Garšas baudas

Kā nu es neparunāšu par Taizemes virtuvi. Tā tik ļoti interesēja un turklāt-  viens no galvenajiem ceļojuma izvēles kritērijiem bija kulinārais tūrsisms, kas Āzijā ir īpašs notikums.

Pēc mana skatījuma ir četri ''must to do'', kas Āzijas galā esot ir jāizmēģina.
Iedalīju tos šādi: Uz ielām nopērkamie brīnumi, tradicionālā virtuve, augļi, čili, jeb padoms ‘’Kā čili ēst Taizemē?’’

Pirmais : Uz ielām nopērkamie brīnumi

Visbiežāk tās ir dažādas uzkodas, kas tiek pagatavotas turpat ielas malā. Tās tirgo pa taisno no ratiem, kas uzstutēti uz riteņiem, lai darba dienas beigās,  vezumu pasistu padusē un aizvilktu uz mājām. Šis ir plašāk sastopamais tirgotuvju veids Taizemē. Uz iesmiem bija uzsprausti dažādi produkti. Sākot ar neko neizsakojošiem cīsiņiem, vistas filejām, cūkas gabaliņiem, svaigiem astoņkājiem, garnelēm, kalmāriem, ceptām zivīm, sienāžiem, vabolēm, eļļā vārītām mīklas pikām, svaigiem kokosriekstiem beidzot ar dīvainiem saldsāļiem žāvētiem augļiem un želejveidīgām tumšām masām, ko pako plastmasas maisiņos. Maisiņos viņi pako arī gatavus (karstus) ēdienus, Maisiņā ielej mērci vai zupu, aizsien tā, lai paliek gaisa telpa, un tādu bumbuli smuki saliek rindiņā un tirgo nost. Un vietējie pērk - tātad ēdams.

Ielu ieskrietuves. Ar īpašu šarmu apveltītas iestādes, kurās parasti negribas nemaz iet iekšā, bet citreiz  ir tā, ka nemaz nav kur ieiet, jo ir vienkārši jāapsēžas uz ielas noliktajā taburetē un jāuzmanās, lai kāds neiesēžas klēpī, vai arī  kāds braucamais nenošķeļ kājām pirkstus. Burzma, dūmi, tvaiki, cilvēki. trauki, ūdens bļodas, tas ir tas, kas atkal lieka atcerēties Bangkoku. Puketā un Phi Phi tas nebija tik izteikts, bet ne tā ka nesastopams.

Visvairāk šo ielu ēšanu sajutām China town, kurā viss ir tik vienkārši cik ir. Redzi, apsēdies, apēd un aizej, turklāt tevi šajā burzmā apkalpos viesmīlis un ar smaidu uz lūpām pat atnesīs rēķinu . Reiz ieturējām maltīti, kad pēkšņi sāka līt un pus minūtes laikā visas ielas garumā virs viesu galvām uzslēja ļodzīgus plēves jumtiņus, reiz tāds jumtiņš uzgāzās kādai kompānijai virsū un mazliet aprāva elkrības vadus galvenajam pavāram virs pannas. Reiz bijām vietā, kur zem mūsu krēsliem sāka tecēt ūdens upīte, reiz jāsēž blakus pavāram, kas apmēram pus metra attālumā čaukstina garneles un dūmi sitās sejā. BET...tas viss bija svaigs, kvalitatīvs un garšīgs. Neskatoties uz zemo higiēnas līmeni, kad ēdot var noskatīties, kā ēstūža plastmasas traukus ielas malā nomazgā saputotās ūdens bļodās, vēders mani nepievīla. Un jā, protams tas viss mums bija eksotika!

Sulīgajiem augļiem paiet garām nav iespējams un ikreiz kādā ratu stendā to visu provējām. Sākumā ņēmām zināmos, pēc tam jau mēģinājām vietējo eksotiku. Te, komentāri lieki-augļi tiešām labi, kvalitatīvi un tīri no ķīmijām. Brauciet, ēdiet, dieviniet un atkal ēdiet - īpaši mango!

Kokosriekstu sula pieejama divos veidos, proti, viens, kad ielas malā atrodas normāla kaudze ar koksriekstiem un pārdevējs ar atstrādātiem četriem sirpja cērtieniem, attaisa un ieliek rokās vēso un smago riekstu (ar rozā salmiņu). Pēc tam ej un staipi to kilogramu sev līdz :D Ērti nebija, cik vien eksotiski. Vai arī tāds variants, ka sula salieta plastmasas glāzītēs, kur apakšā peld daži balti kokosrieksta mīkstuma gabaliņi un dzēriens ir vēl vēsāks, jo visu laiku atrodas smalcināta ledus ligzdiņā.

Tradicionālā virtuve bija baigi ok! Produkti, kas pārsvarā figurēja Taizemes virtuvē bija rīsi, olas, rīsu nūdeles, dažādi dzinumi, kokosriekstu piens, vistas gaļa. Uz Taizemi devos ar sagatavotu ēdienu sarakstu, kas man obligāti būtu jāizbauda. Viens no tiem -Tom Yom zupa. Skābena zupele, kurā atradu šampinjonus, tomātus, ingveru, citronzāli, kokosriekstu pienu un garneles, Tās pēc izvēles varēja aizstāt ar vistas gaļu, bet garneles nebūt nav jāaizstāj ar kaut ko citu esot piejūras zemē. Jāsaka, ka zupu baudīju gandrīz katrā vietā, jo gribēju sajust atšķirības un pagatavošanas īpatnības. Pa lielam viens un tas pats un ļoti garšīgi!

Rīsi ar jūras veltēm un indijas riekstiem, kas pildīts ananāsā. Nekāds jaunums , bet Latvijā esot parasti negribas tā šķērdēties ar ananāsiem, lai uzservētu ēdienu.

Nūdeles dažādās mērcēs. Tas visbiežāk bija ēdiens ar kuru nevarējām iegrābties, jo visas sastāvdaļas bija saprotamas un kopā viss bija garšīgi, ja arī kāds asns nebija zināms - kopā ēdiens radīja veselīgu iespaidu. Mērces bija tumši brūnas un pašķidras konsistences, kurās rēgojās dzinumi, sēnes utt.

Uz mēles kūstošos kalmārus, garneles un citus zvērus nevar uzskatīt par tradicionālo virtuvi, jo šie zvēriņi ikvienā valstī garšos labi, ja vien to apskalo kāds palielāks ūdens pleķis.

Ar piebildi par čili vienmēr sākās mūsu saruna ar viesmīli. Lai ko arī tu būsi izvēlējies pasūtījuma laikā kādas trīs reizes ir jāatkārto : ''NO chili, please!'' tas būs lielāks garants, ka ēdienu varēsi ieēst,

Čili piedāvā pat pie augļiem, ko pirkām uz ielas. Bija vietas, kur atsevišķi iedeva maisiņu ar čili, sāls u.c garšvielu maisījumu, ko uzbērt pa virsu augļiem, bet citās vietās viss bija sajaukts kopā.

Kad 3 reizes biju nokladzinājusi par čili - zupas un visu pārējo ko ēdām, tiešām arī izbaudījām. Taču bija arī reize, kad ņēmu zupu vietējā ''Lido'' tipa ēstūzī un rezultātā tā tur arī palika uz mana galda, jo likās, ka pieskaroties bļodai jau bija par asu :D

Viņi mīl asus ēdienus- tas nu ir jāiegaumē. Labākais ieteikums- kā baudīt čili Taizemē ir:  neēst čili :D

Bet ja nopietni, tad rīsi ir tie, kas slāpē aso čili garšu, kā arī, man palīdzēja vēsa kokosriekstu sula. Bet ne ūdens, ne kaut kāda cita dzēriena lietošana nelīdzēs.

Saldo izvēle viņiem nav nekāda dižā, taču tajos augstās klases restorānos kuros bijām - varēja izmēģināt tādus šedevrus, ka atcerēties negribas. Kaut kādi želejaini, bezgaršīgi veidojumi, kas jāēd kopā ar saldu mērci, kas iespējams šo pasākumu izglāba. Taču ja gribas ko interesantu un garšīgu, tad tas bija jāmeklē uz ielām. Varu pieminēt dodol, kas ir fantastisks saldums. Maigas kokosriekstu garšas staipīgs brūns brīnums.

Lūk šīs garšas pēc gribas atgriezties.