Pēc murgainas nakts, miegs šķita saraustīts, un bija sajūta, ka gulēts nav itin nemaz.
Nē, nē, nosolos sēnes vakaros vairs neēst un turpinot šķendēties, rausos ārā no gultas. Bija 4:20 no rīta. Tā vien, lai iesviestu somā ūdeni, paķertu miniuzkodiņas ceļam un dotos Masadas virzienā.
Tas ir kalns, kur ebreju valdnieks Herolds Lielais izveidoja aizsardzības vietu, bēgot no romiešiem.
5.11 bijām klāt, taču līdz ieejas atvēršanai, tomēr bija jāgaida 20 minūtes. Bijām cerējuši, ka teiciens: ''Ātrāk brauksim- ātrāk tiksim iekšā'' nostrādās. Nope. Ne ātrāk ne vēlāk, kā 5:30, iekšā uz takas nevienu nelaida.
Faktu mierināja tas, ka bijām pirmie, kas tika pie septiņus eiro vērtas biļetes un arī pirmie uz takas, kuri uzsāka gājienu piķa melnajā tumsā.
Raitais solis pierima, kad nostājāmies pie ceļu atzara un nesapratām kurā virzienā doties. Piebremzējot tempu turpinājām iet un, sagaidot aiz mums soļojošos ceļiniekus, jautājām: ''Vai vismaz viņi zina, kurš ceļš ir īstais?'' Viņi, akurāt pozitīvā balsī, atbildēja, ka nē un turpināja ceļu aiz mums.
Drīz vien sapratām, ka viss ir pareizi, un tālumā ieraudzījām vienu vienīgu taku, kura vijās kalna augstienē. Katru minūti gaišums apkārt pieņēmās spēkā un nu jau varējām saskatīt kur likt savu kāju. Taka pieņēmās spēkā un slodze sāka elpošanu padarīt apkārtējiem daudz dzirdamāku :D
Mums izdevās 400 metrus augsto kalnu pieveikt 45 minūtēs, ar divām 30 sekunžu atpūtas pauzēm. Bija grūti, bet ne kaut kas ārprātīgs. Izmēģiniet paši un novērtējiet rezultātu!
Mikum, gan šķita, ka es atdošu galus tajā otrajā atpūtas pauzē. Nezinu, es ieelpoju un izelpoju ritmiski, sistemātiski un pamatīgi, nu jā, arī skaļi :) Tas man ļoti palīdzēja, tāpēc arī turpināju un nekautrējos no tiem 15 cilvēkiem no 60, kas mūs apdzina un iespējams saklausīja manu lielo elsu :D
Uzkāpjot augstienē, izmērījām savu pulsu. Mikum telefons ar gadžetiem, tāpēc izmantojām to, ko tas piedāvāja. Mans 156, Mikum 138.
Pēc tam vēl uzkāpām mazā mūra skatu platformā un apsēdāmies, lai gaidītu maģisko mirkli - saules parādīšanos pār Jordānijas kalniem.
Smieklīgi, ka līdz ar mums uz mūra malas rindiņā nosēdās virkne melnu strazdveidīgu putnu, kas papildināja skatītāju rindas un palika tur līdz ar saules lēktu.
Pilnīgi vai neatceros nevienu konkrētu reizi, kad šādi speciāli būtu gājusi uz mērķi sagaidīt šo īpašo dienas mirkli.
Bet nu redz, atplaukstot romantiskajai notij, diena iekrāsojas zelta, miera, harmonijas un saules krāsu pilna!
Vēl nedaudz uzkavējušies skatu tornī, manījām kā cilvēki izklīda pa visu kalna teritoriju. Arī mēs drīz vien uzsākām nesteidzīgu kavēšanos pie Masadas kalna ainavām. Apstaigājot kalna virsotni, no katras debespuses pavērās jauns un atšķirīgs skats, kas nenoliedzami bija neaprakstāms, vien ar kaut ko salīdzināms, lai jums maz ir kāda osociācija.
Aizas klintis, reljefi, pauguri, kanjoni....Pēdējais arī kā atslēgas vārds, lai jūs maz spētu iedomāties ap ko iet runa!
Lēnu garu (divas stundas) izstaigājām prērijas, ikreiz klusi lūkojoties tālumā. Lieki nerakstīšu. Pajautājiet ikvienam, kurš bijis Amerikā pie kanjona, vai spētu aprakstīt to dabas skaistumu?Iespējams nevarētu. Šie bija mūsu mazie Izraēlas kanjoni!
Kad nonāca laiks doties lejup, mūsus starpā pavērās diskusijas, ko labāk izmantot. Trošu vagoniņu vai savas kājas?
Man likās bezjēdzīgi vilkties to pašu gabalu atpakaļ pa putekļaino taku. Gribējās to izbaudīt trīs minūšu braucienā, atrodoties vagoniņā un ar tādu lielu ''Ha'' uz lūpām, vērot kā kalns no mums atvadās. Taču trošu laiskā šūpošanās virs mūsu galvām, radīja bažas, kā tās varētu noturēt tādu brangu vagonu kāds bija šajā vietā? Protams, ka noturētu un viss būtu kārtībā, bet tā kā pastaiga lejup ļāva mums ietaupīt 25 eiro, naski tuntuļojām lejā, ka putekļi vien nozibēja.
Iekāpjot mašīnā bija liela gandarījuma sajūta, ka to biju izdarījusi.
Jau tagad plānojot citus ceļojumus, šis liksies vien pūciņa. Bet ņem kā gribi - ar kaut ko bija jāsāk!
Tālāk devāmies uz SPA kūrortu, kur bijām piestājuši iepriekšējā dienā, turpat arī izslavētā Ein Gedi Nāves jūras pludmale un arīdzan uz pasaules zemākais punkts zem jūras līmeņa.
Nesaprašanā, vai tiešām tā var būt, ka nevar piebraukt ar automašīnu, nolēmām paieties ap teritoriju un paskatīties reālo situāciju? Tas tā neviļus izvērtās, par to, ka mēs apgājām SPA centra teritoriju un bez ieejas maksas nokļuvām uz ceļa, kas aizveda uz pludmali. Wupsīi!!
Protams, bija ko paieties, taču tas nemazināja mūsu saviļnojumu, ka atkal esam ietaupījuši. Ja Jūs nesaprotat, kāpēc tā jāpriecājas, tad nedēļu padzīvojot Izaēlas naudas pagriezienos, ātri vien atcerēsieties cik lēta dzīve ir Latvijā.
Pirmā skatam pavērās brūna plastmasas truba, kas kā lokana čūska vijās kilometra garumā no jūras krasta līdz SPA centra ēkai. Tīrās šausmas, bet tieši tāpēc jūra žūst un žūst. Dubļi tik samazinās un samazinās, lēdijas SPA centros ar dubli uz sejas tik priecājas un priecājas.
Klajumiem bija redzams, kā Nāves jūras gultne pārvērtusies par pelēku, sacietējušu un kraupainu bruņu rupuča muguru. Izkaltušie plašumi tādi arī izskatījās, pa posmiem atslāņojušies, veidojot plaisainus ornamentus.
Bet manu dieniņ, kas par daili pavērās pie pašas pludmales.
Tik tiešām viena skaista un no sirds iesakāma vieta, dēļ kuras būtu jādodas uz Izraēlu. Smilšu vietā, balts sāls, ūdens dzidrāks par dzidru, zilāks, par zilu un sāļāks par sāļu. Sāls garoza zem ūdens tik neciešama, ka bez speciāliem gumijas apaviem, kas nopērkami ik uz soļa, doties peldē nebūtu nemaz ieteicams.
Tā tur arī penžuki roku rokā sadevušies, viens otru balstot, devās dziļāk jūriņā. Pludmales peldēšanas zona gana niecīga, bet šim periodam, kad mēs bijām pilnīgi piemērota. Tūristu maz, gaisa un vietas sāls smiltīs daudz. Diez kas darītos aktīvajā sezonā?
Pastaigu teritorija gan bija visai plaša, tāpēc rāmi pētot un priecājoties par sāli(nekad dzīvē nedomātu ka priecātos par sāli) devāmies līdz ''ragam'' un atpakaļ nemitīgi fotografējot žilbinošo baltumu un sāls kvantumu.
Tiešām ļoti ļoti ļoti skaisti. Saule bija uzņēmusi apgriezienus, tāpēc ''izmetāmies miesās'' un baudījām saules starus. Interesanti, ka sāls piekrastē nebija kā sāls, kādu var iedomāties izberot no paciņas. Jūras klātbūtnē tas bija noslīpēts pilnīgi apaļš un gluds, kā jūras olīši. Mēs pat pamanījām trīs lieluma bumbiņas. Oficiālajā peldvietā sāls bumbiņas bija maziņas maziņas, gandrīz kā smilšu graudi, tālāk jau lielākas, un ''raga'' apvidū lielas, apmēram pelēkā zirņa lielumā. Apaļas, noslīpētas un gludas sāls bumbiņas, Jā jā!
Až prom negribējām doties, bet cik tad ilgi stāvēsi un skatīsies?
Mājāsbraucot, pa ceļam pamanījām milzīgu sāls pārstrādes rūpnīcu. Tur viss kalnu kalniem vizēja ar sniegbalto pulveri.
Nebija ne laika, ne vēlēšanās aplūkot tuvāk, tāpēc papriecājāmies par skatu aiz mašīnas loga un devāmies uz mitekli, lai, uzminiet ko? Atgultos uz pēcpustdienas snaudiņu.
ĀĀĀĀ cik tas bija vērtīgi. Agrais rīts un negulētā nakts darīja savu un šāds restartiņš deva jaunus spēkus, lai atgriezots atpakaļ lielpisētā Telavivā.
Pirms tam, atakal iegriezāmies ieturēties gruntīgajā Taj - Mahal restorānā un gardu muti vēlreiz izbaudījām garšīgo Izraēlas virtuvi.
Priekšā bija ceļš uz Telavivu un jauno naktsmāju meklēšana. Ceļojuma noslēgumam, atkal izvēlējāmies izmantot couchsurfingu, kā rezultātā mūsu ceļi aizveda pie jauna poļu puiša Rada, kas caur savu darbavietu Londonā uz laiku ir pārcelts pie projekta izstrādes Izraēlā, projektējot metro tuneļu rakšanas plānu, teiksim tā.
Mājvieta gaiša, jauka un omulīga. Ar jūtamu mākslas piesitienu.
Mums pašiem sava istaba - bunkurs, par to pastāstīšu nākošajā stāstā.
Nē, nē, nosolos sēnes vakaros vairs neēst un turpinot šķendēties, rausos ārā no gultas. Bija 4:20 no rīta. Tā vien, lai iesviestu somā ūdeni, paķertu miniuzkodiņas ceļam un dotos Masadas virzienā.
Tas ir kalns, kur ebreju valdnieks Herolds Lielais izveidoja aizsardzības vietu, bēgot no romiešiem.
5.11 bijām klāt, taču līdz ieejas atvēršanai, tomēr bija jāgaida 20 minūtes. Bijām cerējuši, ka teiciens: ''Ātrāk brauksim- ātrāk tiksim iekšā'' nostrādās. Nope. Ne ātrāk ne vēlāk, kā 5:30, iekšā uz takas nevienu nelaida.
Faktu mierināja tas, ka bijām pirmie, kas tika pie septiņus eiro vērtas biļetes un arī pirmie uz takas, kuri uzsāka gājienu piķa melnajā tumsā.
Raitais solis pierima, kad nostājāmies pie ceļu atzara un nesapratām kurā virzienā doties. Piebremzējot tempu turpinājām iet un, sagaidot aiz mums soļojošos ceļiniekus, jautājām: ''Vai vismaz viņi zina, kurš ceļš ir īstais?'' Viņi, akurāt pozitīvā balsī, atbildēja, ka nē un turpināja ceļu aiz mums.
Drīz vien sapratām, ka viss ir pareizi, un tālumā ieraudzījām vienu vienīgu taku, kura vijās kalna augstienē. Katru minūti gaišums apkārt pieņēmās spēkā un nu jau varējām saskatīt kur likt savu kāju. Taka pieņēmās spēkā un slodze sāka elpošanu padarīt apkārtējiem daudz dzirdamāku :D
Mums izdevās 400 metrus augsto kalnu pieveikt 45 minūtēs, ar divām 30 sekunžu atpūtas pauzēm. Bija grūti, bet ne kaut kas ārprātīgs. Izmēģiniet paši un novērtējiet rezultātu!
Mikum, gan šķita, ka es atdošu galus tajā otrajā atpūtas pauzē. Nezinu, es ieelpoju un izelpoju ritmiski, sistemātiski un pamatīgi, nu jā, arī skaļi :) Tas man ļoti palīdzēja, tāpēc arī turpināju un nekautrējos no tiem 15 cilvēkiem no 60, kas mūs apdzina un iespējams saklausīja manu lielo elsu :D
Uzkāpjot augstienē, izmērījām savu pulsu. Mikum telefons ar gadžetiem, tāpēc izmantojām to, ko tas piedāvāja. Mans 156, Mikum 138.
Pēc tam vēl uzkāpām mazā mūra skatu platformā un apsēdāmies, lai gaidītu maģisko mirkli - saules parādīšanos pār Jordānijas kalniem.
Smieklīgi, ka līdz ar mums uz mūra malas rindiņā nosēdās virkne melnu strazdveidīgu putnu, kas papildināja skatītāju rindas un palika tur līdz ar saules lēktu.
Pilnīgi vai neatceros nevienu konkrētu reizi, kad šādi speciāli būtu gājusi uz mērķi sagaidīt šo īpašo dienas mirkli.
Bet nu redz, atplaukstot romantiskajai notij, diena iekrāsojas zelta, miera, harmonijas un saules krāsu pilna!
Aizas klintis, reljefi, pauguri, kanjoni....Pēdējais arī kā atslēgas vārds, lai jūs maz spētu iedomāties ap ko iet runa!
Lēnu garu (divas stundas) izstaigājām prērijas, ikreiz klusi lūkojoties tālumā. Lieki nerakstīšu. Pajautājiet ikvienam, kurš bijis Amerikā pie kanjona, vai spētu aprakstīt to dabas skaistumu?Iespējams nevarētu. Šie bija mūsu mazie Izraēlas kanjoni!
Kad nonāca laiks doties lejup, mūsus starpā pavērās diskusijas, ko labāk izmantot. Trošu vagoniņu vai savas kājas?
Man likās bezjēdzīgi vilkties to pašu gabalu atpakaļ pa putekļaino taku. Gribējās to izbaudīt trīs minūšu braucienā, atrodoties vagoniņā un ar tādu lielu ''Ha'' uz lūpām, vērot kā kalns no mums atvadās. Taču trošu laiskā šūpošanās virs mūsu galvām, radīja bažas, kā tās varētu noturēt tādu brangu vagonu kāds bija šajā vietā? Protams, ka noturētu un viss būtu kārtībā, bet tā kā pastaiga lejup ļāva mums ietaupīt 25 eiro, naski tuntuļojām lejā, ka putekļi vien nozibēja.
Iekāpjot mašīnā bija liela gandarījuma sajūta, ka to biju izdarījusi.
Jau tagad plānojot citus ceļojumus, šis liksies vien pūciņa. Bet ņem kā gribi - ar kaut ko bija jāsāk!Tālāk devāmies uz SPA kūrortu, kur bijām piestājuši iepriekšējā dienā, turpat arī izslavētā Ein Gedi Nāves jūras pludmale un arīdzan uz pasaules zemākais punkts zem jūras līmeņa.
Nesaprašanā, vai tiešām tā var būt, ka nevar piebraukt ar automašīnu, nolēmām paieties ap teritoriju un paskatīties reālo situāciju? Tas tā neviļus izvērtās, par to, ka mēs apgājām SPA centra teritoriju un bez ieejas maksas nokļuvām uz ceļa, kas aizveda uz pludmali. Wupsīi!!
Protams, bija ko paieties, taču tas nemazināja mūsu saviļnojumu, ka atkal esam ietaupījuši. Ja Jūs nesaprotat, kāpēc tā jāpriecājas, tad nedēļu padzīvojot Izaēlas naudas pagriezienos, ātri vien atcerēsieties cik lēta dzīve ir Latvijā.
Pirmā skatam pavērās brūna plastmasas truba, kas kā lokana čūska vijās kilometra garumā no jūras krasta līdz SPA centra ēkai. Tīrās šausmas, bet tieši tāpēc jūra žūst un žūst. Dubļi tik samazinās un samazinās, lēdijas SPA centros ar dubli uz sejas tik priecājas un priecājas.
Klajumiem bija redzams, kā Nāves jūras gultne pārvērtusies par pelēku, sacietējušu un kraupainu bruņu rupuča muguru. Izkaltušie plašumi tādi arī izskatījās, pa posmiem atslāņojušies, veidojot plaisainus ornamentus.
Tik tiešām viena skaista un no sirds iesakāma vieta, dēļ kuras būtu jādodas uz Izraēlu. Smilšu vietā, balts sāls, ūdens dzidrāks par dzidru, zilāks, par zilu un sāļāks par sāļu. Sāls garoza zem ūdens tik neciešama, ka bez speciāliem gumijas apaviem, kas nopērkami ik uz soļa, doties peldē nebūtu nemaz ieteicams.
Tā tur arī penžuki roku rokā sadevušies, viens otru balstot, devās dziļāk jūriņā. Pludmales peldēšanas zona gana niecīga, bet šim periodam, kad mēs bijām pilnīgi piemērota. Tūristu maz, gaisa un vietas sāls smiltīs daudz. Diez kas darītos aktīvajā sezonā?
Pastaigu teritorija gan bija visai plaša, tāpēc rāmi pētot un priecājoties par sāli(nekad dzīvē nedomātu ka priecātos par sāli) devāmies līdz ''ragam'' un atpakaļ nemitīgi fotografējot žilbinošo baltumu un sāls kvantumu.
Tiešām ļoti ļoti ļoti skaisti. Saule bija uzņēmusi apgriezienus, tāpēc ''izmetāmies miesās'' un baudījām saules starus. Interesanti, ka sāls piekrastē nebija kā sāls, kādu var iedomāties izberot no paciņas. Jūras klātbūtnē tas bija noslīpēts pilnīgi apaļš un gluds, kā jūras olīši. Mēs pat pamanījām trīs lieluma bumbiņas. Oficiālajā peldvietā sāls bumbiņas bija maziņas maziņas, gandrīz kā smilšu graudi, tālāk jau lielākas, un ''raga'' apvidū lielas, apmēram pelēkā zirņa lielumā. Apaļas, noslīpētas un gludas sāls bumbiņas, Jā jā!
Až prom negribējām doties, bet cik tad ilgi stāvēsi un skatīsies?
Mājāsbraucot, pa ceļam pamanījām milzīgu sāls pārstrādes rūpnīcu. Tur viss kalnu kalniem vizēja ar sniegbalto pulveri.
ĀĀĀĀ cik tas bija vērtīgi. Agrais rīts un negulētā nakts darīja savu un šāds restartiņš deva jaunus spēkus, lai atgriezots atpakaļ lielpisētā Telavivā.
Pirms tam, atakal iegriezāmies ieturēties gruntīgajā Taj - Mahal restorānā un gardu muti vēlreiz izbaudījām garšīgo Izraēlas virtuvi.
Priekšā bija ceļš uz Telavivu un jauno naktsmāju meklēšana. Ceļojuma noslēgumam, atkal izvēlējāmies izmantot couchsurfingu, kā rezultātā mūsu ceļi aizveda pie jauna poļu puiša Rada, kas caur savu darbavietu Londonā uz laiku ir pārcelts pie projekta izstrādes Izraēlā, projektējot metro tuneļu rakšanas plānu, teiksim tā.
Mājvieta gaiša, jauka un omulīga. Ar jūtamu mākslas piesitienu.
Mums pašiem sava istaba - bunkurs, par to pastāstīšu nākošajā stāstā.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru