Johaidī, nu atkal agrais rīts.
Gribot negribot bija jāceļas 7:00, jo tā nu lūk mums bija pavēstījis Rads. Svētdiena viņiem ir pirmdiena, tā ka ceļamies, veļamies un čop čop uz darbiņiem.
Agrā rīta stundā, pilsēta šķita kā no jauna ieraudzīta. Ielas likās pilnīgi citādākas, atšķirībā no vakardienas vakara kņadas.
Rīta galvenais pienākums bija atdot mūsu īres mašīnu atpakaļ kantorī. To arī izdarījām un nodrošinājušies ar kāju transportu, uzsākām brokastu medības. Tām par labu krita, mazs ēstūzis lielveikala ēkā, arīdzan vienīgais kurš bija vaļā. Nu jau ar gudru prātu un aizvadītām sešām dienām Izraēlā, ņēmām vienu porciju uz diviem. Pilnīgi pietiekami, garšīgi un ekonomiski.
Lēnu garu staigādami, izplānojām dienas maršrutu, un kā pirmo izvēlējāmies vecpilsētas Jaffa apskati.
Skaistākā vieta Telavivā.
Man tur ļoti patika. Saules stariem laužoties caur šaurajām ieliņām un atspīdot uz gaišajām mūra sienām, man tik ļoti atgādināja Itāliju, ka priekā bildēju visus pakšus un biju galīgi aizpeldējusi no Izraēlas sajūtām.
Gājām visur kur vien varējām ielīst.
Pēkšņi ne no kurienes izdzirdēju flautas mūziku. Skaņa nāca no maza mākslinieku veikaliņa, kurā kundze gados aizrautīgi flautilēja :)
Kamēr Mikus no aizmugures bija kaut kur pazudis, es gāju iepazīties ar kundzi. Viņa izrādīja savus keramikas darbus un stāstīja par kādu mūzikas festivālu, kurš šogad notiks Rīgā. Atvadījāmies ar norunu, ka es tagad būšu informācijas starpniece starp šo festivālu un viņu.
Vecpilsēta pavēra airvien mazākus un šaurākus nostūrus. Mazas trepes, zemas arkas un ekstra šauras ieliņas, vai pat ejas, es drīzāk tā teiktu.
Tad Mikus saka, ka šī vieta ļoti līdzīga tai, kur ''7000 jūdžu'' sērijās viesojās Aisha un Goran Gora. Tā arī bija. Mums tieši pie pleca atradās veikaliņš no tv pārraides, kurā šiverēja tā pati dāma.
Sapriecājusies par mūsu apmeklējumu, steidzās izstāstīt par savu nodarbošanos un izrādīja veikaliņa sortimentu. Uztaisījām selfīti, lai gan baigi jau nebija vajadzības un devāmies tālāk. Iztaigājām visu krustām šķērsām, atklājot skaistas vietas un kolosālus panorāmas skatus.
Diena sildīja un mums bija tik labi un silti.
Nākošā pēc plāna skatiem pavērās Telavivas promenāde, uz kuru arī devāmies. Tā stiepās piecu kilometru garumā, tieši gar jūras krastu. Ik pa laikam apsēžoties kādā speciāli ierīkotā vietā, varēja vērot makšķernieku pulkus, sērfotāju barus, pludmales ping-pongotājus vai aktīvus sportotājus.
Kad visu no tā bijām dabūjuši, devāmies uz Carmel market. Centrālais iepirkšanās punkts vietējiem, bet tūristiem perfekta vieta skaistām galerijas bildēm. Te bija viss gan Ķīnas ''sūdiņi'', gan Latvijas Balzama ''Dīvas '' šampis. Bet visam pāri pārēm Izraēlas zaļumu, baklažānu, granātābolu, citronu, saldumu, garšvielu, halvas, olīvu, baklavu, dateļu un kazas sieru kalni. Tā visa tur bija daudz un ārprātīgi labā kvalitātes devā. Mēs plūdām ar masu un degustējām visu pēc kārtas, pat kādā vietā, kundze bāza man mutē garšvielas. Domāju, nu kur nu tik traki var uzvesties? Bet garšvielas netipiskas, tādas nedaudz mitras, mīkstas un blīvas. O, jā un ārkārtīgi gardas!! Uz tām arī labi ieberzāmies, kundzes labās pārdošanas mākslas pēc un mūsu uzstājības trūkuma pēc. Traki garšīga un traki dārga manta. Laikam jau nav ko sūroties vairāk. Kas bijis bijis. Un arī - nevis bijis, bet ir joprojām virtuves skapītī. Druknā dāma bija tik profesionāla, ka vēljoprojām manā blociņā stāv viņas uzrakstītā recepte kā jāpagatavo rīsi vai zupa izmantojot šīs unikālās garšvielas.
Turpinot garo pastaigu pa pilsētu, nonācām līdz centrālajam laukuma, tad līdz Šakšukia restorānam un tad atkal līdz promendādei. Bet par vispirms par šakšuku. Mēs tā sapratām, kas tas vairāk vai mazāk ir brokastu ēdiens, jo bieži gadījās, ka to pasūtot, mums atbildēja, ka ēdiens jau beidzies. Bet ne šajā vietā ar nosaukumu ''Šakšukia'' visi ēdieni bija tikai un vienīgi šādi, protams variējot ar piedevām. Pamatā tie ir sasautēti tomāti, ko pasniedz ar divām vēršacīm pa virsu un klāt dodot kaudzi maizes, kuru ēdot piesūcina ar tomātiem un finālā izslauka pašu šķīvi galīgi tukšu un baltu. Šajā restorānā to baudījām kūpinātas pīles un liellopa versijās. Vienkāršs ēdiens, ko izdevās realizēt arī atgriežoties mājās, pie tam, tie, kas izlasa blogu un tagad piesakās ciemos, es ar prieku jums to pagatavošu. Esiet mīļi gaidīti!
Saulei rietot atgriezāmies pie jūras un noguruši apsēdāmies, lai vērotu sērfotājus, kā tie cīnās ar putainajiem viļņiem. Mērojot ceļu uz mājām, atkal šķērsojām Carmel tirgus placi un ieraudzījām to pavisam jaunā gaismā. Bija laiks, kad tirgotāji pamazām novāca savas tirgošanās letes un sastūma tās milzīgā metāla kastē, kas neizskatījās ne pēc kā cita ka mīlzīgas miskastes. Aizvērām savus žoklīšus un dabūjuši kultūršoka devu, apsēdāmies notikumu epicentrā ar repojošu ielu muzikantu fonā.
Skasita, piepildīta, un krāsaina diena bija aizvadīta, taču vēl priekšā bija neliels darbiņš - mūsu tradicionālā izlaušanās istaba, ko iemēģinam ikvienā valstī.
Paņēmām līdzi arī mūsu namatēvu Radu un trijatā metāmies iekšā izlaušanās istabas burvībā. Tā bija jauna pieredze un piedzīvojums, jo Latvijā pagaidām nav šāda tipa istabu, kad katram spēlētājam uzliek VR (telpiskās) brilles, nosēdina krēslā pretī melnai sienai un aidā. Visu spēles garšu izjutām virtuālā pasaulē, sevi redzot kā robotizētiem avatariem, mēģinot viens otram palīdzēt un atkodēt istabu pēc istabas, lai teleportētos atpakaļ uz zemi.
Nereāli reāli! :) Sīkāk neizplūdīšu, lai tiem kam tas nav saprotams, tā arī paliek neizprotams :D
Dienas beigās uzstādījām nosoļoto kilometru rekordu (24km) un kārtojām somas, lai jau rīt dotos atpakaļ uz mājām.
Gribot negribot bija jāceļas 7:00, jo tā nu lūk mums bija pavēstījis Rads. Svētdiena viņiem ir pirmdiena, tā ka ceļamies, veļamies un čop čop uz darbiņiem.
Agrā rīta stundā, pilsēta šķita kā no jauna ieraudzīta. Ielas likās pilnīgi citādākas, atšķirībā no vakardienas vakara kņadas.
Rīta galvenais pienākums bija atdot mūsu īres mašīnu atpakaļ kantorī. To arī izdarījām un nodrošinājušies ar kāju transportu, uzsākām brokastu medības. Tām par labu krita, mazs ēstūzis lielveikala ēkā, arīdzan vienīgais kurš bija vaļā. Nu jau ar gudru prātu un aizvadītām sešām dienām Izraēlā, ņēmām vienu porciju uz diviem. Pilnīgi pietiekami, garšīgi un ekonomiski.
Lēnu garu staigādami, izplānojām dienas maršrutu, un kā pirmo izvēlējāmies vecpilsētas Jaffa apskati.
Skaistākā vieta Telavivā.
Pēkšņi ne no kurienes izdzirdēju flautas mūziku. Skaņa nāca no maza mākslinieku veikaliņa, kurā kundze gados aizrautīgi flautilēja :)
Kamēr Mikus no aizmugures bija kaut kur pazudis, es gāju iepazīties ar kundzi. Viņa izrādīja savus keramikas darbus un stāstīja par kādu mūzikas festivālu, kurš šogad notiks Rīgā. Atvadījāmies ar norunu, ka es tagad būšu informācijas starpniece starp šo festivālu un viņu.
Vecpilsēta pavēra airvien mazākus un šaurākus nostūrus. Mazas trepes, zemas arkas un ekstra šauras ieliņas, vai pat ejas, es drīzāk tā teiktu.
Tad Mikus saka, ka šī vieta ļoti līdzīga tai, kur ''7000 jūdžu'' sērijās viesojās Aisha un Goran Gora. Tā arī bija. Mums tieši pie pleca atradās veikaliņš no tv pārraides, kurā šiverēja tā pati dāma.
Diena sildīja un mums bija tik labi un silti.
Nākošā pēc plāna skatiem pavērās Telavivas promenāde, uz kuru arī devāmies. Tā stiepās piecu kilometru garumā, tieši gar jūras krastu. Ik pa laikam apsēžoties kādā speciāli ierīkotā vietā, varēja vērot makšķernieku pulkus, sērfotāju barus, pludmales ping-pongotājus vai aktīvus sportotājus.
Turpinot garo pastaigu pa pilsētu, nonācām līdz centrālajam laukuma, tad līdz Šakšukia restorānam un tad atkal līdz promendādei. Bet par vispirms par šakšuku. Mēs tā sapratām, kas tas vairāk vai mazāk ir brokastu ēdiens, jo bieži gadījās, ka to pasūtot, mums atbildēja, ka ēdiens jau beidzies. Bet ne šajā vietā ar nosaukumu ''Šakšukia'' visi ēdieni bija tikai un vienīgi šādi, protams variējot ar piedevām. Pamatā tie ir sasautēti tomāti, ko pasniedz ar divām vēršacīm pa virsu un klāt dodot kaudzi maizes, kuru ēdot piesūcina ar tomātiem un finālā izslauka pašu šķīvi galīgi tukšu un baltu. Šajā restorānā to baudījām kūpinātas pīles un liellopa versijās. Vienkāršs ēdiens, ko izdevās realizēt arī atgriežoties mājās, pie tam, tie, kas izlasa blogu un tagad piesakās ciemos, es ar prieku jums to pagatavošu. Esiet mīļi gaidīti!
Saulei rietot atgriezāmies pie jūras un noguruši apsēdāmies, lai vērotu sērfotājus, kā tie cīnās ar putainajiem viļņiem. Mērojot ceļu uz mājām, atkal šķērsojām Carmel tirgus placi un ieraudzījām to pavisam jaunā gaismā. Bija laiks, kad tirgotāji pamazām novāca savas tirgošanās letes un sastūma tās milzīgā metāla kastē, kas neizskatījās ne pēc kā cita ka mīlzīgas miskastes. Aizvērām savus žoklīšus un dabūjuši kultūršoka devu, apsēdāmies notikumu epicentrā ar repojošu ielu muzikantu fonā.
Paņēmām līdzi arī mūsu namatēvu Radu un trijatā metāmies iekšā izlaušanās istabas burvībā. Tā bija jauna pieredze un piedzīvojums, jo Latvijā pagaidām nav šāda tipa istabu, kad katram spēlētājam uzliek VR (telpiskās) brilles, nosēdina krēslā pretī melnai sienai un aidā. Visu spēles garšu izjutām virtuālā pasaulē, sevi redzot kā robotizētiem avatariem, mēģinot viens otram palīdzēt un atkodēt istabu pēc istabas, lai teleportētos atpakaļ uz zemi.
Nereāli reāli! :) Sīkāk neizplūdīšu, lai tiem kam tas nav saprotams, tā arī paliek neizprotams :D
Dienas beigās uzstādījām nosoļoto kilometru rekordu (24km) un kārtojām somas, lai jau rīt dotos atpakaļ uz mājām.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru