Jau Latvijā esot zinājām, ka tā būs, proti, pirmā nedēļa būs skrējiens, visa jaunā izzināšana un kultūršoku ķeršana, savukārt otrā būs veltīta mieram un kārtīgai atpūtai. Un vai zini - tieši tā arī bija. Varējām piebremzēt un kājas sakrustojuši blenzt tālumā.
Ielidojuši Puketā, pa taisno devāmies uz ostu, kur 2 stundas bija jāgaida laiva, kuras galamērķis ir Phi Phi salas. Jā jā, tās pašas, kur tika uzņemta filma The Beach un kurā filmējās Leonardo di Caprio.
Kamēr gaidījām laivu, kas drīzāk līdzinājās lielizmēra jahtai, varēju novērot citus tūristus, kas arī tikpat izteiksmīgām sejām, sagumpuši cietajos krēslos gaidīja lielo brīnumu, kas varētu viņus sagaidīt salās.
Lai iekāptu laivā, par kuru jau bija lidostā samaksāts, vēl bija jāiet pie kādas dāmas, kas ideva citu biļeti plus vēl uz drēbēm uzlīmēja kaut kādu uzlīmi. Jocīgi, bet nepievērsām uzmanību. Lai nokļūtu uz laivas bija kā teikt jāpārkāpj vēl divām laivām pāri, tipa jāiziet cauri divu laivu klājiem, lai nonāktu trešajā, kas stāvēja ūdenī aiz pirmajām divām. Lūk tāda bija viņu parkošanās shēma.
Uz laivas bija īpašs noskaņojums. Jāsaka, ka visi pasažieri bija uz viena viļņa. Varēja redzēt, ka mērķis visiem viens: izklaide, atpūta, lirika, bezrūpība un miers. Bariņš vācu puišu nodrošinājušies ar maisu vietējā aliņa, rāva tik pa vienam vaļā un bezrūpībā plēsa jokus, turpat blakus kāds austrāliešu pāris nepārtraukti diskutēja un pārtraukumos kaislīgi bučojās uz vella paraušanu. Tuvāk mums bija kreivu babu arsenāls, kas arī tikpat nepacietīgi gaidīja, kad laiva izkustēsies no vietas un pašā spicītē, mēs abi. Neizturējām apkārt valdošo ''spriedzi'' un ātri vien arī mūsu rokās bija pa skārdenei un ļāvāmies 2 stundu ilgam braucienam uz mazo paradīzi. Mums beidzot nebija nekādu plānu. Nolēmām, ka visu balstīsim uz sajūtām, vai arī uz to kas ienāks prātā.
Laiks bija apmācies, saule neapedzināja, jo tās nemaz nebija :D un ik pa laikam pie apvāršņa parādoties kādai vientuļai klintij, daudzi metās uz mūsu galu iemūžināt mirkli.
Tāda nekurienes sajūta.
Bet visu mainīja, izkāpšana krastā, kura mudžēt mudžēja no tūristiem, kas gaidīja iekāpšanu uz mūsu laivu kā arī vietējiem, kas kladzināja dažādus piedāvājumus, lai tūristi iet un tērē savu naudu.
Izlauzušies cauri pūlim, nācās uzmeklēt mūsu naktsmītni. Pa ceļam pie mums apstājās trīs vietējie, kas palīdzēja atrsast meklēto. Šoreiz biju patīkami pārsteigta, jo atšķirībā no pārējās Taizemes, vietējie parasti tikai naudu gribēja izkāst, nevis palīdzēt.
Tad nu recepsijā, ja par tādu to var nosaukt, mums paziņoja, ka uz bungalo pašlaik mūs nevar aizvest, jo jūrā ir bēgums, līdz ar to mums somas bija jāatstāj uz vietas un jāgaida, kad atnāks pakaļ vīriņš. Vīriņš atnāca. Paņēma mūsu rokas bagāžas somu, vēl pie otras rokas lielo paleti ar olām, pasauca vēl divus ķīnas tūristus, kas dzīvoja mums kaimiņas un tad nu mēs slājām. Uz mūsu bungalo mājiņu varēja aizkļūt vai nu ar laivu vai nu pa džunglīgu meža taku. Bet tā kā tagad bija bēgums, čops čops ar kājiņām viens divi aizgājām. Pa ceļam vīriņš parādīja, ka bēguma laikā zem akmeņiem ir paslēpušies krabji, kurus aši uzlasa vietējie un pēc tam no tiem gatavo malītes.
Sasnieguši mājiņu bijām visai noguruši un atplīsām turpat zem milzīgā baldahīna, jeb moskītu tīkla.
Ielidojuši Puketā, pa taisno devāmies uz ostu, kur 2 stundas bija jāgaida laiva, kuras galamērķis ir Phi Phi salas. Jā jā, tās pašas, kur tika uzņemta filma The Beach un kurā filmējās Leonardo di Caprio.
Kamēr gaidījām laivu, kas drīzāk līdzinājās lielizmēra jahtai, varēju novērot citus tūristus, kas arī tikpat izteiksmīgām sejām, sagumpuši cietajos krēslos gaidīja lielo brīnumu, kas varētu viņus sagaidīt salās.
Lai iekāptu laivā, par kuru jau bija lidostā samaksāts, vēl bija jāiet pie kādas dāmas, kas ideva citu biļeti plus vēl uz drēbēm uzlīmēja kaut kādu uzlīmi. Jocīgi, bet nepievērsām uzmanību. Lai nokļūtu uz laivas bija kā teikt jāpārkāpj vēl divām laivām pāri, tipa jāiziet cauri divu laivu klājiem, lai nonāktu trešajā, kas stāvēja ūdenī aiz pirmajām divām. Lūk tāda bija viņu parkošanās shēma.
Uz laivas bija īpašs noskaņojums. Jāsaka, ka visi pasažieri bija uz viena viļņa. Varēja redzēt, ka mērķis visiem viens: izklaide, atpūta, lirika, bezrūpība un miers. Bariņš vācu puišu nodrošinājušies ar maisu vietējā aliņa, rāva tik pa vienam vaļā un bezrūpībā plēsa jokus, turpat blakus kāds austrāliešu pāris nepārtraukti diskutēja un pārtraukumos kaislīgi bučojās uz vella paraušanu. Tuvāk mums bija kreivu babu arsenāls, kas arī tikpat nepacietīgi gaidīja, kad laiva izkustēsies no vietas un pašā spicītē, mēs abi. Neizturējām apkārt valdošo ''spriedzi'' un ātri vien arī mūsu rokās bija pa skārdenei un ļāvāmies 2 stundu ilgam braucienam uz mazo paradīzi. Mums beidzot nebija nekādu plānu. Nolēmām, ka visu balstīsim uz sajūtām, vai arī uz to kas ienāks prātā.
Laiks bija apmācies, saule neapedzināja, jo tās nemaz nebija :D un ik pa laikam pie apvāršņa parādoties kādai vientuļai klintij, daudzi metās uz mūsu galu iemūžināt mirkli.
Tāda nekurienes sajūta.
Bet visu mainīja, izkāpšana krastā, kura mudžēt mudžēja no tūristiem, kas gaidīja iekāpšanu uz mūsu laivu kā arī vietējiem, kas kladzināja dažādus piedāvājumus, lai tūristi iet un tērē savu naudu.
Izlauzušies cauri pūlim, nācās uzmeklēt mūsu naktsmītni. Pa ceļam pie mums apstājās trīs vietējie, kas palīdzēja atrsast meklēto. Šoreiz biju patīkami pārsteigta, jo atšķirībā no pārējās Taizemes, vietējie parasti tikai naudu gribēja izkāst, nevis palīdzēt.
Tad nu recepsijā, ja par tādu to var nosaukt, mums paziņoja, ka uz bungalo pašlaik mūs nevar aizvest, jo jūrā ir bēgums, līdz ar to mums somas bija jāatstāj uz vietas un jāgaida, kad atnāks pakaļ vīriņš. Vīriņš atnāca. Paņēma mūsu rokas bagāžas somu, vēl pie otras rokas lielo paleti ar olām, pasauca vēl divus ķīnas tūristus, kas dzīvoja mums kaimiņas un tad nu mēs slājām. Uz mūsu bungalo mājiņu varēja aizkļūt vai nu ar laivu vai nu pa džunglīgu meža taku. Bet tā kā tagad bija bēgums, čops čops ar kājiņām viens divi aizgājām. Pa ceļam vīriņš parādīja, ka bēguma laikā zem akmeņiem ir paslēpušies krabji, kurus aši uzlasa vietējie un pēc tam no tiem gatavo malītes.
Sasnieguši mājiņu bijām visai noguruši un atplīsām turpat zem milzīgā baldahīna, jeb moskītu tīkla.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru