Rīts mūsu namiņā iesākās ļoti agri.
Izlidošana no Rīgas lidostas uz Telavivu jau 6:15. Padomājiet paši, cikos cēlāmies, cikos vēlāmies un cik vispār bija ticis pagulēt tajā naktī? Bet, lai nu kā ar tiem miegiem bija, šis nebija ceļojums, kurā mēs kā jaunie vecāki devāmies, lai no rīta izgulētos. To visu mēs paspējām Londonā, kas bija nesenais un iepriekšējais ceļojums. Izraēlas noskaņās mega agri rīti bija vairāki, bet par tiem pārējiem tad vēlāk.
''Paknābājuši'' lidmašīnā (ar to es domāju, ik pa laikam ar galvu klanoties pagulējuši cietajos beņķos) piezemējāmies Telavivas lidostā!
Ar prātu jau tu saproti, ka būs siltāks un patīkamāks laiks, nekā uz to brīdi mūsu Rīgā, bet kad acīs iecērtas spoža saule, tālumā rēgojas palmas un apņem tik patīkams pavasara siltumiņš, ilgu laiku pie sevis skandinu: ''Nu kā tā var būt? Rīgā -3 un sniegs, bet te tik silts!''
Vēl tikai neilgu brītiņu prātā palika iespiedies mans rīta cilpojiens uz taksi, kad biju pilnībā sagatavojusies pavasarīgam siltumam, mugurā uzģērbjot plānu virsjaciņu un kājās uzvelkot plānas vasaras laiviņas. Kā naska vāvere cilpoju uz silto taksometru, lai tikai neapsaldētu kāju apakšas, jo mīnusiņš sitās cauri plānajai zolītei.
Ak cik mīļi un jauki - uķi kuķi.
Visus uķi puķi ātri izkliedēja daudzviet redzamie nopietnie vīri ar trakajiem automātiem pie sāniem. Tos sastapām itvisur. Protams, pie drošības kontrolēm autoostās, vilcienu stacijās, pie lielveikalu ieejām, tirgū un visparastākajos ēstūžos. Tā tas te vienkārši ir! Vai nu tu to pieņem un pēc 5 minūtēm vairs nebrīnies, vai arī tad Tev te nav ko darīt. Bet, tici man, Tev te būs ko darīt!
Šujamieročus ir atļauts nēsāt jebkuram pilsonim, tas nav tik bīstami kā izskatās cik drīzāk drošāk, jo neba jau saldējumu laizošu tūristu viņi šaus nost, visticamāk, ka aizstāvēs, vai ne???!! Sakiet, lūdzu kāds, ka es runāju taisnību !!! :)
Un protams vēl tāds nieka fakts, ka karš var sākties kuru katru brīdi, un tā vien šķiet, ka visi te ir zemajā startā un gatavi jebkam.
Ahhhh, es protams pārspīlēju...Nevienu tanku neredzēju.
Kāpēc vispār sāku ar tik politisku ievadu??
Aizmirstiet!
Izraēla ir ārkārtīgi skaista, pārsteidzoša, trausla, ticīga, garšīga un dārga valsts!
Daba, protams, ir tā, kad mēs visi ceļojumos aizturam elpu un ar smaidu uz lūpām nespējam vien atskatīties uz kādu tajā brīdī esošu skaistumu. Vai tas būtu vulkāna krāteris, šņācošs geizers, skaļš ūdenskritums vai elegantie Daugavas loki :)
Arī Izrēla pat par kripatiņu neatpaliek no kanjoniem. Šai valstij ir savi daudz dziļāki kanjoni.
Tāpēc mēs pa taisno ar vilcienu, kas atiet no Telavivas lidostas, dūrām ziemeļu virzienā. Prom no lielpilsētas. To vēl negribas. Telavivu atstājām pašām ceļojuma beigām.
Iesākumā mēs devāmies uz Haifu. Kā uzzinām vēlāk, viena no top kūrortu pilsētiņām Izraēlā, savas daiļās pludmales dēļ.
Tur arī izkāpām vispirms un mierīgi pastaigājām pa promenādi. Sajutām ceļojuma garšu ar tirkīzilo jūru, saulaino dienu un nesteidzīgo ritmu. Liekas šai dienai neko citu arī nevajag!
Bet vajag gan. Vajadzēja atrast nakstmājas, lai zinātu kādā lokācijā atrodamies.
Šoreiz pirms ceļojuma Mikum nācu klajā ar priekšlikumu, ka Izraēlā noteikti jāmēģina palikt pie kāda couchsurfinga, jo šī ir gana eksotiska zeme, pilna ar stāstiem notikumiem, interesantiem cilvēkiem un saviem noteikumiem, lai nesteidzīgi padalītos ar kādu vietējo atklātās sarunās. Haifas iedzīvotāji bija īpaši atsaucīgi un dabujām pat trīs apstiprinājumus, ka viņi var uzņemt savos mitekļos. Mēs izvēlējāmies pirmo, kas apstiprināja mūsu pieteikumu - tā bija jauna sieviete vārdā Sančesa.
Ar platu un siltu apskāvienu, viņa mūs sagaidīja pie savas baltās un ārprātīgi nekārtīgās mašīnas. Vien tik nevainīgi atvainojās, sakot, ka viņai ir četri bērni un bezrūpīgi vienu pēc otra bagažniekā krāmēja bērnu sēdeklīšus. Mikus izcīnīja vietu priekšējā sēdeklī, bet es paspēru ar kāju pustukšas ūdens pudeles un ierūmējos ''omulīgajā'' sēdvietā.
Pirmā satikšanās ar vietējo - gluži veiksmīga. Viņa mūs aizveda uz vietējo studentu komūnu. Plaša teritorija ar visu, kas nepieciešams lētai dzīvošanai.Restorānu svītra, dārzeņu tirdziņš, entie sporta kompleksi, dabas parks, protams arī pašas mācību iestādes. Viņa pati tur strādā, tāpēc zināja, ko ar mums dara.
Bada novārdzināti, ķērāmies lūkot ko likt uz zoba. Nostājāmies pie garas ēstūžu rindas (tā kā Alfā ēdināšanas zonā) un cierējām apkārt, līdz izlēmām. Ēdieni daudz maz saprotami. Problēmas sagādāja tādas vai šitādas mērces iespējamā garša, bet tā kā visi runā labā angļu valodā, man paveicās ar ellē gardiem rīsiem, ķirbju mērci un vistas gaļas gabaliņiem. Nekas īpašs vai eksotisks, bet šoreiz tiešām gribējās vienkārši paēst, nevis eksperimentēt un pārsteigt sevi. Ceļojums bija tikai sākumā. Es 100% zināju, ka paspēšu izēsties i humusu i visu pārējo.
Sančesas miteklis tādā pašā stadijā kā viņas mašīna, bet mēs nejutāmies traucēti. Paši parakstījāmies uz pārsteidzošo Izraēlu. Viņa mierīgi uztina sev pīpīti un teica, ka ies uz sporta klubu, pēc tam vakarā patusēt, ja gribam varam nākt līdzi. Atsāj atslēgas un čau.
Mēs paši izvēlējāmies iepazīt Haifas pilsētas vakarīgo gaisotni un devāmies pastaigā. Ziemassvētku rotājumi vēl pilnā sparā zaigoja un izgaismoja ielas.
Ko ta mums? Mēs tik smaidījām un priecājāmies, ka pirmā diena ir izdevusies! Noguruši, pārguruši, apmaldījušies, bet beigu beigās nonākuši savās migās izslēdzmies kā elektrības slēdži.
Izlidošana no Rīgas lidostas uz Telavivu jau 6:15. Padomājiet paši, cikos cēlāmies, cikos vēlāmies un cik vispār bija ticis pagulēt tajā naktī? Bet, lai nu kā ar tiem miegiem bija, šis nebija ceļojums, kurā mēs kā jaunie vecāki devāmies, lai no rīta izgulētos. To visu mēs paspējām Londonā, kas bija nesenais un iepriekšējais ceļojums. Izraēlas noskaņās mega agri rīti bija vairāki, bet par tiem pārējiem tad vēlāk.
''Paknābājuši'' lidmašīnā (ar to es domāju, ik pa laikam ar galvu klanoties pagulējuši cietajos beņķos) piezemējāmies Telavivas lidostā!
Ar prātu jau tu saproti, ka būs siltāks un patīkamāks laiks, nekā uz to brīdi mūsu Rīgā, bet kad acīs iecērtas spoža saule, tālumā rēgojas palmas un apņem tik patīkams pavasara siltumiņš, ilgu laiku pie sevis skandinu: ''Nu kā tā var būt? Rīgā -3 un sniegs, bet te tik silts!''
Vēl tikai neilgu brītiņu prātā palika iespiedies mans rīta cilpojiens uz taksi, kad biju pilnībā sagatavojusies pavasarīgam siltumam, mugurā uzģērbjot plānu virsjaciņu un kājās uzvelkot plānas vasaras laiviņas. Kā naska vāvere cilpoju uz silto taksometru, lai tikai neapsaldētu kāju apakšas, jo mīnusiņš sitās cauri plānajai zolītei.
Ak cik mīļi un jauki - uķi kuķi.
Visus uķi puķi ātri izkliedēja daudzviet redzamie nopietnie vīri ar trakajiem automātiem pie sāniem. Tos sastapām itvisur. Protams, pie drošības kontrolēm autoostās, vilcienu stacijās, pie lielveikalu ieejām, tirgū un visparastākajos ēstūžos. Tā tas te vienkārši ir! Vai nu tu to pieņem un pēc 5 minūtēm vairs nebrīnies, vai arī tad Tev te nav ko darīt. Bet, tici man, Tev te būs ko darīt!
Šujamieročus ir atļauts nēsāt jebkuram pilsonim, tas nav tik bīstami kā izskatās cik drīzāk drošāk, jo neba jau saldējumu laizošu tūristu viņi šaus nost, visticamāk, ka aizstāvēs, vai ne???!! Sakiet, lūdzu kāds, ka es runāju taisnību !!! :)
Un protams vēl tāds nieka fakts, ka karš var sākties kuru katru brīdi, un tā vien šķiet, ka visi te ir zemajā startā un gatavi jebkam.
Ahhhh, es protams pārspīlēju...Nevienu tanku neredzēju.
Kāpēc vispār sāku ar tik politisku ievadu??
Aizmirstiet!
Izraēla ir ārkārtīgi skaista, pārsteidzoša, trausla, ticīga, garšīga un dārga valsts!
Daba, protams, ir tā, kad mēs visi ceļojumos aizturam elpu un ar smaidu uz lūpām nespējam vien atskatīties uz kādu tajā brīdī esošu skaistumu. Vai tas būtu vulkāna krāteris, šņācošs geizers, skaļš ūdenskritums vai elegantie Daugavas loki :)
Arī Izrēla pat par kripatiņu neatpaliek no kanjoniem. Šai valstij ir savi daudz dziļāki kanjoni.
Tāpēc mēs pa taisno ar vilcienu, kas atiet no Telavivas lidostas, dūrām ziemeļu virzienā. Prom no lielpilsētas. To vēl negribas. Telavivu atstājām pašām ceļojuma beigām.
Iesākumā mēs devāmies uz Haifu. Kā uzzinām vēlāk, viena no top kūrortu pilsētiņām Izraēlā, savas daiļās pludmales dēļ.
Tur arī izkāpām vispirms un mierīgi pastaigājām pa promenādi. Sajutām ceļojuma garšu ar tirkīzilo jūru, saulaino dienu un nesteidzīgo ritmu. Liekas šai dienai neko citu arī nevajag!
Bet vajag gan. Vajadzēja atrast nakstmājas, lai zinātu kādā lokācijā atrodamies.
Šoreiz pirms ceļojuma Mikum nācu klajā ar priekšlikumu, ka Izraēlā noteikti jāmēģina palikt pie kāda couchsurfinga, jo šī ir gana eksotiska zeme, pilna ar stāstiem notikumiem, interesantiem cilvēkiem un saviem noteikumiem, lai nesteidzīgi padalītos ar kādu vietējo atklātās sarunās. Haifas iedzīvotāji bija īpaši atsaucīgi un dabujām pat trīs apstiprinājumus, ka viņi var uzņemt savos mitekļos. Mēs izvēlējāmies pirmo, kas apstiprināja mūsu pieteikumu - tā bija jauna sieviete vārdā Sančesa.
Ar platu un siltu apskāvienu, viņa mūs sagaidīja pie savas baltās un ārprātīgi nekārtīgās mašīnas. Vien tik nevainīgi atvainojās, sakot, ka viņai ir četri bērni un bezrūpīgi vienu pēc otra bagažniekā krāmēja bērnu sēdeklīšus. Mikus izcīnīja vietu priekšējā sēdeklī, bet es paspēru ar kāju pustukšas ūdens pudeles un ierūmējos ''omulīgajā'' sēdvietā.
Pirmā satikšanās ar vietējo - gluži veiksmīga. Viņa mūs aizveda uz vietējo studentu komūnu. Plaša teritorija ar visu, kas nepieciešams lētai dzīvošanai.Restorānu svītra, dārzeņu tirdziņš, entie sporta kompleksi, dabas parks, protams arī pašas mācību iestādes. Viņa pati tur strādā, tāpēc zināja, ko ar mums dara.
Bada novārdzināti, ķērāmies lūkot ko likt uz zoba. Nostājāmies pie garas ēstūžu rindas (tā kā Alfā ēdināšanas zonā) un cierējām apkārt, līdz izlēmām. Ēdieni daudz maz saprotami. Problēmas sagādāja tādas vai šitādas mērces iespējamā garša, bet tā kā visi runā labā angļu valodā, man paveicās ar ellē gardiem rīsiem, ķirbju mērci un vistas gaļas gabaliņiem. Nekas īpašs vai eksotisks, bet šoreiz tiešām gribējās vienkārši paēst, nevis eksperimentēt un pārsteigt sevi. Ceļojums bija tikai sākumā. Es 100% zināju, ka paspēšu izēsties i humusu i visu pārējo.
Sančesas miteklis tādā pašā stadijā kā viņas mašīna, bet mēs nejutāmies traucēti. Paši parakstījāmies uz pārsteidzošo Izraēlu. Viņa mierīgi uztina sev pīpīti un teica, ka ies uz sporta klubu, pēc tam vakarā patusēt, ja gribam varam nākt līdzi. Atsāj atslēgas un čau.
Mēs paši izvēlējāmies iepazīt Haifas pilsētas vakarīgo gaisotni un devāmies pastaigā. Ziemassvētku rotājumi vēl pilnā sparā zaigoja un izgaismoja ielas.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru