Preikestolen

Beidzot pienāca diena, kad tūrisma izbrauciena nolūkos devāmies apskatīt Norvēģijas dabas skaistumus, nevis kārtējo apdzīvoto zemes placi vārdā- pilsēta. Šis objekts pieskaitāms pie ''Must to see in Norway'', tāpēc ļoti cerēju uz Preikestolen klints diženumu. Tajā dienā gribēju, lai kāds mani pārsteidz, arī ja tā ir pelēka klints :) 1,5 h braucienā no mājām, tajā iekļaujot līganu pārbraucienu ar pārcēlju, stāvējām takas sākumā, kas kā teikts zīmējumā, divu stundu gājienā aizvedīs līdz galvenajam objektam Preikestolen klintij. Tik vien kā jāmēro aptuveni 4km kāpiens 604 metru augstos kalnos. Sākumā parēķinot attālumu un šķietami pakāpeniski lēzenu kāpumu var šķist ka nekas traks nav, bet nebija jau arī nekāds lēzens kāpums. Bija tā: Tūrisma takas grutības pakāpe un segums Tev nemaz neatgādinās Slīteres dabas rezervuāra pastaigu taciņu. Te tā bija vienkārši smagajā režīmā. Jāsāk ar to, ka Tev jābūt reāli nodrošinātam pirms šāda kāpiena. Kā jau attēlā teikts papēdīšus labāk atstāj 100 km attālumā no šīs vietas, kā arī vasaras pastaigu kurpītes ar vaļējiem purniem vai papēžiem arī atstāj labāk Latvijas vasarā. Mums abiem kājās bija normāli zābaki ar kārtīgu protektoru, ka i pat ziemā neiebuksētu :D Tā kā pa šo laiku jau bikiņ esmu patrenējusies rausties visādos kalnos, biju gatava lielajam izaicinājumam. Un kā sākām extra tempiņā soļot tā arī neapstājāmies. Nav tā ka šis 4 km ceļš ved pakāpeniski augstāk un augstāk. Jālēkā bija gan augšā un lejā, bet tā ka pa stāvo. Ja kāp tad nu bez maz vai stāvus rausies augšā, pārvarot akmeņu krāvumus, un ja lejā tad arī gan drīz vai šļūcot ar dibenu gar klinti. Un tā ik pa laikam augšā lejā, augšā lejā. Kad sirds pierada pie nepārtraukta palielināta ritma, likās riktīgi forši un bija liels gribasspēks un mērķis noturēt iesākto ritmu, arī tad, kad bariņš jauniešu, kas gāja aiz mums, tā arī palika aiz mums. Takas drošība 1o ballu sistēmā te varētu būt mīnus 10. Nu ļoti bīstama! Tu jebkurā brīdī vari ievelties starp omulīgu akmeņu kaudzes un salauzt piemēram ausi :D Nu tas var likties pilnīgi normāli, ja mēs Latvijā esam pieraduši staigāt pa Turaidas dabas parku un tāpat vēl turoties pie kaut kā, lai nepakristu aiz koku saknēm. Šeit vienīgais veiktais drošības pasākums bija norobežojums gar klints malu kur pavērās 100 m stāvs kritiens lejā. Ja kāds tur šmauktu lejā-tad nu čaviņās. Varētu teikt: ''Esi aizgājis pie Dieviem skaistā vietā. '' Bet tās vēl nebūt nebija takas beigas. Visu laiku bija jāturpina skatīties kur kāp, līdz brīdim kad Tu takas beigās ieraugi kaut ko tik diženu, ka es tur varētu stāvēt un skatīties vēl tagad :) Protams ļoti ļoti iespaidīgi un skaisti. Norvēģijas daba arī ir viens no tiem faktoriem, kas visus šos gadus mani te ir dzinis. Papozēt pie klints malām man patīk jau no bērnības. Savu īpaši bīstamo pozēšanu aizsāku 5. klasē, kad kaut kur Lietuvā iepozēju uz klints malas, no kā skolotājai mati sacēlās gaisā. Bet nu te to darīja ikviens. Ja bija dūša uzkāpt tik augstu tad tūristi arī saņēmās pietuvoties maksimāli tuvu klints malai, un saspīlētā smaidā iemūžināt kādu jēdzīgu bildi. Mūsu bilance bija 1,5 stundā veikts maršruts, par ko ļoti lepojāmies. Klusumā pakavējos, nekustīgi vērojot fjordu greznību un tad sāka salt :D Nav jau vairs nekāds jūlijs. No bildēšanās izlādējām fočiku līdz nullei un devāmies atpakaļ. Arī atpakaļ ceļā bija teikts, ka būs jāmēro 2 stundas. Tā tas varētu arī būt, jo lejā kāpt pa mitriem akmeņiem, caur kuriem laužas strauts ir bīstamāk nekā to darot pretējā virzienā, taču kā smejies, sanāca ka atgriezāmies stundas laikā. Vai nu mēs esam kāpšanas mežoņi vai nu protektors tiešām nostrādāja?? :) Nezinu kā izdzīvoja tie, kas šo ceļu veica kopā ar suņiem, trīsgadīgiem bērniem, kas knapi turās kājās un tādas kas kāpa ar rozā gumijas zābakiem kājās?! Es zinu, ka viss iepriekšminētais nav šai takai īsti piemērots. Bija iespaidīga diena un pārsteidzoši atklājumi! Kas būs nākošais? Kaut kas tikpat pārsteidzošs? Jā- būs !!!! :) Foto: akmeņainā taka, pusceļā, Preikestolen klints