Pirmais rīts ceļojumā, cik atceros, laikam arī vienīgais, kad no rīta guļam kā svētdieņi.
Tā, kā pazemes tuneļu tūre bija pieteikta uz plkst 11:00 un iepriekšējā vakarā sava daļa pilsētas bija izstaigāta, varējām nekur neskriet un izgaršot pa drusciņai no tā, kas bija nopirkts tirgū.
Olīves pēc skata kārdinošas, citronu marinādē ar zaigojošām citronu šķēlītēm un pārbērtām garšvielām. Pēc izskata dodu 10 no 10, garša - iuuu. Jāsaka, ka ļoti liela olīvu cienītāja nēesmu, taču tās gluži nesmādēju. Šoreiz netrāpīju. Un joprojām manā olīvju topā uzvar tās no Milānas, ejot pa mazu ieliņu austrumu virzienā no doma katedrāles, veikalā ar sarkanu uzrakstu. Tajā veikalā pārdod arī ļoti lētu amareto, bet tas nu tā :)
Vietējie saldumi, kas tie paši austrumu saldumi vien ir: baklava, lokma, lukums, basbousa, kunafeh, halva, kvatajefs (qatayef), šabaks (mshabak). Mikus īpaši ciena sīrupiem pielieto baklavu un šabaku. Šabaks bija jaunums abiem un bija gana labs.
Halvas - tās gan te bija paradīzes cienīgā gan izskatā gan sortimentā. Gan halva ar zemestiekstu sviesta garšu, nutellas, banānu, kafijas, pistāciju, šokolādes un kokosrtiekstu garšām. Es varu turpināt un turpināt.
Dateles un pārējie žāvētie augļi. Tie te ir līmenī. Tik ļoti svaigi, mīksti, es pat teiktu sulīgi un pie tam vēl gigantiskos izmēros. Dateles, jūs piekritīsiet, latvieša cilvēkam nav tas izplatītākais žāvētais auglis, kas atrodas virtuves skapīšos? Vairumā lielveikalu, kuros tās var iegādāties ir sīkas, cietas un miza apkārt līdzinās cietai čaulai, ka pat pirkt negribās. Varbūt pat nav jēgas tādas ēst un to vienu reizi, kad ceļojat, censties iegādāties labas un kvalitatīvas, kad ēdot, pašas izjūk mutē.
Tas laikam arī bija viss, ar ko našķējāmies no rīta. Bija laiks doties uz Raudu mūri. Tas ir vienīgais Dievnama kalna mūra fragments, kas saglabājies līdz mūsdienām. Pats mūris nav svētvieta, tas ir vienīgais, kas palicis pāri no tempļa, jo iepriekš to traki daudz postīja, cēla no jauna un atkal nopostīja.
To visu mēs uzznājām apakšzemes tuneļu ekskursijā. Pilnīgi neticami, cik milzīgs tas bija pirmsākumos un cik niecīga daļa mūsdienās ir tā, ko uzskata par šo Rietumu sienu, jeb Raudu mūri. Stundu garā ekskursija, bija gides- ņujorkietes pavadībā, kura šeit nonākusi tīri savas ziņķāres vadīta, pētot savus radurakstus un atklājot tajos Jeruzalemes klātbūtni. Cēli, man nav ko teikt!
Tur bija interesanti, dzīvē bija redzamas arkas, kas kādreiz kalpoja par balstu tiltam, iekšējie ūdens krāteri un šauras ejas, kas ebrejiem kalpo par lūgšanas vietām.
Ekskursijas noslēgumā tikām izvesti virszemē - armēņu kvartālā, kur uzreiz pie mums pieslēdzās vietējais armēnis un visu grupu aizveda atpakaļ uz sākumpunktu. Tas tāpēc ka nedod dies' kāds ebrejs parādīsies šajā kvartālā. Vecpilsētā viss stingri sadalīts un katram sava debesspuse, kur dzīvot. Citā līst nedrīkst. Tā nu piesardzīgi, visus pieskatot, mūs, mierīgā pastaigā atveda atpakaļ. Mums ta labi, mēs ne ebreji, ne armēņi, ne islāmi. Elpojām brīvi.
Pēc tam paši devāmies apčamdīt to Raudu mūri. Kā zināms, tas sadalīts divās daļās. Puiki pie meitiešiem nevar iet un otrādāk. Kamēr Mikus aizgāja izpētīt tuvāk, es priecājos par spogainīšiem. Viņi tik fifīgi, īpatnēji un eksotiski. Katram sevi cienošam vīram, izaudzētas garas bakenes, kas sagrieztas skrullī. Un vēl tā melnā garā fraka (īstenībā mētelis), un melnā cepure. Nu feini, saki ko gribi.
Dāmu pusē novēroju, ka beidzot lūgšanas, raudu mūrim nedrīkst uzgriezt muguru. Tas sanāk tā, ka ar skatu pret sienu visu laiku jākāpjas atmuguriski atpakaļ, līdz nonāk centrālajā laukumā un tad var griezties uz kuru pusi vajag un turpināt gaitas.
Vīrieši tā nedarīja.
Biju to kaut kur lasījusi, bet kad nonācu tur, tad atcerējos un redzēju kā tas reāli notiek dzīvē.
Atvadījāmies no iespaidīgās celtnes un mūsu pārgājiens varēja sākties. Gar Dāvida pilsētu, Kidrona ielejā apskatījām Absoloma kapenes. Todien šķita: "Ai kādas smukas būdiņas, davai nobildējamies!", bet tagad goglējot saprotu, kas bija kas! Iespaidīgas monolītā izcirstas kapenes, bet apbedīts tur neviens nav bijis, jo darbs bijis aprauts pusceļā, no vienas puses pabeigts, bet no pārējām trijām nē.
Turpat blakus atradās Olīvu kalns, jeb Eļļas kalns, kas mūsdienās ir ārkārtīgi dārga un prestiža apbedījumu vieta. Ebreji gandrīz vai visu dzīvi krāj naudu, lai tikai tiktu tur noguldīti pēc nāves, jo uzskata, ka tad dvēsele uzreiz aiziet debesīs. Kapi atrodas ar skatu uz Temple Mount, kas ir simbols kā vistuvākā vieta, kur izpaužas Dievišķā klātbūtne. Viena no visvisnozīmīgākajām reliģiskajām vietām pasaulē.
Tā nu mēs sasmēlušies Dievišķo mieru un dienas siltumu, miera vējos devāmies atpakaļ pilsētas kņadā ieturēties Jaunzēlandes ģimenes ieteiktajā ēstūzī.
Nogājām gar Damaskas vārtiem, kas skaitās visskaistājie Jeruzalemē. Tā ir musulmaņu kvartāla galvenā ieeja aiz kuriem uzreiz paverās arābu kvartāls ar arābu tirgu priekšgalā. Šopings todien nebija plānā, tāpēc uzmetuši aci preču arsenālam, turpinājām ceļu uz restorānu.
Secinājām, ka Jaunzēlandes ģimenes gaume galīgi nesakrita ar mūsējo. Patika, ka šī ieskrietuve bija tāda natūra, galīgi necila, pilna ar vietējiem un tātad skaidrs, ka ar labu ēdienu. Bet tomēr garšas kārpas mutē neuzsprāga. Paēduši bijām un tas bija galvenais, jo priekšā jāmēro ceļš uz Telavivu. Pamazām sāka krēslot. Beķerejas bodē, iepirkuši kārtējo devu ar sīrupainajām bulkām, čāpstinājām uz autoostas pusi.
Atrodam kasi, nopērkam biļetes, ejam uz platformu un autobuss jau stāv, lecam iekšā, konektējamies wi-fajam un varam atslīgt krēslā, ka viss tik smuki un raiti noticis. Pēc mirkļa vēroju, kas tik šiverīgi rosās pie mūsu blakussēdekļa?
Rūts!!!
Nedaudz aizelsies, laikam ielecis kā pēdējais pasažieris autobusā, laimīgs meģināja sabakstīt savus vadiņus telefonā.
Mēs kā seni paziņas aiz laimes gavilējam un papļāpājam, kas šodien redzēts. Viņš neko daudz nav apskatījis, jo iepriekšējā naktī traki ballējies. Un tagad dodas uz Telavivu, kas loģiski ir vēl lielāka, nakts ballīšu lielpilsēta un turpmākajā naktī darīs to pašu. Prasam par meiteni no Čīles, šis saka, ka jau no rīta aizlidojusi atpakaļ.
Diez uz kurieni?
Uz mājām?,
Čīli?,
Pie cita draudziņa?
Palikām nezinot.
Rūts no somas izvilka želejkonču maisu (tātad biju uzminējusi) un cienāja arī mūs. Kad aprunājāmies par Telavivas naktsmītnēm, šis saka ka paliks Hiltonā.
''Wow wow wow'', gribas teikt. Te nu i bijas manas vīzijas par viņa bezkaislīgo gulēšanu guļammaisā uz asfalta. Ha, nu labi, viņš Hiltonā, bet mēs tieši pie autobusu pieturas, jo redzot GPS, cik ātri bijām pietuvojušies mūsu hotelim, lēcām ārā pēkšņajā pieturā, nemaz nesagaidot brauciena galamērķi.
Tumsa austrumos iestājas tik rekordlielā ātrumā, ka izkāpuši Telavivā ir piķa melnums, bet sosodīts siltums, kas atver mūsu sirdis un smaidus. Daudz, daudz patīkamāk, nekā visas iepriekšējās dienas, kas arī tāpat bija oukei, priekš mūsu janvāra :D
Kā jau teicu hotelis bija piecu soļu attālumā un aizvērusi istabiņas durvis, es kā kokons saritinājos savā šallē un atlūzu saldā bērna miedziņā. Bija nostaigāti 16 km un nogurums bija sakrājies, taču drīz pārstartējusies, varēju atkal celties un iet uz basketbola spēli, par kuru Micīts dīdījās man šķiet jau visu ceļojumu.
Spēlēja kaut kas pret kaut ko, man ne silts ne auksts. Teiksim - dzeltenie šortiņi pret sarkanajiem šortiņiem. Bet pēc Micīša runām saprotu, ka tā ir gana ietekmīga vietējo komanda, turklāt spēle uz kuru bijām atnākuši bija augstākā līmeņa vērta ar pašu Bagatski priekšgalā.
Pēc spēles (mūsējie pakāsa), kādam ienāca prātā ģeniāla doma pie izejas sagaidīt spēlētājus (un tā nebiju es).
Pārteigums, ka prāvs skatītāju pulciņš bija atnācis jau pirms mums un dīdījās, ik reiz, kad atvērās durvis.
Ak, atceros savu jaunību.....:)
Tā nu viens pa vienam ik pēc laika nāca ārā lielie stāvi. Vietējie metās apkārt garajiem basketboļistiem, taisīja pašiņus un daži pat aktīvi plivinājās ar rokām un mācīja kā vajagot spēlēt (vismaz man tā šķita, ka viņi to saka).
Bija jau pus 12 naktī un man aizvien vairāk vilka uz viesnīcas pusi, kad beidzot arī Bagatska kugs iznāca pa durvīm. Līdz šim brīdim bija izturējuši seši kvēlākie līdzjutēji ar mums nopakaļus. Ļāvām vispirms izpriecāties vietējiem un tad pieslēdzāmies mēs.
Selfīti dabūjām, feini papļāpājām un mierīgu sirdi devāmies mājās. Pēc tam ar trešo aci jūtam, ka pie mums piebrauc mašīna un pa atvērtu logu mums saka: ''Jūs aizvest?'' Ainārs, smaidīdams skaidroja, ka ni vella nesaprotot no Telavivas ielām, bet līdz kaut kurienei varot paķert. Varējām jau braukt, bet mums tas neko daudz nedotu, jo viesnīca bija pārsimtmetru attālumā. Pieklājīgi pateicāmies un devāmies pie miera.
Pēc tam, to nožēlojām, ka atteicām, jo nomaldījāmies aiz prieka roku rokā lēkādami kā stripauņi pavasarī! :)
Tā, kā pazemes tuneļu tūre bija pieteikta uz plkst 11:00 un iepriekšējā vakarā sava daļa pilsētas bija izstaigāta, varējām nekur neskriet un izgaršot pa drusciņai no tā, kas bija nopirkts tirgū.
Olīves pēc skata kārdinošas, citronu marinādē ar zaigojošām citronu šķēlītēm un pārbērtām garšvielām. Pēc izskata dodu 10 no 10, garša - iuuu. Jāsaka, ka ļoti liela olīvu cienītāja nēesmu, taču tās gluži nesmādēju. Šoreiz netrāpīju. Un joprojām manā olīvju topā uzvar tās no Milānas, ejot pa mazu ieliņu austrumu virzienā no doma katedrāles, veikalā ar sarkanu uzrakstu. Tajā veikalā pārdod arī ļoti lētu amareto, bet tas nu tā :)
Vietējie saldumi, kas tie paši austrumu saldumi vien ir: baklava, lokma, lukums, basbousa, kunafeh, halva, kvatajefs (qatayef), šabaks (mshabak). Mikus īpaši ciena sīrupiem pielieto baklavu un šabaku. Šabaks bija jaunums abiem un bija gana labs.
Halvas - tās gan te bija paradīzes cienīgā gan izskatā gan sortimentā. Gan halva ar zemestiekstu sviesta garšu, nutellas, banānu, kafijas, pistāciju, šokolādes un kokosrtiekstu garšām. Es varu turpināt un turpināt.
Dateles un pārējie žāvētie augļi. Tie te ir līmenī. Tik ļoti svaigi, mīksti, es pat teiktu sulīgi un pie tam vēl gigantiskos izmēros. Dateles, jūs piekritīsiet, latvieša cilvēkam nav tas izplatītākais žāvētais auglis, kas atrodas virtuves skapīšos? Vairumā lielveikalu, kuros tās var iegādāties ir sīkas, cietas un miza apkārt līdzinās cietai čaulai, ka pat pirkt negribās. Varbūt pat nav jēgas tādas ēst un to vienu reizi, kad ceļojat, censties iegādāties labas un kvalitatīvas, kad ēdot, pašas izjūk mutē.
Tas laikam arī bija viss, ar ko našķējāmies no rīta. Bija laiks doties uz Raudu mūri. Tas ir vienīgais Dievnama kalna mūra fragments, kas saglabājies līdz mūsdienām. Pats mūris nav svētvieta, tas ir vienīgais, kas palicis pāri no tempļa, jo iepriekš to traki daudz postīja, cēla no jauna un atkal nopostīja.
To visu mēs uzznājām apakšzemes tuneļu ekskursijā. Pilnīgi neticami, cik milzīgs tas bija pirmsākumos un cik niecīga daļa mūsdienās ir tā, ko uzskata par šo Rietumu sienu, jeb Raudu mūri. Stundu garā ekskursija, bija gides- ņujorkietes pavadībā, kura šeit nonākusi tīri savas ziņķāres vadīta, pētot savus radurakstus un atklājot tajos Jeruzalemes klātbūtni. Cēli, man nav ko teikt!
Tur bija interesanti, dzīvē bija redzamas arkas, kas kādreiz kalpoja par balstu tiltam, iekšējie ūdens krāteri un šauras ejas, kas ebrejiem kalpo par lūgšanas vietām.
Ekskursijas noslēgumā tikām izvesti virszemē - armēņu kvartālā, kur uzreiz pie mums pieslēdzās vietējais armēnis un visu grupu aizveda atpakaļ uz sākumpunktu. Tas tāpēc ka nedod dies' kāds ebrejs parādīsies šajā kvartālā. Vecpilsētā viss stingri sadalīts un katram sava debesspuse, kur dzīvot. Citā līst nedrīkst. Tā nu piesardzīgi, visus pieskatot, mūs, mierīgā pastaigā atveda atpakaļ. Mums ta labi, mēs ne ebreji, ne armēņi, ne islāmi. Elpojām brīvi.
Pēc tam paši devāmies apčamdīt to Raudu mūri. Kā zināms, tas sadalīts divās daļās. Puiki pie meitiešiem nevar iet un otrādāk. Kamēr Mikus aizgāja izpētīt tuvāk, es priecājos par spogainīšiem. Viņi tik fifīgi, īpatnēji un eksotiski. Katram sevi cienošam vīram, izaudzētas garas bakenes, kas sagrieztas skrullī. Un vēl tā melnā garā fraka (īstenībā mētelis), un melnā cepure. Nu feini, saki ko gribi.
Dāmu pusē novēroju, ka beidzot lūgšanas, raudu mūrim nedrīkst uzgriezt muguru. Tas sanāk tā, ka ar skatu pret sienu visu laiku jākāpjas atmuguriski atpakaļ, līdz nonāk centrālajā laukumā un tad var griezties uz kuru pusi vajag un turpināt gaitas.
Vīrieši tā nedarīja.
Biju to kaut kur lasījusi, bet kad nonācu tur, tad atcerējos un redzēju kā tas reāli notiek dzīvē.
Turpat blakus atradās Olīvu kalns, jeb Eļļas kalns, kas mūsdienās ir ārkārtīgi dārga un prestiža apbedījumu vieta. Ebreji gandrīz vai visu dzīvi krāj naudu, lai tikai tiktu tur noguldīti pēc nāves, jo uzskata, ka tad dvēsele uzreiz aiziet debesīs. Kapi atrodas ar skatu uz Temple Mount, kas ir simbols kā vistuvākā vieta, kur izpaužas Dievišķā klātbūtne. Viena no visvisnozīmīgākajām reliģiskajām vietām pasaulē.
Tā nu mēs sasmēlušies Dievišķo mieru un dienas siltumu, miera vējos devāmies atpakaļ pilsētas kņadā ieturēties Jaunzēlandes ģimenes ieteiktajā ēstūzī.
Nogājām gar Damaskas vārtiem, kas skaitās visskaistājie Jeruzalemē. Tā ir musulmaņu kvartāla galvenā ieeja aiz kuriem uzreiz paverās arābu kvartāls ar arābu tirgu priekšgalā. Šopings todien nebija plānā, tāpēc uzmetuši aci preču arsenālam, turpinājām ceļu uz restorānu.
Secinājām, ka Jaunzēlandes ģimenes gaume galīgi nesakrita ar mūsējo. Patika, ka šī ieskrietuve bija tāda natūra, galīgi necila, pilna ar vietējiem un tātad skaidrs, ka ar labu ēdienu. Bet tomēr garšas kārpas mutē neuzsprāga. Paēduši bijām un tas bija galvenais, jo priekšā jāmēro ceļš uz Telavivu. Pamazām sāka krēslot. Beķerejas bodē, iepirkuši kārtējo devu ar sīrupainajām bulkām, čāpstinājām uz autoostas pusi.
Atrodam kasi, nopērkam biļetes, ejam uz platformu un autobuss jau stāv, lecam iekšā, konektējamies wi-fajam un varam atslīgt krēslā, ka viss tik smuki un raiti noticis. Pēc mirkļa vēroju, kas tik šiverīgi rosās pie mūsu blakussēdekļa?
Rūts!!!
Nedaudz aizelsies, laikam ielecis kā pēdējais pasažieris autobusā, laimīgs meģināja sabakstīt savus vadiņus telefonā.
Mēs kā seni paziņas aiz laimes gavilējam un papļāpājam, kas šodien redzēts. Viņš neko daudz nav apskatījis, jo iepriekšējā naktī traki ballējies. Un tagad dodas uz Telavivu, kas loģiski ir vēl lielāka, nakts ballīšu lielpilsēta un turpmākajā naktī darīs to pašu. Prasam par meiteni no Čīles, šis saka, ka jau no rīta aizlidojusi atpakaļ.
Diez uz kurieni?
Uz mājām?,
Čīli?,
Pie cita draudziņa?
Palikām nezinot.
Rūts no somas izvilka želejkonču maisu (tātad biju uzminējusi) un cienāja arī mūs. Kad aprunājāmies par Telavivas naktsmītnēm, šis saka ka paliks Hiltonā.
''Wow wow wow'', gribas teikt. Te nu i bijas manas vīzijas par viņa bezkaislīgo gulēšanu guļammaisā uz asfalta. Ha, nu labi, viņš Hiltonā, bet mēs tieši pie autobusu pieturas, jo redzot GPS, cik ātri bijām pietuvojušies mūsu hotelim, lēcām ārā pēkšņajā pieturā, nemaz nesagaidot brauciena galamērķi.
Tumsa austrumos iestājas tik rekordlielā ātrumā, ka izkāpuši Telavivā ir piķa melnums, bet sosodīts siltums, kas atver mūsu sirdis un smaidus. Daudz, daudz patīkamāk, nekā visas iepriekšējās dienas, kas arī tāpat bija oukei, priekš mūsu janvāra :D
Kā jau teicu hotelis bija piecu soļu attālumā un aizvērusi istabiņas durvis, es kā kokons saritinājos savā šallē un atlūzu saldā bērna miedziņā. Bija nostaigāti 16 km un nogurums bija sakrājies, taču drīz pārstartējusies, varēju atkal celties un iet uz basketbola spēli, par kuru Micīts dīdījās man šķiet jau visu ceļojumu.
Spēlēja kaut kas pret kaut ko, man ne silts ne auksts. Teiksim - dzeltenie šortiņi pret sarkanajiem šortiņiem. Bet pēc Micīša runām saprotu, ka tā ir gana ietekmīga vietējo komanda, turklāt spēle uz kuru bijām atnākuši bija augstākā līmeņa vērta ar pašu Bagatski priekšgalā.
Pēc spēles (mūsējie pakāsa), kādam ienāca prātā ģeniāla doma pie izejas sagaidīt spēlētājus (un tā nebiju es).
Pārteigums, ka prāvs skatītāju pulciņš bija atnācis jau pirms mums un dīdījās, ik reiz, kad atvērās durvis.
Ak, atceros savu jaunību.....:)
Tā nu viens pa vienam ik pēc laika nāca ārā lielie stāvi. Vietējie metās apkārt garajiem basketboļistiem, taisīja pašiņus un daži pat aktīvi plivinājās ar rokām un mācīja kā vajagot spēlēt (vismaz man tā šķita, ka viņi to saka).
Bija jau pus 12 naktī un man aizvien vairāk vilka uz viesnīcas pusi, kad beidzot arī Bagatska kugs iznāca pa durvīm. Līdz šim brīdim bija izturējuši seši kvēlākie līdzjutēji ar mums nopakaļus. Ļāvām vispirms izpriecāties vietējiem un tad pieslēdzāmies mēs.
Pēc tam, to nožēlojām, ka atteicām, jo nomaldījāmies aiz prieka roku rokā lēkādami kā stripauņi pavasarī! :)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru