Ar nepacietību gaidījām kāda būs ekskursija, jo pirmo dienu kaut kas bija saplānots mūsu vietā. Bija pateikts, ka 7:15 jābūt laukā un jāgaida transports, kas mūs savāks. Tā arī bija. No busiņa izlēca tempermentīgs krieviņš, kuram ego bija īstajā vietā. Mēs bijām pirmie pasažieri busā un kamēr izbraukājām pakaļ pārējiem biedriem, uzzinājām dažus faktus par čalīti. To, ka ekskursiju bizness pieder krieviem, viņš par gidu strādā divus gadus, viņam nav ģimenes, un pēdējo reizi Krievijā bija pirms trīs mēnešiem. Busā visi pārējie bija krievi, bet tā kā mēs sarunājāmies angliski, viņš mazliet sāka šūmēties. Tā nu sākās ekskursija, kuras pirmais objekts bija ananāsu plantācijas. Līdz tai nokļuvām 40 minūšu laikā. Izdzina ananāsu laukā fočēties. Ātri lēcām vagās, visi pozēja ar tādiem un šitādiem izmēra augļiem, čamdījām lapas, brīnījāmies un priecājāmies. Nu gluži kā bērnudārznieki :D Apkārt staigāja kaut kāds vīrelis ar samizotiem ananāsu gabaliņiem, kas garšoja pēc saules. Un nebija divu runu, ka bija jāiegādājas kāds ananāss no turpat ceļmalā sakrautās grēdas. Viens gabals maksāja 25 centus! Tad devāmies tālāk uz bruņurupuču fermu, bet pusceļā apstājāmies un bija kaut kas jāgaida. Pēc 10 minūtēm piebrauca klāt vēl viens tāds pats busiņš. Mūs izsauca ārā, bet no otra busiņa divi nāca uz mūsu busiņu, Sapratām, ka mūs tagad apmainīs. Šim krieviņam tika pilna krievu grupa, bet mēs tikām aizsūtīti uz angļu grupas busiņu :)
Hjū, tad nu arī sākās piedzīvojums. Mūs sagaidīja atraktīva gide, kas iepazīstināja visus ar visiem. Tad nu iepazināmies ar pārējiem ceļa biedriem, 4 austrālieši: divas māsas, kas ceļo kopā ar saviem vīriem, 1 kolumbietis, 2 francijas zemnieki, pāris no Sīrijas ar 10 mēnešus vecu meitiņu, un mēs. Gide- vietējā taijiete vārdā : ''Ēēēē'''. Tas tik bija numurs, Es visu savu stāstiņu varētu aizrakstīt ar to cik ļoti spilgts tēls viņa bija. Īsāk sakot- meitene spridzeklis. Vienmēr paliks atmiņās ar savu runas stilu, smiekiem, apgriezieniem, komunikāciju grupā, sapratni un atsaucību.
Bet jāpiemin, ka man pagāja kādas piecas minūtes, kamēr sapratu, ka viņa runā angliski, nevis taijiski. Vajadzēja tik uzmanīgi klausīties, ka pilnīgi smadzenes sāpēja, lai vispār kaut ko saprastu, bet nu tas bija tikpat īpaši cik bija visa mūsu diena.
Un sākot ekskursiju jaunā grupā, arī mums atkal sākās viss no jauna. Tikām aizvesti nu jau uz citu ananāsu plantāciju, kas bija tikai dažas vagas. Kāpēc to sauc par plantāciju, joprojām nezinam, bet labi, ka bijām redzējuši iepriekšējo. Tālāk sekoja bruņurupuču fermas apskate. Tajā dažādos baseinos tika audzēti rupucēni. Varējām apskatīt sākot ar 15 dienu veciem mazuļiem līdz pat 12 gadus veciem gigantiem, kas bija gatavi palaišanai jūrā. Pēc tam tikām aizvesti uz ūdenskritumu, kur jau planēja krievu daiļais zieds - viņu busiņš bija piebraucis pirmais. Nekāds ievērojamais tas nebija, tā teikt paķerts pa ceļam, lai varam papriecāties par strūkliņu, kas gāžas no nelielas klints.
Taču drīz vien sākās dienas patīkamākā daļa. Tā kā viss gāja raiti ātri nokļuvām pie pirmās izklaides- nobrauciens ar bambusa plostu pa krāčainu, taču seklu upi. Gide uzsvēra un lieku reizi atkārtoja, ka brauciena laikā mēs visi būsim slapji. Upe ir krāčaina un ja ir iespēja vajag pārģērbties peldkostīmos, turklāt līdzpaņemtajām mantām iedos īpašus plastmasas maisiņus, lai brauciena laikā nesamirkst maki un telefoni. Nu ok - pelkostīmā un divkārt sapakotajos telefonos, devāmies upes virzienā. Uz katra plosta varēja kāpt pa divi, plus galā stāvēja stūrmanis ar kārtīgu koka mietu, kas arī bija noteicējs, par mūsu izbraucienu. Vietējais prasmīgi rīkojoties ar koku, bakstīja to zemē un stūrēja plostu. Acīm pavērās skaisti dabas skati ar sulīgi zaļojošiem banānkokiem, palmām un zilām debesīm virs mūsu galvām. Mūsu izbraucienu padarīja īpašāku stūrmaņa vērība, kurš ik pa laikam vērsa savu mietu koku zaru virzienā un norādīja uz čūskām, kas mīļi saritinājušās čučēja. ''Vāāāā'' tāds bija mans izsauciens, jo izskatījās, ka tas būtu viens moments, ja stūrmanis nejauši aizķertu zaru un augšup mīļi saritinājusies čūska nu jau gulētu man uz pleciem. Bīstamā eksotika.
Čūskas redzējām vēl divās vietās un tā arī mūsu pus stundu ilgais brauciens bija beidzies. Izkāpjot krastā biju tikpat sausa kā uzkāpjot uz tā un vienīgo mitrumu varbūt daži varēja dabūt no baiļu sviedriem skatoties uz čūskām, taču ne no kā cita.
Krastā mūs sagaidīja nenormāli priecīgā un smaidīgā gide, kas aicināja pusdienās, Kamēr es muļļājos pārvelkot nelietderīgo peldkostīmu, mūsu galdiņš jau bija klāts un varējām mieloties ar vietējo virtuvi. Ļoti ļoti gardi, bagātīgi un dažādi. Sēdējām kopā ar franču zemniekiem un no viņu skopās angļu valodas mēģinājām izlobīt viņu zemnieku saimniecības darbības virzienu un ceļošanas galamērķus. Pāris diktām jauks. Tā teikt mūsu mazie draudziņi :)
Kad vēderi bija piebāzti, sekoja nākamais un ne mazāk gaidītais notikums - izbrauciens uz ziloņa muguras. Līdz tam bija atkal kāds 40 minūšu brauciens, tāpēc daudzi no mums to izmantoja pēcpustdienas snaudai. Ierodoties ziloņu valstībā, pirms tam bija iespēja nopeldēties kopā ar ziloņa mazuli, Dresēts švaukstiņš, kurš to vien darīja, kā zem ūdens purināja ausis un bāza ārā savu šļūteni. Ar to es domāju snuķi :D
Krievu babenes pašas kā mazi zilonēni bija natraujamas no ziloņa, tāpēc es ilgi rindā uz to negaidīju un vienkārši pakoķetēju ar mazo draiskuli no malas. Laiku vēlāk varēja arī vērot dresētā ziloņa trikus. Mazais mācēja spēlēt ermoņikas, uz snuķa griezt riņķi un dejot, cik nu zilonim tas piedienās. Izdiedelējis no tūristiem naudu, tad nu sekoja izbrauciens ar Mario- mūsu ziloni. Pavadonis sēdēja zilonim uz kakla, taču mēs uz tāda kā krēsla, kas apsiets ap ziloņa rumpi un nostiprināts ar virvi zem astes. Auč.
Sekoja pus stundu ilga pastaiga pa dubļu taku, tad pa upi, tad pa pļavu un visbeidzot brikšņos, kur zilonis apstājās un locīja iekšā zaļumus. Sākumā bija bailīgi. Brīdī, kad zilonis kāpa lejup no kāda paugura, likās, ka nošķiebsimies lejā ar visu ķebli :D Bet protams tā nenotika un galamērķi sasniedzām veiksmīgi. Ekskursijas laikā bija pieejams dzeramais ūdens un našķi, kuru rezerves patukšojām, sagaidot pārējos grupas biedrus.
Nākošais programmā bija mini zoodārza apmeklējums.
Ļoti skumjš stāsts, jo vēljoprojām nesaprotu, kāpēc mēs tur tikām aizvesti. Krātiņi bija drūmi un nolaisti, dzīvniekiem par šauru un netīrīti, plus vēl klāt, piemēram, krokodilu aplokā bija piemētāts ar drazām no ēdiena iepakojumiem. Vienā būrī bija bariņš pērtiķu, no kuriem vienam nebija vienas rokas. Bāc vispār episki. Ēēē teica, ka mazais dumiķis savu traumu guvis bērnībā, kad bāzis roku blakus krātiņā un cits pērtiķis norāvis viņam roku!!! Drūmākā vieta ever. Cik ātri tur ieskrējām, tikpat ātri arī pārskrējām visu arsenālu. Baudas nekādas.
Tālāk turpinājās brauciens uz pērtiķu alu. Pamazām jau māca nogurums un gribējās virzīties māju virzienā, saprotot cik tālu bijām aizpērušies. Nu neko - alas apskatei bija atvēlēta pus stunda, tad nu devāmies. Sākumā atvairījāmies no uzmācīgajiem pērtiķiem un suvenīru tirgotājiem. Taisnu vagu dūrām iekšā alā, lai patvertos no saules. Alas sākumā bija novietota guļoša buda, tālāk bija mūks, kas uzklausīja citu peršiņas un pelnīja naudiņu, bet alas dziļumā pavērās daile. Alu griesti un sienas bija kā brīnums. Nepateikšu kāds iezis tas bija, bet dabas ietekmes rezultātā bija izgreznojis visu alas dziļāko nostūri.Varēja uzkāpt diezgan augstu un diezgan dziļi, lai aplūkoto smalko dabas zīmējumu. Pētījām, pētījām, kamēr atvēlētais laiks bija beidzies. Ja mēs divatā būtu braukuši, noteikti šeit pavadītu ilgāku laiku un lēnām veldzētos pie skaistās dabas mātes krūts :)
Mājupceļā bija palicis tikai viens objekts, par kuru Ēēēēēē stāstīja visu ceļa posmu, kamēr tur nokļuvām. Tā bija Taizemes zālīšu medicīna. Gide stāstīja vairākus gadījumus no savas dzīves kā viņa bija ārstējusies ar dabas zālītēm un bija ļoti izglītota šajā jomā. Iebraukuši zālīšu tirgotāju bodē, visi nu metās pētīt ko nu kuram tagad vajag. Mēs iztikām ar īpašo pretsāpju zieķi par kuru rakstīju iepriekš un ananāsu eļļiņu maniem meitenīgajiem priekiem. Aromāts kolosāls - tas arī bija noteicošais šai izvēlei, jo nekur tik dabisku smaržu kosmētiskajos līdzekļos nebiju jutusi. Cerams, ka tā arī ir ar to dabiskumu.
Iebraucot Puketā jau krēsloja un kamēr visi tika izvadāti pa mājām, bija satumsis un mēs viena mērķa dzīti vēl nobeidzot vakaru, izgājām ielās. Devāmies uz restorānu, lai nobaudītu pēdējo taijiešu virtuves kārdinājumu un iepirktu kārtējo mango devu, ko pārvest saviem mīļajiem uz dzimteni.
Hjū, tad nu arī sākās piedzīvojums. Mūs sagaidīja atraktīva gide, kas iepazīstināja visus ar visiem. Tad nu iepazināmies ar pārējiem ceļa biedriem, 4 austrālieši: divas māsas, kas ceļo kopā ar saviem vīriem, 1 kolumbietis, 2 francijas zemnieki, pāris no Sīrijas ar 10 mēnešus vecu meitiņu, un mēs. Gide- vietējā taijiete vārdā : ''Ēēēē'''. Tas tik bija numurs, Es visu savu stāstiņu varētu aizrakstīt ar to cik ļoti spilgts tēls viņa bija. Īsāk sakot- meitene spridzeklis. Vienmēr paliks atmiņās ar savu runas stilu, smiekiem, apgriezieniem, komunikāciju grupā, sapratni un atsaucību.
Bet jāpiemin, ka man pagāja kādas piecas minūtes, kamēr sapratu, ka viņa runā angliski, nevis taijiski. Vajadzēja tik uzmanīgi klausīties, ka pilnīgi smadzenes sāpēja, lai vispār kaut ko saprastu, bet nu tas bija tikpat īpaši cik bija visa mūsu diena.
Un sākot ekskursiju jaunā grupā, arī mums atkal sākās viss no jauna. Tikām aizvesti nu jau uz citu ananāsu plantāciju, kas bija tikai dažas vagas. Kāpēc to sauc par plantāciju, joprojām nezinam, bet labi, ka bijām redzējuši iepriekšējo. Tālāk sekoja bruņurupuču fermas apskate. Tajā dažādos baseinos tika audzēti rupucēni. Varējām apskatīt sākot ar 15 dienu veciem mazuļiem līdz pat 12 gadus veciem gigantiem, kas bija gatavi palaišanai jūrā. Pēc tam tikām aizvesti uz ūdenskritumu, kur jau planēja krievu daiļais zieds - viņu busiņš bija piebraucis pirmais. Nekāds ievērojamais tas nebija, tā teikt paķerts pa ceļam, lai varam papriecāties par strūkliņu, kas gāžas no nelielas klints.
Taču drīz vien sākās dienas patīkamākā daļa. Tā kā viss gāja raiti ātri nokļuvām pie pirmās izklaides- nobrauciens ar bambusa plostu pa krāčainu, taču seklu upi. Gide uzsvēra un lieku reizi atkārtoja, ka brauciena laikā mēs visi būsim slapji. Upe ir krāčaina un ja ir iespēja vajag pārģērbties peldkostīmos, turklāt līdzpaņemtajām mantām iedos īpašus plastmasas maisiņus, lai brauciena laikā nesamirkst maki un telefoni. Nu ok - pelkostīmā un divkārt sapakotajos telefonos, devāmies upes virzienā. Uz katra plosta varēja kāpt pa divi, plus galā stāvēja stūrmanis ar kārtīgu koka mietu, kas arī bija noteicējs, par mūsu izbraucienu. Vietējais prasmīgi rīkojoties ar koku, bakstīja to zemē un stūrēja plostu. Acīm pavērās skaisti dabas skati ar sulīgi zaļojošiem banānkokiem, palmām un zilām debesīm virs mūsu galvām. Mūsu izbraucienu padarīja īpašāku stūrmaņa vērība, kurš ik pa laikam vērsa savu mietu koku zaru virzienā un norādīja uz čūskām, kas mīļi saritinājušās čučēja. ''Vāāāā'' tāds bija mans izsauciens, jo izskatījās, ka tas būtu viens moments, ja stūrmanis nejauši aizķertu zaru un augšup mīļi saritinājusies čūska nu jau gulētu man uz pleciem. Bīstamā eksotika.
Čūskas redzējām vēl divās vietās un tā arī mūsu pus stundu ilgais brauciens bija beidzies. Izkāpjot krastā biju tikpat sausa kā uzkāpjot uz tā un vienīgo mitrumu varbūt daži varēja dabūt no baiļu sviedriem skatoties uz čūskām, taču ne no kā cita.
Krastā mūs sagaidīja nenormāli priecīgā un smaidīgā gide, kas aicināja pusdienās, Kamēr es muļļājos pārvelkot nelietderīgo peldkostīmu, mūsu galdiņš jau bija klāts un varējām mieloties ar vietējo virtuvi. Ļoti ļoti gardi, bagātīgi un dažādi. Sēdējām kopā ar franču zemniekiem un no viņu skopās angļu valodas mēģinājām izlobīt viņu zemnieku saimniecības darbības virzienu un ceļošanas galamērķus. Pāris diktām jauks. Tā teikt mūsu mazie draudziņi :)
Kad vēderi bija piebāzti, sekoja nākamais un ne mazāk gaidītais notikums - izbrauciens uz ziloņa muguras. Līdz tam bija atkal kāds 40 minūšu brauciens, tāpēc daudzi no mums to izmantoja pēcpustdienas snaudai. Ierodoties ziloņu valstībā, pirms tam bija iespēja nopeldēties kopā ar ziloņa mazuli, Dresēts švaukstiņš, kurš to vien darīja, kā zem ūdens purināja ausis un bāza ārā savu šļūteni. Ar to es domāju snuķi :D
Krievu babenes pašas kā mazi zilonēni bija natraujamas no ziloņa, tāpēc es ilgi rindā uz to negaidīju un vienkārši pakoķetēju ar mazo draiskuli no malas. Laiku vēlāk varēja arī vērot dresētā ziloņa trikus. Mazais mācēja spēlēt ermoņikas, uz snuķa griezt riņķi un dejot, cik nu zilonim tas piedienās. Izdiedelējis no tūristiem naudu, tad nu sekoja izbrauciens ar Mario- mūsu ziloni. Pavadonis sēdēja zilonim uz kakla, taču mēs uz tāda kā krēsla, kas apsiets ap ziloņa rumpi un nostiprināts ar virvi zem astes. Auč.
Sekoja pus stundu ilga pastaiga pa dubļu taku, tad pa upi, tad pa pļavu un visbeidzot brikšņos, kur zilonis apstājās un locīja iekšā zaļumus. Sākumā bija bailīgi. Brīdī, kad zilonis kāpa lejup no kāda paugura, likās, ka nošķiebsimies lejā ar visu ķebli :D Bet protams tā nenotika un galamērķi sasniedzām veiksmīgi. Ekskursijas laikā bija pieejams dzeramais ūdens un našķi, kuru rezerves patukšojām, sagaidot pārējos grupas biedrus.
Nākošais programmā bija mini zoodārza apmeklējums.
Ļoti skumjš stāsts, jo vēljoprojām nesaprotu, kāpēc mēs tur tikām aizvesti. Krātiņi bija drūmi un nolaisti, dzīvniekiem par šauru un netīrīti, plus vēl klāt, piemēram, krokodilu aplokā bija piemētāts ar drazām no ēdiena iepakojumiem. Vienā būrī bija bariņš pērtiķu, no kuriem vienam nebija vienas rokas. Bāc vispār episki. Ēēē teica, ka mazais dumiķis savu traumu guvis bērnībā, kad bāzis roku blakus krātiņā un cits pērtiķis norāvis viņam roku!!! Drūmākā vieta ever. Cik ātri tur ieskrējām, tikpat ātri arī pārskrējām visu arsenālu. Baudas nekādas.
Tālāk turpinājās brauciens uz pērtiķu alu. Pamazām jau māca nogurums un gribējās virzīties māju virzienā, saprotot cik tālu bijām aizpērušies. Nu neko - alas apskatei bija atvēlēta pus stunda, tad nu devāmies. Sākumā atvairījāmies no uzmācīgajiem pērtiķiem un suvenīru tirgotājiem. Taisnu vagu dūrām iekšā alā, lai patvertos no saules. Alas sākumā bija novietota guļoša buda, tālāk bija mūks, kas uzklausīja citu peršiņas un pelnīja naudiņu, bet alas dziļumā pavērās daile. Alu griesti un sienas bija kā brīnums. Nepateikšu kāds iezis tas bija, bet dabas ietekmes rezultātā bija izgreznojis visu alas dziļāko nostūri.Varēja uzkāpt diezgan augstu un diezgan dziļi, lai aplūkoto smalko dabas zīmējumu. Pētījām, pētījām, kamēr atvēlētais laiks bija beidzies. Ja mēs divatā būtu braukuši, noteikti šeit pavadītu ilgāku laiku un lēnām veldzētos pie skaistās dabas mātes krūts :)
Mājupceļā bija palicis tikai viens objekts, par kuru Ēēēēēē stāstīja visu ceļa posmu, kamēr tur nokļuvām. Tā bija Taizemes zālīšu medicīna. Gide stāstīja vairākus gadījumus no savas dzīves kā viņa bija ārstējusies ar dabas zālītēm un bija ļoti izglītota šajā jomā. Iebraukuši zālīšu tirgotāju bodē, visi nu metās pētīt ko nu kuram tagad vajag. Mēs iztikām ar īpašo pretsāpju zieķi par kuru rakstīju iepriekš un ananāsu eļļiņu maniem meitenīgajiem priekiem. Aromāts kolosāls - tas arī bija noteicošais šai izvēlei, jo nekur tik dabisku smaržu kosmētiskajos līdzekļos nebiju jutusi. Cerams, ka tā arī ir ar to dabiskumu.
Iebraucot Puketā jau krēsloja un kamēr visi tika izvadāti pa mājām, bija satumsis un mēs viena mērķa dzīti vēl nobeidzot vakaru, izgājām ielās. Devāmies uz restorānu, lai nobaudītu pēdējo taijiešu virtuves kārdinājumu un iepirktu kārtējo mango devu, ko pārvest saviem mīļajiem uz dzimteni.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru