Phi Phi bija kā cita pasaule. Kā atsevišķa maza civilizācija, Kontrastaina. Ierobežota, bet ne aprobežota. Rītos mierīga - naktīs drudžaina. Ar dabas naivumu, bet tūristu piedrazota. Svaiga gaisa pipildīta - pludmalē, bet salkanas tveices piesvīdusi- šaurajās ieliņās. Ne tāda, kāda tā bija dzīvojusi manā iztēlē pirms es to satiku...
Bet runājot par skaisto un īsto- tādi bija mūsu rīti un dienas.
Nesteidzīgas, mierīgas pat lēnas un gausas.
Rīti palikuši atmiņā visspilgtāk, jo acīm atveroties, pirmais ko ieraudzīju bija gaiši zilais baldahīns pie griestiem, kas apņēma mūsu gultu kā salas ikrīta migla. Nokāpjot lejā pa mitrajiem un slidenajiem akmeņiem, galvenajā pajumtē mūs sagaidīja brokastis. Te neiet runa ne par kādiem restorāniem un baltiem galdautiem. Pilnai laimei neko citu nevajadzējā kā pliku koka galdu un šķību beņķi uz kura apsēžoties, apdulluši varējām lūkoties uz salu skaistumu. Kraukšķīgas tostermaizes, ceptas olas un oranžas nokrāsas cīsiņi bija mūsu brokastis. Tās gatavoja tas pats vīriņš, kurš mūs sagaidīja un stāstīja paisuma un krabju stāstus.
Saldajā kā allažiņ mūs priecēja svaigs ananāss un arbūzs, bet mēs nesteidzāmies doties projām tiklīdz bijām paēduši. Nekādu dienas plānu taču nebija. Vēsu garu šūpojām kājas un skatījāmies ūdens viļņos, kas bija teju ar kājas īkšķi sasniedzami.
Eksotika bija tieši tāda kāda bija- viss bija visparastākais un vienkāršākais.
Dušas šļūtene ar stūrī augošu dzīvu papardi ārpus mājiņas sienām. Griestu vietā debesis. Ja pa meža taku kāds ietu garām, tad no augšas redzētu visu mani ar visu papardi :D
Bungalo mājiņas sienas bija savilkušās ar mitru jūras gaisu, citreiz atsita samirkušas lapu kaudzes čupu, interneta piekļuves nebija, apgaismojums tāds pasūdīgs. Katrā ziņā kaifs, kaifs, kaifs...
Mūsu dzīvošanas vieta un salas ''aktīvais'' centrs bija kā divas pasaules, lai gan atradās salīdzonoši tuvu. Nakts dzīve centrā sita pilnu klapi. Nu tādai tai arī bija jābūt - ko tad darītu tie vientuļie jauniešu bari, kas atbraukuši apdolbīties? Viņiem vajadzēja to visu - uguns šovus, alkaholisko kokteiļu spainīšus, laimīgās stundas bāros, ātro uzkodu ieskrietuves un tetovēšanas salonus.
Bet tā nebija mūsu paradīze. Ap to laiku mēs jau devāmies mājās gulēt :D
Salas šarmu noķērām rāmu garu nedarot neko, kā arī izbraucienā ar kanoe laiviņu. Tā kā laiva mums bija iekļauta cenā, vienu dienu metāmies tai virsū. Neko jau Mikum skaļi neteicu, bet pie sevis domāju, ka nekāda dižā braukšana jau nebūs, ņemot vērā ka to darīju pirmo reizi. Man vienkārši likās nereāli, ka es varēšu nosēdēt laivā neapgāžoties. Bet tici vai nē - viss aizgāja kā pa diedziņu.
Uzņēmuši kursu nolēmām apskatīt klusās pludmalītes un pakaifot baltajās smiltīs.
Tavu pārsteigumu! Pludmalītes tiešām klusas, ka pat gliemeži izlīduši no savām mājiņām un aizbēguši. Kurš tad dzīvotu tādā mēslu kaudzē??
Aizdrazots, izmētāts, pretīgi, Fui fui fui. Bet redz, ka tūristi to paši vien sadara. Ai, neko-airējām tālāk.
Sapratām, ka klints ap kuru airējam bija tāda visai liela, tāpēc līdz nākošai pludmalei vajadzēja iesvīst, bet tas atmaksājās. Piekrastē sastapām baru snorkelētāju, kas visticamāk, iepriekšējā dienā bija iegādājušies šo atpūtas programmu un tad nu varēja pētīt zemūdens faunu un floru :) Bet mēs viens divi ar lielu viļņa vēzienu tikām izgāzti krastā.
Nezinam kāpēc, bet viļņi bija paņēmuši apgriezienus un līdz ar mums, krastā tika iesviestas vēl divas kanoe laiviņas ar francūžiem, kur viena meitene kārtīgi un līdz asinīm apdauzīja kāju.
Bija laiks atpūtai. Notiesājām līdz paņemtos banānus, un priecājāmies par skaisto apkārtni. Skatīties atpakaļ nebija jēgas, jo tur protams bija kārtējā drazu kaudze, plus klints alā bija ierīkota milzīga miga, kurā visticamāk dzīvoja visu bomžu bomzis. Visam plusā francūži ņēmās ap čīkstošo meiteni, lai sakoptu brūci.
Aizmirstot to, acis preicējām skatoties tirkīzzilajā ūdenī un tālumā esošajos klints bluķos.
Diena bija apmākusies. Par zilām debesīm es neko nevaru uzrakstīt :D
Labi vien bija. Kur ta mēs liktos apčaukstējuši un ar sarkanām ādām?
Atpakaļ ceļā uzlija lietus un pārņēma tik labas sajūtas. Miers. Brīvība. Klusums.
Jūras ūdens bija tik nepieklājīgi silts, ka ik pa brīdim vajadzēja ar to sasildīties, kad spirgtais lietus ūdens kādu laiku bija dzesējis manus plecus. Nereāli laba sajūta.
Kad pēc kārtējā pēcpusdienas atlūziena bijām gatavi vakariņām, bija jādodas uz centru, uz kuru mūs nogādāja ar motorlaivu. Bet ne jau ar tādu balto, kā no James Bond filmām. Braucām ar riktīgi vecu koka laivu. Šoferis iebāza ūdenī tādu kā zīmuļkoka galu ap kuru bija apsiets motors un mēs piķa melnumā stūrējām tālumā esošo gaismiņu virzienā, Jēziņ - apkārt neredzi neko, tikai jūti, ka tevi šūpo pamatīgi viļņi. Bija jācer, ka mēs neievelsimies ūdenī un, ka ūdens nebūs apšļakstījis mani viscaur caurspīdīgu :)
Bet runājot par skaisto un īsto- tādi bija mūsu rīti un dienas.
Nesteidzīgas, mierīgas pat lēnas un gausas.
Rīti palikuši atmiņā visspilgtāk, jo acīm atveroties, pirmais ko ieraudzīju bija gaiši zilais baldahīns pie griestiem, kas apņēma mūsu gultu kā salas ikrīta migla. Nokāpjot lejā pa mitrajiem un slidenajiem akmeņiem, galvenajā pajumtē mūs sagaidīja brokastis. Te neiet runa ne par kādiem restorāniem un baltiem galdautiem. Pilnai laimei neko citu nevajadzējā kā pliku koka galdu un šķību beņķi uz kura apsēžoties, apdulluši varējām lūkoties uz salu skaistumu. Kraukšķīgas tostermaizes, ceptas olas un oranžas nokrāsas cīsiņi bija mūsu brokastis. Tās gatavoja tas pats vīriņš, kurš mūs sagaidīja un stāstīja paisuma un krabju stāstus.
Saldajā kā allažiņ mūs priecēja svaigs ananāss un arbūzs, bet mēs nesteidzāmies doties projām tiklīdz bijām paēduši. Nekādu dienas plānu taču nebija. Vēsu garu šūpojām kājas un skatījāmies ūdens viļņos, kas bija teju ar kājas īkšķi sasniedzami.
Eksotika bija tieši tāda kāda bija- viss bija visparastākais un vienkāršākais.
Dušas šļūtene ar stūrī augošu dzīvu papardi ārpus mājiņas sienām. Griestu vietā debesis. Ja pa meža taku kāds ietu garām, tad no augšas redzētu visu mani ar visu papardi :D
Bungalo mājiņas sienas bija savilkušās ar mitru jūras gaisu, citreiz atsita samirkušas lapu kaudzes čupu, interneta piekļuves nebija, apgaismojums tāds pasūdīgs. Katrā ziņā kaifs, kaifs, kaifs...
Mūsu dzīvošanas vieta un salas ''aktīvais'' centrs bija kā divas pasaules, lai gan atradās salīdzonoši tuvu. Nakts dzīve centrā sita pilnu klapi. Nu tādai tai arī bija jābūt - ko tad darītu tie vientuļie jauniešu bari, kas atbraukuši apdolbīties? Viņiem vajadzēja to visu - uguns šovus, alkaholisko kokteiļu spainīšus, laimīgās stundas bāros, ātro uzkodu ieskrietuves un tetovēšanas salonus.
Bet tā nebija mūsu paradīze. Ap to laiku mēs jau devāmies mājās gulēt :D
Salas šarmu noķērām rāmu garu nedarot neko, kā arī izbraucienā ar kanoe laiviņu. Tā kā laiva mums bija iekļauta cenā, vienu dienu metāmies tai virsū. Neko jau Mikum skaļi neteicu, bet pie sevis domāju, ka nekāda dižā braukšana jau nebūs, ņemot vērā ka to darīju pirmo reizi. Man vienkārši likās nereāli, ka es varēšu nosēdēt laivā neapgāžoties. Bet tici vai nē - viss aizgāja kā pa diedziņu.
Uzņēmuši kursu nolēmām apskatīt klusās pludmalītes un pakaifot baltajās smiltīs.
Tavu pārsteigumu! Pludmalītes tiešām klusas, ka pat gliemeži izlīduši no savām mājiņām un aizbēguši. Kurš tad dzīvotu tādā mēslu kaudzē??
Aizdrazots, izmētāts, pretīgi, Fui fui fui. Bet redz, ka tūristi to paši vien sadara. Ai, neko-airējām tālāk.
Sapratām, ka klints ap kuru airējam bija tāda visai liela, tāpēc līdz nākošai pludmalei vajadzēja iesvīst, bet tas atmaksājās. Piekrastē sastapām baru snorkelētāju, kas visticamāk, iepriekšējā dienā bija iegādājušies šo atpūtas programmu un tad nu varēja pētīt zemūdens faunu un floru :) Bet mēs viens divi ar lielu viļņa vēzienu tikām izgāzti krastā.
Nezinam kāpēc, bet viļņi bija paņēmuši apgriezienus un līdz ar mums, krastā tika iesviestas vēl divas kanoe laiviņas ar francūžiem, kur viena meitene kārtīgi un līdz asinīm apdauzīja kāju.
Bija laiks atpūtai. Notiesājām līdz paņemtos banānus, un priecājāmies par skaisto apkārtni. Skatīties atpakaļ nebija jēgas, jo tur protams bija kārtējā drazu kaudze, plus klints alā bija ierīkota milzīga miga, kurā visticamāk dzīvoja visu bomžu bomzis. Visam plusā francūži ņēmās ap čīkstošo meiteni, lai sakoptu brūci.
Aizmirstot to, acis preicējām skatoties tirkīzzilajā ūdenī un tālumā esošajos klints bluķos.
Diena bija apmākusies. Par zilām debesīm es neko nevaru uzrakstīt :D
Labi vien bija. Kur ta mēs liktos apčaukstējuši un ar sarkanām ādām?
Atpakaļ ceļā uzlija lietus un pārņēma tik labas sajūtas. Miers. Brīvība. Klusums.
Jūras ūdens bija tik nepieklājīgi silts, ka ik pa brīdim vajadzēja ar to sasildīties, kad spirgtais lietus ūdens kādu laiku bija dzesējis manus plecus. Nereāli laba sajūta.
Kad pēc kārtējā pēcpusdienas atlūziena bijām gatavi vakariņām, bija jādodas uz centru, uz kuru mūs nogādāja ar motorlaivu. Bet ne jau ar tādu balto, kā no James Bond filmām. Braucām ar riktīgi vecu koka laivu. Šoferis iebāza ūdenī tādu kā zīmuļkoka galu ap kuru bija apsiets motors un mēs piķa melnumā stūrējām tālumā esošo gaismiņu virzienā, Jēziņ - apkārt neredzi neko, tikai jūti, ka tevi šūpo pamatīgi viļņi. Bija jācer, ka mēs neievelsimies ūdenī un, ka ūdens nebūs apšļakstījis mani viscaur caurspīdīgu :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru