Rīts sākās ar īstā autobusa atrašanu, kas vestu uz Nācareti. Sančesa no savas migas izlīda sagurusi, saburzīta un gana rosīga, jo jau kavēja savu darbu. Atsāja mūs sēžot un lūrot internetā, lai atrastu savu autobusu, kas vestu uz Nācareti. Atstājām atslēgu gaitenī elektrības skapī un devāmies pieturas virzienā. Rīts bija ļoti saulains un silts.
Autobuss pienāca, uz Nācareti aizbraucām un te nu sākās mūsu ekskursija. Pirmais mūsu acīm pretī stiepās Svētās Marijas baznīcas tornis. Baznīca viena no centrālajām un viens no Bībeliski svarīgākajiem objektiem Nācaretē.
Ļoti, ļoti netipiska. Ne tādas, kā pieņemts redzēt šeit esot. Pavisam cits izkārtojums, plānojums un vispār kopējais izskats.
Pagalmā sienu gleznojumos savestas visu pasauļu Marijas. Rumānijas, Šrilankas, Japānas, Polijas, Singapūras, Spānijas, Latvijas nebija.
Kāpēc tad tā? Šajā vietā redz Marija uzzināja, ka ap Ziemassvētkiem laidīs pasaulē bērnu.
Pēc tam mēs vēl parkā ar Miku diskutējām un strīdējāmies, jo man šķita, ka kaut kur pie Galileja ezera pie viņas kaut kas atnāca un to pateica, tāpēc tur tagad nedrīkst peldēt. Bet nu taisnība jau ir, ka Nācarete izpelnījusi šo svarīgo faktu.
Tā kā kristietības vienai dienai bija pietiekami, devāmies meklēt Nācaretes alas, pilnā vārdā Holy caves of Nazareth-neatradām.
Nē nu beigās jau atradām, kad bijām krustām sķērsām bradājuši pa pilsētu, ielūkojoties vietējā tirgū, vietējā garšvielu un sēkliņu pazemes bunkurā, uzdūrušies nevisai smukai centrālajai pilsētas eglei, apgājuši dažus kvartālus ap to pašu centrālo egli, nolūkojuši potenciālo pusdienošanas restorānu, pabijuši vienā tūroperatora birojā un tikai tad nonākuši pie īstajām durvīm-durvis bija ciet.
Zin i labi, ka tā, jo tagad googlējot neko dižu garām nēesam palaiduši. Tālāk arī nelasīju, ko esmu palaidusi garām. Kaut kādas svētās lūgsmes gan jau tur tikušas skandinātas. Vienkārši toreiz šķita, ka meklējam kaut ko varenāku.
Lai vilcinātu laiku, jo sapratām, ka šajā pilsētā redzēt vairs nav ko, taujājām, kā nokļūt uz Jeruzalemi, jo tur mums točna līdz ar vakaru bija jānokļūst. Tajā pašā tūrisma kantorītī ļoti sliktā angļu valodā mums paskaidroja, ka jāmeklē tāds un tāds autobuss un tas atrodas tur un tur.
OK viss skaidrs.
Šļūcām pa centru un baudījām vietējo ''Time Square'', līdz ieraudzījām oficiālo Izraēlas tūrisma pārstavniecību un pajautājām vēlreiz kā nokļūt līdz Jeruzalemei. (to iesakam jebkuram ceļotājam, prasīt divreiz vai trīsreiz vai pat četrreiz, atkarībā cik slikti konkrētā valstī ir ar angļu valodu)
Un šajā iestādē mums ļoti labā angļu valodā izstāstīja, ka tāda un tāda autobusa tajā un tajā vietā nemaz nav un, ka no šīs pilsētas šodien vairs neiet nekādi transporti uz galvaspilsētu.
Žoklis atkarās, bet uzreiz aizverās, jo kundzīte iedot autobusu sarakstu ar atiešanas laikiem, kas aizvedīs mūs uz pilsētu Afula, tad redz no kuras mēs varēsim mēģināt tikt uz Jeruzalemi. Tas vai šodien vēl kursēs autonuss uz Jeruzalemi viņa gan nezin, bet saraksts, kas bija mūsu rokās izskatījās daudzsološs. Kursē dažādi ar lielākiem un mazākiem laika sprīžiem, bet pieturas atrašanās gan mums bija nezināma. Nolēmām drusciņ pačekot kurā virzienā doties, lai vismaz zinātu kurš būtu mūsu drošais starts ceļam uz galvaspilsētu. Prasījām vēl kādam ar eļļu notraipītam autoservisa darbiniekam, kurš tik māja un sūtīja mūs uz priekšu. Viziens bija pareizs un pietura bija atrasta, taču tā gribējās ēst. Un mūsu noskatītā tripadvisor.com restorāna vietiņa atradās tik tālu atpakaļ vecpilsētas virzienā!
Kā jums sķiet ko mēs darījām? (laiks apdomāties)
Protams, mēs devāmies atpakaļ uz silti noskatīto vietiņu. Tripadvisors.com mūs līdz šim nebija pievīlis, tāpēc ļoti uzticējāmies savām iekšējām sajūtām un 20 min stiepāmies atpakaļ kalnā uz mazu necilu ūķīti, pie apaļā večuka, kuru bijām uzrunājuši jau dienas pirmajā pusē.
Sapratām, ka uz kāroto autobusu nepaspēsim, tāpēc tagad divu stundu pauze līdz nākošajam autobusam bija zināms kā aizpildīt.
Pirmkārt, lai vispār pamanītu, ka konkrētā vieta varētu piedāvāt ēdināšanas paklapojumus, bija neiespējami. Mēs to atradām vadoties pēc kartē iespraustā (kā jau teicu ņemts no tripadvisor.com) punkta un nosaukuma, Otrkārt, pat ieejot iekšā, tev vēl pilnīgi nerodas nekāda pārliecība, ka tur varētu paēst. Kapēc?
Iztēlojies: Milzīgs antikariāts ar augstām arkveidīgām akmens sienām, pilnīgi visi pakši piekrauti ar norūsējušiem, nobriedušiem, antīkiem priekšmetiem. gleznas, lustras, eļļas lampas, spoguļi, kas tik vēl ne. Par to, ka dos ēst vienīgais liecināja divās rindās sastumti masīvi galdi, pie kuriem arī momentā ieperinājāmies. Skeptiskums joprojām nebija izslēdzies. Bet mums nebija citu variantu. Šausmīgi gribējās ēst un naivais idiotisms lika doties visu garo ceļu atpakaļ no tālās pieturas tieši uz šo ūķi.
Mūs sagaidīja un ierādīja vietas ļoti omulīgs un stipri korpulents onka, kas labā angļu valodā izstāstīja, ko var piedāvāt. Izvēles iespēju nekādu. Viņš pajautāja vai mēs vēlamies gaļu, noteica, ka pēc 10 minūtēm mums servēs ēdienu un pazuda aiz akmens sienas, kurā bija loga izmēra caurums.
Sapratu, ka būs gaļa, salāti un vēl kaut kas. Sēdējām un gaidījām, bet es tik uzmetu aci, un vēroju viņu caur plašo caurumu sienā un nespēju vien saprast, kā tur starp visiem ''klomiem'' viņš ir atradis vietu, kur pagatavot ēdienu. Katli blīkšķēja - process bija! Nospriedām vai nu būs un uz 100 % vai esam iekrituši kā mazie ezīši.
Kad pagāja 20 minūtes, onka laimīgs atnāca un nolika mums priekšā gaļas šķīvi, kaut kādu graudiņu šķīvi, pārbērtu ar kapātām mandelēm, četras pitas maizes un milzīgu svaigu salātu šķīvi. Izstāstīja, ka tas ir tradicionāls ēdiens ''Friki''. Nu neko locījām iekšā.
Tas bija kaut kas fantastisks!
Jāsaka uzreiz - vislabākais un visgardākais, kas bija ēsts Izraēlā esot!
Vistas gaļa ar perfektu garšvielu ansambli, graudiņi arī gatavoti kaut kādās garšvielās, plus vēl tās grauzdētās mandeles. MMMM un salāti vispār perfecto, skābi, svaigi, sulīgi un daudz!
Pielikāmies kā lopi.
Bet tad vēl viņš saka, vai mēs gribam kaut ko saldu?
Dāāāāāā
Mēs neatteicām.
Piedāvāja sīrupā ceptus tādus kā plācenīšus, pildītus ar kazas sieru (āmēēēēn, cik labs) un ar kapātiem riekstiem(so so). Nu tad gan mums bija viss.
Izvēle par labu krita uz šo iestādījumu, jo tika novērtēts ar vislabāko vērtējumu un zemāko cenu, kas pārrēķinot bija 60 eur uz abiem. Liekas traki ne? Bet tāda ir Izraēla - ļoti dārga, bet kvalitatīva.
Vēl somās sabāzuši atlikumu, gandrīz vemdami vilkāmies uz autobusa pieturu.
Pa ceļam ieguvuši labu spirdzinājumu no svaigi spiestas granātābolu sulas (izmantoja 5 granātābolu puses) nonācām pieturā, gar degunu palaižot mūsu autobusu. Sapratām, ka iedotais saraksts nemaz nav tik jauks kā likās un sēdējām tālāk. Bija satumsis. Izvēles nebija, tikai Afulā mēs uzzināsim vai būs kāds autobuss uz Jeruzalemi.
Jāsaka, ka Izraēlas tautieši mūs uzņem laipni, autobusa šoferītis ļoti runātīgs, un, tā kā mēs apsēdāmies pirmajā rindā, viņš mums lika atkārtot skaitļus arābu valodā, ķip iegaumēt autobusa numuru, kurš jāuzmeklē Afulā. Izkāpdami centrālajā autobusu pieturā, bija skaidrs, ka šī tiešām bija autobusu stacija, nevis parasta pietura, salīdzinot ar Nācareti. Sameklēt nosaukto autobusa numuru, mēs nevarējām, jo tad tikai sapratām, ka viņiem ar tiem skaitļiem iet nu tā ''so-so''. Bet šoferis redzot, ka mēs maldamies kā aklais mīnu laukā, nesās pakaļ un ar pirkstu vēl bakstīja tablo, sakot, ka rekur ir 959, lai gan saka astoņi pieci astoņi :D
Autobuss bija - tas galvenais, bet piedevām tas bija silts, plašs, tumšs un ar wi-fi!!! Ko ta citu mums vēl vajadzēja pilnai laimei?
Pēc 2 stundām ieradāmies Izraēlas galvaspilsētā, uzmeklējām viesnīcu, bet iekšā netiekam.!!???!!
Kad uzzvanam pa norādīto telefonu, izrādās viesnīcas administrators sēž turpat blakus esošā veikalā pie kases!!! Ak, kā mums tas neienāca prātā!? :D
Viesnīcas numuriņš smuks, gaumīgs un es pat teiktu skandināvu stilā (laikam lampa no IKEA).
Mēs lūztam kā lakstiņi, jo rīt agrais rīts!
Autobuss pienāca, uz Nācareti aizbraucām un te nu sākās mūsu ekskursija. Pirmais mūsu acīm pretī stiepās Svētās Marijas baznīcas tornis. Baznīca viena no centrālajām un viens no Bībeliski svarīgākajiem objektiem Nācaretē.
Ļoti, ļoti netipiska. Ne tādas, kā pieņemts redzēt šeit esot. Pavisam cits izkārtojums, plānojums un vispār kopējais izskats.
Pagalmā sienu gleznojumos savestas visu pasauļu Marijas. Rumānijas, Šrilankas, Japānas, Polijas, Singapūras, Spānijas, Latvijas nebija.
Kāpēc tad tā? Šajā vietā redz Marija uzzināja, ka ap Ziemassvētkiem laidīs pasaulē bērnu.
Pēc tam mēs vēl parkā ar Miku diskutējām un strīdējāmies, jo man šķita, ka kaut kur pie Galileja ezera pie viņas kaut kas atnāca un to pateica, tāpēc tur tagad nedrīkst peldēt. Bet nu taisnība jau ir, ka Nācarete izpelnījusi šo svarīgo faktu.
Tā kā kristietības vienai dienai bija pietiekami, devāmies meklēt Nācaretes alas, pilnā vārdā Holy caves of Nazareth-neatradām.
Nē nu beigās jau atradām, kad bijām krustām sķērsām bradājuši pa pilsētu, ielūkojoties vietējā tirgū, vietējā garšvielu un sēkliņu pazemes bunkurā, uzdūrušies nevisai smukai centrālajai pilsētas eglei, apgājuši dažus kvartālus ap to pašu centrālo egli, nolūkojuši potenciālo pusdienošanas restorānu, pabijuši vienā tūroperatora birojā un tikai tad nonākuši pie īstajām durvīm-durvis bija ciet.
Lai vilcinātu laiku, jo sapratām, ka šajā pilsētā redzēt vairs nav ko, taujājām, kā nokļūt uz Jeruzalemi, jo tur mums točna līdz ar vakaru bija jānokļūst. Tajā pašā tūrisma kantorītī ļoti sliktā angļu valodā mums paskaidroja, ka jāmeklē tāds un tāds autobuss un tas atrodas tur un tur.
OK viss skaidrs.
Šļūcām pa centru un baudījām vietējo ''Time Square'', līdz ieraudzījām oficiālo Izraēlas tūrisma pārstavniecību un pajautājām vēlreiz kā nokļūt līdz Jeruzalemei. (to iesakam jebkuram ceļotājam, prasīt divreiz vai trīsreiz vai pat četrreiz, atkarībā cik slikti konkrētā valstī ir ar angļu valodu)
Un šajā iestādē mums ļoti labā angļu valodā izstāstīja, ka tāda un tāda autobusa tajā un tajā vietā nemaz nav un, ka no šīs pilsētas šodien vairs neiet nekādi transporti uz galvaspilsētu.
Žoklis atkarās, bet uzreiz aizverās, jo kundzīte iedot autobusu sarakstu ar atiešanas laikiem, kas aizvedīs mūs uz pilsētu Afula, tad redz no kuras mēs varēsim mēģināt tikt uz Jeruzalemi. Tas vai šodien vēl kursēs autonuss uz Jeruzalemi viņa gan nezin, bet saraksts, kas bija mūsu rokās izskatījās daudzsološs. Kursē dažādi ar lielākiem un mazākiem laika sprīžiem, bet pieturas atrašanās gan mums bija nezināma. Nolēmām drusciņ pačekot kurā virzienā doties, lai vismaz zinātu kurš būtu mūsu drošais starts ceļam uz galvaspilsētu. Prasījām vēl kādam ar eļļu notraipītam autoservisa darbiniekam, kurš tik māja un sūtīja mūs uz priekšu. Viziens bija pareizs un pietura bija atrasta, taču tā gribējās ēst. Un mūsu noskatītā tripadvisor.com restorāna vietiņa atradās tik tālu atpakaļ vecpilsētas virzienā!
Kā jums sķiet ko mēs darījām? (laiks apdomāties)
Protams, mēs devāmies atpakaļ uz silti noskatīto vietiņu. Tripadvisors.com mūs līdz šim nebija pievīlis, tāpēc ļoti uzticējāmies savām iekšējām sajūtām un 20 min stiepāmies atpakaļ kalnā uz mazu necilu ūķīti, pie apaļā večuka, kuru bijām uzrunājuši jau dienas pirmajā pusē.
Sapratām, ka uz kāroto autobusu nepaspēsim, tāpēc tagad divu stundu pauze līdz nākošajam autobusam bija zināms kā aizpildīt.
Pirmkārt, lai vispār pamanītu, ka konkrētā vieta varētu piedāvāt ēdināšanas paklapojumus, bija neiespējami. Mēs to atradām vadoties pēc kartē iespraustā (kā jau teicu ņemts no tripadvisor.com) punkta un nosaukuma, Otrkārt, pat ieejot iekšā, tev vēl pilnīgi nerodas nekāda pārliecība, ka tur varētu paēst. Kapēc?
Iztēlojies: Milzīgs antikariāts ar augstām arkveidīgām akmens sienām, pilnīgi visi pakši piekrauti ar norūsējušiem, nobriedušiem, antīkiem priekšmetiem. gleznas, lustras, eļļas lampas, spoguļi, kas tik vēl ne. Par to, ka dos ēst vienīgais liecināja divās rindās sastumti masīvi galdi, pie kuriem arī momentā ieperinājāmies. Skeptiskums joprojām nebija izslēdzies. Bet mums nebija citu variantu. Šausmīgi gribējās ēst un naivais idiotisms lika doties visu garo ceļu atpakaļ no tālās pieturas tieši uz šo ūķi.
Mūs sagaidīja un ierādīja vietas ļoti omulīgs un stipri korpulents onka, kas labā angļu valodā izstāstīja, ko var piedāvāt. Izvēles iespēju nekādu. Viņš pajautāja vai mēs vēlamies gaļu, noteica, ka pēc 10 minūtēm mums servēs ēdienu un pazuda aiz akmens sienas, kurā bija loga izmēra caurums.
Sapratu, ka būs gaļa, salāti un vēl kaut kas. Sēdējām un gaidījām, bet es tik uzmetu aci, un vēroju viņu caur plašo caurumu sienā un nespēju vien saprast, kā tur starp visiem ''klomiem'' viņš ir atradis vietu, kur pagatavot ēdienu. Katli blīkšķēja - process bija! Nospriedām vai nu būs un uz 100 % vai esam iekrituši kā mazie ezīši.
Kad pagāja 20 minūtes, onka laimīgs atnāca un nolika mums priekšā gaļas šķīvi, kaut kādu graudiņu šķīvi, pārbērtu ar kapātām mandelēm, četras pitas maizes un milzīgu svaigu salātu šķīvi. Izstāstīja, ka tas ir tradicionāls ēdiens ''Friki''. Nu neko locījām iekšā.
Tas bija kaut kas fantastisks!
Jāsaka uzreiz - vislabākais un visgardākais, kas bija ēsts Izraēlā esot!
Vistas gaļa ar perfektu garšvielu ansambli, graudiņi arī gatavoti kaut kādās garšvielās, plus vēl tās grauzdētās mandeles. MMMM un salāti vispār perfecto, skābi, svaigi, sulīgi un daudz!
Pielikāmies kā lopi.
Bet tad vēl viņš saka, vai mēs gribam kaut ko saldu?
Dāāāāāā
Mēs neatteicām.
Piedāvāja sīrupā ceptus tādus kā plācenīšus, pildītus ar kazas sieru (āmēēēēn, cik labs) un ar kapātiem riekstiem(so so). Nu tad gan mums bija viss.
Izvēle par labu krita uz šo iestādījumu, jo tika novērtēts ar vislabāko vērtējumu un zemāko cenu, kas pārrēķinot bija 60 eur uz abiem. Liekas traki ne? Bet tāda ir Izraēla - ļoti dārga, bet kvalitatīva.
Vēl somās sabāzuši atlikumu, gandrīz vemdami vilkāmies uz autobusa pieturu.
Pa ceļam ieguvuši labu spirdzinājumu no svaigi spiestas granātābolu sulas (izmantoja 5 granātābolu puses) nonācām pieturā, gar degunu palaižot mūsu autobusu. Sapratām, ka iedotais saraksts nemaz nav tik jauks kā likās un sēdējām tālāk. Bija satumsis. Izvēles nebija, tikai Afulā mēs uzzināsim vai būs kāds autobuss uz Jeruzalemi.
Jāsaka, ka Izraēlas tautieši mūs uzņem laipni, autobusa šoferītis ļoti runātīgs, un, tā kā mēs apsēdāmies pirmajā rindā, viņš mums lika atkārtot skaitļus arābu valodā, ķip iegaumēt autobusa numuru, kurš jāuzmeklē Afulā. Izkāpdami centrālajā autobusu pieturā, bija skaidrs, ka šī tiešām bija autobusu stacija, nevis parasta pietura, salīdzinot ar Nācareti. Sameklēt nosaukto autobusa numuru, mēs nevarējām, jo tad tikai sapratām, ka viņiem ar tiem skaitļiem iet nu tā ''so-so''. Bet šoferis redzot, ka mēs maldamies kā aklais mīnu laukā, nesās pakaļ un ar pirkstu vēl bakstīja tablo, sakot, ka rekur ir 959, lai gan saka astoņi pieci astoņi :D
Autobuss bija - tas galvenais, bet piedevām tas bija silts, plašs, tumšs un ar wi-fi!!! Ko ta citu mums vēl vajadzēja pilnai laimei?
Pēc 2 stundām ieradāmies Izraēlas galvaspilsētā, uzmeklējām viesnīcu, bet iekšā netiekam.!!???!!
Kad uzzvanam pa norādīto telefonu, izrādās viesnīcas administrators sēž turpat blakus esošā veikalā pie kases!!! Ak, kā mums tas neienāca prātā!? :D
Viesnīcas numuriņš smuks, gaumīgs un es pat teiktu skandināvu stilā (laikam lampa no IKEA).
Mēs lūztam kā lakstiņi, jo rīt agrais rīts!
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru