu biļeti plus vēl uz drēbēm uzlīmēja kaut kādu uzlīmi. Jocīgi, bet nepievērsām uzmanību. Lai nokļūtu uz laivas bija kā teikt jāpārkāpj vēl divām laivām pāri, tipa jāiziet cauri divu laivu klājiem, lai nonāktu trešajā, kas stāvēja ūdenī aiz pirmajām divām. Lūk tāda bija viņu parkošanās shēma.
Uz laivas bija īpašs noskaņojums. Jāsaka, ka visi pasažieri bija uz viena viļņa. Varēja redzēt, ka mērķis visiem viens: izklaide, atpūta, lirika, bezrūpība un miers. Bariņš vācu puišu nodrošinājušies ar maisu vietējā aliņa, rāva tik pa vienam vaļā un  bezrūpībā plēsa jokus, turpat blakus kāds austrāliešu pāris nepārtraukti diskutēja un pārtraukumos kaislīgi bučojās uz vella paraušanu. Tuvāk mums bija kreivu babu arsenāls, kas arī tikpat nepacietīgi gaidīja, kad laiva izkustēsies no vietas un pašā spicītē, mēs abi. Neizturējām apkārt valdošo ''spriedzi'' un ātri vien arī mūsu rokās bija pa skārdenei un ļāvāmies 2 stundu ilgam braucienam uz mazo paradīzi. Mums beidzot nebija nekādu plānu. Nolēmām, ka visu balstīsim uz sajūtām, vai arī uz to kas ienāks prātā.
 Laiks bija apmācies, saule neapedzināja, jo tās nemaz nebija :D un  ik pa laikam pie apvāršņa parādoties kādai vientuļai klintij, daudzi metās uz mūsu galu iemūžināt mirkli.
Tāda nekurienes sajūta.
Bet visu mainīja, izkāpšana krastā, kura mudžēt mudžēja no tūristiem, kas gaidīja iekāpšanu uz mūsu laivu kā arī vietējiem, kas kladzināja dažādus piedāvājumus, lai tūristi iet un tērē savu naudu.
Izlauzušies cauri pūlim, nācās uzmeklēt mūsu naktsmītni. Pa ceļam pie mums apstājās trīs vietējie, kas palīdzēja atrsast meklēto. Šoreiz biju patīkami pārsteigta, jo atšķirībā no pārējās Taizemes, vietējie parasti tikai naudu gribēja izkāst, nevis palīdzēt.
Tad nu recepsijā, ja par tādu to var nosaukt, mums paziņoja, ka uz bungalo pašlaik mūs nevar aizvest, jo jūrā ir bēgums, līdz ar to mums somas bija jāatstāj uz vietas un jāgaida, kad atnāks pakaļ vīriņš. Vīriņš atnāca. Paņēma mūsu rokas bagāžas somu, vēl pie otras rokas lielo paleti ar olām, pasauca vēl divus ķīnas tūristus, kas dzīvoja mums kaimiņas un tad nu mēs slājām. Uz mūsu bungalo mājiņu varēja aizkļūt vai nu ar laivu vai nu pa džunglīgu meža taku. Bet tā kā tagad bija bēgums, čops čops ar kājiņām viens divi aizgājām. Pa ceļam vīriņš parādīja, ka bēguma laikā zem akmeņiem ir paslēpušies krabji, kurus aši uzlasa vietējie un pēc tam no tiem gatavo malītes.
Sasnieguši mājiņu bijām visai noguruši un atplīsām turpat zem milzīgā baldahīna, jeb moskītu tīkla.

Sākas atpūta

Malaizijā 61 % dzīvo Islāma reliģijas pārstāvju, līdz ar to pastāv  vairākas īpatnības, ko līdz šim ceļojot nebiju iepazinusi. Piemēram, sabiedriskajā transoprtā divi vagoni ir atvēlēti tikai sievietēm, turklāt tie ir nokrāsoti rozā krāsā un daudzviet rotā uzrkasti, ka VAGONS tiešām IR TIKAI SIEVIETĒM. Vēl, kāds interesants fakts tapa acīm skaidrs, kad nonācām Sunway lagoon atrakciju parkā.
Bijām nolēmuši pielikt punktu forsēšanai un beidzot sākt atpūsties, tāpēc visu dienu gribējām pavadīt atrakciju parkā ņemot visu, ko tas dod :)
Tur bija dažāda tipa atrakcijas, karuseļi, amerikāņu kalniņi, ūdens nobraucieni, šausmu istabas , mini zoo un akvaparks, kuru atstājām pēdējo, lai varam zvilnēt un izmērcēt savas miesas līdz parku slēgs ciet.
Ejot pārģērbties, domāju, kur ir sievietes? Neredzēju nevienu pliku miesu, kur nu vēl runājot par bikini. Un ko tu neteiksi!? Tā kā Islāmticīgie savu miesu atklāj tikai mājās, sievietes - tikai savam vīram, tad saprotams, ka ūdens izpriecās nemetīsies plikas un staigās drēbēs. Domāju, ka drošības pēc jāuzjautā vai maz es varu rādīties savās mazajās drēbītēs iekšā!? Mazums iztriektu pliku uz ielas un nokauninātu pie kauna staba.
Noskaidroju - varu iet ar savām mazdrēbītēm!!
Nu ok, bet apkārt notiekošais vismaz man likās komisks. Līdz tam es nebiju aizdomājusies, ar kādām drēbēm Islāmticīgie dodas ūdens izpriecās. Bet viņi iet ar visu to pašu ko ikdienā. Sievietēm ir garās bikses, krekls ar garām rokām, plus protams obligātais lakats, kas stingri nosiets ap galvu. Vīrieši arī bija ar garajām rokām un biksēm kājās. Tā nu viņi tur ļerpatoja priecīgi un laimīgi. Mums pat uzradās savi draudziņi, jo vienā no atrakcijām vajadzēja savākt 4 cilvēku pulciņu, lai laistos lejā pa trubu ar pūsli. Šī atrakcija ir pasaulē lielākā vuvuzela. Tā ir truba, pa kuru braucot, tiec iemests milzīgā atverē, kuras diametrs ir 22 m, un tad tur tevi izšūpo no viena sāna uz otru, apšļaksta ar ūdeni un atkal ietriec trubā, lai izmestu baseinā. Gravitāte bija tik liela, ka bija jāpieskata, kur mans peldkostīms atradās pēc iesviešanas vuvuzelas lielajā ''mutē'' turklāt prieks mums bija neviltots, kas lika atkārtot šo atrakciju vairākkārt.
Atrakciju parkā bija vēl dažādas trubas un nobraucieni, kā arī kārtīgs un pietiekami garš iekārtais tilts, pa kuru pastaigājoties varēja pāriet visai milzīgajai teritorijai. Nonākot galā varēja nolaisties braucienā pa trosi un nonākt pļažveidīgā atpūtas vietā, kur ūdens bija nepieklājīgi silts un beidzot sākt atpūsties kā medusmēnesī pieklājas.

Orhidejas un putniņi

Kuala lumpura ir daudzveidīgāka un interesantāka tādiem tūrisiem, kam patīk apvienot industriālo vidi ar dabas mātes klēpi. Tā kā mums pamatā daba vilina daudz vairāk, īsti nesapratām kāpēc atkūlāmies uz tādām metropolēm, bet mieru tikai mieru ceļojuma otrā daļa būs veltīta miera ostas mīļiem, kad ūdens smaržu un palmu šalkoņu savām ausīm varēsiet saklausīt šo visu lasot, bet nu pagaidām tiksim galā ar Malaizijas galvaspilsētu. 
Tik daudz vien vajadzēja, kā aizbraukt līdz ''metro'' gala stacijai un skatam pavērsās, klintis, zaļumi un mērkaķi. Batu caves - viena no svētvietām, kur vietējie nākt nolūgties ''dieviņam-budai''. Jāuzkāpj nieka 272 pakāpieni, jāizvairās no nekaunīgiem mērkaķiem, jāielien alā, un lieta darīta. Vispār jāsaka, ka ellē skaisti un forši. Jāaizmirst ķērcošie mērkaķi, kas teju gribēja mesties krāgā, kad skaidrā un stingrā latviešu valodā Mikus pateica, lai tin makšķeri. Šis vēl visus zobus izgrieza uz āru un šņāca kā tāds vella iemiesojums. Nu nepatīk man tie publisko vietu mērkaķi. Utes ne dzīvnieki!!! Jāuzmanās dikti! Ala apņēma ar vēsu gaisu, un ļoti augstām klinšu griestu arkām. Viss tāds maktens, natūrs un dzīvs. Daba kā nekā. Virs galvām lidoja daudz sikspārņu un fonā attāli skanēja tāda īpatnēja, bet uzmundrinoša melodija, kuru gribējās paņemt līdzi.

 Pilsētā ir arī orhideju, putnu un tauriņu dārzi. No minētajiem paguvām apmeklēt orhideju un putnu daiļumus. Orhideju parks tāds smieklīgi knaps, bet iespējams, ka tas bija laiks, kad orhidejas nebija savā skaistākajā plaukumā vai arī mūsu lielveikalos pieejamie orhideju podi ir sapotējuši nepareizu priekšstatu kādam jābūt īstam, tauslam un neaizsargātam orhidejas maigajam ziedam! Tādi tur bija tiešām daudz - knapulīši. Trausli trausli ziediņi, kā rezultātā parks nebija plaukstošu pārbagātu un treknu krūmu pilns, uz ko cerēju. Nu neko - varbūt par daudz cerēju. 

Toties putnu parkā bija forši. Tas sastāvēja no vairākiem posmiem, kurus savienoja dubultas durvis un starp tām vēl bija ķēžu aizkariņi, tas lai samazinātu risku kādam putnam ielidot citā ''nodalījumā''. Bet tāpat uzradās īpaši eksemplāri, kas bija iemaldījušies ne tur kur vajag. Putniņi bija visdažādākie, gan smagsvara jeb tādi, kas pārvietojās tuvāk zemei gan arī pavisam mazi, kas virs galvām vien virpuļoja. Papagaiļu arsenāls bija visai spilgts vārda tiešākajā nozīmē un tos mums izdevās arī pašiem pabarot, jo putnu kopējs pienāca pie mums un vienkārši saujā iebēra ''semuškas''. Parkā var pavadīt vairākas stundas pētot kā inkubatorā šķiļās cālēni, kā guļ pūces un cirku rāda kaut kādi pakulainie putni. Katrā ziņā prieks, ka tur bijām. 

Dienas nobeigumu daudz emocionālāku sagādāja mūsu jumta baseini prieki. Fantastiska vieta, ko novēlētu citiem laimīgiem pārīšiem, kur piedzīvot romantiskus mirkļus. Jāsaka, ka daudzās debesskrāpju viesnīcās šāda ekstra nav nekas īpašs, taču šoreiz mum tas bija izsapņots sapnītis, kas kļuvis par realitāti. 

Baseins, kas teju līst pāri 44 stāva korei ar skatu uz naksnīgo pilsētu, lika atgriezties uz šo vietu mums katru vakaru. Kaut vai vienkārši atslēgties no pilsētas burzmas un paskatīties uz to no malas caur romantisko šķautni. Baltvīns, kūstošs mango, sēžot baseina burbuļstūrī ar skatu uz Petronas dvīņu torņiem ...ko vairs vairāk vajag? Skats kā no tūrisma ceļvežu bukletiem. Jā, tā arī bija!

Īpašā alu dziesma - Gayatri Mantra

Torņi un zinātne

Šī diena sākās pārsteidzoši laicīgi, jo bija ieplānota ekskursija Petronas dvīņu torņos, pie tam par kuru jau bija iepriekš samaksāts :D Stūmāmies un vēlāmies. Es laikam jau būšu galīgi izlaidusies debesskrāpju pasaulē, jo tagad ir gana redzēts un gana augstu savu pakaļu esmu uzvilkusi. Taču ko vērts ir pieminēt par torņu ekskursiju, ka bija padomāts par visādām fīčām, lai būtu kur aci piesiet tūres laikā. Biļetēs bija ieskenēts attiecīgs QR kods, kuru skenējot pret Tv priekšā izlēca 3D versija par torņiem un biļeti grozot dažādos veidos līdzi grozījās arī torņu projekcija, ievadinstruktāža pirms ekskursijas vispār bija kkāds šums un šoks tur dažiem, jo video tika attēlots kā sieviete - projekcija, kas pēkšņi parādījās priekšā un sāka runāt, varēja redzēt svītras un tādu kā hologrammu uz attēla (nu tā kā filmās par nākotni), bet visa pamatā bija projektors, kas video rādīja uz dūmiem, kas stilīgi un rāmi izmanevrēja no vienas sienas stūra. Grūti aprakstīt, bet varbūt vieglāk tev ir iztēloties kā tas bija. Vēl apskates laikā bija visādas īsfilmas, interaktīvās atrakcijas utt, kas apmeklējumu padarīja visai piepidītu un laiks paskrēja nemanot. Nebija tā ka visas 45 minūtes, kas bija paredzētas ekskursijai bija jālūr uz dvīņu torņiem no viena skatu laukuma. 
Īstenībā knapi vien paspējām sabildēt lielo brīnumu, jo mums abiem tik ļoti bija vilinājuši šie torņi. Iespaidīgi, vareni, diženi, krāšņi un neatkārtojami. 
Kā jau ceļotājiem bez programmas, mums nācās uzdurties uz citiem interesantiem objektiem vēl nesasniedzot nākošo. Ar mums tas notika nemaz neizejot no šīs ēkas. Ieraudzījām zinātnes centru, līdzīgu kā AHHA Igaunijā un vēlējāmies noprovēt ko tad malaizieši labu ir saražojuši. Rindā gaidīja daudz skolēnu un mēs uz mirkli sadraudzējāmies ar superīgām čiksītēm, lai vienotos kopīgā foto :D Viss zinātnes centra apmklējums balstīts uz naftas kompāniju Petronas, ar kuras finansējumu šis centrs ir iekārtots. Pie ieejas mūs sagaidīja apaļš kupols, kurā iesēžoties kā vagoniņā, tas ievilināja zinātnes pasaulē. Sadaļu un nodaļu bija daudz. Bija daudz ko ņemties. Īpašā kabīnē ieejot varēja izjust 130 km/h lielu ātruma afektu, ar vēja un gaismu palīdzību - šovs bija garantēts :) īstas naftas platformas instalācija, ķīmijas eksperimenti utt un utt. Visa tik daudz, ka pusi vairs neatceros. Bija jauki, ka bijām. Tagad būs mērķis apmeklēt līdzīgus. Diena bija tikko sākusies, bet priekšā vēl tik daudz kas.

Kuala lumpura

Izsviedrējusi drudzi, nākošajā rītā bija jāceļas dikti agrāk un jālido uz Malaizijas galvaspilsētu. Braucām ar cerību, ka šajā pilsētā vismaz mani sagaidīs labākas sajūtas. Nolaidušies, sapekelējāmies un kārtējo reizi meklējām express transportu uz centru. Pa ceļam uz pilsētu atplaukām smaidā un šī pilsēta jau ieguva mūsu simpātijas.

Daba bija tā, kas atkausēja mūsu sirdis -zaļumi un džunglīša sajūtas, kas stiepās līdz pat Kuala lumpuras sirdij bija tas, kas mums vajadzīgs.

Pārpilnās floras klātbūtne, gaisu padarīja vairs ne tik smagnēju. Bija silti, taču gaiss tāds svaigs un ar zināmu hlorofila devu tajā.

Iebraucot, mūs stalti sveicināja Petronas dvīņu torņi, kas ir galvenais pilsētas simbols.

Ceļojot, nakts mītnēm izmantojām airbnb pakalpojumus, kas nozīmē, ka dzīvojām dzīvokļu tipa apartamentos. Iepriekš zinot, kāda būs mūsu dzīvesvieta, metāmies uz jumta baseinu, no kura pavērās visa pilsētas daile. Šī arī bija mana favorītvieta Kuala lumpurā, jo emocijas, iespaidi un acu gaišais skats uz pilsētu bija neaizmirstams.

Pilsētu sākām iepazīt ar pagozēšanos zem Petronas dvīņu torņiem. Ar smaidu un galvas atgāzuši kavējāmies pie milzīgajām celtnēm. Nopirkām ekskursijas biļeti uz nākošo dienu, bet pagaidām devāmies uz Aquarium zemūdens valstību.

Jāsaka, ka pēdējo reizi uz zemūdens lopiņiem skatījos pavisam nesen - Lietuvā, mūsu mazajā medusmēnesī :)

Bet te jau bija kop pētīt. Aquarium īpašs ar to, ka reāli var staigāt zem ūdens, jo to norobežo stikla eja, proti, mēs ejam, bet visapkārt mums ir izliekts stikla tunelis, kur virs mūsu galvām aizšļūc bruņurupuči un haizivis. Kādi tik pokemoni nedzīvo jūras dibenā. Visjautrākie bija kaut kādi ūdens tārpiņi - zivis, kas bija ierakušās smiltīs, un tad pamazām līda ārā no smiltīm kā tādas jūras zāles. Spožās ačeles tik nozibēja, kad kārtējo reizi nobijās no mūsu eiropiešu ģīmjiem.  Vēl jautrību sagādāja rajas. Viena bija ļoti draiskā garastāvoklī un planēja kā tāds palags helovīnu laikā, bet otra bija pavisam sagurusi, jo bija pieplakusi pie stikla kā veca plauša un nemaz nekustējās.

Vēl pluss bija tāds, ka bija atvērtie baseiniņi, kur pats varēja pačamdīt īpašas sugas zivis. Izmantojām iespēju un liels pārsteigums, ka dažas zivs muguras bija tik maigas kā samta audums!!!

Kad bijām pietiekošā daudzumā iepazinuši zivju pasauli, devāmies uz vienu no pasaulē augstākajiem televīzjias torņiem. Lai nokļūtu uz atvērta tipa platformas pašā pašā augšā nākas šķirties no 25 Eur par personu, bet cenā iekļauts privāts apkaplojošais personāls, kas pavada līdz platformas pēdējam pakāpienam, bezmaksas nofotogrāfēšanās pie zaļas sienas (gatava bilde ar skaistu pilsētas panorāmu maksā 7 eur) un divas suvenīr ūdens pudeles Tv tornņa izskatā. Tad nu nokļuvuši pašā augšā, tērējām savus 25 eur pētot visas pilsētas pamales. Un kā nu ne :D Mikus ar lielo binokli, notēmēja uz Petronas dvīņu torņiem un entajā stāvā uzdūrās ballītei, kur bariņš jaunieši dejoja, tad izgāja uz balkona uzpīpēt, tad kādā telpā bija palikuši tikai divi jaunieši... Vot nejaušība, kaut ko tādu uzķert, pirmkārt lūrot stacionārajā binoklī, otrkārt atrast tādu stāvu ēkā, kurā ir 80 cik tur tie stāvi, un 3kārt paskatīties uz malaiziešu ballīti pasaules biznesa centra birojiņā :D Apgājuši perimetru pa Tv torņa spicīti, vēl tik bija pēdējais mērķis, nokļūt China town, ko iesaka apmeklēt īpaši esot Kuala lumpurā.
To atrast nebija nekādu grūtību un redzētais paliks atmiņā, kā viena no skaistākajām China town, (kopā trīs), kuras esmu redzējusi :D Gaisā simetriski un precīzi bija izkārtas sarkanas rīsu lampas, tirgotāju ailes bija sadalītas ieliņās, viss vienkārši un skadri. viena zona, bling blingiem, otra, apģērbam, trešā ēdienam utt. Ne tā kā Bangkokā, kur viss vienā lielā sūdu kaudzē - ej un nojūdzies, bet arī tur bija savs šarms. Tā nu sapratuši, ka esam ieradušies gandrīz uz slēgšanas laiku, metāmies ēdiena medībās un uzreiz pēc mango iepirkumiem, atradām mazu ēstuvi, kur baudījām gardas vakariņas. Rīsu nūdeles ar dzinumiem, vistu un olu, tas viss appočkāts kaut kādā mērcē. Vienkārši un garšīgi. Tālākais kā vienmēr tas pats - līdz bezsamaņai pārguruši knapi atstiepāmies mājās, gultā iekšā un līdz bezsamaņai līdz nākošajam rītam :) p.s es pārspīlēju protams :D