Preikestolen

Beidzot pienāca diena, kad tūrisma izbrauciena nolūkos devāmies apskatīt Norvēģijas dabas skaistumus, nevis kārtējo apdzīvoto zemes placi vārdā- pilsēta. Šis objekts pieskaitāms pie ''Must to see in Norway'', tāpēc ļoti cerēju uz Preikestolen klints diženumu. Tajā dienā gribēju, lai kāds mani pārsteidz, arī ja tā ir pelēka klints :) 1,5 h braucienā no mājām, tajā iekļaujot līganu pārbraucienu ar pārcēlju, stāvējām takas sākumā, kas kā teikts zīmējumā, divu stundu gājienā aizvedīs līdz galvenajam objektam Preikestolen klintij. Tik vien kā jāmēro aptuveni 4km kāpiens 604 metru augstos kalnos. Sākumā parēķinot attālumu un šķietami pakāpeniski lēzenu kāpumu var šķist ka nekas traks nav, bet nebija jau arī nekāds lēzens kāpums. Bija tā: Tūrisma takas grutības pakāpe un segums Tev nemaz neatgādinās Slīteres dabas rezervuāra pastaigu taciņu. Te tā bija vienkārši smagajā režīmā. Jāsāk ar to, ka Tev jābūt reāli nodrošinātam pirms šāda kāpiena. Kā jau attēlā teikts papēdīšus labāk atstāj 100 km attālumā no šīs vietas, kā arī vasaras pastaigu kurpītes ar vaļējiem purniem vai papēžiem arī atstāj labāk Latvijas vasarā. Mums abiem kājās bija normāli zābaki ar kārtīgu protektoru, ka i pat ziemā neiebuksētu :D Tā kā pa šo laiku jau bikiņ esmu patrenējusies rausties visādos kalnos, biju gatava lielajam izaicinājumam. Un kā sākām extra tempiņā soļot tā arī neapstājāmies. Nav tā ka šis 4 km ceļš ved pakāpeniski augstāk un augstāk. Jālēkā bija gan augšā un lejā, bet tā ka pa stāvo. Ja kāp tad nu bez maz vai stāvus rausies augšā, pārvarot akmeņu krāvumus, un ja lejā tad arī gan drīz vai šļūcot ar dibenu gar klinti. Un tā ik pa laikam augšā lejā, augšā lejā. Kad sirds pierada pie nepārtraukta palielināta ritma, likās riktīgi forši un bija liels gribasspēks un mērķis noturēt iesākto ritmu, arī tad, kad bariņš jauniešu, kas gāja aiz mums, tā arī palika aiz mums. Takas drošība 1o ballu sistēmā te varētu būt mīnus 10. Nu ļoti bīstama! Tu jebkurā brīdī vari ievelties starp omulīgu akmeņu kaudzes un salauzt piemēram ausi :D Nu tas var likties pilnīgi normāli, ja mēs Latvijā esam pieraduši staigāt pa Turaidas dabas parku un tāpat vēl turoties pie kaut kā, lai nepakristu aiz koku saknēm. Šeit vienīgais veiktais drošības pasākums bija norobežojums gar klints malu kur pavērās 100 m stāvs kritiens lejā. Ja kāds tur šmauktu lejā-tad nu čaviņās. Varētu teikt: ''Esi aizgājis pie Dieviem skaistā vietā. '' Bet tās vēl nebūt nebija takas beigas. Visu laiku bija jāturpina skatīties kur kāp, līdz brīdim kad Tu takas beigās ieraugi kaut ko tik diženu, ka es tur varētu stāvēt un skatīties vēl tagad :) Protams ļoti ļoti iespaidīgi un skaisti. Norvēģijas daba arī ir viens no tiem faktoriem, kas visus šos gadus mani te ir dzinis. Papozēt pie klints malām man patīk jau no bērnības. Savu īpaši bīstamo pozēšanu aizsāku 5. klasē, kad kaut kur Lietuvā iepozēju uz klints malas, no kā skolotājai mati sacēlās gaisā. Bet nu te to darīja ikviens. Ja bija dūša uzkāpt tik augstu tad tūristi arī saņēmās pietuvoties maksimāli tuvu klints malai, un saspīlētā smaidā iemūžināt kādu jēdzīgu bildi. Mūsu bilance bija 1,5 stundā veikts maršruts, par ko ļoti lepojāmies. Klusumā pakavējos, nekustīgi vērojot fjordu greznību un tad sāka salt :D Nav jau vairs nekāds jūlijs. No bildēšanās izlādējām fočiku līdz nullei un devāmies atpakaļ. Arī atpakaļ ceļā bija teikts, ka būs jāmēro 2 stundas. Tā tas varētu arī būt, jo lejā kāpt pa mitriem akmeņiem, caur kuriem laužas strauts ir bīstamāk nekā to darot pretējā virzienā, taču kā smejies, sanāca ka atgriezāmies stundas laikā. Vai nu mēs esam kāpšanas mežoņi vai nu protektors tiešām nostrādāja?? :) Nezinu kā izdzīvoja tie, kas šo ceļu veica kopā ar suņiem, trīsgadīgiem bērniem, kas knapi turās kājās un tādas kas kāpa ar rozā gumijas zābakiem kājās?! Es zinu, ka viss iepriekšminētais nav šai takai īsti piemērots. Bija iespaidīga diena un pārsteidzoši atklājumi! Kas būs nākošais? Kaut kas tikpat pārsteidzošs? Jā- būs !!!! :) Foto: akmeņainā taka, pusceļā, Preikestolen klints

Kartupeļu festivāls

Nav te nekāda Āfrika un arī kartupeļus viņi te novāc daudz maz septembrī.Un šim skaistajam dārzenim par godu, notiek pilnīgi vai tāds kā festivāls, kad kartupelis tiek celts debesīs.
Veikalā dārzeņu nodalījumā novietota uzkrītoša kaudze ar kartupeļiem un vēl piešķirta akcija visam pa virsu, proti, no 1,12 Ls nocenoti uz 0,28 Ls par kilogramu.
Ok pārtikas nodaļā vēl saprotams, bet kad es izmetu iknedēļas riņķi pa augšstāva drēbju veikaliem tad gan tā komiski palika, jo piemēram H&M veikala skatlogā atradās manekens zaļā kombinezonā, kuram pie kājām atradās kaudze kartupeļu,Lindexa skatlogā bija izbērti kartupeļi un blakus nolikts spainis, bet pie lielveikala ieejas atradās stilizēts kartupeļu puduris ar mēslu dakšām blakus.
Klop klop klop. Visi gavilējam. Kartupeļiem svētki!!!!
Un kartupelim par prieku arī mūsu restorānā ir bija svētki, jo šajā nedēļas nogalē piedāvājumā bija tikai viens ēdiens - kumla.
Sasodītās mīklas bumbas ar jēru, burkāniem, bekonu un kāļiem, kas gāja uz URRĀ, jo bija par puscenu!
Diena pagāja kā karuselī, jo kā plkst 12:00 nostājos pie katliem, tā arī es norotēju savas 4 stundas ķeksējot bumbas no katla, laistoties ar bekiona mērci, zvejojot burkānus, meklējot kurā katlā atkal pazudušas sardeles, kāļi un kartupeļi. Un tā apmēram 150 reizes, jo tas arī bija kopējais cipars cik viesu todein bija restorānā.
Un interesants fakts, ka kartupelis visā šajā epopejā uz šķīvja bija apaļš viens, ko mēs iestumjam pa vidu starp smerdeli (sardele) un aitas kaulu.
Applausi un vēlreiz sveicam :)!!!

Bergena

Šis bija pirmais ilgi plānotais un realizētais izbrauciens, kad triju dienu garumā abi ar Klausu varējām aizmirst gandrīz rutīnisko ikdienu un sasmelties svaigas emocijas apskatot kārtējo Norvēgijas pilsētu.
Sākumā bija jāmēro vien 5h ilgs brauciens, kas ietvēra divreiz pārsēšanos ūdens pārcēlājos un nesteidzīgu braucienu ar ātrumu 70 km/h, jo satiksme ir aktīva, bet ceļš ir tāds kāds tas ir - līkumains, stāvs, lejupejošs, bet ceļš :)
Divos no visiem ašpadsmit tuneļiem ir iespēja pazust 223 metrus zem jūras līmeņa, jo pati jūra bija virs mūsu galvām. 6 km garumā Tu iebrauc pazemes tunelī un gaidi kad aizkritīs ausis, tajā laikā tikai iztēlojoties, ka virs galvas plūst zilā jūra.
Datumi, kad tur jāierodas jau sen bija skaidri zināmi, pateicoties Mikum un viņa brālim Matīsam, kas tur devās, lai piedalītos galda hokeja turnīrā ''Norway Open 2012''.
Domāts darīts, ja ierodas Latvijas smarža, tad es gāju tai pretī un vēl vairāk -pat piekritu piedalīties turnīrā un visu dienu pavadīju slēgtā telpā ar baru entuziasma pilniem spēlētājiem, kas te nebija ieradušies sava prieka pēc - atšķirībā no manis. Man ātri apnika tā bakstīšanās ar puļķīšiem jau pēc kvalifikācijas grupas izspēlēšanas.
Tās laikā iepazinos ar kaimiņu, kas no mūsu sētas dzīvo 2 km attālumā kā arī ar citu spēlētāju kas arī tepat vien tuvumā plizierē. Aktīvi spēlējot iemetu veselus četrus vārtus, no kuriem divus ieguvu godīgā cīņā, bet otrus divus man atļāva iesist, jo tak tie čomi otrā galda pusē redzēja, ka es ni sūda nejēdzu no šīs spēles :)
Dienas otrā pusē pildīju godam Latvijas atbalsta komandu vienā personā, jo daudz interesantāk bija just līdzi maniem spēlētājiem, līdz brīdim, kad sacensību organizators pienāca pie manis un aicināja pacīnīties par finālu dāmu konkurencē.
Tā kā pārējās dūdas jau bija aizgājušas un zālē no daiļā dzimuma biju tikai es un kāda grūtniece, kas visu dienu normāli močīja ar tām hokeja standziņām, nolēmu spēlēt un ko tad es varēju zaidēt?
2 vieta tāpat man bija garantēta, ko beigās arī ieguvu.
Paldies, bija jauki - papriecājos! :)
Kad visa diena bija pavadīta līdzjutējas lomā un galva pulsēja no priekiem par Matīsa uzvaru, ar kausu pa priekšu devāmies nakts dzīvē pa Bergenu, kas parādīja man ceļu uz citu dzīves burvību. Citu pasauli. Tādu daudz laimīgāku :)
Nākošā diena sākusies totālā brīvdienu laiskumā, aizveda mūs uz Floyen kalnu, no kura varēja redzēt Bergenu kopumā. Skatu laukums bija pieklājīgi pārblīvēts ar citiem tūristiem, bet nu nekas ūber tur nebija, taču man Norvēģija kā tāda nevar nebūt īpaša, tāpēc pastaiga lejā no kalna nesa jaunas emocijas - ka šī ir zeme ko mīlēšu mūžam. Sabildējoties līdz nemaņai ar troļļiem, bez troļļiem, ar draudziņiem priedē un nepriedē, pēcpusdienā nonācām pilsētas sirdī, kur varējām ar smaidu atcerēties skaistās brīvdienas Bergenā. Jā, tādas tās bija - īpašas :)

M 44

Mans mīļākais iknedēļas pienākums ir iepirkšanās. To es parasti daru piektdienās, kad ir jāiepērk sveigi produkti mūsu ''brīvdienu''restorānam, kā arī uz nākošo nedēļu jānodrošina pilns arsenāls ar ikdienā nepieciešamo pārtiku mums pašiem. Šī diena gandrīz vai kā svētki, jo tad es uzvelku ''cilvēkos ejamās'' ūziņas, uzkrāsoju lūpu un kā liela dāma sēžos savā bulku vāģī un vālēju uz pilsētu. Kopš pirmās dienas nevienu citu lielveikalu kā M44 es te nepazīstu. Bet ko tad man citu vajag? Te ir H&M un man ar to pietiek.
Nosaukums M 44 ir tāpēc, ka tas atrodas lielceļa malā ar tādu pašu cīparu. Un pie šī cīpara es arī pieturos visu laiku, kad man jāmēro rinķveida izbrauciens pa kaimiņpagastiem, lai aizbrauktu pakaļ kartupeļiem Hoff mājā un pakaļ jēra gaļai kas ir Haland kjott mājā. Apmaldīties nevaru, ja vien stūrēju pa 44 ceļu.
Pirmajā reizē pārtikas nodaļā pavadīju 2h, kas iespējams ir mans lielākais rekords. A man tur baigi interesanti... :)
Nebūt nav tā, ka šis laiks paiet lasot etiķetes un mēģinot saprast kas ir tas vai kas tas?
Toreiz man bija pirmā, lielā mārketinga izpēte šajā veikalā :)
Par restorāna pirkumiem- viss skaidrs, tur mūždien jāpērk viens un tas pats, atkarībā no tā cik valriekstus vai ananāsus iepriekšējā reizē esmu par daudz apēdusi un ir jāiepērk no jauna :D
Bet pirkumi mājām gan ir raibu raibie, jo ņemot vērā ka Dāvids man ir uzticējis bosa vietu virtuvē -es atļaujos iegādāties visādus brīnumus.
Viņš piemēram savu mūžu nezināja ko iesākt ar avakado vai, piemēram, tomātiem savā sulā. Tagad šie produkti ir ikdiena viņa virtuves noliktavā!
Sevi arī lutinu, tāpēc pērku kārumus un mežrozīšu džemu, kas ir mans jaunatklājums par Norvēģiju. Labi, nezinu no kurienes tas ir cēlies, bet to es te dievinu.
Kad divas reizes esmu ratus piekrāvusi līdz griestiem, sākas interesantākā iepirkšanās daļa - maksāšana.
Un ne jau ar naudu es te manipulēju.
Ikreiz pirms došanās uz veikalu Dāvids uz papīra lapeles uzraksta zīmīti, kas man jāiedod kasierei.
Cik es saprotu, tad tur ir teikts, ka Sanita Indrika šodien iepirksies restorānā privātām vajadzībām un ka lai iesit divus atsevišķus rēķinus sistēmā pie viņa uzvārda.
Lieliski!!
Tā nu es katru reizi smaidot vicinos ar savām zīmītēm, kas domātas kasierēm. Divas mani jau pazīst, bet pagājušo reizi bija jauks puikiņš, kurš ar interesei izlasīja manu zīmīti un pēc tam tik skaitļoja visu kopā.
Nu vot šitā te forši viņi ar zīmītēm sazinās.
Nē nu ok- katra zīmīte tomēr ir īpaša: ar konkrētu datumu un parakstu apakšā :D, bet kaut kā liekas, ka mūsu Rimi šitā neietu cauri. Vajadzētu pilnvaru no notāra un uzņēmuma zīmogu trijās vietās un drošības pēc, vēl pašai līdzi būtu jāpaņem rekvizītu zīmodziņš :D (nu ja nu kas atgadās)
Sarakstu, kas nepieciešams restorānam saraksta bijusī Dāvida sieva, kas te strādā par pavāri. Pirmajās reizēs mans saraksts tika 98% pārtulkots uz latviešu valodu (ananāsi un apelsīni izrunājas tāpat kā mums un tulkot nevajag:D), lai es neko neazimirstu nopirkt. Bet tagad jāsaka, ka esmu iemācījusies pilnīgi visus pārtikas produktus, kas man jāpērk, izņemot saldētus darzeņus. Tiem ir dikti jocīgs nosaukums, ko es nepūlos atcerēties. Ar burkāniem un desiņām gāja līdzīgi,bet kaut kā tomēr iegaumēju.
Nu vot...tagad es kā tanks eju pa visu veikalu ar tiem ratiem un nav vairs nevienam jājautā kur atrodas ogas vai citronu krems, kas novietoti dīvainās vietās. Ogas - maizes nodalījumā, bet citronu krema pulveris - blakus zaļumu stendam. WTF??
Kad vienā šādā reizē 400 Ls ir iztērēti, mēs visu nedēļu varam papriecāties un ikdienas garšīgi ieturēt maltītes.

Kalns

Brīva diena, vārdā pirmdiena.
Puikas ārā krāmējās ap kaut kādiem dzelžiem, bet pie debesīm mirdz tik spilgti koša saule, ka jāsaka, tādu šajā vasarā te Norvēģijā redzu pirmo reizi. Saprotams, ka būs karsta diena, un es lietderīgi nolēmu to pavadīt ārā.
Mērķis skaidrs - beidzot jārāpjas augšā kalnā, kas visu šo mēnesi man ir bijis kā noslēpums ar tur esošu nezināmu ainavu. Man nebija ne nojausmas, ko es tur varu ieraudzīt augšā uzkāpjot un kas atrodas aiz šīs kalna strīpas.
Uzvilku ūziņas, paņēmu pulksteni, džempera kabatās ieliku rupjmaizes šķēli, ābolu un nagu laku un devos kalna virzienā.
Nolēmu tur pavadīt visu dienu, tāpēc arī paņēmu tādas šīs lietas: pulksteni, lai izmērītu laiku kas jāpavada kāpjot augšup un lejup no kalna, maizi - lai nav gluži jābadojas un nagu laku - jo līdz šim nekad nebiju lakojusi nagus sēžot kalna virsotnē :)
Mazai atkāpei- šis kalns nav tipiskā akmeņu klints, kas raksturīga Norvēģijai, bet gan apaudzis galīgi zaļš ar mežu un kalnu pļavām.
Precīza maršruta man nebija. Es vispār nezināju kur un kā jāiet, jo domāju, ka pirmajā reizē toč iešu kopā ar kādu, lai neapmaldos un man parāda labāko veidu kā nokļūt augšā. Bet tā kā ilgojos pēc vienatnes, dūru pati pa savam prātam, ar domu, ka galvenais tikt augšā.
Tātad vispirms mans iedomu ceļš veda cauri drūmam mežam, kurš pavisam lēzeni veda augšup kalnā un ik uz stūra bija redzami lieli un masīvi laukakmeņi. To varētu saukt par tādu kā pirmo -vieglo līmeni. Nākošais bija jau maķenīt ekstrēmāks un akrobātiskos trikos bija jāizdomā kā tikt pāri dzeloņdrātīm, lai nesalauztu sapuvušos koka stabus, kas grīļojoties turēja aploku. Tie cilvēka svaru varētu arī neizturēt un tāpēc meklēju kārtējo akmens čupu, kas atradās pietiekami tuvu aplokam, lai varētu tam cēli pārklekt pāri un kalnu aitas būtu mierīgas ka viņu aploks nav salauzts :)
Ok, ar to arī tiku galā un nedaudz piepūlot savu laisko miesu, lai nonāktu pusceļā, pārvarēju jau daudz stāvākus kāpienus, un pēkšņi atdūros pret vairākiem acu pāriem, kas uz mani izbrīnīti lūkojās!!!
Nonākusi vairāk kā līdz pusei, sastapos ar govīm, kas kalnu pļavas saulē tikpat izrbīnīti skatījās uz mani. Es domāju, no kurienes te tādas uzradušās un kam tās vispār pieder? Bet šīs gan jau domāja, kas tā tāda ar zilu džemperi tagad mūsu diendusu traucē??
Viss mierīgi - viņas nebija naidīgi noskaņotas un ātri notinās, lai neapdraudētu savu svēto pirmdienas mieru, bet es varēju baudīt diezgan smuku dabas skatu, kad no augšas varēju redzēt kā mazi traktoriņi brauc pa pļavām, kā arī pavisam vienkārši varēja redzēt vietējo apriņķi un mūsu pilsēteli Bryni. Bet tas bija tikai pusceļš.
Trešais līmenis bija pēdējais. Atlika vien stāvs kāpiens, kurš izvērtās gana bīstams. Kamēr kārpījos augšā, krampējoties zāles kušķos un turoties pie apšaubāma izskata zariem, nonācu kādā šaurā vietā ar apaugušiem akmeņiem, kur ieraudzīju baltus kauliņus. Un ne jau kāds suns tur bija tos sanesis. Tas bija labi saglabājies kādas nelaiķes - lielas govs skelets.
Tad man tā cauri galvai izskrēja: ''Okei, tagad bišķin mierīgāk''
Saprotams, ka nelaiķe neveiksmīgi novēlusies un pārlauzusi sprandu, vai sliktākajā gadījumā nokritusi tā kā nevar piecelties un kā sacīt atdevusi galus lēnā nāvē.
Ko tur iedziļināties - turpināju ceļu, lavierējot starp skeletu un ļoti bīstamās vietās, kustinot velēnu kušķus, pavisam lēni uzvilku sevi augšā.
Tas tik bija ko vērts. Uz brīdi īpaši laimīga nebiju, jo sapratu ka atpakaļ arī būs jātiek, taču turpmākās stundas gribēju veltīt pozitīvajiem iespaidiem, ko biju gaidījusi visu šo laiku, kamēr biju skatījusies uz kalnu no tā pakājes.
Vairs ne tik liela sajūsma bija par skatu uz pilsētu un visu pārējo apdzīvoto reģionu, bet par otru kalna pusi, kur pavērās - aiii!!!!
Unbelievable!!!!
Cerēju, ka noteikti būs forši tur augšā, bet nu ka šitā!!
Sākumā bija plašas teritorijas ar piebārstītiem milzīgiem akmeņu krāvumiem, starp kuriem ganījās aitas, bet jo tālāk gāju, jo iespaidīgāks viss palika.
Skatam paverās tālumā aizejošas kalnu grēdu virsotnes, kuru horizonts tālumā sazāģējās ar dzidri zilajām debesīm!
Iekārtojos uz augstākā akmens blāķa un to vien darīju kā tīksminājos par visu! Par aitu zvanu dobjajām skaņām, par karsto dienu, par tālumā esošo ezera atspulgu un piemētāto akmeņu pļavām. Nēesmu nekad bijusi Skotijā, Īslandē vai Īrijā, bet kaut kāda stereotpu bilde stāv priekšā, ka izskatījās apmēram tā, kā ir šajās zemēs.
Un tagad ir secinājums, ja būtu kāds draudziņš, kas man būtu jāizklaidē esot te, tad nekāda Stavangera, jūrmala, vai Bryne...Es kādam gribētu parādīt visu šo!!!
Vējiņš pūta, saule spīdēja, Sanča smaidīja un viss bija labi.

Mājupceļā drēbes kļuva viens divi netīras, jo 45 minūšu laikā bieži nācās nošļūkt ar dibenu pa mitru zemi, paskrāpēties gar sausiem egļu zariem, līdz potītei iekāpt mitrā pudurī un piesmelt botu. Bet tas bija tā vērts! Pavadīt dienu ar sevi, nolakot zilus nadziņus un priecāties par vienkāršību.
Bija vērts arī kārtīgi apdegt saulē, kad vakarā sapratu, ka esmu reāli iecepījusi pavadot šo burvīgo dienu tur augšā :)
Foto: Kalns no pakājes, lūriķes-govis, nelaiķes skelets, virsotne, ainavas, lūriķes - aitas! :)

Traktori

Es tāda laimīga un sapriecājusies par restorānā pavadīto laiku, uzsāku jaunu nedēļu un domāju ko tā nesīs.
Nu bet bāc, ne jau kaut ko tādu...
Dāvids sarakstījis uz lapiņas veicamo darbu sarakstu un tā nu mēs abi ar Klausu devāmies norādītajā virzienā.
Sākumā vajadzēja pačakarēties ap kaut kādiem plēves gabaliem un izlaist ūdeni no ūdensplēvestrubas (tiešām nezinu kā lai ''TO '' nosauc), bet pēc tam bija jāiet traktoru virzienā.
Mums abiem bija jāiesmērē visas ritošo agregātu daļas. Sākumā man bija diezgan jautri darboties ar to pumpīti. Klauss pie konkrētā agregāta atrada vajadzīgo caurumiņu, a es ar savu pumpīti spiedu tik iekšā slideno masu gultņos, citās šķirbās un da vēl sazin kur...
Bet nu man ātri pietika un es reāli izbesījos, kad man vēl vajadzēja krāmēties ap uzkares sistēmām un palīdzēt pielikt pie traktora kkādus štruntus.
Te nu gan es sapratu ka minūtes laikā esmu zaudējusi savu ''Lady Sancha'' un no Vecrīgas augsto papēžkurpīšu dāmas pārtapusi par mehanizatoru zilā kombinezonā:D Skats pa rubli, bet man reāli rēka nenāca...
Purkšķēju Klausam un abi gan beigās ierēcām, jo viņš ir pārtapis par sievieti Kladiju, kas dara visus sievišķīgos darbus, bet es par veci (vārdu gan man neiedeva) un paldies Dievam!!!
Bet nu viņš teica, lai neuztraucos, jo tādu sievieti kas var visu gribētu daudzi vīrieši. Gandrīz nepiekrītu, bet tas cits temats....
Atlocīju piedurknes un nobeidzām to lietu.
Kad Klauss aizbrauca nomainīt traktorus, uz brīdi paliku viena pati un gaisā sadzirdēju trulas zvanu skaņas. Skatījos kalna virzienā un mēģināju saprast kas tas ir par murgu kas skan (goda vārds, man tajā brīdī nebija garastāvokļa), bet tad sapratu ka tās ir kalnu aitas, kas ganās mums blakus esošajos kalnos. Pārņēma tik ļoti jauka sajūta, jo pirmo reizi tā pa īstam bez filmu efektiem, sadzirdēju šo īstumu, īstā vidē un ar attiecīgo bildi priekšā. Nezinu kur bija paslēpušies baltie vilnas kamoliņi, jo tālumā esošajā biezoknī ma neizdevās neko saskatīt. Bet nu tas kalns tā vien vilina, un zinu ka tuvākajā brīvajā dienā abi rausīsiemies augšā un iekarosim tā virsotni. Gribu tur uz brīdi aizmirsties un ieelpot līdz plaušai lašu zemes gaisu.
Krāmēšanās ap dzelžiem vēl nebija beigusies, jo man vēl bija jāveic kāds svarīgs uzdevums, proti jāuzpilda traktori.
Jej bogu -bija tik filmu cienīgs kadrs. Vasara, saule spīd acīs, noput ceļa putekļi, piebrauc traktors pie gaišas ar krāsu atlupušas benzīna mucas, kas uzstutēta uz četriem tieviem dzelža statņiem, fonā kalnu virsotnes un tur viena čiksa ar šļūtenīti močī iekšā bākā dīzelīti ka šļakst vien....
Ehh, lepojos ar sevi, un man nav kauns ne no kā. Darbi ir tik raibi un dažādi, ka joprojām nezinu, kas sagaidīs rīt. Bet labi, ka diena kā tāda paiet ļoti ātri, taču laiks kopumā kas te jāpavada šķiet neizmērojami ilgs.
Un tagad jāsaka tā, ka gribu iekrist rutīnā - strādāt, strādāt, strādāt, nedomāt, aizmigt, pamosties, atkal strādāt, lai nav jāatceras par Jums visiem foršajiem Latvijā.
A es te taču viens kā pirksts.....
Skumju līmeņa identifikators pašlaik: 0

Restorāna dzīve

Nu tad tagad nedaudz pastāstīšu par glāžu plēšanu, izgāztiem zupas šķīvjiem klientu klēpjos un drausmīgi negaršīgu ēdienu restorānā...
Domā, ka tā arī ir? Nu nēēēēēē
Traukus nēesmu saplēsusi.(Pagaidām) Zupas šķīvjus es nemaz nevarētu izgāzt nevienam klēpī, jo zupas kā tādas restorāns savā ēdienkartē vienkārši nepiedāvā, turklāt, kā viesmīle es tur nestrādāju, jo es taču ņi bum bum norvēģiski. Bet par to negaršīgo ēdienu gan es varētu parunāt.
Tātad ies runa par norvēģu tradicionālo ēdienu- Kumle(izrunājas: Humla)Sākumā tas ir bijis tradicionāls ēdiens,ko ēda trešdienās, bet laikam mainoties tagad to ēd kad grib un redz mūsu restorānā to stūķē iekšā arī svētdienās.
Es pat tagad nezinu no kura gala lai apraksta šo ēdienu, jo ir jārunā gan par tā sagatavošanu, gan pasniegšanas veidu.
Izstāstīšu par pirmo reizi, kad es ar to ''iepazinos''.
Tā bija mana pirmā reizīte restorānā, kad viss gāja ņigu ņagu un ēdienus uz šķīvjiem servēja vienu pēc otra. Te piedāvā galvenokārt četru veidu pamatēdienus. Tie būtu: steiks, kas viņiem skaitās ļoti plāni sagrieztas liellopa gaļas šķēlītes pasniegtas pārlietas ar pludojošu mērces kalnu, klāt saldajā krējumā izsautēti kartupeļi, zaļo zirnīšu putra, brūkleņu ievārījums un galīgi nesavienojamu sastāvdaļu salāti, proti(āboli, bumbieri, vīnogas, selerija, valrieksti, svaigs kāposts, putukrējums, majonēze un citrona sula). Hjū būšu beigusi aprakstīt pirmo ēdienu .... :D
Jā, ir daudz dažādu vienību ko saliek uz šķīvja un skaitās kā viena parasta porcija. Es no tāda škīvja varētu pārtikt divas dienas! :D
Ok-nākošais ēdiens ir kotletes, kas te tiek sagatavotas nedaudz savādāk kā pie mums. Receptē izmanto liellopa gaļu kopā ar garšvielām, kartupeļu miltiem un pienu. Sākumā tās tikai apcepj no abām pusēm, bet pēc tam sutina milzīgā katlā, iepeldinot tumši brūnas krāsas mērcē. Pasniedz ar vārītiem brukāniem, brūkleņu ievārījumu, sutinātiem dārzeņiem un vārītiem kartupeļiem.
Tad nākošais ēdiens ir lasis, ko viņi vienkārši sauc par "zivi". ĀĀāāā, kā LASI var nosaukt par zivi??? :o Biju gaužām sašutusi, jo tas taču ir tik ļoti burvīgais, maigi rozā, vieglais, gaisīgais un īpaši garšīgais lasītis :)
Šo vienīgo ēdienu viņi nepapildina ar dīvainām piedevām un man viss ir pieņemams :) Un garšo ārprātīgi labi.
Bet nu tad pēdējais ēdiens kas iet uz urrā ir šis Kulme, kas ir miltu bumba vārīta atvainojiet smirdīgā sāļā taukūdenī, pasniegta kopā ar vārītu aitas gaļu, kāļu biezeni, apceptām bekona strēmelēm, vienu(kas ir svarīgi) vārītu kartupeli, vienu vārītu smerdeli, es domāju sardeli un dažiem vārītiem burkāniem. Vnk vāks!!!
Pozcija milzīga un šķiet ka manām garšas kārpiņām nepieņemama garša.
Par gatavošanas procesu: Ir tā ka šīs bumbas gatavo no sausā maisījuma, ko sajauc ar ūdeni līdz sanāk viendabīga masa, tad uzmasē apaļas bumbas un tad vāra ūdenī kur iepriekš bija vārījusies kaulaina aitas gaļa. Protams ka to nēēsmu ēdusi, jo īpašais ēdina aromāts nevilina. Reiz tik nogriezu mini kabaliņu no pašas Humle(miltu bumbas). Aizlipa mute un vairāk nekā :D Nesaprotu kā viņi to var ieēst un pat apēst :D Garšo ne pēc kā, izskatās nu so so, kā saka : "Kas kuram ir skaists"
Tas lai paliek uz valstu kultūru atķirību rēķina. Es tur neiejaukšos. Gribēšu redzēt kā viņi manas šprotes ēdīs :D Iespējams būs tāda pati atpakaļreakcija :D
Restorāns vēl piedāvā trīs veido saldos ēdienus, kas ir saldējums ar šokolādes mērci, saldējums ar karstām kazenēm, un ābolkūka ar saldējumu. Parasti esmu atbildīga par šiem saldajiem un līdz padusēm noziežos ar saldējumu, virpinot skaistās bumbiņas :D Pa virsu uzmetu piparmētras lapu un aidā. Lai labi garšo. Pagājušo reizi uznāca iedvesma izdekorēt ābolkūkas škīvji, ko apšpricēju ar ogu sulu. Izskatījās piemīlīgi - tās mazās sārtās sulas lāsītes uz balto šķīvju malām. Pavārei gan nerādīju atdevu uzreiz viesmīlēm, lai nes prom. Varbūt viņa būtu mani nošāvusi par šādu pašdarbību, bet man tak vienalga :D Bija smuki :) Virtuvē kopā esam 5 meitenes, es ar pavāri gandrīz vai neizlienam no tās, bet pārējās bitītes diedz apkārt un apkalpo klientus.
Virtuvē notiek visādas lietas, par kurām nevarēšu te visu aprakstīt, bet man prieks, ka te cilvēkus nešķiro. Es tieku klāt gan pie pamatēdienu gatavošanas, ēdienu dekorēšanas, kotlešu cepšanām u.c. Parādīju pārējiem ka nav jēgas kotletes veidot ar karotes palīdzību, jo tāpat forši var uzvirpināt ar rokām. Kad pienāk brīvāks brīdis katrs darbinieks virtuvē var iestiprināties ar to ko vēlas. Protams ka es tālāk par lasi nepeldēšu :D Mums saskan :)
Man tur patīk, arī istabas lieluma lesskapis :) tikai žēl, ka restorāns apmeklētājiem atvērts tikai svētdienās!

Foto: Kulmes pagatavošana, lasītis,steiks un es :)
pārējās bildes var apskatīt http://www.njaagarden.no
attēlu sadaļā - ēdieni :)

Stavangera

Pienāca diena,kad Dāvids teica: "Brauciet abi uz Stavangeru un nokārtojiet visas formalitātes saistībā ar darba atļaujām."
Bija uzdevums dabūt savu Norvēģijas ID numuru, pēc kura mums bija jāiet uz policijas māju, bet pēc tam uz banku, lai atvērtu kontiņu un tā...
Čop čop uzvilku kleitiņu un papēdīšus un bijām gatavi ceļam. Nebija jau tālu tā Stavangera, bet jāņem vērā, ka bija jābrauc ar Dāvida automātisko Volvo, pie kura stūres Klaus sēdās pirmo reizi. Sākumā iepazinām bremžu asumu, un tad jau varēja zāģēt uz pilsētu.
Policijas mājā mūs aizsūtīja uz blakus māju, bet tajā nākamajā mūs pasūtīja 10 mājas tālāk, ķipa, lai sākumā mēs piesakam vizīti kaut kādā interneta saitē un tad konkrētajā laikā dodamies uz sarunāto tikšanos.
Klaus bik sabēdājās, ka būs jāčakarējas vēl pa kaut kādiem saitiem, lai vnk dabūtu savu ID.
Bet es tālumā ieraudzīju tūrisma info centru un izdīcu, ka kopā aziesim līdz tam. Noparkojāmies nepiemērotā vietā un dūrām uz mērķi.
Kad info centrā lūdzu pēc kartes, čalīts sākumā jautā: "How much time you have for visiting city?" Rēcot atbildējām, ka pus gads un uzklausījām visu ko šis stāstīja.
Stavangera nav liela, tāpēc vienas dienas laikā var apskatīt visu. To mēs nolēmām darīt nākošajā reizē, lai šī diena paliktu tikai kā vilinājums nezināmajam. Redzējām kaut kādu baznīcu un galveno ostas laukumu, kurā bija pietauvojies liels kuģis. Ja līdz nākošajai reizei, kad mums pavisam oficiāli jābūt Stavangerā, te nenokļūsim, tad jau tagad zinu ka šī nākošā reize būs 8 augustā, kad internetā aizpildot garlaicīgu anketu, katrs tikām pie sev rezervētām 15 minūtēm, lai šajā datumā iegūtu savu ID numuru.
Klaus nopirka fast food kopā ar saldējumu un to kopā izķeksējām sēžot pavisam tuvu vecpilsētas ieejai. Bija palicis pavisam nedaudz laika, lai atgrieztos mājās, jo man taču bija jāgatavo pusdienas manai vīriešu saimei :D
Atpakaļceļā, protams, ka nogriezāmies nedaudz par ātru, kā rezultātā iebraucām pilsētā Sandnes, kas no šīs vietas ir pirmā lielākā pilsētele. Nu neko - cik ātri iebraucām tik ātri izbraucām un paspējām atgriezties vēl tad lai es pus stundas laikā sačinītu viņiem krāsainus rīsīšus ar vistu :)

Gauja

Nav man te ko slēpt, bet šat tad es iemaldos arī govju kūtī. Dāvidam ir 32 slaucamas raibaļas, tad vēl plus 10 atrodas tādā kā ''Slimnīcā'', kur tusē gaidāmās dzemdētājas, slimās, savārgušās un citas neandertālietes ar trijiem pupiem, pus asti utt :D. Par šīm daiļavām dikti rūpējas Klaus,kas ir viņu draugs un acuraugs. Es savukārt paņemos ap jautrajiem teliņiem, pasmejos par viņa smieklīgajām aitām un samīļoju ārprātīgi lielos vaislas buļļus. Viņi ar tādām šausmīgi lielām pierēm un kakliem. Kā tādi buldezeri...Viņu nozīme ganāmpulkā ir ''papriecācies ar govīm'' - nu tām kurām gribās, tās arī dabuj, kā smejies :)
Nu vot, bet stāsts par kādu nabaga brūnaļu - ai nē īstenībā viņa ir melnraibā. Nu labi - vienalga.
Reiz, kad Dāvids slauca govis, redzēju kā šis apietās ap vienu nabadzīti, kas esot galīgi jauna slaucama gotiņa un vēl nav pieradusi pie slaukšanas aparātiem. Sperot tā ka bail un galīgi nemierīga. Skats jau nu arī nebija mīlīgs, kad Dāvids uzlika viņai skavas, kas ir pret speršanu, un tad vēl slaukšanas laikā gotiņai neprtātīgi augstu pretēji augšanas virzienam atlieca asti. Kad prasīju kāpēc tā jādara? Teica, ka tas paralizē govi un tad viņa nespēj pakustēties. Tīrās šausmas - govs saliekusies 9 līkumos, acis pārbolītas un baltas. Tik žēl bija ka vai nu.
Nepagāja ne 24 h, kad pilnīgi vai pēkšņi man bija jāizpalīdz šajā īpašajā slaukšanas procesā, jo Dāvida sieva bija aiztinusies ar visām mantiņām un aiz stresa mūsu saimnieks pat uzvilka dūmu(ko viņš parasti nedara) un pazuda nezinu kur...
Tā nu es biju atstāta viena pati ar šo situāciju un ar bailēm, gaidīju kas nu būs kad man būs jāslauc tā gotiņa. Domāju, ka mani vienkārši brutāli izsmērēs pa sienu.
Bija tā:
Sākumā ar šo parunājos, izstāstīju pāris aņukus, paglaudīju un teicu: ''Klausies, mazā - Dievs Tevi mīl. Beidz māžoties, man te jāpadarbojas ap Tevi...''
Kungs žēlīgais, bet viņa bija rāmākā govs pagastā. Un tagad ir iemantojusi manas mīļākās govs statusu un tāpēc ar lepnumu devu šai vārdu Gauja!! :)
Kopš tā brīža, cik jau nu es pēc tam esmu kūtī iemaldījusies, viņa ne sper, ne ārdās. Tagat pat jau gremo un neliekas ne zinis.
Un atkāpe mazai statistikai: Kad pirmo reizi Dāvids stāstīja cik govīm jāliek skavas pret spārdīšanos, tad tagad no visām astoņām, kuras iepriekš tika mocītas, skavas jāliek tikai vienai govij, kura nipakam nepadodas. Laikam kut tie pupīši :D
Nu vot un man šķiet, ka govis tomēr sarunājas un mana Gauja ir izstāstījusi, ka es esmu baigi krutā un ka lai neraustās no manis, jo es neko sliktu nedarīšu. Nu vot un tā nu manas mazās draudzenes tagad dzīvo laimīgas.
A es arī.
Ar viņām vai bez, bet man tagad piedāvāja mājsaimnieces amatu, jo viņa mīļotā aiztinās ar visām pekelēm projām un pašlaik viens no maniem ikdienas uzdevumiem ir gatavot visai lielajai puišu saimei pusdienas.
Jādara tik ļoti nepatīkamais darbs kā trauku salikšana trauku mazgājamajā mašīnā un tad jau redzēs kas vēl.

Bildes ar Gauju nav - iespējams būs :)
Kā nekā draudzene :)

Pirmie taustekļi

Čau visiem, kas atkal pēc pavisam īsa pārtraukuma atkal ir iemaldījušies manos bloga palagos :) Turpmākie stāstiņi saistīsies ar notikumiem Norvēģijā, precīzāk Stavangerā, vēl precīzāk - Brynes apvidū, kur esmu ieradusies jauniešu prakses apmaiņā. Būšu viestrādniece un palīdzēšu Dāvidam visos mazdarbiņos viņam piederošajā saimniecībā. Pirms lidojuma domāju, ka lidmašīnā izbeigšos, jo šausmīgi uztraucos par propellerlidmašīnas stabilitāti, nolaišanos, vibrāciju utt, bet man par pārsteigumu lidojums bija daudz mierīgāks par visiem pārējiem boingiem ar ko esmu lidojusi pirms tam. Pie tam vēl lidmašīnā nopelnīju 5 Eiro par to, ka kāds norvēģis man palūdza saminīties ar vietām, lai viņš varētu sēdēt kopā ar mazo dēlu. Stavangera no augšas izskatījās kā puķīte :) Dikti patīk fjordu apspīdētas ūdens malas un salas...un....norvēģu mājiņas.. un....ai nu labi peitiks :) Tātad par Dāvidu - viņam pieder ferma, restorāns viesu namā, un liels batuts pagalmā :D Mājslapu vari apskatīt šeit: http://www.njaagarden.no/velkommen/ Caur bildēm tas ļaus vizualizēt manas sajūtas un mazliet noprast kur tad es īsti atrodos. Savus priekus un bēdas te varēšu dalīt kopā ar tādu pašu fruktu,kā es. Viņš jauns čalīts - Klaus, kas atbraucis no Austrijas un te jau pavadījis vairāk kā vienu mēnesi. Sakarā ar to, ka jauns- puisis vēl ir bez ambīcijām un ir ļoti izpalīdzīgs, atvērts un dara visu ko liek. Viņš - mans otrais skolotājs un gids šajā jaunajā pasaulē :) Saprotamies no pusvārda jau no iepazīšanās, un kopā sākam bīdīt visādus pekstiņus. Kad Dāvids betonēja grīdu, es ar salma galu mīkstajā maassā ievilku mūsu vārdus. Sākumā raustījos vai tiešām to vajag darīt, bet Klaus jau ar nav stumdāms, teica lai vēl pierakstu gada skaitli un lieta darīta :) Kad nākamajā dienā Dāvids līdzināja grīdu, protams, ka to pamanīja, bet tieši to vietu viņš atstāja neskartu un pabeidza pēdējos darbus pie grīdas. Mīļi :) Viesistabā bieži viesojas melna kaķene, kas ņaudot apsēžas pie akvārija un skatās uz tajā peldošajām zivīm :) Noskaidroju, ka zivtelēm nav vārdu. Ha lieta darīta un pirmajai jau iedevu vārdu -Skārleta. Tikko izdomāju, ka nākošajai vārds būs : Mušmire, jāizdomā tikai kurai :) Es pati dzīvoju diezgan plašā istabā, kas atrodas apakšstāvā. Pretejā istabas stūrī atrodas antīks un cēls dīvāns ar galdu, ir vēl divi lieli galdi, no kuriem viens būtu drīz jāsakārto, tv, plaukti un bla bla. Nu kā jau istaba. Nekas sevišķš ja vien tur stūrī nebūtu izbāztas divas lapsas, no kurām viena tika nomedīta pirms mēneša. Nu tīrās šausmas :D Varbūt viņas gars kaut kur staigā apkārt un tāpēc es tur mazāk rādos, jo labprātāk eju ciemos pie Klausa, kur ir siltāk, gaišāk un nav lapsu :D Bet man patīk sava istaba - tā ir tāda kā atstumtā rezidence ar koka smaržu gaisā, kur ļoti labi guļu :)

Velkomne inn

Ar lielu nepacietību gaidīju mirkli, kad man būs jāsāk šiverēties restorāna virtuvē. Tas mans lielākais prieks pajaukties pa kastroļiem un iepazīt norvēģu ēdiena aizkulises. Varēju tikai iedomāties kas un kā būs, taču bija tā....9 no rīta pie baltās ēkas ar uzrakstu '''Velkommen inn'' sagaidīju pavāri, kuras pilno vārdu nemaz nespēju atcerēties,bet tad viņa saka, ka mani parasti sauc par Bereti :) Vēl jo labāk man, jo viņas vārdu tagad toč atcerēšos. Virtuves izkārtojums un iekārtas man iepatikās ātri un pēc neilga laika peldēju kā zivs ūdenī. Vienīgais grūti bija atrast kur stāv ''tas un tas'', jo to nezināja arī Berete. Tas tāpēc, ka te virtuvē kopā strādā vēl5 cilvēki un katrs, piemēram, blendera kātu nobāž kkur citur. Tīri neprofesionāli pēc manām domām, bet visa negala sākums ir kaut kāda veca sieviete, kas arī te strādā un man nāksies ar viņu sadarboties. Pēc Berete teica, ka viņa esot pilnīga ragana!!Nu labiņi - dzīvosim redzēsim.Rīts sākās ar kāļu saladīšanu reizinātājos. Priecājos, ka te šie dārzeņi ir cieņā. Tie ir ļoti veselīgi un pat garšīgi, tikai žel ka vidējais latvietis tālāk par kartupeļiem nav izsities.Kamēr samizināju un sagriezu pagāja 1,5 h taču tas ļāva vairāk iepazīties ar Bereti, kas pastāstīja savus dzīves notikumus. Īstenībā dzīves pamatā viņa ir friziere bet strādā kā pavāre un māsiņa. Un jā.. viņa ir galīgi galīgi forša ! Kad sāka skanēt Eirovīzijas Euphoria dziesma - šī maģīti uzgrieza un miljons decibeliem un sāka mahāties ar rokām pa gaisu un tresīt savu 40 gadīgo pakaļu :) Prieks par šādiem cilvēkiem kas dzied, kratās un bauda pasauli tikpat intensīvi kā mēs jaunie :)Dienas vidū darbiem virtuvē pievienojās arī Klaus. Kopā jokojām, ka viņs drīz pārvērtīsies par sievieti, jo gan gatavo ēst, mazgā traukus, sakopj un piekopj māju kā arī daudz ko citu :D Iesaucām viņu par Klaudiju un turpinājām močīt. Darāmā bija daudz jo 7dien gaidāms liels pieplūdums ar izsalkušiem cilvēkiem, tāpēc sagatavošanās darbus veicam jau tagad. Kad vairākas stundas mēs griezām gaļu un virpinājām kotletes, domāju vai tad tiešām viņi te lasīti nu nemaz, nemaz netur cieņā?Viss mainījās kad iegāju istabas lielumā esošajā leduskapī. Tur atrodas viss ko tāds gardēdis kā es varu vēlēties :) Ieejot meklēju kaut kādu kaŗtējo sastāvdaļu ēdienam un ieraudzīju jau iepriekš sagatavotus laša gabaliņus. Apsēdos šajā ledusskapī uz fantas pudelēm un izbaudīju mirkli :) Paņēmu provi un nobaudīju lasi. Tieši tas ko gribēju un vēl vairāk, jo pēc tam pašai vajadzēja sagatavot entos laša gabalus cepšanai sviestiņā un puravos. :) Vispār jāsaka, ka dienas laikā vairākkārt atgriezos ledusskapī, lai pasēdētu un atdzesētos, jo virtuvē jāsaka kā bija- gāja karsti :)Berete vienreiz sadedzināja ābolu kūku. Īsti ēdama tā nebija, tāpēc sagatavoja otru porciju, ar kuru izdarīja to pašu, tikai šoreiz sadedzināja jau līdz oglītes izskatam :D Raudāt jau nav par ko, trešo iespējams būs jācepj man pašai, jo viņai vairāk nebija laika :)Izpumpēti no dinamiskās dienas, atgriezāmies istabā, kur es momentā atslēdzos, bet ap 8 vakarā, trijatā ar Klausu un Dāvidu devāmies uz maķīti piektdienas cienīgās vakariņās, kuras es vēroju tikai no malas :D

Burgos un Bilbao

Lai izklútu no Madrides, bracám ar metro stundu un divdesmit minútes. Marshruts bija skaidrs un nevajadzéja nekur blandíties, lai sáktu stopét. Ar 3 mashínám nokluvám pilsétá Burgos. Péc ieguglétajiem attéliem, shkita, ka pilséta bús pavisam parasta. Bet tá nebija. Kártéjo reizi mús patíkami pársteidza vienkárshás lietas-klusas ielas, mierígs pécpusdienas plúdums, siltums un gaishums. Pilséta lepojas ar skaistu katedráli, upi un gájéju ielu, kas patika arí mums. Kad nometám savas pekeles pie Angela, devámies atpakal pie upmalu, kur nodzérám smadzenes. Vakará couchsérfers ar savu draudzeni gatavoja vakarinjas, kuras més vnk nevaréjám atteikt. Draudzene pati bija izcepusi maizi(cik nu pati, jo visas sastávdalas vnk sameta modernajá maizes krásní)un cienája mús ar tradicionálajiem Burgos aprinka édieniem. Ípashu stástu izpelníjás desa, kas péc garshas un izskata ir tuvu músu Latvijas asinsdesai. Tikai manuprát tá bija pikantáka un garshígáka. Nákamás dienas mérkjis bija Bilbao-pilséta, kas péc gugléshanas izskatíjás daudz grandiozáka. Nokluvám lídz pilsétai ar 2 mashínám un visu dienu to vien daríjám ká staigájám un priecájámies. Pilséta sastáv no divám dalám. Viena dala ir vecpilséta un otra jauná arhitektúra. Protams, ka jauná patika vairák. Loti ekstravagantais muzejs piesaistíja daudzu túristu acis, ká arí turpat blakus esoshais kucéns-milzíga izméra ziedu skulptúra, kas izveidota no dazhádiem dzívo ziedu stádíjumiem. Pilséta prieksh vietéjiem idzívotájiem skaitás liela, bet més dienas laiká apgájám divas reizes un neizmantojám pat metro. Vakarpusé ieradámies smalká dzívoklí, pie Alberto, kas strádá par skolotáju sákumskolá un pasniedz matemátiku, spánju un anglu valodu. Pashá vakara stundá vinsh mús aizvizinája lídz kúrai, kas bija krietná attálumá no pilsétas. Un pashás beigás restoráná pie vína glázes, shaméjais atvérás un sáka ar mums plést jokus. Més vinjam bijám pirmás couchsérferes, par ko arí jásaprot vinja satrauktais garastávoklis mús uznemot. Viss izvértás loti draudzígi un varéjám iegrimt dzilás sarunás par Latviju, celoshanu un tetovéjumiem. Spánijá gandríz katrá vietá man ir jáizstásta par to nozími maná dzívé. Un man patík:) foto: Muzejs, kucéns, Burgos skuptúras,desa

San Sebastiana, atvadas no skaistajiem údeniem

Uz San Sebastianu aizbraucám ar 3 mashínám un katrs shoferis bija stásta vérts. Pirmais bija jauns vírietis, kas vienmér ir atvérts palídzét árzemniekiem, un sarakstíja mums uz lapas kaudzi ar vietám, kas noteikti jáapmeklé. Otrais bijka skaists zilacains baskietis ( Spánijas ziemelju tauta), kas mácás par instruktoru alpínistu un ikdiená sérfo. Bet treshais bija 20 gadígs students, kas pármízis jégu devás uz eksámenu universitáté un apbrínoja Eiropas ziemelju daljas iedzívotáju anglu valodas zináshanas. Un wiihaaaaa esi svaiecináta San Sebastiana!!! Músu celojumá pédéjá pilséta, kuru apskalo silta un tirkízzila júra. Sheit pavadíjám burvígas, tieshám BURVÍGAS divas dienas, kur lávámies skaistiem dabas skatiem un visskaistákajai Spánijas pludmalei, ko shajá celojumá esam redzéjushas. Baudot pilsétu daudz laika pavadíjám údens tuvumá un vérojám gan mierígás kaijas, gan trakulígos sérfotájus, gan dvielíshu virinátáju, kas mús pársteidza pavisam negaidíti chillojot músu jau iemíljotajá vietá pie júras. Kamér baudíjám vínu un édám júras moshkjus, júras krastá salaulájás káds jauns páris. Noskatíjámies ká shie vines otram uzvlek pirkstá gredzenus, pops pármet pári krustu un péc tam pavada veselu stundu fotográfa kameras priekshá. Nu skats pa visu miljonu!!! Mirkli shajá pilsétá bija spilgti un ísti. Pa ístam sapratám, ka celojums ´´pa lielam´´ iet uz beigám - vél tik jánoklúst Pamploná un Zaragozá- tad jálido uz Milánu, tur jápapriecájas vél divas dienas un 13 júnijá plkst 18:15 ar Simple Express búsim Rígá. Shodien tomér nopirkám biletes, lai mierígu garu varam atbraukt no Vilnas, kur més ielidosim no Milánas. Iespéjams shis ir arí pédéjais celojuma apraksts par piedzívojumiem Spánijá. Iespéjams. :) Foto: Sansebastiana

Madrides mierinsh

Noklúshana Madridé bija átra un vienkársha. Ar vienu mashínu, káds jauks páris, klasiskás múzikas pavadíbá, mús atveda lídz pilsétai. Nobázéjámies zalajá zoná pie káda lielveikala un gaidíjám, kad mums atbrauks pakal Jorge. Tikmér paukshkinájám valá vienu vína pudeli péc otras (kopá tikai trís ) un svinéjám noklúshanu Spánijas galvaspilsétá Madridé. Més péc tás nemaz nealkám, tachu tas bútu galígi stulbi -celot ménesi pa Spániju un neredzét Madridi. Mazliet biedéja pilsétas plashumi un tas ká més no tás izklúsim, lai turpinátu celju uz nákosho pilsétu, tachu tas viss vél bija tálu un shís turpmákás trís dienas Madridé vienkárshi lunjojám un baudíjám nestaidzígu mieru. Jorge atbrauca péc dazhám stundám un més jau bijam "labinjas" :) Bet tas viss virzíja vakaru un ilgi nebija jágaida, kad més jau bijám atsvaidzinájushás vinja dzívoklí un devámies uz Madrides TOP tusinju vietám. Pirmo vinsh mums ierádíja tádu ká centráltirgus tipa mudzekli, bet tá bija viena no galvenajám vietám kur cilvéki vakaros nák padzerties un ieést tapas. Njigu njagu viens pie otra klachojás un bizo ap letém. Tur daudz tádu mazu tirgotavu ar alkoholu un uzkodám, nju kip lídzígi ká centráltirgú (tikai daudz smalkák). Smiadi, baudi, reibsti un klachojies- to daríjám arí més. Mainot bárinjus pa celjam ieraudzíjám Madridi lampinju gaismás. Protams smukas tás májas un katedráles, bet nu sirds pa muti nekápj árá... Kura shí jau pilséta péc kártas?? Á - 19!!! Bet nu stásts nav par to, ka més vairs nespéjam novértét katras pilsétas daili...Més esam mazo ciemu un mazpilsétu piekritéjas, ko shajá celojumá arí dabújam izbaudít. Tá ká párvietojamies pa mazák svarígiem celiem, redzam dazhádus skatus un tá mums veidojas shie mazie priekshtati par Spániju. Mums te patík :) Nakti beidzám nezinu kur un cikos, bet pa celam no bomzhu solinja nospéru Spánijas ziemelu karti, kas mums bús nepiecieshama celojuma noslégumá. Gan jau tas nabaga bomzis nenosals,jo shkiet ka tá bútu bijusi vinja sega-Spánijá silti ká neká. Nákamo dienu ,protams, ka pavadíjám pilsétá. Nekur nesteidzámies un rámi plúdám ar svétdienas mieru. Pirmo izvéléjámies Plaza de Castilla, kas ir slaavena ar divám slípám májinjám. Cepums arhitektam, bet fui bankai "Bankia", kuras uzraksts régojás pa slípás májas jumtu. Bankia novedusi Spániju lídz shai krízei, par ko vietéjie nav sajúsmá. Blakus shím vérienígajám ékám atradás léts svétdienas tirdzinsh, kas bija visas ielas garumá un piebázsts ar létiem niekiem. Més tur uz stundu pazudám :D Sho to arí nopirkám :D Pievakaré pasédéjám Retiro parká, kura bija skaista strúklaka un vérieníga údens tilpne pa kuru varéja vizináties ar laivám. Daudzi tá ká negudri plésa ar tám laivám un mahájás ar airiem ká pirmo reizi údení bútu iekápushi. Jautájums bija viens: vietéjie vai túristi ?? :) Nákamá diena bija vél rámáka. Dzívoklí paikám divatá, jo Jorge aizbrauca uz Tallinu. Vinsh jauns vírietis, kas, sakará ar dabru dzívo starp Madridi un Tallinu. Vinja májas pagalmá atradás vérienígs baseins, kursh atkal mús tá vilinája, ka shoreiz gan..panémám dvielíshus un copéjám baseina virziená. Vártinji slégti, sezona nav sákusies.... Més vártinjiem pári, momentá peldzikos un sákam fochéties :D Pieskrien 3 jauni vírieshi, kas triec mús árá :D Baseinu vérs valá tikai sestdien un pirkstinju norádot, lika mums saprast :"Lienat vien árá un prom uz maáju" :) Noziedznieces :D Párlec pári sétai un peldéties sagribéjushás. A vinji nekaunjas- kas més to baseinu izdzersim un páréjiem sestdien nekas nepalis??? Ai, pashas nonirdzámies un gájám uz dzívokli gatavot vakarinjas. Vakarpusé aizgájám uz parku pasauljoties un var teikt ilgá atpúta Madridé bija beigusies. Foto-pirmais vakars tusetaju rajona, slipie tornishi, Dina nelikumigi baseina

Valladolidas siltumnícas efekts

No sava marsruta esam izgriesushas León, jo tur nevaréjám atrast nakstmájas, tápéc jau tagad esam Valladolidá un shajá pilsétá uzkavésimies ilgák ( ká sacít atsédét Leónas laiku). Noteikti gribu pastástít par dabas ainavu kontrastu, kas stipri mainíjás celja posmá no Oviedo lídz Leónai. Jas kádreiz Tev ir iespéja celot shajá apvidú, tad noteikti izvélies parasto celju N 630, kas sákas Couponanas un ved lídz pashai Leónai. Dabas ainava tur ir iespaidíja. Ir jáskérso kalnu páreja, kas ved 10 km garumá ved tikai un tikai uz augshu. Lai gan savá dzívé kalnus esmu redzéjusi vairákkárt, tad shí bús viena no reizém, ko noteikti atceréshos. Pilnígi zalji, apaugushi, biezi un ar nejédzígi dzilám grédám. Péc 20 minúshu brauciena pavérás pavisam cits skats, un kalni bija apaugushi ar dzelteniem ziediem, bet tá ká paklájs no vienas vietas, un atkal péc kaáda 10 minúshu brauciena, visa kalna mala vienlaidus noséta ar lilátas krásas ziediem. Shoferis redzot músu sajúsmu, pat piestája malinjá, lai més varétu sabildét to visu skaistumu. Bet nu já - bildé to múzham mums neiespiest, tápéc brauc vien un skaties pats :) Bet tad kad klani skérsoti. Vsjo, ká ar nazi nogriezts, viss plakans ká délis. Un tá shí stepe stiepás lídz pashai Valladolidai. Izkápám no mashínas un iekápám "siltumnícá". Bitít matos!!! Karstums Spánija visu sho celojumu ir patíkams un liekas nekas dizhs, bet te Valladolidá ir loti smacéjoshi, grúti un sviedréjoshi. Jau pirmajás minutés sapratám, ka bús auzas. Nu neko- loti átri nonácám vésás iekshtelpás pie Migela. 28 gadus jauns vírietis, kas strádá par uzraugu bérnu spéllaukumos :) Vakará ar Dinu apmekléjám kártéjo parku un súcám vínu. Vairs jau nav nekáds pársteigums, ka starp músu sarunám, gar kájám, céli aizchápo káds pávu páris. Vinji te Spánijá ká músu pashu várnas- sastopami daudzviet un dzívo savvalá un tie nav nekádi mani dzéruma gluki :D Nakts stundá satikámies ar Migelu un devámies ietestét kaut kádus vietéjos vínus. Mums péc saviem víniem bija jau vienalga kur més ejam un ko més daram, tápéc lávámies naktij. Un ká nu ne... Zini kas ir "bike-taxi?" Tá més nokluvám májás, uzsézhoties uz richuka sédekla, bet stúré tas kas tuvák stúrei :D Váks!!! :D Nejégá jautri :) Dulli un smieklígi, ká arí tas ir pamatígs treninsh pressei, jo tá braucot un turoties pie shofera, nebija nemaz tik viegli. A súdu-nakts bija forsha un pirmie iespaidi par satiktajiem cilvékiem, arídzan. Nákamajá rítá bija stipri jápadomá ko vilkt vai tieshi pretéji-ko NEVILKT mugurá. Vajadzéja kaut ko vieglu un gaisígu, tápéc atstáju mugurá naktskreklu. Man vinsh táds gauzhám pláns un liderígs :) Tápéc nolému, ka tas bús vispiemérotákais ietérps karstajai Valladolidai. Sapratám, ka tádá saulé ir tápat bezjédzígi valkáties apkárt, tápéc devámies uz upes pludmali un noguléjám saulé, es druscinj pagrilléju savu balto véderu, kas salídzinoshi ar brúnajám rokám un kájám galígi nobál. Dienas karstákás stundas pavadíjám dzívoklí, gatavojot vakarinjas un eksperimentéjot ar júras radíbám, kuras es shodien iegádájos veikalá. Laiks ritéja un bija jáiet árá uz "kritiskás masas velo braucienu". Vinjiem shis ritenbraucéju notikums notiek júnija pirmajá piektdiená, nevis ká pie mums maija sákumá. Kritiski, jo árá sáka lít. Tá bija ká svétíba shís pilsétas párkarsétajam asfaltam un arí mums, jo temperatúra beidzot mazliet samazinájás. Més uzvilkám savus seksígos lietusmételíshus un devámies uz centra pusi. Pársteigums bija mums abám, jo tie mums bija vienádás krásás un vienádas formas. Jápiebilst, ka ielás visi atskatíjás. Més tikám pamanítas, jo vietéjie laikam shádu brínumu redzéja pirmo reizi :) Lietus nelija visu laiku un més varéjám apskatít neapskatíto un mierígi pasédét un pavérot ká cilvéki svin dzívi ielás!! :) Foto: Vallidolida, kalnu kráshnums, pávs, es naktskreklaa un més ar Dinu krásinjas másinjas.