Traktori

Es tāda laimīga un sapriecājusies par restorānā pavadīto laiku, uzsāku jaunu nedēļu un domāju ko tā nesīs.
Nu bet bāc, ne jau kaut ko tādu...
Dāvids sarakstījis uz lapiņas veicamo darbu sarakstu un tā nu mēs abi ar Klausu devāmies norādītajā virzienā.
Sākumā vajadzēja pačakarēties ap kaut kādiem plēves gabaliem un izlaist ūdeni no ūdensplēvestrubas (tiešām nezinu kā lai ''TO '' nosauc), bet pēc tam bija jāiet traktoru virzienā.
Mums abiem bija jāiesmērē visas ritošo agregātu daļas. Sākumā man bija diezgan jautri darboties ar to pumpīti. Klauss pie konkrētā agregāta atrada vajadzīgo caurumiņu, a es ar savu pumpīti spiedu tik iekšā slideno masu gultņos, citās šķirbās un da vēl sazin kur...
Bet nu man ātri pietika un es reāli izbesījos, kad man vēl vajadzēja krāmēties ap uzkares sistēmām un palīdzēt pielikt pie traktora kkādus štruntus.
Te nu gan es sapratu ka minūtes laikā esmu zaudējusi savu ''Lady Sancha'' un no Vecrīgas augsto papēžkurpīšu dāmas pārtapusi par mehanizatoru zilā kombinezonā:D Skats pa rubli, bet man reāli rēka nenāca...
Purkšķēju Klausam un abi gan beigās ierēcām, jo viņš ir pārtapis par sievieti Kladiju, kas dara visus sievišķīgos darbus, bet es par veci (vārdu gan man neiedeva) un paldies Dievam!!!
Bet nu viņš teica, lai neuztraucos, jo tādu sievieti kas var visu gribētu daudzi vīrieši. Gandrīz nepiekrītu, bet tas cits temats....
Atlocīju piedurknes un nobeidzām to lietu.
Kad Klauss aizbrauca nomainīt traktorus, uz brīdi paliku viena pati un gaisā sadzirdēju trulas zvanu skaņas. Skatījos kalna virzienā un mēģināju saprast kas tas ir par murgu kas skan (goda vārds, man tajā brīdī nebija garastāvokļa), bet tad sapratu ka tās ir kalnu aitas, kas ganās mums blakus esošajos kalnos. Pārņēma tik ļoti jauka sajūta, jo pirmo reizi tā pa īstam bez filmu efektiem, sadzirdēju šo īstumu, īstā vidē un ar attiecīgo bildi priekšā. Nezinu kur bija paslēpušies baltie vilnas kamoliņi, jo tālumā esošajā biezoknī ma neizdevās neko saskatīt. Bet nu tas kalns tā vien vilina, un zinu ka tuvākajā brīvajā dienā abi rausīsiemies augšā un iekarosim tā virsotni. Gribu tur uz brīdi aizmirsties un ieelpot līdz plaušai lašu zemes gaisu.
Krāmēšanās ap dzelžiem vēl nebija beigusies, jo man vēl bija jāveic kāds svarīgs uzdevums, proti jāuzpilda traktori.
Jej bogu -bija tik filmu cienīgs kadrs. Vasara, saule spīd acīs, noput ceļa putekļi, piebrauc traktors pie gaišas ar krāsu atlupušas benzīna mucas, kas uzstutēta uz četriem tieviem dzelža statņiem, fonā kalnu virsotnes un tur viena čiksa ar šļūtenīti močī iekšā bākā dīzelīti ka šļakst vien....
Ehh, lepojos ar sevi, un man nav kauns ne no kā. Darbi ir tik raibi un dažādi, ka joprojām nezinu, kas sagaidīs rīt. Bet labi, ka diena kā tāda paiet ļoti ātri, taču laiks kopumā kas te jāpavada šķiet neizmērojami ilgs.
Un tagad jāsaka tā, ka gribu iekrist rutīnā - strādāt, strādāt, strādāt, nedomāt, aizmigt, pamosties, atkal strādāt, lai nav jāatceras par Jums visiem foršajiem Latvijā.
A es te taču viens kā pirksts.....
Skumju līmeņa identifikators pašlaik: 0