Jauna diena, jauni darbi!
Soļojām uz mašīnas nomas kantori, lai plēstu tālēs zilajās. Bija piektdiena, kas nozīmē, ka sākot ar saules rietu līdz nākošās dienas saules rietam iestājas sabats, kad ebreji drīkst tikai lūgt vai mīlēties, līdz ar to pilnīgi viss ir ciet, un pat sabiedriskais transports nekursē. Pilsētā nebijām, līdz ar to nevaram apliecināt vai tā patiešām bija.
Mēs devāmies uz dienvidiem. Nospraustais mērķis Ein Gedi, pa ceļam aplūkojot visu, kas iekrīt acābolā. Pirmā vieta, kur piestājām, bija Ein Gedi nacionālais parks. Tur varēja izvēlēties dažādus maršrutus atkarībā no to ilguma un sarežģītības. Mums bija laiks visīsākajam maršrutam, bet es būtu gatava iet arī visu lielo-apmēram 6-8 stundu garumā. Problēma tā, ka, lai ietu garo maršrutu, takā jāierodas jau 8 no rīta.
Mēs bijām 14:00
Parks īpašs ar to, ka tajā brīvi pārvietojas dzīvnieki, daži ragu lopiņi, īpaši kalnu kazas un vairāki murkšķveidīgi lapu grauzēji, kas pārsvarā dzīvojās pa koku galotnēm un nelikās traucēti.
Mūsu mazais maršruts veda līdz Dāvida ūdenskritumam. Pastaiga veda pa klinšainu taku, tik vienā vietā pārsteidzot ar izkaltušu smilgu tuneli, kas bija tik biezs, ka cauri nevarēja redzēt.
Ūdenskritums tievs, plāns un ne īpaši augsts. Tajā brīdī pat Ventas rumba liekas iespaidīgāka, bet nu ne jau tas āķis. Daba apkārt, kas pavērās ap, virs, gar mūsu galvām bija pats ''skaistumiņš''. Tālumā Jordānijas kalni, Nāves jūra, bet virs galvas dzirdas un skaidras debesis.
Bija patīkama pēcpusdiena.
Nolēmām mēģināt aizbraukt uz Nāves jūras pludmali, kas šajā vietā ir īpaši skaista.
Kundzinš recepsijā saka, ka: "Šodien vairs nevar".
Nodomāju, ka jocīgi gan. Izrādās šajā pludmalē var nokļūt tikai caur viņu SPA, samaksājot naudiņu, un ar kaut kādu "shuttle" aizved. Joprojām nesapratu, jo domāju, ka paši varam piebraukt ar mašīnu un tā!? Kas cenā vēl ietilpst, mēs nenoskaidrojām, bet to tad nākošajā stāstā, jo šajā vietā atgriezāmies arī nākošajā dienā.
Nolēmām doties uz mūsu naktsmāju vietu, šoreiz izmantojām airbnb.com pakalpojumus. Tas bija 30 km attālumā, apdzīvotā vietā - Neve Zohar. Dabas ainavas šajā posmā ļoti skaistas un baudāmas, kalni vijās ar izžuvušo Nāves jūras piekrasti, kas pāriet tirkīzzilajā ūdenī un baltajos sāls atsegumos. Līdz ar krēsliņu ieradāmies mūsu miteklī- tieši blakus jūrai. Bet tā kā bija jau vēls, nekas cits par vakariņošanu prātā nebija. Pēc saimnieces ieteikumiem, devāmies nedaudz atpakaļ, ar viesnīcām nosētu apgabalu Ein Bokek.
Nonācām restorānā Taj-Mahal, kas visiem vairāk asociētos ar Indiju nevis Izraēlu, bet nu Dievs ar viņu - gājām iekšā un miers. Ēdienu sortiments - vietējais, tātad bija labi. Ar piedevām viņi galīgi neskopojas. Kamēr gaidi savu pasūtījumu, galds momentā tiek noklāts ar entajiem trauciņiem un maizes kalniem. Kad atnes izvēlēto ēdienu, galds ir tik pilns kā latgaļu kāzu mielastā.
Tā pārēdāmies humusu, ka rīts pienāca ne visai priecīgās krāsās. Kur prāts bija ņemt humusu ar sēnēm? Dāāā!
Soļojām uz mašīnas nomas kantori, lai plēstu tālēs zilajās. Bija piektdiena, kas nozīmē, ka sākot ar saules rietu līdz nākošās dienas saules rietam iestājas sabats, kad ebreji drīkst tikai lūgt vai mīlēties, līdz ar to pilnīgi viss ir ciet, un pat sabiedriskais transports nekursē. Pilsētā nebijām, līdz ar to nevaram apliecināt vai tā patiešām bija.
Mēs devāmies uz dienvidiem. Nospraustais mērķis Ein Gedi, pa ceļam aplūkojot visu, kas iekrīt acābolā. Pirmā vieta, kur piestājām, bija Ein Gedi nacionālais parks. Tur varēja izvēlēties dažādus maršrutus atkarībā no to ilguma un sarežģītības. Mums bija laiks visīsākajam maršrutam, bet es būtu gatava iet arī visu lielo-apmēram 6-8 stundu garumā. Problēma tā, ka, lai ietu garo maršrutu, takā jāierodas jau 8 no rīta.
Mēs bijām 14:00
Parks īpašs ar to, ka tajā brīvi pārvietojas dzīvnieki, daži ragu lopiņi, īpaši kalnu kazas un vairāki murkšķveidīgi lapu grauzēji, kas pārsvarā dzīvojās pa koku galotnēm un nelikās traucēti.
Mūsu mazais maršruts veda līdz Dāvida ūdenskritumam. Pastaiga veda pa klinšainu taku, tik vienā vietā pārsteidzot ar izkaltušu smilgu tuneli, kas bija tik biezs, ka cauri nevarēja redzēt.
Ūdenskritums tievs, plāns un ne īpaši augsts. Tajā brīdī pat Ventas rumba liekas iespaidīgāka, bet nu ne jau tas āķis. Daba apkārt, kas pavērās ap, virs, gar mūsu galvām bija pats ''skaistumiņš''. Tālumā Jordānijas kalni, Nāves jūra, bet virs galvas dzirdas un skaidras debesis.
Bija patīkama pēcpusdiena.
Nolēmām mēģināt aizbraukt uz Nāves jūras pludmali, kas šajā vietā ir īpaši skaista.
Kundzinš recepsijā saka, ka: "Šodien vairs nevar".
Nodomāju, ka jocīgi gan. Izrādās šajā pludmalē var nokļūt tikai caur viņu SPA, samaksājot naudiņu, un ar kaut kādu "shuttle" aizved. Joprojām nesapratu, jo domāju, ka paši varam piebraukt ar mašīnu un tā!? Kas cenā vēl ietilpst, mēs nenoskaidrojām, bet to tad nākošajā stāstā, jo šajā vietā atgriezāmies arī nākošajā dienā.
Nolēmām doties uz mūsu naktsmāju vietu, šoreiz izmantojām airbnb.com pakalpojumus. Tas bija 30 km attālumā, apdzīvotā vietā - Neve Zohar. Dabas ainavas šajā posmā ļoti skaistas un baudāmas, kalni vijās ar izžuvušo Nāves jūras piekrasti, kas pāriet tirkīzzilajā ūdenī un baltajos sāls atsegumos. Līdz ar krēsliņu ieradāmies mūsu miteklī- tieši blakus jūrai. Bet tā kā bija jau vēls, nekas cits par vakariņošanu prātā nebija. Pēc saimnieces ieteikumiem, devāmies nedaudz atpakaļ, ar viesnīcām nosētu apgabalu Ein Bokek.
Nonācām restorānā Taj-Mahal, kas visiem vairāk asociētos ar Indiju nevis Izraēlu, bet nu Dievs ar viņu - gājām iekšā un miers. Ēdienu sortiments - vietējais, tātad bija labi. Ar piedevām viņi galīgi neskopojas. Kamēr gaidi savu pasūtījumu, galds momentā tiek noklāts ar entajiem trauciņiem un maizes kalniem. Kad atnes izvēlēto ēdienu, galds ir tik pilns kā latgaļu kāzu mielastā.
Tā pārēdāmies humusu, ka rīts pienāca ne visai priecīgās krāsās. Kur prāts bija ņemt humusu ar sēnēm? Dāāā!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru