Izraēla kā tāda

Rītu iesākām laicīgi un raiti. Pirms došanās prom, ar skatienu pārlaidām pāri mūsu bunkuram un sabildējām īpašās bunkura iezīmes. Kā jau minēju iepriekš, bunkuram ir savs stāsts. Izraēlā redz, mājas ceļot ir īpašs nosacījums. Katrā dzīvoklī ir jābūt speciālai istabai - bunkuram. Gadījumā, ja sāktos kodolkarš, ieslēdzoties šajā telpā, vismaz kādu laiku varētu izdzīvot, jo telpa aprīkota ar īpašu ventilācijas lūku, ēdiena, ūdens rezervēm, gāzmasku utt. Speciāli vaļā nevērām īpašo konteineru, kurš bija piestiprināts pie sienas, vien zticējāmies Rada stāstītajam. 

 Atstājot Radu pošamies savai darba dienai, mēs devāmies ceļā. 20 minūšu gājienā, gar biznesa centra rajonu, atvadījāmies no pilsētas. Pēdējo reizi izvingrinājām sprandas muskuļus, skatoties uz augsto torņu virsotnēm.

Izraēlas ceļujums bija noslēdzies.

 Jāatzīstas, ka šis blogs bija visgrūtāk uzrakstāmais, jo nācās filigrāni izlavierēt starp reliģiju terminiem, Jeruzalemes un Bētlēmes lielajām vietām, telpām un notikumiem. Tam visam pa vidu Kristus dzīves ceļa attainojums, kas manā blogā bija kā lielās ciešanas, lai stāstītais būtu pietiekami interesants lasīšanai, neaizskarot neviena kristieša jūtas. Ja nu akurāt tā bija gadījies, tad ziniet, ka tā tas nebija domāts un blogs paliek blogs - tā ir izklaide jums, caur manu emocionālo, subjektīvo un humoristisko prizmu.

Kopsavilkumam pieminēšus dažus faktus, kas palikuši ''karājoties'' ārpus iepriekšējiem stāstiem.

Kad svētajā zemē iestājas saulesriets, ļoti ātri pārņem vēsums. Labi, ja mugurā jau ir vējjaciņa, atliek vien divreiz aptīt šalli un doties tālāk. Bet iespējams tas saistīts ar ziemas klimatu, kad tur bijām. 

Baklažāni - tā ir viņu otrā dievība aiz granātāboliem! Tas ir milzīgs kults, kas vietējo aprindās ir tik cēls, ka tiek zīmēti milzīgi graffiti ar izliektām līnijām un sulīgām krāsām tajos. Ticu, ka kādam ir arī baklažāna tetovējums vai zeķes. Bet tas lai paliek manās fantāzijās :) 

Ja runājam par austrumu saldumiem un citām gurmānajām baudām, arī Rīgā ir pa pilnam ar visu šo. Savu sajūsmu un prieku ceļojumā es neslāpēju dēļ tā, ka tas viss ir pārspīlētā izvēles bagātībā un kvalitātes ziņā, savukārt Rīgas mazo kafeinīcu plauktiņos kamēr to baklavu neizpirks- tikmēr stāvēs un smaidīs tev pretī. Gribētos jau tomēr ticēt, ka man nav taisnība. Bet vārdu sakot - tā nav problēma daudzas garšas un buķetes izbaudīt arī te. Ja vajag info - prasiet un izmantojiet mūs!

Labierīcību jautājums nevienai kafejnīcai vai restorānam nav problēmjautājums. Tā vienmēr ir pieejama un  izmantojama arī, ja nēesi konkrētās iestādes viesis un atstājis tur lielu ''čunguru''. Kāds spilgts piemērs bija reizē, kad pusdienojot, vajadzēja to izmantot. Prasot, kur atrodas wc, man iedeva rokās atslēgu, tad nosūtīja līdzi kādu zēnu, kurš mani izveda ārā no restorāna, veda pa lielu līdz nākošajai ēkai, atvēra durvis un kāpņu telpā norādīja uz mazām durtiņām. Tur arī bija šī maģiskā vieta! Iedomājaties parastu kāpņu telpu, bet sānā tai, iebūvēta maza paradīze! :D 

Ja vairumā gadījumu Izraēlas apmeklējums cilvēkos izraisa atbrīvošanos no visa sliktā, vai jaunas esības apzināšanos, vai garīgu attīrīšanos, tad mūs gadījumā tas bija jaunvārdu iesaiste ikdienas leksikā. Mēs sevī apzinājāmies seno ''Jaunlatvieti'' un ik pa laikam tik spērām ārā jaunus vārdus, kas apzīmēja kādu darbību vai īpašības vārdu. Daži piemēri:

''Spilgme'' - acīs iesitas spoža gaisma

'' Paklukstīte''-  kakla daļa zem zoda

''Spiedne'' - vajadzība ātri apmeklēt wc

''Šaurne''- šaura soma

''Apdomne'' - ir jāpadomā kādu mirklīti

''Kniebļi'' - saulespuķu sēkliņu ēdāji

''Augstne''-augsta māja

''Sēdnis''- pasēdēšana.

Tādi nu lūk mēs preicīgi un laimīgi esam izbaudījuši savu Izraēlu. Katram tā ir citādāka, katram sava un katram īpaša. Mūsējo jūs iepazināt šajos septiņos stāstos. 

Tiekamies drīz pie citu valstu sajūtām!

Telaviva

Johaidī, nu atkal agrais rīts.
 Gribot negribot bija jāceļas 7:00, jo tā nu lūk mums bija pavēstījis Rads. Svētdiena viņiem ir pirmdiena, tā ka ceļamies, veļamies un čop čop uz darbiņiem.
Agrā rīta stundā, pilsēta šķita kā no jauna ieraudzīta. Ielas likās pilnīgi citādākas, atšķirībā no vakardienas vakara kņadas.
Rīta galvenais pienākums bija atdot mūsu īres mašīnu atpakaļ kantorī. To arī izdarījām un nodrošinājušies ar kāju transportu, uzsākām brokastu medības. Tām par labu krita, mazs ēstūzis lielveikala ēkā, arīdzan vienīgais kurš bija vaļā. Nu jau ar gudru prātu un aizvadītām sešām dienām Izraēlā, ņēmām vienu porciju uz diviem. Pilnīgi pietiekami, garšīgi un ekonomiski.
 Lēnu garu staigādami, izplānojām dienas maršrutu, un kā pirmo izvēlējāmies vecpilsētas Jaffa apskati.
 Skaistākā vieta Telavivā.

 Man tur ļoti patika. Saules stariem laužoties caur šaurajām ieliņām un atspīdot uz gaišajām mūra sienām, man tik ļoti atgādināja Itāliju, ka priekā bildēju visus pakšus un biju galīgi aizpeldējusi no Izraēlas sajūtām.

Gājām visur kur vien varējām ielīst.
Pēkšņi ne no kurienes izdzirdēju flautas mūziku. Skaņa nāca no maza mākslinieku veikaliņa, kurā kundze gados aizrautīgi flautilēja :)
Kamēr Mikus no aizmugures bija kaut kur pazudis, es gāju iepazīties ar kundzi. Viņa izrādīja savus keramikas darbus un stāstīja par kādu mūzikas festivālu, kurš šogad notiks Rīgā. Atvadījāmies ar norunu, ka es tagad būšu informācijas starpniece starp šo festivālu un viņu.
Vecpilsēta pavēra airvien mazākus un šaurākus nostūrus. Mazas trepes, zemas arkas un ekstra šauras ieliņas, vai pat ejas, es drīzāk tā teiktu.
Tad Mikus saka, ka šī vieta ļoti līdzīga tai, kur ''7000 jūdžu'' sērijās viesojās Aisha un Goran Gora. Tā arī bija. Mums tieši pie pleca atradās veikaliņš no tv pārraides, kurā šiverēja tā pati dāma.

Sapriecājusies par mūsu apmeklējumu, steidzās izstāstīt par savu nodarbošanos un izrādīja veikaliņa sortimentu. Uztaisījām selfīti, lai gan baigi jau nebija vajadzības un devāmies tālāk. Iztaigājām visu krustām šķērsām, atklājot skaistas vietas un kolosālus panorāmas skatus.
Diena sildīja un mums bija tik labi un silti.
Nākošā pēc plāna skatiem pavērās Telavivas promenāde, uz kuru arī devāmies. Tā stiepās piecu kilometru garumā, tieši gar jūras krastu. Ik pa laikam apsēžoties kādā speciāli ierīkotā vietā, varēja vērot makšķernieku pulkus, sērfotāju barus, pludmales ping-pongotājus vai aktīvus sportotājus.

Kad visu no tā bijām dabūjuši, devāmies uz Carmel market. Centrālais iepirkšanās punkts vietējiem, bet tūristiem perfekta vieta skaistām galerijas bildēm. Te bija viss gan Ķīnas ''sūdiņi'', gan Latvijas Balzama ''Dīvas '' šampis. Bet visam pāri pārēm Izraēlas zaļumu, baklažānu, granātābolu, citronu, saldumu, garšvielu, halvas, olīvu, baklavu, dateļu un kazas sieru kalni. Tā visa tur bija daudz un ārprātīgi labā kvalitātes devā. Mēs plūdām ar masu un degustējām visu pēc kārtas, pat kādā vietā, kundze bāza man mutē garšvielas. Domāju, nu kur nu tik traki var uzvesties? Bet garšvielas netipiskas, tādas nedaudz mitras, mīkstas un blīvas. O, jā un ārkārtīgi gardas!! Uz tām arī labi ieberzāmies, kundzes labās pārdošanas mākslas pēc un mūsu uzstājības trūkuma pēc. Traki garšīga un traki dārga manta. Laikam jau nav ko sūroties vairāk. Kas bijis bijis. Un arī - nevis bijis, bet ir joprojām virtuves skapītī. Druknā dāma bija tik profesionāla, ka vēljoprojām manā blociņā stāv viņas uzrakstītā recepte kā jāpagatavo rīsi vai zupa izmantojot šīs unikālās garšvielas.

Turpinot garo pastaigu pa pilsētu, nonācām līdz centrālajam laukuma, tad līdz Šakšukia restorānam un tad atkal līdz promendādei. Bet par vispirms par šakšuku. Mēs tā sapratām, kas tas vairāk vai mazāk ir brokastu ēdiens, jo bieži gadījās, ka to pasūtot, mums atbildēja, ka ēdiens jau beidzies. Bet ne šajā vietā ar nosaukumu ''Šakšukia'' visi ēdieni bija tikai un vienīgi šādi, protams variējot ar piedevām. Pamatā tie ir sasautēti tomāti, ko pasniedz ar divām vēršacīm pa virsu un klāt dodot kaudzi maizes, kuru ēdot piesūcina ar tomātiem un finālā izslauka pašu šķīvi galīgi tukšu un baltu. Šajā restorānā to baudījām kūpinātas pīles un liellopa versijās. Vienkāršs ēdiens, ko izdevās realizēt arī atgriežoties mājās, pie tam, tie, kas izlasa blogu un tagad piesakās ciemos, es ar prieku jums to pagatavošu. Esiet mīļi gaidīti!

Saulei rietot atgriezāmies pie jūras un noguruši apsēdāmies, lai vērotu sērfotājus, kā tie cīnās ar putainajiem viļņiem. Mērojot ceļu uz mājām, atkal šķērsojām Carmel tirgus placi un ieraudzījām to pavisam jaunā gaismā. Bija laiks, kad tirgotāji pamazām novāca savas tirgošanās letes un sastūma tās milzīgā metāla kastē, kas neizskatījās ne pēc kā cita ka mīlzīgas miskastes. Aizvērām savus žoklīšus un dabūjuši kultūršoka devu, apsēdāmies notikumu epicentrā ar repojošu ielu muzikantu fonā.

 Skasita, piepildīta, un krāsaina diena bija aizvadīta, taču vēl priekšā bija neliels darbiņš - mūsu tradicionālā izlaušanās istaba, ko iemēģinam ikvienā valstī.
Paņēmām līdzi arī mūsu namatēvu Radu un trijatā metāmies iekšā izlaušanās istabas burvībā. Tā bija jauna pieredze un piedzīvojums, jo Latvijā pagaidām nav šāda tipa istabu, kad katram spēlētājam uzliek VR (telpiskās) brilles, nosēdina krēslā pretī melnai sienai un aidā. Visu spēles garšu izjutām virtuālā pasaulē, sevi redzot kā robotizētiem avatariem, mēģinot viens otram palīdzēt un atkodēt istabu pēc istabas, lai teleportētos atpakaļ uz zemi.

Nereāli reāli! :) Sīkāk neizplūdīšu, lai tiem kam tas nav saprotams, tā arī paliek neizprotams :D
Dienas beigās uzstādījām nosoļoto kilometru rekordu (24km) un kārtojām somas, lai jau rīt dotos atpakaļ uz mājām. 

Masada

Pēc murgainas nakts, miegs šķita saraustīts, un bija sajūta, ka gulēts nav itin nemaz.
Nē, nē, nosolos sēnes vakaros vairs neēst un turpinot šķendēties, rausos ārā no gultas. Bija 4:20 no rīta. Tā vien, lai iesviestu somā ūdeni, paķertu miniuzkodiņas ceļam un dotos Masadas virzienā.
Tas ir kalns, kur ebreju valdnieks Herolds Lielais izveidoja aizsardzības vietu, bēgot no romiešiem.
5.11 bijām klāt, taču līdz ieejas atvēršanai, tomēr bija jāgaida 20 minūtes. Bijām cerējuši, ka teiciens: ''Ātrāk brauksim- ātrāk tiksim iekšā'' nostrādās. Nope. Ne ātrāk ne vēlāk, kā 5:30, iekšā uz takas nevienu nelaida.
 Faktu mierināja tas, ka bijām pirmie, kas tika pie septiņus eiro vērtas biļetes un arī pirmie uz takas, kuri uzsāka gājienu piķa melnajā tumsā.
Raitais solis pierima, kad nostājāmies pie ceļu atzara un nesapratām kurā virzienā doties. Piebremzējot tempu turpinājām iet un, sagaidot aiz mums soļojošos ceļiniekus, jautājām: ''Vai vismaz viņi zina, kurš ceļš ir īstais?'' Viņi, akurāt pozitīvā balsī, atbildēja, ka nē un turpināja ceļu aiz mums.
Drīz vien sapratām, ka viss ir pareizi, un tālumā ieraudzījām vienu vienīgu taku, kura vijās kalna augstienē. Katru minūti gaišums apkārt pieņēmās spēkā un nu jau varējām saskatīt kur likt savu kāju. Taka pieņēmās spēkā un slodze sāka elpošanu padarīt apkārtējiem daudz dzirdamāku :D
Mums izdevās 400 metrus augsto kalnu pieveikt 45 minūtēs, ar divām 30 sekunžu atpūtas pauzēm. Bija grūti, bet ne kaut kas ārprātīgs. Izmēģiniet paši un novērtējiet rezultātu!
Mikum, gan šķita, ka es atdošu galus tajā otrajā atpūtas pauzē. Nezinu, es ieelpoju un izelpoju ritmiski, sistemātiski un pamatīgi, nu jā, arī skaļi :) Tas man ļoti palīdzēja, tāpēc arī turpināju un nekautrējos no tiem 15 cilvēkiem no 60, kas mūs apdzina un iespējams saklausīja manu lielo elsu :D
Uzkāpjot augstienē, izmērījām savu pulsu. Mikum telefons ar gadžetiem, tāpēc izmantojām to, ko tas piedāvāja. Mans 156, Mikum 138.
Pēc tam vēl uzkāpām mazā mūra skatu platformā un apsēdāmies, lai gaidītu maģisko mirkli - saules parādīšanos pār Jordānijas kalniem.

Smieklīgi, ka līdz ar mums uz mūra malas rindiņā nosēdās virkne melnu strazdveidīgu putnu, kas papildināja skatītāju rindas un palika tur līdz ar saules lēktu.
Pilnīgi vai neatceros nevienu konkrētu reizi, kad šādi speciāli būtu gājusi uz mērķi sagaidīt šo īpašo dienas mirkli.
Bet nu redz, atplaukstot romantiskajai notij, diena iekrāsojas zelta, miera, harmonijas un saules krāsu pilna!

Vēl nedaudz uzkavējušies skatu tornī, manījām kā cilvēki izklīda pa visu kalna teritoriju. Arī mēs drīz vien uzsākām nesteidzīgu kavēšanos pie Masadas kalna ainavām. Apstaigājot kalna virsotni, no katras debespuses pavērās jauns un atšķirīgs skats, kas nenoliedzami bija neaprakstāms, vien ar kaut ko salīdzināms, lai jums maz ir kāda osociācija.

Aizas klintis, reljefi, pauguri, kanjoni....Pēdējais arī kā atslēgas vārds, lai jūs maz spētu iedomāties ap ko iet runa!

Lēnu garu (divas stundas) izstaigājām prērijas, ikreiz klusi lūkojoties tālumā. Lieki nerakstīšu. Pajautājiet ikvienam, kurš bijis Amerikā pie kanjona, vai spētu aprakstīt to dabas skaistumu?Iespējams nevarētu. Šie bija mūsu mazie Izraēlas kanjoni!
Kad nonāca laiks doties lejup, mūsus starpā pavērās diskusijas, ko labāk izmantot. Trošu vagoniņu vai savas kājas?

Man likās bezjēdzīgi vilkties to pašu gabalu atpakaļ pa putekļaino taku. Gribējās to izbaudīt trīs minūšu braucienā, atrodoties vagoniņā un ar tādu lielu ''Ha'' uz lūpām, vērot kā kalns no mums atvadās. Taču trošu laiskā šūpošanās virs mūsu galvām, radīja bažas, kā tās varētu noturēt tādu brangu vagonu kāds bija šajā vietā? Protams, ka noturētu un viss būtu kārtībā, bet tā kā pastaiga lejup ļāva mums ietaupīt 25 eiro, naski tuntuļojām lejā, ka putekļi vien nozibēja.
Iekāpjot mašīnā bija liela gandarījuma sajūta, ka to biju izdarījusi.
Jau tagad plānojot citus ceļojumus, šis liksies vien pūciņa. Bet ņem kā gribi - ar kaut ko bija jāsāk!
Tālāk devāmies uz SPA kūrortu, kur bijām piestājuši iepriekšējā dienā, turpat arī izslavētā Ein Gedi Nāves jūras pludmale un arīdzan uz pasaules zemākais punkts zem jūras līmeņa.
Nesaprašanā, vai tiešām tā var būt, ka nevar piebraukt ar automašīnu, nolēmām paieties ap teritoriju un paskatīties reālo situāciju? Tas tā neviļus izvērtās, par to, ka mēs apgājām SPA centra teritoriju un bez ieejas maksas nokļuvām uz ceļa, kas aizveda uz pludmali. Wupsīi!!
Protams, bija ko paieties, taču tas nemazināja mūsu saviļnojumu, ka atkal esam ietaupījuši. Ja Jūs nesaprotat, kāpēc tā jāpriecājas, tad nedēļu padzīvojot Izaēlas naudas pagriezienos, ātri vien atcerēsieties cik lēta dzīve ir Latvijā.
Pirmā skatam pavērās brūna plastmasas truba, kas kā lokana čūska vijās kilometra garumā no jūras krasta līdz SPA centra ēkai. Tīrās šausmas, bet tieši tāpēc jūra žūst un žūst. Dubļi tik samazinās un samazinās, lēdijas SPA centros ar dubli uz sejas tik priecājas un priecājas.

Klajumiem bija redzams, kā Nāves jūras gultne pārvērtusies par pelēku, sacietējušu un kraupainu bruņu rupuča muguru. Izkaltušie plašumi tādi arī izskatījās, pa posmiem atslāņojušies, veidojot plaisainus ornamentus.

Bet manu dieniņ, kas par daili pavērās pie pašas pludmales.
Tik tiešām viena skaista un no sirds iesakāma vieta, dēļ kuras būtu jādodas uz Izraēlu. Smilšu vietā, balts sāls, ūdens dzidrāks par dzidru, zilāks, par zilu un sāļāks par sāļu. Sāls garoza zem ūdens tik neciešama, ka bez speciāliem gumijas apaviem, kas nopērkami ik uz soļa, doties peldē nebūtu nemaz ieteicams.
Tā tur arī penžuki roku rokā sadevušies, viens otru balstot, devās dziļāk jūriņā. Pludmales peldēšanas zona gana niecīga, bet šim periodam, kad mēs bijām pilnīgi piemērota. Tūristu maz, gaisa un vietas sāls smiltīs daudz. Diez kas darītos aktīvajā sezonā?
Pastaigu teritorija gan bija visai plaša, tāpēc rāmi pētot un priecājoties par sāli(nekad dzīvē nedomātu ka priecātos par sāli) devāmies līdz ''ragam'' un atpakaļ nemitīgi fotografējot žilbinošo baltumu un sāls kvantumu.
Tiešām ļoti ļoti ļoti skaisti. Saule bija uzņēmusi apgriezienus, tāpēc ''izmetāmies miesās'' un baudījām saules starus. Interesanti, ka sāls piekrastē nebija kā sāls, kādu var iedomāties izberot no paciņas. Jūras klātbūtnē tas bija noslīpēts pilnīgi apaļš un gluds, kā jūras olīši. Mēs pat pamanījām trīs lieluma bumbiņas. Oficiālajā peldvietā sāls bumbiņas bija maziņas maziņas, gandrīz kā smilšu graudi, tālāk jau lielākas, un ''raga'' apvidū lielas, apmēram pelēkā zirņa lielumā. Apaļas, noslīpētas un gludas sāls bumbiņas, Jā jā!

Až prom negribējām doties, bet cik tad ilgi stāvēsi un skatīsies?
Mājāsbraucot, pa ceļam pamanījām milzīgu sāls pārstrādes rūpnīcu. Tur viss kalnu kalniem vizēja ar sniegbalto pulveri.

Nebija ne laika, ne vēlēšanās aplūkot tuvāk, tāpēc papriecājāmies par skatu aiz mašīnas loga un devāmies uz mitekli, lai, uzminiet ko? Atgultos uz pēcpustdienas snaudiņu.
 ĀĀĀĀ cik tas bija vērtīgi. Agrais rīts un negulētā nakts darīja savu un šāds restartiņš deva jaunus spēkus, lai atgriezots atpakaļ lielpisētā Telavivā.
Pirms tam, atakal iegriezāmies ieturēties gruntīgajā Taj - Mahal restorānā un gardu muti vēlreiz izbaudījām garšīgo Izraēlas virtuvi.
Priekšā bija ceļš uz Telavivu un jauno naktsmāju meklēšana. Ceļojuma noslēgumam, atkal izvēlējāmies izmantot couchsurfingu, kā rezultātā mūsu ceļi aizveda pie jauna poļu puiša Rada, kas caur savu darbavietu Londonā uz laiku ir pārcelts pie projekta izstrādes Izraēlā, projektējot metro tuneļu rakšanas plānu, teiksim tā.
Mājvieta gaiša, jauka un omulīga. Ar jūtamu mākslas piesitienu.
Mums pašiem sava istaba - bunkurs, par to pastāstīšu nākošajā stāstā.

Ein Gedi

Jauna diena, jauni darbi!
Soļojām uz mašīnas nomas kantori, lai plēstu tālēs zilajās. Bija piektdiena, kas nozīmē, ka sākot ar saules rietu līdz nākošās dienas saules rietam iestājas sabats, kad ebreji drīkst tikai lūgt vai mīlēties, līdz ar to pilnīgi viss ir ciet, un pat sabiedriskais transports nekursē. Pilsētā nebijām, līdz ar to nevaram apliecināt vai tā patiešām bija.

Mēs devāmies uz dienvidiem. Nospraustais mērķis Ein Gedi, pa ceļam aplūkojot visu, kas iekrīt acābolā. Pirmā vieta, kur piestājām, bija Ein Gedi nacionālais parks. Tur varēja izvēlēties dažādus maršrutus atkarībā no to ilguma un sarežģītības. Mums bija laiks visīsākajam maršrutam, bet es būtu gatava iet arī visu lielo-apmēram 6-8 stundu garumā. Problēma tā, ka, lai ietu garo maršrutu, takā jāierodas jau 8 no rīta.
Mēs bijām 14:00
Parks īpašs ar to, ka tajā brīvi pārvietojas dzīvnieki, daži ragu lopiņi, īpaši kalnu kazas un vairāki murkšķveidīgi lapu grauzēji, kas pārsvarā dzīvojās pa koku galotnēm un nelikās traucēti.
Mūsu mazais maršruts veda līdz Dāvida ūdenskritumam. Pastaiga veda pa klinšainu taku, tik vienā vietā pārsteidzot ar izkaltušu smilgu tuneli, kas bija tik biezs, ka cauri nevarēja redzēt.
Ūdenskritums tievs, plāns un ne īpaši augsts. Tajā brīdī pat Ventas rumba liekas iespaidīgāka, bet nu ne jau tas āķis. Daba apkārt, kas pavērās ap, virs, gar mūsu galvām bija pats ''skaistumiņš''. Tālumā Jordānijas kalni, Nāves jūra, bet virs galvas dzirdas un skaidras debesis.
Bija patīkama pēcpusdiena.

Nolēmām mēģināt aizbraukt uz Nāves jūras pludmali, kas šajā vietā ir īpaši skaista.
Kundzinš recepsijā saka, ka: "Šodien vairs nevar".
Nodomāju, ka jocīgi gan. Izrādās šajā pludmalē var nokļūt tikai caur viņu SPA, samaksājot naudiņu, un ar kaut kādu "shuttle" aizved. Joprojām nesapratu, jo domāju, ka paši varam piebraukt ar mašīnu un tā!? Kas cenā vēl ietilpst, mēs nenoskaidrojām, bet to tad nākošajā stāstā, jo šajā vietā atgriezāmies arī nākošajā dienā.
Nolēmām doties uz mūsu naktsmāju vietu, šoreiz izmantojām airbnb.com pakalpojumus. Tas bija 30 km attālumā, apdzīvotā vietā - Neve Zohar. Dabas ainavas šajā posmā ļoti skaistas un baudāmas, kalni vijās ar izžuvušo Nāves jūras piekrasti, kas pāriet tirkīzzilajā ūdenī un baltajos sāls atsegumos. Līdz ar krēsliņu ieradāmies mūsu miteklī- tieši blakus jūrai. Bet tā kā bija jau vēls, nekas cits par vakariņošanu prātā nebija. Pēc saimnieces ieteikumiem, devāmies nedaudz atpakaļ, ar viesnīcām nosētu apgabalu Ein Bokek.
Nonācām restorānā Taj-Mahal, kas visiem vairāk asociētos ar Indiju nevis Izraēlu, bet nu Dievs ar viņu - gājām iekšā un miers. Ēdienu sortiments - vietējais, tātad bija labi. Ar piedevām viņi galīgi neskopojas. Kamēr gaidi savu pasūtījumu, galds momentā tiek noklāts ar entajiem trauciņiem un maizes kalniem. Kad atnes izvēlēto ēdienu, galds ir tik pilns kā latgaļu kāzu mielastā.

Tā pārēdāmies humusu, ka rīts pienāca ne visai priecīgās krāsās. Kur prāts bija ņemt humusu ar sēnēm? Dāāā!

Jeruzaleme

Pirmais rīts ceļojumā, cik atceros, laikam arī vienīgais, kad no rīta guļam kā svētdieņi.
Tā, kā pazemes tuneļu tūre bija pieteikta uz plkst 11:00 un iepriekšējā vakarā sava daļa pilsētas bija izstaigāta, varējām nekur neskriet un izgaršot pa drusciņai no tā, kas bija nopirkts tirgū.
Olīves pēc skata kārdinošas, citronu marinādē ar zaigojošām citronu šķēlītēm un pārbērtām garšvielām. Pēc izskata dodu 10 no 10, garša - iuuu. Jāsaka, ka ļoti liela olīvu cienītāja nēesmu, taču tās gluži nesmādēju. Šoreiz netrāpīju. Un joprojām manā olīvju topā uzvar tās no Milānas, ejot pa mazu ieliņu austrumu virzienā no doma katedrāles, veikalā ar sarkanu uzrakstu. Tajā veikalā pārdod arī ļoti lētu amareto, bet tas nu tā :)
Vietējie saldumi, kas tie paši austrumu saldumi vien ir: baklava, lokma, lukums, basbousa, kunafeh, halva, kvatajefs (qatayef), šabaks (mshabak). Mikus īpaši ciena sīrupiem pielieto baklavu un šabaku. Šabaks bija jaunums abiem un bija gana labs.

Halvas - tās gan te bija paradīzes cienīgā gan izskatā gan sortimentā. Gan halva ar zemestiekstu sviesta garšu, nutellas, banānu, kafijas, pistāciju, šokolādes un  kokosrtiekstu garšām. Es varu turpināt un turpināt.
Dateles un pārējie žāvētie augļi. Tie te ir līmenī. Tik ļoti svaigi, mīksti, es pat teiktu sulīgi un pie tam vēl gigantiskos izmēros. Dateles, jūs piekritīsiet, latvieša cilvēkam nav tas izplatītākais žāvētais auglis, kas atrodas virtuves skapīšos? Vairumā lielveikalu, kuros tās var iegādāties ir sīkas, cietas un miza apkārt līdzinās cietai čaulai, ka pat pirkt negribās. Varbūt pat nav jēgas tādas ēst un to vienu reizi, kad ceļojat, censties iegādāties labas un kvalitatīvas, kad ēdot, pašas izjūk mutē.

Tas laikam arī bija viss, ar ko našķējāmies no rīta. Bija laiks doties uz Raudu mūri. Tas ir vienīgais Dievnama kalna mūra fragments, kas saglabājies līdz mūsdienām. Pats mūris nav svētvieta, tas ir vienīgais, kas palicis pāri no tempļa, jo iepriekš to traki daudz postīja, cēla no jauna un atkal nopostīja.
To visu mēs uzznājām apakšzemes tuneļu ekskursijā. Pilnīgi neticami, cik milzīgs tas bija pirmsākumos un cik niecīga daļa mūsdienās ir tā, ko uzskata par šo Rietumu sienu, jeb Raudu mūri. Stundu garā ekskursija, bija gides-  ņujorkietes pavadībā, kura šeit nonākusi tīri savas ziņķāres vadīta, pētot savus radurakstus un atklājot tajos Jeruzalemes klātbūtni. Cēli, man nav ko teikt!
Tur bija interesanti, dzīvē bija redzamas arkas, kas kādreiz kalpoja par balstu tiltam, iekšējie ūdens krāteri un šauras ejas, kas ebrejiem kalpo par lūgšanas vietām.

Ekskursijas noslēgumā tikām izvesti virszemē - armēņu kvartālā, kur uzreiz pie mums pieslēdzās vietējais armēnis un visu grupu aizveda atpakaļ uz sākumpunktu. Tas tāpēc ka nedod dies' kāds ebrejs parādīsies šajā kvartālā. Vecpilsētā viss stingri sadalīts un katram sava debesspuse, kur dzīvot. Citā līst nedrīkst. Tā nu piesardzīgi, visus pieskatot, mūs, mierīgā pastaigā atveda atpakaļ. Mums ta labi, mēs ne ebreji, ne armēņi, ne islāmi. Elpojām brīvi.

Pēc tam paši devāmies apčamdīt to Raudu mūri. Kā zināms, tas sadalīts divās daļās. Puiki pie meitiešiem nevar iet un otrādāk. Kamēr Mikus aizgāja izpētīt tuvāk, es priecājos par spogainīšiem. Viņi tik fifīgi, īpatnēji un eksotiski. Katram sevi cienošam vīram, izaudzētas garas bakenes, kas sagrieztas skrullī. Un vēl tā melnā garā fraka (īstenībā mētelis), un melnā cepure. Nu feini, saki ko gribi.

Dāmu pusē novēroju, ka beidzot lūgšanas, raudu mūrim nedrīkst uzgriezt muguru. Tas sanāk tā, ka ar skatu pret sienu visu laiku jākāpjas atmuguriski atpakaļ, līdz nonāk centrālajā laukumā un tad var griezties uz kuru pusi vajag un turpināt gaitas.
Vīrieši tā nedarīja.
Biju to kaut kur lasījusi, bet kad nonācu tur, tad atcerējos un redzēju kā tas reāli notiek dzīvē.

Atvadījāmies no iespaidīgās celtnes un mūsu pārgājiens varēja sākties. Gar Dāvida pilsētu, Kidrona ielejā apskatījām Absoloma kapenes. Todien šķita: "Ai kādas smukas būdiņas, davai nobildējamies!", bet tagad goglējot saprotu, kas bija kas! Iespaidīgas monolītā izcirstas kapenes, bet apbedīts tur neviens nav bijis, jo darbs bijis aprauts pusceļā, no vienas puses pabeigts, bet no pārējām trijām nē.
Turpat blakus atradās Olīvu kalns, jeb Eļļas kalns, kas mūsdienās ir ārkārtīgi dārga un prestiža apbedījumu vieta. Ebreji gandrīz vai visu dzīvi krāj naudu, lai tikai tiktu tur noguldīti pēc nāves, jo uzskata, ka tad dvēsele uzreiz aiziet debesīs. Kapi atrodas ar skatu uz Temple Mount, kas ir simbols kā vistuvākā vieta, kur izpaužas Dievišķā klātbūtne. Viena no visvisnozīmīgākajām reliģiskajām vietām pasaulē.

Tā nu mēs sasmēlušies Dievišķo mieru un dienas siltumu, miera vējos devāmies atpakaļ pilsētas kņadā ieturēties Jaunzēlandes ģimenes ieteiktajā ēstūzī.
Nogājām gar Damaskas vārtiem, kas skaitās visskaistājie Jeruzalemē. Tā ir musulmaņu kvartāla galvenā ieeja aiz kuriem uzreiz paverās arābu kvartāls ar arābu tirgu priekšgalā. Šopings todien nebija plānā, tāpēc uzmetuši aci preču arsenālam, turpinājām ceļu uz restorānu.
Secinājām, ka Jaunzēlandes ģimenes gaume galīgi nesakrita ar mūsējo. Patika, ka šī ieskrietuve bija tāda natūra, galīgi necila, pilna ar vietējiem un tātad skaidrs, ka ar labu ēdienu. Bet tomēr garšas kārpas mutē neuzsprāga. Paēduši bijām un tas bija galvenais, jo priekšā jāmēro ceļš uz Telavivu. Pamazām sāka krēslot. Beķerejas bodē, iepirkuši kārtējo devu ar sīrupainajām bulkām, čāpstinājām uz autoostas pusi.
Atrodam kasi, nopērkam biļetes, ejam uz platformu un autobuss jau stāv, lecam iekšā, konektējamies wi-fajam un varam atslīgt krēslā, ka viss tik smuki un raiti noticis. Pēc mirkļa vēroju, kas tik šiverīgi rosās pie mūsu blakussēdekļa?
Rūts!!!
Nedaudz aizelsies, laikam ielecis kā pēdējais pasažieris autobusā, laimīgs meģināja sabakstīt savus vadiņus telefonā.
Mēs kā seni paziņas aiz laimes gavilējam un papļāpājam, kas šodien redzēts. Viņš neko daudz nav apskatījis, jo iepriekšējā naktī traki ballējies. Un tagad dodas uz Telavivu, kas loģiski ir vēl lielāka, nakts ballīšu lielpilsēta un turpmākajā naktī darīs to pašu. Prasam par meiteni no Čīles, šis saka, ka jau no rīta aizlidojusi atpakaļ.
Diez uz kurieni?
Uz mājām?,
Čīli?,
Pie cita draudziņa?
Palikām nezinot.
Rūts no somas izvilka želejkonču maisu (tātad biju uzminējusi) un cienāja arī mūs. Kad aprunājāmies par Telavivas naktsmītnēm, šis saka ka paliks Hiltonā.
''Wow wow wow'', gribas teikt. Te nu i bijas manas vīzijas par viņa bezkaislīgo gulēšanu guļammaisā uz asfalta. Ha, nu labi, viņš Hiltonā, bet mēs tieši pie autobusu pieturas, jo redzot GPS, cik ātri bijām pietuvojušies mūsu hotelim, lēcām ārā pēkšņajā pieturā, nemaz nesagaidot brauciena galamērķi.
Tumsa austrumos iestājas tik rekordlielā ātrumā, ka izkāpuši Telavivā ir piķa melnums, bet sosodīts siltums, kas atver mūsu sirdis un smaidus. Daudz, daudz patīkamāk, nekā visas iepriekšējās dienas, kas arī tāpat bija oukei, priekš mūsu janvāra :D
Kā jau teicu hotelis bija piecu soļu attālumā un aizvērusi istabiņas durvis, es kā kokons saritinājos savā šallē un atlūzu saldā bērna miedziņā. Bija nostaigāti 16 km un nogurums bija sakrājies, taču drīz pārstartējusies, varēju atkal celties un iet uz basketbola spēli, par kuru Micīts dīdījās man šķiet jau visu ceļojumu.

Spēlēja kaut kas pret kaut ko, man ne silts ne auksts. Teiksim - dzeltenie šortiņi pret sarkanajiem šortiņiem. Bet pēc Micīša runām saprotu, ka tā ir gana ietekmīga vietējo komanda, turklāt spēle uz kuru bijām atnākuši bija augstākā līmeņa vērta ar pašu Bagatski priekšgalā.
Pēc spēles (mūsējie pakāsa), kādam ienāca prātā ģeniāla doma pie izejas sagaidīt spēlētājus (un tā nebiju es).
Pārteigums, ka prāvs skatītāju pulciņš bija atnācis jau pirms mums un dīdījās, ik reiz, kad atvērās durvis.
Ak, atceros savu jaunību.....:)
Tā nu viens pa vienam ik pēc laika nāca ārā lielie stāvi. Vietējie metās apkārt garajiem basketboļistiem, taisīja pašiņus un daži pat aktīvi plivinājās ar rokām un mācīja kā vajagot spēlēt (vismaz man tā šķita, ka viņi to saka).
Bija jau pus 12 naktī un man aizvien vairāk vilka uz viesnīcas pusi, kad beidzot arī Bagatska kugs iznāca pa durvīm. Līdz šim brīdim bija izturējuši seši kvēlākie līdzjutēji ar mums nopakaļus. Ļāvām vispirms izpriecāties vietējiem  un tad pieslēdzāmies mēs.

Selfīti dabūjām, feini papļāpājām un mierīgu sirdi devāmies mājās. Pēc tam ar trešo aci jūtam, ka pie mums piebrauc mašīna un pa atvērtu logu mums saka: ''Jūs aizvest?'' Ainārs, smaidīdams skaidroja, ka ni vella nesaprotot no Telavivas ielām, bet līdz kaut kurienei varot paķert. Varējām jau braukt, bet mums tas neko daudz nedotu, jo viesnīca bija pārsimtmetru attālumā. Pieklājīgi pateicāmies un devāmies pie miera.
Pēc tam, to nožēlojām, ka atteicām, jo nomaldījāmies aiz prieka roku rokā lēkādami kā stripauņi pavasarī! :)

Palestīna

Viens no agrajiem rītiem, bet ne tas agrākais, tomēr modinātājs bija jāliek un 20 minūtēs kopš pamošanās jābūt zemajā startā.
Izmantojām vienas dienas tūri, kas bija rezervēta un ieplānota jau pirms ceļojuma. Kā sacīt ekskluzīva iespēja apmeklēt aizliegto Palestīnu. Kā individuālistus mūs neviens nelaistu iekšā. Nedrīkst un viss.
Bet ar tūrsima grupu..... oi, te nu visi ceļi vaļā. Brauc un priecājies bāleliņ! :)
Mikus, kā apķērīgs cilvēks, jau iepriekš bija izpētījis kura būs tā vieta, kur visus tūristus sabāzīs vienā autobusā un aizvedīs ekskursijā, tāpēc viesnīcu piemeklēja atbilstoši tuvāk šim punktam, lai 7. no rīta nav jāklīst pa svešu pilsētu un drudžaini jāmeklē satikšanās vieta.
Bet, tas ka šī vieta ir tieši pāri ielai, man kā liderīgai rīta dāmai bija vairāk kā patīkami. Es pat no viesnīcas loga, paspēju sniegt detalizētu informāciju, savam apķērīgajam dzīvesbiedram par grupas sastāvu.
Saku:-  '' Tā- trīs cilvēki stāv un kaut ko gaida, gan jau tie ir mūsējie.'' Autobusa vēl nav!''
Pēc mirkļa: -''Atnāca vēl divi, eu točna, tie būs uz mūsu tūri. Brauc autobuss!!! Ai nē, aizbrauca garām, nebija īstais. Diez kāds mums būs?''
Mikus: ''Moš ejam?''
Es: ''Ejam ejam!''
Lepni pārsoļojām pār ielai un bijām klāt :D
Sasveicinājos ar noskatītajiem ļautiņiem, un viņi apstiprināja manu jautāto, ka jā jā uz to pašu tūri vien ir. Ar Miku prātuļojām:'' Cik liela būs kompānija?'', ''Kāds autobuss būs?'' Bija zināms, ka tas ieradīsies no Telavivas, līdz ar to iespējams būs pielasīts pilns ar ziņkārīgiem ļautiņiem, bet tavu laimi.... Piebrauca mazs, mīļš un balts minibusiņš, salādēja mūs visus -septiņus švītiņus iekšā un tūre varēja sākties.
Šoferītis, vienā personā arī gids, vārdā Rokijs, izsperdams dažādus jociņus, ik pa laikam klāja vaļā sagatavoto informāciju par Jeruzalemi, Betlēmi, Palestīnu un to, kam konkrētajā brīdī braucām garām.
Šādās mini tūrēs man patīk tas, ka daudz sīkāk un vairāk var uzzināt da jebkādu informāciju, kas interesē. Vienkārši ņem un pajautā vietējam.
Kompānija runātīga un jautā visdažādākās tēmas.
Īsumā par kompāniju: precēts pāris labākajos gados ar pilngadīgo meitu no Jaunzēlandes, fruktiņš no Nīderlandes vārdā Rūts. Izskatās tāds, kas izceļojis dažādas pasaules valstis, pārsvarā izmanto couchsurfingu, varētu gulēt guļammaisā uz asfalta kaut kur Indijā, četras dienas ēst tikai roltonus, neļauj sevi apčakarēt, ar labu tūrista rūdījumu, šat tad uzpīpē, bet tikai tinamo tabaku, ar labu angļu valodas krājumu, garšo želejkončas, ar bārdas rugājiem, nedaudz apaudzis, bet nav nevīžīgs.
Ar viņu kopā tumsnēja čiksa no Čīles. Nevar saprast  ir viņi pāris vai nav, nu pieņemsim, ka ir, un mēs divi bālie frukti. Kad pateicām, ka esam no Rīgas, Jaunzēlandes gvarde uzreiz atplauka smaidā un plaši izklāstīja savu Baltijas ceļojumu, kurā pavadījuši divas nedēļas ceļojot pa mūsu zemēm. Latviju apskatījuši gana pieklājīgi, tāpēc mājām ar galvām un teicām, ka ''Malači, malači! :D
Tūres pirmais punkts bija Palestīnas robežpunkts. Jēziņ, milzīga, 4 metrus augsta, tumši pelēka betona siena, virs tās vēl esošs 1,5 metra augsts elektrības (visticamāk augstsprieguma) žogs!
Vārti pavērti vaļā, aiz kuriem, jau Palestīnas pusē stāv traktors. Apkārt vairākas policijas mašīnas un daudz vīriņu dusmīgās bruņu vestēs un automātiem rokās ar pirkstu uz mēlītes (šaujamieroča).
Nē, nē, tur mēs nebraucām iekšā. Pa šiem vārtiem tikai pats karalis var doties cauri, pārējiem mirstīgajiem nedaudz tālāk, atsevišķi pielāgota iebrauktuve Palestīnā.

Bet tāpat mūsu busiņu apturēja, arī pie mūsu iebrauktuves. Bruņotais sargs parunājās ar šoferi un deva zīmi, ka varam doties uz priekšu. Iebraucot Betlēmē, gids ļauj mums izklaidēties pie milzīgās betona sienas. No šīs puses siena bija krāšņi jo krāšņi izraibināta ar grafiti zīmējumiem, plaši paužot visas politiskās sāpes. Nu kas jau nu kuram tur sāpēja. Gids īpaši izcēla vienu mazu uzrakstu: ''Obama sucks'' un prasa ko mēs par to domājam!? Ei nu, sazin ko atbildēt!? Mēs abi, protams, klusējam. Pārējie un gids, nosmej.
Kad visi bija sabildējušies visās pozās, mūs aizveda uz nākamo vietu. Tur mūs sagaidīja vietējais palestīnietis, kurš pārtvēra stafeti un iepazīstināja ar Bētlēmes klusajām ielām. Redz, Rokijs nemaz nevarēja kāju spert tālāk. Nezinu, varbūt es kaut ko pārpratu, bet iebraukšanas un pārvietošanās lietas izraēlietim pa Palestīnu ir gluži mistiska un piņkerīga lieta. Katras valsts pilsonim sadalīts ceļš pa kuru var pārvietoties un nedod dies trāpīsies uz ne tā ceļa. ''Piu'' un gatavs.  Ar to mēs saskārāmies gan vēlāk.
18. janvārī bija armēņu Ziemassvētki, līdz ar to Betlēmes ielas klusas un tukšas, bet pie galvenās baznīcas iespaidīgs drošībnieku balatjons. Barjeras, kontroles pie ieejas. Kam tas viss vajadzīgs tik traki?

Mūs brīdina, ka grupu var pārmeklēt, bet nevajagot krist histērijā, jo tas vienkārši ir jādara un tā ir norma.
Mēs visi izslīdējām bez apgrābstīšanas un galvu gaisā pacēluši, it kā kaut ko pētītu, šļūcām baznīcas virzienā.
Izslavēta vieta ar leģendu par to, ka šajā vietā dzimis Jēzus. Tā sākumā bijusi kā kūtiņa (kas visiem zināms no tās slavenās dziesmas, kas sākas ar vārdiem "Jūs, bērniņi, nāciet"), bet ar laiku apaudzēta ar baznīcu, kurā satiekas trīs reliģijas un tās visas sadzīvo vienā ēkā, vienā pilsētā, vienā valstī.
Kāpjot lejā pa šaurām un slidenām trepēm, nonākam pie grīdā iekaltas mirdzošas zvaigznes, kas atzīmē šo īpašo faktu par Jēzus piedzimšanas punktu.

Viss notika diezgan raiti un steidzīgi, jo baznīca bija jāslēdz ciet. Pareizticīgo cienīgtēvs dusmīgs esot bubinājis, bet, tā kā mūsu gids bija diezgan ''hitrs'', viņš, pirmkārt, mūs dabūja iekšā, kas jau esot bijis neiespējami, otrkārt filigrāni šļūca visam cauri kā tāds žuļiks un ekspress ātrumā dabūja prezentēt mums visu to, kas tās dienas situācijā esot bijis diezgan sarežģīti. Man viņš patika un uzreiz dabūja manas simpātijas :)
Noslēgumā vēl aplūkojām tipisko Bētlēmes kūtiņas ainas instalāciju, pateicoties Rūtam, kurš vienmēr kaut kur lavierēja un ''kavēja pagastu''. Kamēr gaidījām, bija laiks izpētīt detaļas. Beigās bubināja arī mūsu gids, ka neklausa viņu kad vajag.
Raitā solī iečekojuši, kas jāiečeko, automātu un nopietno vīru skatu pavadīti, devāmies atpakaļ uz busiņu. Pa ceļam gids stipri izreklamēja kādu suvenīru veikalu, kurā esot 100 % roku darbs, nekāda Ķīna, nekādu nodokļu, tikai augstākā kvalitāte un labākais materiāls. Un kā tu domā?- mūs tādā arī iespēra iekšā.
Mēs abi esam pieklājīgi, cienam citu darbu un apskatam arsenālu, bet tajā pašā laikā zinam līdz kaulam, ka ne mums tādi s.....i vajadzīgi, ne mums tādus gribas kādam atvest un ne mums tādiem vispār somā ir vieta.
Uzreiz uz paplātes atnesa un piedāvāja tēju. Nodomāju nu ziepes, tagad toč viņi gribēs, lai izpērkam visu veikalu. Bet tēja!!! Ārprāc cik negaršīga. Vienkārši šausmīga. Pat svaigā piparmētru lapiņa tajā neglāba ne garšu, ne tās izskatu.
Es kā misters Bīns (kurš vienā epizodē tēloja ka dzer veļas mīkstinātāju) centos izdzert tēju un lūrēju uz olīvkokā grebtiem jēriņiem, bet pa to laiku Mikus jau bija iztriecis visu brūno šķidrumu un jau atdevis viesmīlim. Es nekaunīgi un nokārtu galvu atdevu atpakaļ savu trauciņu.
Kas ir? Ne es prasīju, ne man vajadzēja. Lai dzer paši. Mums tējas kultūra nav tik izkopta, kā....
alus :D
Rūts, protams, jau pirmajās divās minūtēs esot izmucis ārā un to laiku lietderīgi pavadījis vērojot notiekošo uz ielas. Ak... kā man gribējās būt viņa vietā.
Tā vietā, es gandrīz sāku strīdēties ar mūsu gidu, kurš apvainoja mani par to, ka es nepērku viņu sasodītās olīvkoka bļodiņas? Ok, tas bija pirmais, kam es pieskāros veikalā un apskatīju tuvāk, bet kāpēc man būtu vajadzīgs 7x7 cm trauciņš pa 22 eiro? Man ir mājās līdzīgs no Norvēģijas ar daudz īpašāku stāstu, kur redzēju kā tās top un dzīvoju vienā sētā ar pašu amatnieku.
Un bez nodokļiem. Kā tad!! Vēl tagad esmu dusmīga ka vells. Bet pēc tam viņš saka, ka tad man noteikti vajag Dāvida zvaigznes piekariņu. Un, ja es to nenopirkšu tad man tā pietrūks un es ilgošos pēc tā.
Meli!
Joprojām gribējas būt ārā uz ielas kopā ar Rūta jaunskungu.
Gids zaudēja visas manas simpātijas un mūsu ceļi tajā dienā arī šķīrās. Tālāk devāmies ar Rokiju un ceļš veda uz vecāko pilsētu uz zemes, kas uzcelta pirms diviem tūkstošiem gadu, vēl pirms Ēģiptes piramīdām - Džeriko (Jericco, jeb Jērika). Pie tam arī pilsēta, kura atrodas viszemāk zem jūras līmeņa. Aptuveni 250 metrus.
Brauciens ilga apmēram stundu, un tas piepildīja visu mūsu dienu. Dabas skati, kas atklājās izbraucot no Bētlēmes un dodoties dziļāk Palestīnā, bija vereni.

Pavērās kalnu ainavas, nomaļas apmetnes vietas, atkritumu plantācijas, kamieļu pajūgi, ižžuvušas nokrāsas, dūmaka un klintis. Nonākot vienā līmenī ar jūras līmeni, daba izmainījās un nu mēs vērojām Jūdejas tuksneša paugurus. Dzeltenas smiltis, vaļu sanesumi un augsti kalni. Kontrasti un skatu bagātība.

Nonākot pie Jērikas robežas, skatam pavērās brīdinoša sarkana zīme par to, ka Izraēlas iedzīvotājiem te netuvoties, lai lieki neapdraudētu savu dzīvību.

Atkal tikām apturēti, tika pārmīti pāris vārdi ar nopietno vīriņu un varējām doties tālāk.
Jērika, kā vecākā pilsēta uz zemeslodes, šķita pavisam atbilstoša mūsdienām. Nu kā nu ne? Viss turpinās, visi dzīvo, viss attīstās. Taču vecā vecā pilsēta tepat vien bija. Pēdējās liecības par to, tiek mēģinātas urķēt ārā no zemes. Slāņiem un slāņiem tiek atrakti jauni pavedieni par seno iedzīvotāju ikdienu. Man tās drupatu lietas ne īpaši aizrauj. Bet ja jau tūrē iekļauts, sēžu nost un klausos. Katrā ziņā vēl viens ''Check'' izpildīts. Esmu bijusi Pasaulē vecākajā un zemākajā pilsētā. Nobeigumā nodzērušies pravieša Elijas strauta ūdeni, devāmies Nāves jūras virzienā.

Tik ilgi gaidīts un izsapņots tas mirklis par peldi nāves jūrā, bet kamēr nav izmēģināts, nevar izstāstīt to sajūtu, kad, apguļoties ūdenī, tevi kā pludiņu ceļ augšā un dziļāk par ūdens virsmu tu tikt nevari.
Ūdens bija silts, sīrupains un blīvs. Jau ieprikš Rokijs mūs nopietni brīdina, lai nemaz nemēģinam ūdeni izgaršot, mēģināt nirt vai nedod dies' dabūt šļakatu acī.
Protams, pagaršojām visi uzreiz - ''Bērni!'' :D
Rokijs protams domāja, lai mutē netiek liels daudzums ar nežēlīgo sālsūdeni.
Par niršanas pieredzi mums pa ceļam izstāstīja Jaunzēlandes kundziņš, kura radiniece reiz bija sirsnīgi peldējusi, laikam pat nirusi un visu sālsūdeni filtrējusi caur nāsīm, kā rezultātā pēc tam slimoja septiņus gadus, līdz atlaba.

Gana nopietna tā jūra.  Mikum viselegantāk izdevās iepozēt tik ļoti tipisko bildi ar avīzes lasīšanu plūstot Nāves jūras ūdeņos. Par to bija parūpējies Rūts. Viņš visai azartiski un nebēdnīgi ieviesa šo fočēšanos ar avīzi, līdz beigās mēs visi kā bērni ālējāmies un pa riņķi laidām papīra gabalu, līdz visiem bija šāda bilde, līdz tā nonāca pie manis....
Nejauši ar kāju uzdūros asajiem sāls akmeņiem zem ūdens un paklupu, parajuot līdzi arī avīzi. Rezultātā Mikus tika pie ekskluzīvas bildes ar izmirkušu avīzi. Priecājaties ļaudis.
Lai arī izvērtās brīnumaina un patīkama pelde, žel paliek par faktu, ka tā izžūst rekordātrumos. Un kādēļ gan?
Skistuma dēļ!
Cilvēce izsūc dēļ ārstnieciskajiem dubļiem, kas ir gana efektīvi. Ne jau tāpat vien tur sacelti apkārt entie SPA kūrorti.
Pēcpusdienas saulē, pēc peldes, visa mūsu kompānija saliedējās pie kopīgām pusdienām. Katrs stāstīja kādu savu atgadījumu par Izraēlu, Jordāniju vai citu galamērķi. Rūtam, protams, ka bija aizsraujošs stāsts par notikumiem Jordānijā, savukārt, Jaunzēlandes meičuks ar nelielu skaudību skatoties uz mums teica: '' Jūs esat tik laimīgi, ka dzīvojat Eiropā. Jums viss ir tik tuvu. Mēs, lai aizlidotu uz Austrāliju, vien vajadzīgas 4 stundas un tad tiktu uz kādu citu vietu jālido uz Honkongu, kas ir vēl 13 stundas!'' Nabadzītes palika žēl, jo tā tas tiešām ir. Viņi ceļo apmēram divus mēnešus. Lai tiktu uz Izraēlu, kā jau minēju lidoja uz Honkongu, tad uz Itāliju. Izceļoja tur, pēc tam pa Grieķiju un tikai tad uz Izraēlu. Tā dara vairums no viņiem, ka ceļo apmēram 2-3 mēnešus un tikai tā iemesla pēc, ka atrodas tik tālu no pārējās pasaules.

Nokļūt atpakaļ uz busiņu citādāk nemaz nevarēja, kā tikai  izejot cauri lielajam kosmētikas veikalam. Mārketings!
Un tur i sievietēm i vīriešiem uz rokas garāmejot, veikli uzspieda ķermeņa losjonu, gribi to vai nē. Vīrieši noteikti ''priecājās'', kad uz viņu spalvainajām rokām uzspieda baltu ķēpīgu krema tārpiņu. Palasīju produktu sastāvus - labi. No tā daudz ko saprotu un nopirkt tādu var, lai sevi palutinātu. Bet tā kā par laimi mums šoreiz ''mugursomu tūrisms'', aizcilpojām garām bez liekas maka virināšanas.
Šis arī bija tūres dienas noslēgums.
Ar krēslas laiku tikām nogādāti atpakaļ pie mūsu viesnīcas Jeruzalemē. Atlika izdomāt ko darīt vakara daļā?
Devāmies pastaigā pa pilsētu. Cilvēki ņirbēja, tramvajs pīpināja, ebreji uz velosipēdiem traucās pa priekšu, ka mētelītis vien noplīvoja. Viss notika! Aizplūdām līdz pat tirgus placim. Bija septiņi vakarā un viss sita augstu vilni. Šī bija iespēja nedaudz pieskarties gastronomiskajām baudām un iepazīt to, kas rakstīts visos ceļvežos un draugu stāstos. Nejauši atradu, ka manā krātuvē bija paslēpušies 100 šeķeļi (24 eur) un nopriecājos, ka nu tik vēl varēšu uzdzīvot kādu laiku.
Nekā.
Viss aizplūda nieka 20 minūtēs, krāšņajā Mahane Yehuda tirgus placī.
Cenas it visam ir augstas,(Izraēlā kopumā), bet tomēr tas neliedza kaut drusciņ iepazīties ar vietējiem gardumiem: halvu, vietējiem saldumiem, datelēm, olīvēm un augļiem.

No saldumiem, jau nepārtiksi, tapēc vakariņās devāmies uz kārtējo tripadvisor.com titulētu Humus vietu. To pa ceļam bijām, piefiksējuši iepriekšējā dienā, kad devāmies uz viesnīcu.
Pēc skata nekas īpašs, bet galvenais faktors, ka vieta pārbāzta ar cilvēkiem, gan toreiz gan šoreiz, zinājām ka zaudētājos nepaliksim. Piedāvājums vienkārš: Humus humus un humus. Var izvēlēties pēc gaumes ar kādu gaļu kopā ēdīsi, bet tas, ka klāt nāca kaudze ar svaigiem dārzeņiem un maizes blāķi, ir tevis paša ziņā - pievarēsi tu to vai nē!
Mēs nepievarējām un nevajadzēja arī. Tas taču nemaz nebija iespējams. Apēdot maizi vien, es domāju cilvēks būtu paēdis. Mēs šoreiz izgaršojām humusa notis :D

Bet nu jā, ļoti, ļoti, ļoti gards, svaigs, uz vietas gatavots. Manas mēles kārpas dejoja. Perfektuma kalngals! Vēl, kāds faktors, kas liecina, ka vieta būs laba ir cilvēku vecuma īpatsvars. Kamēr vakariņojām, pa kreisi, skaļi spiedza četrpadsmitgadīgi tīņi, pa labi bija jauna ģimene ar zīdaini, viņus nomainīja māte ar meitu labākos gados, aiz viņiem pie cita galdiņa sēdēja veca gadagājuma ebrejs. Mazajā vietiņā stumdījās un bīdījās viss Jeruzalemes zieds un arī vairāki, vienpatīši, kas ātri paņēma pus kilogramu humusa un stiepa to mājās. Novērojām, ka tā ir ierasta prakse restorānos, ēdienkartē ierakstot arī izcenojumus humusam līdzņemšanai. Un es viņus saprotu. Tik garšīgi kā bija tur, nebija nekur!
Šai dienai ar to arī bija gana!